Doctus sazinājās ar vairākiem latviešu ārstiem, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Lūdzām dalīties pārdomās, kā SARS–CoV2 mainījis ārsta ikdienu un darbu. Kāds noskaņojums valda? Lūk, ko pastāstīja Latviešu ārste no Francijas
UZ IZSĪKUMA ROBEŽAS
Dr. Anete Eklona, anestezioloģe—reanimatoloģe,
Francija, Peillonnex, 2020. gada 28. marts
“Ilgi domāju, kā vislabāk pastāstīt par notiekošo, jo šo īpašo laiku piedzīvoju pavisam personīgi un nebūt ne kā mediķis. Esmu dekrēta atvaļinājumā, bet, godīgi sakot, biju to iedomājusies citādu. Varu padalīties ar kolēģu stāstīto no slimnīcas, kurā strādāju pati (reģionālas nozīmes slimnīca Francijā), un pieredzi, ar ko dalās mans vīrs (ārsts anesteziologs—reanimatologs lielā universitātes slimnīcā Šveicē).”
Anete Eklona
Reanimācijas nodaļas dubultotas, četrkāršotas
“Reģions, kurā dzīvoju, ir saliņa COVID–19 smagi skarto reģionu ielenkumā — starp Ziemeļitāliju un Francijas austrumiem. Mums pagaidām skaitļi nav dramatiski, bet darbs notiek uz izsīkuma robežas, slimnīcu kapacitāte uzņemt smagi slimos tuvojas maksimumam. Darbs slimnīcās mainījies līdz nepazīšanai, tā pārorganizēšanas būtība visur vienāda, atšķiras pacientu plūsma un slimnīcas kapacitāte.
Reanimācijas nodaļas ir dubultotas un četrkāršotas izmēros, par reanimācijas nodaļas “filiālēm” ir pārvērstas pamošanās palātas, operāciju zāles un visas nodaļas, kur vien pieejams centralizēts skābeklis un elpināmie aparāti. Mans vīrs strādā reanimācijas nodaļā, kuras normālā kapacitāte ir 35 gultas. Tagad viņiem ir vairāk nekā 100 pacientu, reanimācijas gultu skaitu līdz nedēļas beigām plānots palielināt līdz 180. Ir pārtraukta visu veidu plānveida palīdzība slimnīcās, maksimāli to novirzot uz ambulatoro aprūpi. Ambulatorās pieņemšanas ārpus slimnīcām nav apturētas, uz tām tagad gulstas viss smagums veselības aprūpē ārpus COVID–19, kaut gan arī COVID–19, jo visi saslimušie, kam nav nepieciešama hospitalizācija, atrodas ģimenes ārstu uzraudzībā. Vieglie un vidēji smagie gadījumi NEDRĪKST doties uz slimnīcu.
Personiski mani novirzīja pie ginekologa un vecmātes privātajā sektorā, lai es nenoslogotu slimnīcas poliklīnikas telpas, personālu, kā arī lieki neatrastos telpās, kur risks inficēties ar COVID–19 ir augsts. Atceltas visas kolektīvās nodarbības dzemdību sagatavošanai.”
Militārie mediķi ar kara lauka pieredzi
“Slimnīcu reorganizācijā Francijā zīmīgu lomu spēlē militārie mediķi, kam ir liela pieredze slimnīcu “radīšanā” tuksneša vidū vai džungļu biezokņos. Šis ir unikāls laiks nācijas vēsturē, kad civilajā medicīnā tik nozīmīgs ir militārais dienests ar karalauka pieredzi. Prezidents uzrunā tautai vairākkārt atkārtoja frāzi “mēs esam karā”. Un tāda arī ir vispārējā noskaņa. Noteikti jau lasījāt par kara hospitāļa būvniecību slimnīcas autostāvvietā (Mulhouse) un par reanimācijas pacientu evakuāciju ar militāro aviāciju uz mazāk skartajiem valsts reģioniem. Šī lielā armijas mobilizācijas operācija nosaukta Résilience (“Izturība”). Ieskatījos Armijas ministrijas (kā mūsu Aizsardzības ministrija) mājaslapā. Operācijai ir trīskārša misija: veselība, loģistika un aizsardzība.
