Korupcija medicīnā: atbildīgas trīs puses

Kā medicīnā rodas korupcija? Jau gadiem ilgi mums jāsadzīvo ar veselības aprūpes sistēmas nepilnībām. Medicīnas profesionāļiem jāsamierinās ar lielāku slodzi un mazāku atalgojumu, pacientiem - ar kvalificētu mediķu trūkumu, garākām rindām un ne vienmēr apmierinošu pakalpojuma kvalitāti. Viens veids, kā kompensēt šos trūkumus, ir korupcija. Nelegālā vai puslegālā veidā pacienti mēģina iegūt aprūpi, kādu valsts nespēj nodrošināt pietiekamā daudzumā vai kvalitātē, savukārt mediķi nelegāli vai puslegāli saņem no pacientiem naudu, ko valsts nespēj samaksāt algas veidā. Šajā attiecību trīsstūrī valsts parādās kā bezpersoniska regulatīva struktūra, turpretī ārsts un pacients ir konkrēti cilvēki, kas savstarpēji var vienoties valsts ieviestos nosacījumus ignorēt, ja viņiem tā šķiet ērtāk. Proti, korupcija medicīnā ir likumsakarīgs adaptācijas rezultāts līdz galam nesakārtotas veselības aprūpes sistēmas apstākļos - tā pastāv, jo ir efektīvs veids, kā ātrāk un labāk apmierināt pacienta vajadzības.

Diskusijās negatīvā termina "korupcija" vietā bieži vien lieto apzīmējumus ar neitrālu vai pozitīvu nozīmi: "neoficiālie maksājumi", "pateicības" vai "dāvanas". Tā ir viegli novirzīt diskusiju no galvenās problēmas, apcerot pacienta vēlmi pateikties ārstam par darbu, ārsta nevēlēšanos aizskart pacienta jūtas, to noraidot, dāvināšanas nozīmi labu attiecību veidošanā utt. Ungāru autors Jānošs Kornai (János Kornai) uzskata - šāda neprecizitāte saistīta ar maksājumu neviennozīmīgo juridisko statusu: "Ar vārdu "pateicības" (gratitude payments) pieņemts apzīmēt gadījumus, kad pacients vairāk vai mazāk nelikumīgi veic tiešu maksājumu valsts algotam mediķim par pakalpojumu, par kuru saskaņā ar likumdošanu mediķim šādu maksājumu saņemt nav tiesību." [1]

Jānošs Kornai nodala četras "pateicību" interpretācijas. No pacienta viedokļa šie maksājumi iespējami gan kā papildu atalgojums pēc pakalpojuma saņemšanas (līdzīgi dzeramnaudai), gan kā kukulis - nelegāls maksājums pirms bezmaksas pakalpojuma saņemšanas. Savukārt mediķim tie ir pelnīšana uz pakalpojuma pieejamības un kvalitātes rēķina (piemēram, apejot oficiālo rindas kārtību) vai nelegāli ienākumi, kas gūti, valstij piederošu tehniku un infrastruktūru izmantojot privātprakses vajadzībām. [1] Visi neoficiālo maksājumu veidi tiek iekasēti slepeni, par tiem netiek maksāti nodokļi. Šeit arī beidzas ambivalence: neoficiālie maksājumi pieder ēnu ekonomikai, pret kuru cīnās Valsts ieņēmumu dienests.

Neoficiālo maksājumu ētiskais novērtējums arī nepieļauj nekādas variācijas. Pasaules Medicīnas asociācijas 1949. gadā pieņemtajā ētikas kodeksā starp neētiskām darbībām tiek ierindota arī "jebkura veida papildu maksas ņemšana par pakalpojumiem, pat ja pacients to dod labprātīgi". [2] Tāpat arguments "alga ir maza, tāpēc man ir tiesības saņemt papildu ienākumus" nav ētiski pamatots. Saskaņā ar Latvijas Ārstu ētikas kodeksa 1.7. pantu, "lai panāktu atbilstošus sociālos un ekonomiskos darba apstākļus un pietiekamu atlīdzību par savu darbu, ārsts piedalās savu profesionālo un citu organizāciju darbā, kas aizstāv ārsta intereses". Tātad, ja mediķus neapmierina atalgojums, tad jāvēršas pie darba devēja - valsts, nevis pie pacientiem.

Kā izskaust korupciju? Tā kā korupcija ir pielāgošanās rezultāts, tad jāpanāk, ka mainās spēles noteikumi un tā kļūst neizdevīga. Apsveicama ir veselības ministres I. Circenes sistēmiskā pieeja, domājot, pirmkārt, par rindu mazināšanu uz veselības aprūpes pakalpojumiem, otrkārt, obligāto veselības apdrošināšanu, treškārt, valsts un privātās infrastruktūras nodalīšanu, ceturtkārt, mediķu atalgojuma palielināšanu. [3]

Vēl viens korupcijas aspekts ir ētiskais klimats konkrētajā iestādē. Darba gaitu sākumā jaunie mediķi var saskarties ar kolektīva iekšējiem principiem un tradīcijām, kam ir sena vēsture un kas, iespējams, ne vienmēr atbilst mūsdienu medicīnas ētikas normām. Ja jaunais mediķis redz, ka aploksnes ņem cienījami ārsti, tad viņš ir izvēles priekšā: atmest ētikai ar roku un rīkoties, kā pieņemts kolektīvā, vai arī nepakļauties spiedienam, tā riskējot tapt izstumtam no kolektīva vai pat no profesionālās vides. Tā ir ārkārtīgi grūta izvēle, tāpēc ļoti svarīgi atbalstīt tos, kas izvēlas pārmaiņas, - ir jāaudzē citādi domājošo "kritiskā masa". Ļoti liela nozīme šeit ir publiskam personiskajam piemēram, it īpaši, ja to rāda tāda līmeņa profesionāļi kā veselības ministre I. Circene, kas atklāti pauž negatīvu attieksmi pret pateicībām. [4] Jo vairāk būs šādu piemēru, jo grūtāk būs aizstāvēt uzskatu, ka Latvijas medicīnā korupcija ir nepieciešams (un tāpēc neizskaužams) ļaunums.

Reizē arī pacientiem jābūt atbildīgiem par situāciju. Ētiskais arguments pret tiem, kas ar kukuļiem cenšas apiet rindas kārtību vai iegūt labākas kvalitātes aprūpi: šāda rīcība ir netaisnīga - tā liedz īstenot vienlīdzīgas pieejamības principu veselības aprūpē. Turklāt pacienta izdevīgums ir tikai īslaicīgs, jo ilgtermiņā korupcija grauj medicīnas ētiskās vērtības - par mediķu primāro motīvu kļūst peļņa, nevis palīdzība. Taču vienmēr atrodas cilvēki, kurus ētiski argumenti nepārliecina. Tāpēc ir atbalstāma doma ieviest sodu arī negodprātīgiem pacientiem - blakus Krimināllikuma 326.2 panta otrajā daļā paredzētajai iespējai sodīt mediķus.