Kam patiesībā seko nauda?
Jaunā modeļa būtība ir šāda: tā kā ne valsts, ne laboratorijas nevar pateikt, kurš izmeklējums ir lietderīgs un bez kura var iztikt, tad izvērtēšana un naudas plūsmas menedžēšana tiktu uzticēta ģimenes ārstiem. Ģimenes ārsti gan norāda, ka atšķirībā no laboratorijām viņus ātri un bez žēlastības “mals” vairāki dzirnakmeņi: pacienti, kas pieprasīs izmeklējumus un kritizēs par nesūtīšanu uz analīzēm, speciālisti, kas rekomendēs izmeklējumus, un valsts, kas sodīs, ja kvota tiks pārtērēta. Vai jaunais modelis mudinās izvairīties no nevajadzīgiem izmeklējumiem? Tad vispirms jāzina, cik daudz nevajadzīgu izmeklējumu valstī tiek veikts. Atbildes nav. Ir zināms, ka piektdaļai pacientu nav naudas, par ko veikt izmeklējumus, samaksāt līdzmaksājumu (Sustento dati). Un kā ģimenes ārstiem kontrolēt un plānot budžetu – kā zināt, kurš pacients uz izmeklējumu aizies uzreiz, kurš pēc mēneša? Igaunija šajā gadījumā nav piemērs, kur lūkoties, jo tur darbojas e-veselība. Tāpat jaunais modelis paredz, ka pacients varēs brīvi izvēlēties laboratoro izmeklējumu iestādi. Ģimenes ārsti spriež: nekāda lielā tautas staigāšana jau nenotiek, pacients ir ieinteresēts “analizēties” uz vietas ārsta praksē. Vai nauda patiešām seko pacientam? Vai arī tiem, kam lielākas caursišanas spējas un aizstāvības lobijs? Skaidrs – kurpes spiež (finansējuma trūkst) un ir uzberztas pamatīgas tulznas, bet tā vietā, lai skaidri pateiktu, ko valsts garantē, līdz kādai summai ir gatava maksāt par konkrētu slimību, izmeklējumiem, tiek meklēts kāds, kurš šaurās kurpes būtu gatavs brīdi panēsāt...