IEVA SAULE: Latviešu mediķis Lielbritānijā

Tipisks Notingemas aneteziologs ir smaidīgs, uz darbu brauc ar riteni izvēles, nevis vajadzības dēļ un nodarbojas ar vienu kaut nedaudz ekstrēmu sporta veidu. Tā nu es dodos velobraucienos ar kolēģiem un esmu sākusi nodarboties ar klinšu kāpšanu. Joprojām grūti pieņemt britu tradicionālo smaidu, bet ļoti ātri jau var saprast, kurš smaida no sirds, kuram tā ir tikai pieklājība un ieradums. Britu tradicionālais ēdiens ir diezgan neēdams (viss tiek saliets ar   kaut kādām glumām mērcēm), franču, spāņu un indiešu virtuve ir daudz   baudāmāka. Pie laikapstākļiem pierod - un braukt pa kreiso pusi arī   mācos.

Lielbritānijā esmu iedzīvojusies un citu Eiropas valstu virzienā profesionālos nolūkos neskatos. Man šeit ir nodrošināta rezidentūra vietā, uz kuru ir visnotaļ liela konkurence. Par Latviju - tas vienmēr ir tāds mazliet sāpīgs jautājums, it īpaši, kad to jautā mamma. Ja godīgi, tad nedomāju atgriezties, vismaz tuvākajā nākotnē ne. Visa mana karjera ir attīstījusies šajā valstī, un es nezinu, vai vairs mācētu strādāt citos apstākļos. Man pat sarunas par medicīnu latviski vairs nav tik raitas...

Gribētu, protams, kaut kā atlīdzināt Latvijai. Esmu saņēmusi ļoti labu izglītību, studējot RSU. Ceru, ka reiz varēšu kādā veidā palīdzēt izglītojot, panākot pretī jaunajiem ārstiem pieredzes apmaiņas braucienos. 

Nejauši aizpildīts darba pieteikums un... Kembridža

Pēcdiploma izglītība ārzemēs bija pilnīga nejaušība, likteņa pavērsiens! Tāda doma šad tad iešāvās prātā, it īpaši pēc piedalīšanās ārzemju konferencēs, bet nekad par to neaizdomājos tiktāl, lai lietas labā kaut ko darītu. Taču tad vienu dienu nodarbību starplaikā grupas biedrene pildīja kaut kādas pieteikuma formas un piedāvāja arī man: vai negribot pieteikties darbam Lielbritānijā uz Foundation Programme. Paskaidrot, kas tas īsti ir, nevarēja. Daudz nedomājot, aizpildīju, aizsūtīju. Pēc pāris mēnešiem saņēmu ļoti pieklājīgu atteikuma vēstuli - es esot palikusi ceturtā aiz strīpas. Daudz nepārdzīvoju, aizmirsu un dzīvoju tālāk. Skaisti nosvinējām izlaidumu. Ietūcījusi somā diplomu, devos mājup, kad zvanīja mobilais tālrunis: kundzīte ar brīnišķīgu veclaiku angļu izrunu vaicāja, vai es tomēr negribētu apsvērt iespēju braukt pie viņiem strādāt. Pēc mēneša. Kembridžā. Es gribēju. Man šķita, ka tādiem negaidītiem likteņa pavērsieniem vienkārši ir jāseko! (Un vēl Kembridža - man TĀ gribējās uz Kembridžu!) Mēneša laikā mēs ar mammu aizņēmāmies naudu no visiem draugiem, lai samaksātu par ceļu un pirmā mēneša dzīvošanu.

Ne visiem šis process ir tik vienkāršs. Pēc pāris nedēļām man pievienojās mans draugs, arī ārsts. Viņš pavadīja gandrīz gadu, ieguldot ne mazums pūļu, lai dabūtu FY2 (Foundation Year 2) darbu.

