Pirms diviem gadiem žurnāls The Lancet izvaicāja medicīnas studentus, praktizējošus ārstus un profesorus par nākotnes medicīnas izaicinājumiem. Līdzīgu jautājumu uzdevām Latvijas medicīnas nozaru līderiem — kādas slimības veidos smaguma centru nākotnē un kā pret tām cīnīsimies?
ONKOLOĢIJA
Profesors JĀNIS EGLĪTIS, Latvijas Onkologu asociācijas prezidents, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs
Imūnterapija + modernā ķīmijterapija
“Pēdējos ārstu kongresos Eiropā un pasaulē novērojam modernās imūnterapijas renesansi, kad ar specifisku medikamentu palīdzību tiek aktivētas organisma aizsargspējas. Sasniegumiem medikamentozajā terapijā raksturīga imūnterapijas un modernās ķīmijterapijas, proti, mērķterapijas kombinēšana. Šī pieeja aktuāla, piemēram, metastātiskas melanomas ārstēšanā, plaušu vēža ārstēšanā — diagnozēm, ko agrāk uzskatīja par neārstējamām, fatālām. Notiek darbs arī vakcīnu jomā: tiek radītas individualizētas vakcīnas, atsevišķos gadījumos par pamatu ņemot limfātiskās sistēmas audus, kur notiek imūnais konflikts starp audzēju (antigēnu) un organisma imūno sistēmu (antivielām), bet šie rezultāti pagaidām nav tik daudzsološi un cerīgi kā HPV vakcīnu izstrādē.
Pētījumi molekulārajā bioloģijā un ģenētikā daļēji izskaidro, kāpēc tiek radīti aizvien jauni medikamenti, bet vēzi uzvarēt nespējam. Acīmredzot ne visu vēl zinām — iespējams, ļaundabīgajās šūnās noritošās terapijas izraisītās un evolucionāro procesu vadītās pārmaiņas ir viens no faktoriem, kāpēc vēža šūnas spēj izdzīvot, jo to vitalitāte un dzīvotspēja ir daudz lielāka nekā pārējām šūnām.”
Paplašinās aknu ķirurģija
“Runājot par jaunām onkoloģiskām operācijām, paplašinās aknu ķirurģiska ārstēšana: vairs nav retums, kad izņem pusi no aknas vai pat vairāk. Parādījušās arī pirmās operācijas, kad izņem gan primāro audzēju, gan aknu bojāto daļu, ja ir metastātiski bojājumi aknās.
Vēdera ķirurģijā palielinājies operāciju apjoms samērā agrīnās stadijās, jo pasaules pētījumi rāda, ka agresīvā pieeja dod labākus rezultātus ilgtermiņā.”
KARDIOLOĢIJA
Profesors OSKARS KALĒJS, kardiologs, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Stradiņa universitāte
Mainās profilakses koncepcija
“Inovācijas Latvijas kardioloģijā ienāk ik pa brīdim, jo Latvijas kardioloģija vērsta uz attīstību. Tas ir komandas darba nopelns, jo arī kardioloģijā līdzīgi kā sportā uzvarēt spēli nevar vienatnē. Daudzos gadījumos esam priekšā vai līdzvērtīgi spēlētāji finansiāli daudz labāk nodrošinātām valstīm, un tā pamatā ir darbs, pēctecība un veiksmīgā sadarbība starp dažādām paaudzēm.
Kādas pārmaiņas piedzīvo kardioloģija? Pirmkārt, mainās profilakses koncepcija. Kardiovaskulāro notikumu profilaksē ar daudz lielāku sapratni pieiet procesiem asinsvados šūnu līmenī, miokarda līmenī — tiek radīts daudz vairāk medikamentu, kas tendēti uz darbību agrīnā vielmaiņā. Daudz vairāk profilakses aspekta varētu būt jau matemātiskās modelēšanas lietojumā. Ļoti lielus soļus tālāk ies ģenētika ar iespēju agrīni prognozēt iespējamās slimības (precīzi definēt, kam jāpievērš uzmanība). Par gēnu inženieriju es būtu piesardzīgs, jo varam daudz ko mainīt, bet vai varam prognozēt tālāko norisi?
Strauji attīstīsies arī tehnoloģijas, tomēr līdz pilnīgai robotikai kardioloģijā, domājams, neaiziesim. Cilvēks tomēr ir ar radošuma momentu un ļoti specifisku individualizētu pieeju, kuru nez vai kādreiz sagaidīsim no datortehnoloģijām. Matemātiskā modelēšana progresēs, bet ne tik tālu, lai pilnībā izslēgtu cilvēka klātbūtnes nepieciešamību.”
