Izglītošanās kā aizrautība. Latvijas Pediatru asociācija

Uzziņai

• Latvijas Pediatru asociācijā ir 700 biedru; lielai daļai ir sertifikāts arī ģimenes ārsta specialitātē
• Latvijā ir deviņas primārās aprūpes prakses, kur pediatrs strādā kā tiešās pieejamības speciālists
• Pediatra vidējais vecums Latvijā — 54 gadi

 

Asociācijas vadītāja Ilze Grope neslēpj, ka pašlaik strādā, lai reorganizētu asociācijas iepriekšējo darba stilu. “Divdesmit piecus gadus strādāju ar studentiem, rezidentiem, esmu akadēmiskais personāls, izglītošana ir mans darbs, tāpēc mans skatījums ir citāds nekā asociāciju vadītājiem, kas ir ikdienas praktiskā darba darītāji,” stāsta RSU asoc. prof. I. Grope. “Visaugstākajā mērā novērtēju ikdienas darba darītājus, taču mana priekšrocība — zinu, kā organizēt izglītošanos.” Asociācija sadarbojas arī ar valsts institūcijām, taču I. Grope ir pārliecināta, ka likumdošanā radīt izmaiņas ir ievērojami grūtāk un neauglīgāk nekā ieguldīt spēku cilvēku izglītošanā. “Te rezultāti ir taustāmi diezgan ātri.”

Jauno kolēģu iesaiste, klīniskās rekomendācijas un mūžizglītība

Viens no virzieniem, kādā Pediatru asociācija strādā, ir jauno kolēģu piesaistīšana. “To varētu nosaukt par asociācijas atjaunināšanu,” uzsver I. Grope. “Un man šķiet, ka process norit veiksmīgi. Līdz manai atnākšanai asociācija bija gados diezgan veca, šobrīd mūsu vidū ir piektā un sestā kursa studenti, gandrīz visi pediatrijas rezidenti, tikko praktizēt sākuši ārsti.” Jaunie kolēģi tiek iesaistīti asociācijas darbā, piemēram, valdē ir jauno ārstu sadaļa — jauno ārstu līga, kas piedalās asociācijas valdes sēdēs ar tiesībām balsot un paust viedokli. “Mani vislielākie palīgi asociācijas darbā ir tieši jaunie kolēģi, rezidenti — iesaistās semināru organizēšanā, tēmu izvēlē, pasākumu noformēšanā.” Asociācija, savukārt, cenšas atbalstīt jaunos ārstus pētniecībā un starptautisku izglītojošu pasākumu apmeklēšanā: ar dienas, ceļa vai naktsmītnes naudu.

Vēl viens virziens — dažādu klīnisko rekomendāciju izstrāde. Pediatrijā to šobrīd pietrūkst. “Rekomendācijas vairāk mērķētas primārās aprūpes ārstiem un stacionāru uzņemšanas nodaļu ārstiem: piemēram, ko darīt, ja bērnam ir krampji; ja ir vidusauss iekaisums; kā ārstēt pneimonijas. Tās tiek izstrādātas, ņemot vērā ar pierādījumiem pamatotas medicīnas secinājumus.” Asociācija gada laikā izdevusi piecus izglītības materiālus, trīs no tiem ir monogrāfijas. “Tas ir ļoti daudz!” secina I. Grope. Viņai ir viedoklis arī par ārstu mūžizglītību: “Diez vai manos spēkos to ir mainīt, bet... es gribētu, lai kolēģi saprot, ka rutīna iestājas ļoti ātri un strādāt tikai savā nodaļā, savā praksē nav pareizi. Ir vērts paskatīties uz pasauli plašāk — ieklausīties lektoros, kas izglītojušies specifiski šaurākās jomās, apmeklējuši pasaules konferences. Man ir laimējies, jo man ir piespiedu apstākļi mūžizglītoties — ik gadu no jauna jāpārskata tas, ko mācu studentiem un rezidentiem, zinu, cik daudz laika, rūpju, valodas prasmju, datorprasmju, zināšanu tas prasa. Zinu, ka daļai vidējā un vecākā gadagājuma kolēģu varbūt tas nav iespējams. Es nevaru piespiest cilvēkus izglītoties, bet laipni aicināt. Tas šobrīd arī notiek, veidojot ļoti interesantas programmas. Mūsu organizētie pasākumi ir labi apmeklēti, nevienā no sēdēm nav bijis mazāk par 150—200 cilvēkiem, bijušas sēdes, ko apmeklējuši pat 600 kolēģi.”

Pirmā pieredze — kā atvest uz Latviju Eiropas pediatrijas zvaigznes

Pašlaik asociācija ir liela notikuma priekšvakarā. 19.—21. augustā Latvijas Pediatru asociācija Rīgā organizē 3. Baltijas Pediatru kongresu. Asociācijas prezidente stāsta, ka asociācijai tā ir pirmā šāda veida pieredze. “Tas prasa milzīgu darbu, enerģiju, izdomu. Esam piesaistījuši vairāk nekā 20 ārvalstu lektorus, kas ir Eiropas zvaigznes noteiktās jomās, strādā pie grāmatām vai unikāliem pētījumiem pasaulē. Rīgā uzstāsies speciālisti, ko ne katrs Latvijas ārsts var satikt dzīvē, paklausīties. Piemēram, profesors Vesikarī no Somijas ir pasaules līmeņa eksperts gripas jautājumos, strādājis pie rotavīrusa vakcīnas izstrādes, šobrīd strādā pie norovīrusa vakcīnas izstrādes, viņa lekcija man liekas intriģējoša. Būs profesori no Islandes, Lielbritānijas, Čehijas, Holandes, Zviedrijas. Kongresā ir sadaļas gandrīz visās pediatrijas apakšspecialitātēs, sesijas vadīs vadošie Latvijas speciālisti. Būs arī interesantas darba grupas par zīdīšanu, par komplicētām infekcijām, par sepsi. Bez zinātniskām aktivitātēm būs arī sociālas aktivitātes — tas ļaus aci pret aci satikt lektorus un uzdot jautājumus, ko varbūt nevar sadūšoties uzdot zāles priekšā.” Pediatru asociācija cer, ka konferenci apmeklēs 300—400 dalībnieku, jau šobrīd reģistrējušies vairāk nekā 200 kolēģu.