Man bija tikai mēnesis, lai sakārtotu dzīvi pirms lielās pārvākšanās, tāpēc visādi mazi, nu jau smieklīgi negadījumi bija visu laiku! Sākot ar to, ka autobusā no Rīgas uz Londonu iekāpu, bagāžas nodalījumā atstājusi somu ar silto džemperi, tāpēc pusi ceļa salu. Lietuvā man blakus piesēdās vīrietis, ap 50 gadu vecs, mazliet krimināla paskata tips (tā man sākumā šķita), kas man ieteica neklausīties stereotipos. Vīrietis, izrādās, brauca strādāt būvniecībā un visu ceļu lasīja grāmatiņu ar angļu valodas frāzēm. Naktī autobusā bija neprātīgi auksti, bet es T-krekliņā, ar zosādu klāta, centos gulēt un snauduļojot pamanīju, ka blakussēdētājs mani rūpīgi apsedz ar savu jaku, bet pats salst. Tik ļoti kauns palika par saviem sākotnējiem aizspriedumiem!

Vēlāk uz prāmja, braucot pāri Lamanša šaurumam (pēc aptuveni 30 stundu ceļa), sapratu, ka visas mārciņas ir palikušas bagāžā un man ir tikai eiro, ko uz prāmja nepieņem. Bet vēders burkšķēja, pieprasot brokastis. Mans lietuviešu ceļabiedrs gribēja izmaksāt man ieeju pie "zviedru galda"... tikai arī viņam nepietika mārciņu. Jau samierinājos, ka brokastu nebūs, kad lietuvietis pamanīja, ka brokastu uzraugs ir aizgājis un iemānīja mūs abus pie kārotajām (manām pirmajām) angļu brokastīm no zviedru galda! Tā mana ierašanās miglainajā Albionā sākās ar brokastu čiepšanu. Atlikušo ceļu centos atlīdzināt viņa labo sirdi, mazliet pamācot angļu valodu.

Londona mani sagaidīja pavēsa un lietaina. Izbraukājos ar sarkanajiem autobusiem un devos tālāk uz Kembridžu. Pirmais iespaids bija diezgan baiss. Biju iedomājusies saulainu universitātes pilsētiņu, kas pilna ar studentiem un akadēmiķiem, bet iela, pa kuru autobuss mani ieveda pilsētā, bija nolupusi, ar parandžām un augļu veikaliem gar malām. Un lija vēl vairāk nekā Londonā. Tuvojoties slimnīcai, braucām cauri koledžu rajonam - iespaids uzlabojās. Vēlāk, tur dzīvojot, sapratu, ka pirmais iespaids ir bijis maldīgs.

Somā Cheese&Onion un labi aprīkotās doctors mess

Slimnīca mani izbrīnīja - neiedomājami plaša, tīra un sakārtota, ar ļoti izpalīdzīgu un laipnu personālu. Man bija nodrošināts nedēļu ilgs "ēnu periods", kura laikā varēju piedalīties visās komandas aktivitātēs, neuzņemoties atbildību un mācoties savu jauno darbu. Ierados baltā halātiņā un ātri vien sapratu, ka neizskatos kā visi citi - halātus šeit valkā tikai laboratoriju darbinieki. Mani divi konsultanti bija ļoti pretimnākoši, bet komanda ļoti internacionāla - vairāki briti, austrālietis, pāris indiešu, pakistānis. Un es. Viņiem vēl nekad nebija bijis neviens ārsts no Baltijas valstīm. Jāteic, sešu gadu garumā nekad neesmu jutusi atšķirīgu attieksmi pret sevi vai kādus aizspriedumus. Vairākums ir ieinteresēti manas valsts eksistencē - reizēm par vēsturi prasa vairāk, nekā es spēju atbildēt.

Pirmajās pāris nedēļās šķita, ka visas manas angļu valodas zināšanas ir pilnīgi nederīgas, jo biju spiesta lūgt, lai teju katru otro teikumu atkārto vai runā lēnāk, it īpaši, kad runāja austrālietis. Šeit cilvēkiem ārkārtīgi patīk saīsinājumi, vairāki saīsinājumi tiek rak­stīti vienādi, bet nozīmē pavisam ko citu. Saīsinājumi laikam bija vismulsinošākie. Pats darbs nešķita grūts, jo ātrajā palīdzībā un voluntēšanas laikā reanimācijā Latvijā biju iemācījusies vairākumu praktisko procedūru, visas viņu vadlīnijas bija brīvi pieejamas, vienmēr varēju jautāt kolēģiem. Somā vienmēr līdzi bija Oxford Handbook of Medicine (viņi to sauc par Cheese&Onion - vāciņa krāsu dēļ.) Pirmajā reizē, kad kolēģe apgaitas laikā pavaicāja, vai man esot Cheese&Onion, es padomāju, ka viņai nav visi mājās. Bez tās pirmo gadu nevienu dežūru nenostrādāju!