Kombinēta pieeja: medikamenti + tehnoloģijas
“Par aritmoloģiju runājot, gribu jautāt: vai uzvarēt kauju nozīmē arī uzvarēt karu? Aritmiju ārstēšanā, domāju, arī nākotnē būs kombinēta pieeja: daļa paliks medikamentiem un daļa — tehnoloģijām, jo ne vienmēr antiaritmiķis viens spēj uzvarēt karu un ne vienmēr to var tehnoloģijas.
Tas pats attiecas uz sirds koronāro slimību ārstēšanu. Zelta standarts — koronārā angiogrāfija, kur jau šobrīd matemātiski varam modelēt plūsmas rezerves un izvērtēt, kāda ir arterosklerotiskā panga; ar invazīvām modernām metodēm noteikti varam paveikt daudz. Savukārt medikamentos izrāviens būs aterosklerozes ārstēšanā. Būs jauni soļi attiecībā uz tiešas iedarbības antikoagulantiem, jo trombozes medicīnā ir viens no mūsdienu lāstiem, kas rada problēmas ne tikai kardioloģijā, bet arī onkoloģijā, ginekoloģijā u.c.”
ENDOKRINOLOĢIJA
Profesors AIVARS LEJNIEKS, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciālists internajā medicīnā, Rīgas Stradiņa universitātes, Iekšķīgo slimību katedras vadītājs
Ģenētiskā diagnostika, “gudrais” un orālais insulīns
“Ceru, ka cukura diabēta pacientu aprūpē arvien vairāk ieviesīs individualizētas ārstēšanas principus, ienāks progresīvi medikamenti, kas uzlabo cukura diabēta pacienta veselību, būtiski ietekmē ārstēšanas procesu, samazina mirstību.
Vairāk tiks izmantotas ģenētiskās diagnostiskās (laboratoriskās) metodes, īpaši pirmā tipa cukura diabēta gadījumā un MODY (maturity onset diabetes of the young) vērtējumā, kura pierādīšanā ļoti svarīga ir ģenētiskā informācija. No tā ir atkarīga arī tā ārstēšana. Tāpat tuvākajos gados Eiropā plašāk tiks ieviesti insulīna sūkņi, kas vienlaikus sekos arī glikozes līmenim, — faktiski tāds mākslīgais aizkuņģa dziedzeris. Turklāt tā nav tāla nākotne, jau rīt šāda tehnoloģija kļūs par ikdienu.
Ļoti strauji attīstīsies vienpusējās biomembrānas, ar kuru palīdzību varēs regulēt insulīna ievadi samērīgi glikozes līmenim organismā. Tādu insulīnu nevajadzēs ievadīt katru dienu, bet reizi mēnesī, trīs mēnešos vai pat pusgadā. Izmantos arī tā dēvēto “gudro insulīnu”, kas darbojas līdzīgi kā biomembrāna. Parādīsies insulīni, kas veidoti ar bio čaperonu tehnoloģiju. Domāju, ka tuvākajos gados parādīsies arī orālais insulīns. Tās ir novitātes, kam vajadzētu atnākt arī līdz mūsu valstij.”
Vislielākais darbs būs cukura diabēta slimnieku aprūpes māsām
“Jau tagad Latvijā ģimenes ārstu aprūpē ir divdesmit trīsdesmit procenti diabēta slimnieku ar izmainītu ogļhidrātu vielmaiņu, kuri ir vecāki par sešdesmit pieciem gadiem. Tāpēc tieši ģimenes ārstiem būs nepieciešamas arvien lielākas zināšanas par to, kā koriģēt un vadīt diabētu.
Manuprāt, endokrinologi nebūs vairāk pieprasīti kā šodien. Vajadzības reizēs viņi darbosies kā ģimenes ārstu konsultanti un turpinās risināt citas, ar diabētu nesaistītas endokrīnās problēmas, kas ģimenes ārstu praksēs nav sastopamas tik bieži.
Noteikti pieaugs pieprasījums pēc speciālām cukura diabēta pacientu aprūpes māsām, jo ģimenes ārsti vieni paši netiks galā ar pieaugošo diabēta pacientu skaitu. Nākotnē uz šo māsu pleciem gulsies vislielākais uzdevums, jo ārsts parakstīs ārstēšanu, izvērtēs slimības gaitu, iespējamās komplikācijas, bet norādījumu izpildei sekos diabēta slimnieku aprūpes māsas.”