Priekšlikumi likumdevējiem

“Mums ir laba sadarbība ar Lauku ģimenes ārstu asociāciju, ar pediatru subspecialitāšu asociācijām — tas gan tā nosacīti, jo pediatrijas subspecialitāšu asociāciju biedri ir arī Latvijas Pediatru asociācijas biedri. Mums ir laba sadarbība ar plašsaziņas līdzekļiem, ar Māmiņu klubu. Tāpat asociācija darbojas Mātes un bērna komisijā, Ārstu biedrībā apmācīttiesīgo ārstu komisijā, Veselības ministrijas dažādās darba grupās, kas saistās ar bērna veselību. Esam izteikuši arī vairākus priekšlikumus, kā uzlabot bērnu veselību Latvijā,” stāsta I. Grope. Viens no tiem — likvidēt kvotas ārstu apmeklējumam bērniem līdz skolas vecumam. Vēl viens priekšlikums — ģimenes ārstu praksēs, kur daudz bērnu, bet ģimenes ārstam nav pediatra sertifikāts, tomēr piesaistīt pediatru. “Labs spogulis tam, kas notiek primārajā veselības aprūpē, ir Bērnu klīniskā universitātes slimnīca: uzņemšanas nodaļā gadā no nepilniem 80 tūkstošiem pacientu stacionē tikai 22 procentus, pārējie ir pacienti, kam nepieciešama primārā aprūpe.”

Pēc divdesmit trīsdesmit gadiem pediatrs Latvijā būs...

“Gribētu, lai viņš ir priecīgs, gudrs — nepārtraukti izglītojas. Relatīvi pārticis, jo nekur pasaulē pediatri nav ļoti pārtikuši,” aizdomājas asoc. prof. I. Grope. “Katrai paaudzei ir sava loma, un tikai visu paaudžu pieredze veido pilnību. Piedaloties pasākumos Eiropā, kas saistīti ar Pediatru akadēmiju vai asociāciju, redzu, ka mūsu speciālisti ir gudri. Mūsu profesionālā kvalitāte pilnīgi noteikti atbilst Eiropas līmenim.”

Vai reģionos trūkst pediatru? Tas atkarīgs no valsts stratēģijas — spriež I. Grope. “Ja valsts domā par veselības aprūpes centralizāciju, tad varbūt neko īpaši daudz nevajag. Rēzeknē, Daugavpilī, Dobelē, Talsos, Cēsīs interesējas par pediatriem. Uzskatu, ka lielo reģionu slimnīcās atsevišķās jomās būtu vajadzīgi pediatri: bērnu pulmonologs, bērnu alergologs, bērnu gastroenterologs. Arī Rīgā pie šiem speciālistiem ir garas rindas.” Pediatra vidējais vecums Latvijā ir nedaudz virs 54 gadiem. “Tas ir daudz, bet ceram uz jaunajiem kolēģiem. Cerības ir labas — redzu, ka jaunieši izvēlas studēt pediatriju. Šobrīd pediatrijas programmu RSU apgūst, sākot no otrā kursa, un katrā kursā ir vismaz 20 studentu; pagājušajā gadā pediatrijas fakultāti beidza 26 studenti, šogad — 24, gandrīz visi vēlas mācīties pediatriju arī rezidentūrā. Domāju, lielā mērā to nosaka mūsu īpašā attieksme — RSU pediatrijas katedrā to saucam par ģimenes principu. Jauniešus kā bērnus uzņemam savā lielajā ģimenē, rūpējamies par viņiem. Mums ir pediatrijas pulciņš, saviesīgas un atbalstošas sarunas. Lielākoties par saviem piektā un sestā kursa studentiem zinām diezgan daudz: par ģimeni, par bērniem, par plāniem, priekiem un bēdām, par sapņiem. Jaunieši šo attieksmi novērtē, interese par pediatriju pieaug.”

Studenti un rezidenti ir tie, no kuriem prof. Grope smeļas enerģiju. “Viņu dzīvē ir vēl maz negatīvās pieredzes, jaunieši dzīvo ar cerību, ka piepildīs savus sapņus, darīs pasauli labāku. Gaišais skatījums pielīp.”

Vieta, kur būt kolēģiem un draugiem

“Uzskatu, ka nav gudru vai dumju ārstu un nav labu vai sliktu cilvēku — neviens nemācās tik ilgi un nestrādā tik grūtu darbu, lai profesionāli ieriebtu. Mēs kļūdāmies visi, tas ir neizbēgami. Mans princips ir nevis nosodīt, bet atbalstīt un palīdzēt,” uzsver I. Grope. “Būtisku problēmu šajā laikā nav bijis, bet, ja kāds kaut ko nav zinājis, tad cenšamies palīdzēt ar informāciju, palīdzēt jautājumu atrisināt. Asociācija ir drauga plecs, vieta, kur esam kolēģi un draugi.”

Uz jautājumu, vai asociāciju jūt kā spēku, I. Grope pēc pārdomu brīža atbild: “Kā bērnu. Vēl jāaug.”

Foto: no DOCTUS arhīva