Zinu, ka Šveicē tiek rekrutēti armijas brīvprātīgie intubēto pacientu grozīšanai, jo slimnīcas personāls ir pārguris, bet ARDS pacienti vismaz reizi dienā ir jāgriež guļā uz vēdera. Ja to skaits tuvojas simtam... varat iedomāties...
Sākotnēji slimnīcas tika sadalītas it kā divās zonās — “tīrā” un COVID–19 zona, bet nu jau šī ilūzija beigusies — visa slimnīca ir COVID–19. Šveicē liela loma šobrīd ir privātajam sektoram — pacienti, kam vajadzīga ķirurģiskā vai kāda cita palīdzība stacionārā un kam nav COVID–19, tiek novirzīti uz privātajām slimnīcām. Tās ļoti palīdz arī materiālu optimizēšanā (elpināmie aparāti u.tml.). Valsts slimnīcu funkcijas faktiski pārņem privātās slimnīcas, bet nezinu, kas par to maksā un kā tas tiek organizēts administratīvā līmenī.”
Zagšana un materiālu trūkums
“Arī Francijā trūkst materiālu un ierīču: elpināmo aparātu, masku, dezinfekcijas līdzekļu, nu jau arī medikamentu. Pašaizsardzības līdzekļi limitēti tiek izsniegti katram darbiniekam individuāli uz nedēļu, piemēram, ārstiem un medmāsām — 18 maskas nedēļā, no kurām sešas FFP2, strikti ievērojot indikācijas FFP2 masku lietošanai, vecmātei — sešas ķirurģiskās maskas nedēļā, fizioterapeitiem arī sešas, no kurām divas FFP2. Šie ir šā brīža oficiālie dati.
Epidēmijas sākumā Francijā un arī bagātajā Šveicē personāls izzaga slimnīcu krājumus — diemžēl ne tikai personīgajai lietošanai vai ģimenes vajadzībām, bet arī nelegālai tirdzniecībai eBay. Cilvēki no ielas iegāja slimnīcu vestibilos, uzgaidāmajās telpās un tukšās plastmasas ūdens pudelēs no brīvpieejas dezinfekcijas līdzekļu pudelēm iepumpēja dezinfekcijas līdzekļus. Tagad nekas tāds, protams, vairs nav iespējams.”
Dažbrīd vienkārši sēžu un raudu
“Kopējā noskaņa valstī ir ļoti atšķirīga. Man pašai un draugiem, medicīnā strādājošajiem kolēģiem šis laiks ir ļoti satraucošs. Personīgi pazīstu cilvēkus, kas šobrīd ir slimi ar COVID–19 un kam nebūt nav viegli. Par laimi, neviens no viņiem nav kritiskā stāvoklī. Bet zinu arī ārstus, kas no rīta atnāk uz darbu, lai konstatētu, ka vienā no reanimācijas gultām kritiskā stāvoklī guļ kolēģis.
Starp asprātīgajiem joku video, kas klīst WhatsApp, pienāk arī sēru vēstis par mirušiem slimnīcas darbiniekiem. Man ir ļoti bail par savu vīru un viņam ir bail par mani! Mums mājās ir dubultizolācija. Vīrs apmeties viesu guļamistabā, ievērojam distanci, dezinficējam virsmas utt. Šāds režīms ir ļoti grūts, lai arī vienlaicīga atrašanās mājās nav ilga — vīrs visu laiku strādā.
Dažbrīd vienkārši sēžu un raudu, lai arī ļoti cenšos nedomāt par to, kā bija pirms, nedz arī par to, kā būs pēc. Koncentrējos tikai uz “šeit un šobrīd”. Ļoti palīdz ģimene un draugi Latvijā, ēdam kopā brokastis skaipā utt., bet fiziskā vientulība reizēm šķiet neizturama. Zinu, ka nebūt neesmu vienīgā šādā situācijā. Visi esam vienoti.”