Sākumā mani pārsteidza materiālās iespējas, nosūtījumu izpildes ātrums, ārstu, māsu un fizioterapeitu daudzums, medikamentu pieejamība... Taču pirmajā gadā jārēķinās, ka strādāsi vairāk nekā noteiktās stundas. Kad iemācies plānot laiku, tad iemanies pabeigt ātrāk, bet tik un tā visi FY1 (Foundation Year 1) dakteri paliek kādu stundu pēc darba beigām. Kad kāp augstāk pa karjeras trepītēm, tad to jūt mazāk. Pirmajā gadā ir daudz papīru rakstīšanas pienākumu, jānodrošina, lai pacientiem ir izraksti, nosūtījumi, izmeklējumi, slimības lapas, lai ir pieejams viss nepieciešamais nākamās dienas apgaitai.

Galvenās izjūtas sākumā bija tāds kā mulsums un nebeidzams izbrīns, jo pirmo mēnesi nudien katru dienu tika apgūts kas jauns. Piemēram, šeit lielu uzmanību pievērš cilvēka komfortam. Ja kādam ir termināla saslimšana un ir acīm redzami, ka cilvēks nedzīvos ilgāk par pāris dienām, tiek darīts viss, lai šīs pēdējās dienas būtu komfortablas. Ir izveidots t.s. Liverpool care pathway, ko lieto mirstošiem pacientiem, nežēlojot ne morfiju, ne antiemētiķus, ne antipsihotiķus. Tiek uzskatīts, ka neviens cilvēks nedrīkst mirt sāpēs.

Pirmā gada ārstiem ir iespēja apmesties kopmītnē - trīsistabu dzīvoklī kopā ar diviem citiem ārstiem, katram sava istabiņa, kopīga virtuve un vannas istaba. To nodrošināja par velti, šobrīd, šķiet, par to ir jāmaksā. Tā kā ierados kopā ar draugu, mēs izvēlējāmies par nelielu samaksu īrēt dzīvoklīti slimnīcas teritorijā - nekas izcils, mēbelēts dzīvoklis ar guļamistabu, dzīvojamo istabu, virtuvi un vannas istabu, minūtes gājiena attālumā no slimnīcas.

Katrā slimnīcā ir t.s. doctors mess - ārstu atpūtas istaba - samērā labi aprīkota telpa, kur var atpūsties pusdienlaikā vai pēc darba. Viena no lieliskākajām opcijām bija gludināšanas serviss - noliec savas gludināmās drēbes uz pakaramajiem tam atvēlētajā vietā, un reizi nedēļā jauka kundzīte visu izgludina. Es ar gludināšanu esmu uz jūs, tāpēc šo pakalpojumu izmantoju ar prieku! Diemžēl ne visās slimnīcās ir tik labas doctors mess...

Vēlākajos gados īrēju dzīvokli pilsētā, centrā tomēr var izvēlēties labāku dzīvesvietu nekā slimnīcas teritorijā. Pārbraucot no reģiona uz reģionu (rezidentiem ik pēc 4-12 mēnešiem tiek mainīta bāzes slimnīca, tātad jāpārceļas samērā bieži), slimnīcas atmaksā pārcelšanās izdevumus. Ja izvēlies braukt katru dienu starp pilsētām, tad sedz ceļa izdevumus.

Pa kādām izglītības trepītēm Anglijā jārāpjas latviešu studentam?