PSIHOSOMATISKĀ VESELĪBA
Profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr. med. GUNTA ANCĀNE
Cilvēki arvien vairāk vēlēsies, lai viņus ārstē kā veselumu
“Nākotnē mūs nodarbinās tie paši jautājumi, kas tagad, vienīgi būs vairāk aktualizējušies, jo cilvēki vairāk izpratīs emociju pasauli, būs lielākas prasības pret izglītību, citam pret citu (arī pret ārstiem), pret dzīves kvalitāti. Domāju, ka tuvākajā nākotnē medicīnā aktualizēsies psihosomatiskais aspekts. Kļūstot gudrākiem, cilvēki gribēs, lai viņus ārstē kopumā — kā veselumu. Tas ir ļoti sarežģīts iekšējo orgānu sistēmu darbības tīkla kopums, kur centrālā nervu sistēma spēlē milzīgu lomu. Un tas nozīmē, ka organisma procesos nozīmīgas ir jūtas.
Medicīnā kopumā pieaugs ārsta kā medicīnas filozofa loma. Viņš palīdzēs pacientam izprast, kas ar viņu noticis, kāpēc tieši tagad un kā no situācijas izkļūt. Būs plašāks skatījums, nevis koncentrēšanās tikai uz vienu konkrētu orgānu sistēmu. Runājot par sociālo izolāciju, visas pamatlietas, kādas nu cilvēka dzīvē ir, virzās pa sinusoīdu. Tas, kas šobrīd ir aktuāls, pēc gadiem divdesmit kļūs mazāk aktuāls, lai pēc laika atkal aktualizētos. Cilvēki ir diezgan gudri: jūtot vājo vietu, kaut ko dara lietas labā. Tāpēc dzīve ir ar kritumiem un kāpumiem. Protams, sociāla izolētība cilvēkam nav nekas labs, bet tikpat nelabvēlīga ir nemitīga atrašanās sabiedrībā. Ideāli, ja izdodas panākt līdzsvaru: savu laiku pabūt vienatnē, savu — sociālajā grupā. Un, iespējams, tas, ka patlaban cilvēki dzīvo sociālā izolētība, ir sava veida reakcija uz to, ka pirms kāda laika bijām spiesti dzīvot pārāk cieši kopā. Vēl nesenā pagātnē daudziem bija ierobežota dzīves telpa, jaunām ģimenēm nebija iespējas dzīvot atsevišķi, tāpēc ievācās vecāku mājoklī. Tas nevienam emocionāli nebija viegli.”
Pieaugs emocionālo traucējumu skaits
“Domāju, ka nevar izcelt kādus konkrētus psihosomatiskās veselības traucējumus, sakot, ka tieši tie nākotnē veidos psihisko slimību smaguma centru. Principiālu jaunumu nebūs. Emocionāla distresa, krīžu dēļ būs arvien vairāk emocionālu traucējumu, ko redzam jau tagad. Psihiskās veselības traucējumi pamatā ir emocionālie. Primāru domāšanas jeb kognitīvo traucējumu ir salīdzinoši mazāk. Pasaules mēroga pētījumi pēdējā gadsimtā uzrāda nemainīgu šizofrēnijas izplatību — tā ir vienam procentam pasaules iedzīvotāju. Nav pamata domāt, ka tuvākajās desmitgadēs šis skaitlis mainīsies. Toties mums ir pamats domāt, ka pieaugs emocionālo traucējumu skaits, jo pieaug dzīves temps, aptveramo faktu un notikumu daudzums, zināšanu daudzums, kas jāapgūst skolā un augstskolā. Mehānismi kļūst sarežģītāki, pieprasītāki kļūst izcili izglītoti speciālisti. Protams, arvien vairāk trūkst arī pašu vienkāršāko darbu veicēju. Iezīmējas jaunas sabiedrības noslāņošanās tendences, kas pašas par sevi atkal ir emocionāla distresa avots. Kas notiks? Emocionāli līdzsvarotas, spēcīgas un nobriedušas personības to spēs izturēt, kaut nebūs viegli. Taču, lai par tādu kļūtu, cilvēkam nepieciešams laiks, labvēlīga vide, bet ātrums un prasības tikai pieaug. Tāpēc ne visiem tas izdosies. Tie nebūs psihotiska līmeņa emocionālie traucējumi, kad cilvēks zaudē kontaktus ar realitāti. Saņemot medicīnisku palīdzību, emocionālie traucējumi ir novēršami.
Aktualizēsies arī dzīves jēgas un dzīves kvalitātes jautājumi.”
Foto: Shutterstock
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada novembra numurā