Nav ne jausmas, kurp tas viss ved
“Publiskajā telpā ļoti tiek veicināta pilsoniskā atbildība, masīva informācijas kampaņa par COVID–19 izplatīšanās ceļiem un personīgo aizsardzību. Masku un dezinfekcijas līdzekļu aptiekās faktiski nav. Gandrīz katrā ziņu izlaidumā tiek teikts paldies visiem, kas strādā šajos īpašajos laikos: mediķiem, policistiem, armijai, pārtikas ražotājiem, pārdevējiem... Tiek teikts liels paldies arī visiem, kuri ievēro sociālo distancēšanos un paliek mājās. Tiek intervēti sabiedrībā populāri cilvēki, kuri ar savu piemēru popularizē palikšanu mājās. Piemēram, slavenais franču biatlonists Martin Fourcade dalās pieredzē, kā viņš sporto mājas apstākļos. Francijas Sporta ministrija izplata informāciju par to, cik svarīgi izolācijas periodā saglabāt fizisku aktivitāti, un sniedz rekomendācijas, dažas arī smieklīgas, piemēram, tīrīt zobus, stāvot uz vienas kājas.
Kopumā situācija turpina pasliktināties, izolācija tiek pagarināta, nevienam nav ne jausmas, kurp tas viss ved. Daudz tiek runāts par brūkošo ekonomiku piespiedu dīkstāves dēļ. Daudz neziņas par to, kā un kad izvest valsti no izolācijas, vai sākt masu testēšanu vai ne un visi citi saistītie jautājumi, kas tā īsti nav atbildēti nekur.
Lai gan informācijas publiskajā telpā ir daudz, cilvēki nav apzinīgi un īpaši lielajās pilsētās neievēro noteikumus. Tā kā nedzīvoju lielpilsētā, mans novērojums ir drīzāk pozitīvs. Lielveikalā neesmu bijusi kopš izolācijas sākuma, tuvējos mazajos veikaliņos rekomendācijas tiek ievērotas, cilvēki godīgi iet iekšā pa vienam un ārpusē rindā ievēro divu metru atstatumu. Lai nebūtu jāstāv rindā, uz vietējo bulanžēriju pēc svaigas maizes un kruasāniem eju sešos no rīta. Pie veikalu durvīm cilvēki līmē jaukas pateicības zīmītes darbiniekiem. Mani kaimiņi, kuri zina, ka esmu stāvoklī astotajā mēnesī un ka mans vīrs ir COVID–19 kaujinieks (tā esmu pasākusi viņu dēvēt), laipni “pār sētu” piedāvā palīdzēt ar pirkumiem vai mauriņa nopļaušanu. Jauki! Tiesa, saprotu, ka tā ir tāda mazpilsētas romantika un ka šie iespaidi noteikti nav attiecināmi uz valsti kopumā.”
Skats uz Latviju
“Sekoju līdzi notikumiem Latvijā. Ļoti ceru, ka savlaicīgā ārkārtas stāvokļa izsludināšana aiztaupīs tik liela mēroga krīzi, kāda tā ir Rietumeiropā, ka cilvēki būs apzinīgi un ka epidēmiju būs iespējams “izstiept garumā”.
Latvijā COVID–19 krīzes kontekstā aplamā ārstu atalgojuma sistēma, algu atkarība no piemaksām un totālais caurskatāmības trūkums ir kliedzošs! Šobrīd aktīvi strādā tikai daļa mediķu.
Plānveida pacientu aprūpe ir apturēta, daļa darbinieku ir piespiedu dīkstāvē. Slimnīcas administrācija slēdz gultas un veic reālu mobingu, lai aprūpes personāls nenāktu uz darbu. Ceru, ka Latvijas mediķi runās, nestāvēs malā un ka šī krīze būs pamudinājums sistēmas sakārtošanai.
Novēlu visiem kolēģiem pacietību, izturību un asu prātu situācijas analīzei. Saudzējiet sevi, lai pacienti varētu saņemt kvalitatīvu un drošu veselības aprūpi!”
FOTO: NO ANETES EKLONAS ARHĪVA