Izglītības trepīte sākas ar Foundation Programme (FP) - man tie bija divi gadi, tagad noteikumi ir mainījušies un Latvijas absolventiem ir jāpiesakās uzreiz uz 2. gadu, nevis pirmo, kā es to darīju. FP ir vispārīga divu gadu programma, kas ļauj iegūt pieredzi dažādās specialitātēs - gan lai būtu vieglāk izvēlēties savu rezidentūras specialitāti, gan lai ārsts būtu vispārīgi izglītots un, piemēram, strādājot ķirurģijā, neapmulstu, ja gadās kāda terapeitiska, ginekoloģiska vai pediatriska problēma. Pēc FP es pieteicos uz rezidentūru Emergency Medicine (neatliekamās medicīnas specialitātē), jo aizrāva darbs uzņemšanas nodaļā, bet ātri sapratu, ka tas nav man - it kā jāzina mazliet no visa, bet tā dziļi "urbt" neko nevajag un darbs tāds mazliet kā šķirotavā... Pieteicos anestezioloģijas rezidentūrai un dabūju vietu Notingemas programmā.

Anestezioloģijas rezidentūra sastāv no trim blokiem - basic training (pirmie divi gadi), intermediate training (trešais un ceturtais gads) un higher training (5.-7. gads). Sākot apmācību, pirmie 3 mēneši tiek pavadīti kāda pieredzējušāka ārsta uzraudzībā, rezidents ir novice, kam nav ļauts strādāt neatkarīgi. Šajos trijos mēnešos rezidentu apmāca sniegt vienkāršu, drošu anestēziju. Apmācību procesā ir vairākas pārbaudes un novērojumi, posma beigās tiek izlemts, vai jaunais anesteziologs spēj strādāt arī neatkarīgi. Pēc šā trīs mēnešu sākumposma rezidents sāk dežūras un vismaz reizi nedēļā strādā arī neatkarīgi plānveida operācijās, pārējo darba laiku pavada, apmācību nolūkā anestezējot kopā ar pieredzējušāku kolēģi.

Man kā 3. gada rezidentei ir savas dežūras, ir "solo" anestēzijas un ir anestēzijas kopā ar kolēģiem. Vairākums apmācību notiek kā māceklim, strādājot kopā ar kādu, kas konkrētajā specialitātē ir pieredzējis. Plus vēl semināri, ikmēneša mācību dienas un patstāvīgas studijas eksāmenam.

Septītā gada beigās rezidents saņem sertifikātu (CCT - Certificate of Completion of Training) un ir tiesīgs pieteikties konsultanta darbam. Nekādu beigšanas eksāmenu nav. Pirmo divu gadu laikā jānoliek Primary FRCA (Fellow of Royal College of Anaesthesia), bez kura nevar pāriet uz trešo gadu, līdz ceturtā gada beigām ir jānoliek Final FRCA (man tas jānoliek nākamā pusotra gada laikā), pēc tam vairs eksāmenu nav, var strādāt, mācīties un spodrināt CV. FRCA esot visgrūtākais pēcdiploma eksāmens starp visām specialitātēm Lielbritānijā. Man gan šķiet, ka arī ķirurgu eksāmeni ir diezgan smagi, bet piekrītu, ka FRCA nav viegls - katrā likšanas reizē to nokārto tikai ap 40% kandidātu.

FP laikā nav spēcīgas konkurences, jo vairākums ārstu pēc programmas beigšanas maina reģionu un aizceļo uz dažādiem valsts nostūriem. Konkurss uz rezidentūras pirmo gadu ir diezgan liels, taču jūtamāka konkurence ir otrajā rezidentūras gadā, kad katrs cenšas izdarīt iespējami vairāk, lai sagatavotos konkursam uz atlikušo rezidentūras daļu. Katrs ārsts tad cenšas piedalīties kādā projektā, pētījumā, uzstāties ar prezentācijām un tamlīdzīgi "uzprišināt" savu CV. Taču šī ir pozitīva konkurence - ārsti izpalīdz cits citam un nereti kopā mācās eksāmeniem.

 Nevienam nevajag neizgulējušos un pārstrādājušos ārstu!

Pašlaik strādāju Notingemas pilsētas slimnīcā, kas ir viena no piecām slimnīcām Notingemas rezidentūras shēmā. Rezidentūras laikā zināms laiks tiek pavadīts katrā no šīm slimnīcām, lai iegūtu iespējami plašāku pieredzi. Notingemas pilsētas slimnīca ir viena no divām Notingemas Universitātes slimnīcām, kas kopā veido vienu no lielākajiem centriem valstī. Populācija ir ap 2,5 miljoniem. Personāls - apmēram 13 tūkstoši cilvēku, kas strādā 100 nodaļās, kur kopumā ir nepilni divi tūkstoši gultu. Šeit ir reģionālais neiroķirurģijas un kardiotorakālās ķirurģijas centrs, lokālais apdegumu centrs, kā arī viena no lielākajām uzņemšanas nodaļām Eiropā. Centrs kotējas augstu, un slimnīcas vadība ir apņēmusies padarīt iestādi par Anglijas labāko akūto centru valstī. Lepošos, ja tas izdosies!

Mans ceļš uz šo slimnīcu bija vienkāršs - pēc darba Kembridžā sanāca pastrādāt mazākās un ne tik skaistās pilsētās, tāpēc apņēmos darbu meklēt valsts vidienē un daudzmaz baudāmā pilsētā.

Darbdiena atšķiras - tas atkarīgs no tā, kurā slimnīcā jāstrādā. Šobrīd manas operācijas sākas 08:30, līdz ar to darbā esmu ap 7:30, lai laikus apskatītu katru anestezējamo pacientu. Šeit nav pieņemts uzņemt cilvēkus n-dienas pirms operācijas, cilvēks ierodas operācijas rītā. Tie, kam ir kādas saslimšanas vai kam paredzētas lielas operācijas, 2-3 nedēļas iepriekš apmeklē pirmsoperācijas klīniku, kur viņiem veic nepieciešamos izmeklējumus un vajadzības gadījumā brīdina anesteziologu. Kad pacienti apskatīti, ierodos anestēzijas istabā (priekšistaba pirms operāciju zāles, kur "valda un skalda" anesteziologs!), satieku savu konsultantu, ja anestezējam divatā, un asistentu (ODP - Operating Department Practitioner), kas ir mana labā roka, informēju par plāniem katram pacientam, pārbaudu aprīkojumu. Fiksa kafija, tad sākam anestēzijas. Ap 12:00 ir pusdienas - ja strādā kopā ar kolēģi, ejam pusdienās uz maiņām, ja strādā viens pats, tad vienmēr kāds no blakus operāciju zāles atnāks palaist pusdienās. Retu reizi paņemam pauzi starp operācijām pusdienu pārtraukumam. Pēc tam visu pēcpusdienu ir operācijas, ap 16:30 mana darbdiena ir beigusies. Citās slimnīcās diena sākas ap deviņiem un beidzas ap 17:30.

Dežūras ir dienas un nakts, katra dežūra ilgst 13 stundu; dežūras sākumā un beigās 15 minūtes tiek veltītas nakts un dienas personāla pārrunām. Nekad nav vairāk kā trīs nakts vai dienas dežūras pēc kārtas, 24 stundu dežūru nav. Ja strādā garās dienas dežūras nedēļas nogalē, tad pirmdiena ir brīva.

Dežūru skaits mēnesī variē, piemēram, februārī man bija 4 nakts dežūras, martā 3 nakts dežūras un 3 dienas dežūras. Nav tik traki. Daudz kas ir mainījies, pateicoties European Working Time Directive - pacientu drošības un ārstu dzīves kvalitātes dēļ mēs nestrādājam vairāk par 48 stundām nedēļā. Nevienam taču nevajag neizgulējušos, pārstrādājušos ārstu! Un noguruši ārsti pieļauj vairāk kļūdu - tas nu ir fakts.

"Aizņemas" pilotu shēmas un apmāca māsas veikt endoskopijas

Tehnoloģiju pieejamība dažādās slimnīcās atšķiras. Tikko pabeidzu sešus mēnešus nelielā reģiona slimnīcā, kur, piemēram, nav oscillatora, nav iespējams nodrošināt vispārējo anestēziju magnētiskās rezonanses laikā, ir tikai viens asins šūnu savācējs (Cell Salvage) visā slimnīcā. Tagad, kad esmu lielajā centrā, iespējas ir neierobežotas. Nav tā, ka slimnīca centīsies iepirkt visu jaunāko un spožāko. Angļi septiņreiz nomēra un vēl mazliet padomā! Viņi noteikti pieprasīs pierādījumus tam, ko firmas pārstāvji saka, tikai tad apsvērs pirkumu. Savā ziņā tas mazliet kaitina - ja vienā slimnīcā ir iespēja veikt TEG vai hemoglobīna mērījumus ar vienkāršu ierīci minūtes laikā (un ārsts pierod pie šī luksusa), tad citā slimnīcā tas vēl nebūs ieviests un pārliecināt viņus par ierīces nepieciešamību var izrādīties garš process ar neskaitāmu pierādījumu piegādāšanu!

Priecājos, ka ārsti nelieto medikamentu firmas nosaukumus, visām zālēm tiek lietoti starptautiskie nepatentētie nosaukumi, tas dzīvi padara daudz vieglāku.

Ārstiem, kas strādājuši Latvijā, ir grūti pierast pie tā, ka māsas neliek intravenozās kaniles, tas ir ārsta pienākums. Ir bijuši nepatīkami precedenti, kad anesteziologi no Austrum-/Ziemeļeiropas valstīm nevar nokanilēt pacientu pirms anestēzijas, jo tikpat kā nekad to nav darījuši, bieži ir problēmas ar komandas darba, ar komandas locekļu lomu saprašanu un pilnvērtīgu izmantošanu, daudziem priekšstats par to, kā iegūt pacienta informētu piekrišanu ārstēšanai, ir ļoti miglains.

Rindas uz plānveida operācijām ir labi organizētas, pacienti reti kad gaida vairāk par pāris mēnešiem. Ja tā ir onkoloģiska problēma, tad pacientam no brīža, kad ir izteiktas pirmās aizdomas par saslimšanu, divu nedēļu laikā ir jābūt attiecīgā speciālista kabinetā un jāsaņem attiecīgi izmeklējumi un plāns ārstēšanai. Omītes uz gūžu un ceļu operācijām negaida gadiem (bet līdz 18 nedēļām!).

Ārsti ir ļoti uz drošību orientēti, ik pēc noteikta gadu skaita obligāti jāiziet reanimācijas un politraumu kursi, anesteziologiem ir regulāras sesijas simulatoros, kur tiek izmēģināti darbības plāni dažādās ārkārtas situācijās - anafilaksē, malignā hipertermijā, dzīvību apdraudošā hemorāģijā, neizdevušās intubācijas un ventilācijas situācijās. Anestezioloģijas drošības plānošanā ļoti ietekmējas no aviācijas, "aizņemas" pilotu drošības shēmas, pārbaužu sarakstus, iedrošina personālu labāk agrāk nekā vēlāk izteikt šaubas un saukt pēc palīdzības, "otra roku pāra". Rezidenti tiek iedrošināti zvanīt naktī konsultantam uz mājām, ja ir nepieciešamība.

Negatīvais - slimnīcās ir pārāk daudz menedžeru bez jebkādas medicīniskas izglītības, kuri nereti mēģina pieņemt lēmumus, kas medicīniskajam personālam ir pilnīgi nepieņemami. Te ir arī savāda tendence apmācīt dažas māsas veikt pienākumus, kas, manuprāt, veicami ārstam. Piemēram, ir speciāli apmācītas māsas, kas veic endoskopijas vai pieņem pacientus ar viegliem ievainojumiem uzņemšanas nodaļās. Ideja tam visam ir tāda, ka māsai maksā mazāku algu nekā ārstam, un šī māsa ir specifiski apmācīta viena uzdevuma veikšanai un teorētiski spējīga veikt vienkāršu diagnostiku. Un lielā daļā gadījumu tā arī ir. Tikai tad, kad tāda māsa pieredzes un ārsta izglītības trūkuma dēļ palaiž garām scaphoideus lūzumu vai agrīnu malignitāti, vai infarktu ārstē kā gremošanas traucējumus, tad šī sistēma nešķiet neko laba.

 Plaši izmantotā no blame culture

Operācijās kliegšana un instrumentu mētāšana vēl nav redzēta. Reizēm gadās kāds īgnāks ķirurgs, bet pret tādiem tiek uzslieta hematoencefālā barjera - pārsegs virs pacienta starp ķirurgu un anesteziologu... Ikdiena ir patiešām draudzīga un mierīga.

Ja rezidents pieļauj kļūdu, tad to varēs labot vai nu pats, vai arī to izdarīs atbildīgais konsultants. Pēc tam izrunās, kāpēc tas noticis un kā no tā izvairīties nākotnē, kas darīts nepareizi, pamācīs, kā kļūdu izlabot.

Katru mēnesi ir Mortality & Morbidity (M&M) tikšanās, kur sanāk kopā visi anesteziologi un intensīvisti, reizēm arī ķirurgi un tiek izskatīti visi gadījumi, kas beigušies ar neparedzētu letalitāti vai morbiditāti. Prezentācijas parasti sagatavo tie, kas bijuši iesaistīti konkrētajā gadījumā, visi kopā mēģina saprast, kur tika pieļauta kļūda, vai tas bija kas tāds, ko varēja novērst. Mēģina iegūt kādu mācību no notikuma. Vispārējā gaisotne nav negatīva, drīzāk draudzīga un atbalstoša, lai iedrošinātu cilvēkus par šiem gadījumiem runāt. Reizēm sarežģītāki gadījumi tiek apspriesti pirms anestēzijas, tiek meklēti viedokļi, kā nodrošināt vislabāko aprūpi konkrētajam pacientam. Šīs tikšanās tiek uzskatītas par apmācības iespēju, kad visu līmeņu ārsti neatkarīgi no pieredzes bagāžas var ko iemācīties.

Tiek plaši izmantota t.s. no blame culture - ja kaut kas noiet greizi, netiek meklēts viens vainīgais, bet iemesli (apstākļi, apmācības trūkums). Piemēram, ja rezidentam pēc 13 stundu nakts dežūras palūdz nostrādāt vēl pāris stundu, jo dienas maiņa nav ieradusies un viņš šajā laikā pieļauj kļūdu, tad par to nevaino viņu, bet gan sistēmu. Protams, katrs gadījums ir individuāls - ik gadu apmēram 100 ārstiem dažādu iemeslu dēļ tiek atņemta GMC reģistrācija.

Anesteziologi vīrieši darbā ierodas velosipēdistu likrā

Konsultanti diezgan daudz piestrādā privātajās klīnikās, bet reti kurš strādā tikai privāto darbu. Pamatdarbs ir valsts klīnikās, privātais ir varbūt vienu dienu nedēļā. Reizēm adrenalīna gūšanai piestrādāju motokrosā kā dežurējošais ārsts pirmās palīdzības un reanimācijas sniegšanai. Ļoti populāra ir labdarība - cilvēki piedalās Médecins Sans Frontières un Mercy Ships. Uz Mercy Ships es pati kādreiz ceru aizbraukt.

Tipisks aneteziologs uz darbu brauks ar riteni izvēles, nevis vajadzības dēļ, nodarbosies ar vismaz vienu kaut nedaudz ekstrēmu sporta veidu, baudīs vīnu un ēdienu, darba ballēs uzdzīvos, liela daļa anesteziologu vīriešu darbā ieradīsies velosipēdistu likrā, lielākā daļā anesteziologu sieviešu ieradīsies labi ģērbtas un ar Mulberry rokassomu. Tas, protams, ir tāds klišejisks apraksts, bet Notingemas anesteziologu komūnā ir ļoti daudz šādu eksemplāru.

No viņiem esmu iemācījusies vairāk baudīt dzīvi, atvēlēt laiku hobijiem. No studiju un papilddarbu laikiem bija pieradums skriet kā vāverei ritenī... Te vairākumam ir nopietni hobiji, daudz nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem, nereti organizē pasākumus - kolēģi kopā dodas klintskāpšanas pasākumos, velo izbraucienos vai pārgājienos. Ārpusdarba aktivitāšu kultūra, protams, nostiprina attiecības arī darbā. Tā samērā nesen esmu sākusi nodarboties ar kāpšanu klintīs un salsu. Reģionā, kur dzīvoju, ir ideāli ceļi un meži velosportam, regulāri tiek rīkoti veloizbraucieni ar kolēģiem un draugiem.

Daudz laika pavadu, sarunājoties ar ģimeni un draugiem skype, kā arī administrējot man un pāris draugiem piederošo mājaslapu ārstiem (www.arstuistaba.lv).

Tā kā es uzaugu teātrī (mamma strādā Dailē), tad tā man ļoti pietrūkst. Laiku pa laikam braucu uz Londonu, kur ar draugiem ejam novērtēt teātrus un mūziklus. Katru reizi, kad esmu Latvijā, noskatos daudzinātākās izrādes.

Vēl arvien mīļākais galamērķis ir Parīze: divas stundas vilcienā un - voilá! - vīns un kūkas pie Triumfa arkas. Šobrīd gan brīvais laiks tiks varen samazināts, jo tuvojas eksāmens.

Trauksmi pirms operācijas bieži mazina ar sarunu, nevis zālēm

Pacienti mēdz būt dažādi. Vairākums visai viduvēji pārzina savu saslimšanu, daļa ir kaut ko meklējuši internetā, daļai nav ne mazākās saprašanas, tāpēc reizēm jāskaidro, jāzīmē. Ir bijuši pacienti-juristi, kas sēž ar bloknotu rokās un pieraksta katru manu vārdu. Nepatīkami, bet tajā pašā laikā liek aizdomāties, ka patiesībā jau ik pacients ir īpašs, ne tikai tas ar bloknotu un jurista izglītību... No šādiem pacientiem daudz var iemācīties.

Pacientu pateicība ir "paldies". Reizēm atsūta kartīti vai atnes komandai konfektes. Kaut kādas aploksnes un nauda ir absolūti neiedomājama! Ir bijuši daži īpaši pacienti. Reiz uzņemšanas nodaļā puisis, kam sašuvu galvu, pēc stundas atnesa milzīgu puķu pušķi. Citreiz policists, kas pavadīja cietumnieku, kuram kaut ko sašuvu, atsūtīja puķes un kartīti ar savu tālruņa numuru - par to nodaļas personāls mēnešiem mani ķircināja.

Sieviete, kas gandrīz līdz nāvei noasiņoja dzemdībās, atsūtīja man un manam konsultantam adresētu vēstuli un saldumus pateicībā par viņas un bērniņa izglābšanu. Kartītes mājās krājas un silda.

Salīdzinot ar to, ko redzēju studiju laikā Latvijā, šeit ar pacientiem runā daudz, daudz vairāk un ar stipri lielāku cieņu - ārsts nenostata sevi pārākā lomā. Protokoli un vadlīnijas ir, bet ārsts izmanto savu intelektu, lai izšķirtu, kad lietojams protokols, kad nav. Man sarunas ar pacientu šķiet viens no mana darba bonusiem - pirmsoperācijas apskatē sarunā ar pacientu ārsts var mazināt pacienta trauksmi un bailes. Šeit, piemēram, pacientiem pirms operācijām ārkārtīgi reti dod anksiolītiķus vai premedikāciju, jo pārrunu laikā var gana efektīvi mazināt trauksmi.

Par katru izvēli ir jāmaksā

Kāpēc jaunam, spējīgam ārstam palikt vai nepalikt Latvijā? Spriežot pēc vēstuļu daudzuma, ko saņemu, šis ir ļoti aktu­āls jautājums.

Kāpēc nepalikt? Ir daudz plašākas iespējas augt profesionāli, redzēt pasauli, prakse nav limitēta materiālu apsvērumu dēļ, darba stundas ir saudzīgākas, nav jāpiestrādā papildu darbos, lai savilktu galus. Izglītības kontrole ir ļoti rūpīga. Ir iespēja strādāt  kopā ar pasaulē zināmiem ārstiem, profesoriem, medicīnas žurnālu redaktoriem (strādāju kopā ar žurnāla Anaesthesia bijušo redaktoru, kurš, kā izrādās, nāk no ģimenes, kas emigrējusi no Latvijas!), var piedalīties nopietnā, publicējamā zinātnē. Atalgojums ir pietiekams - kas nav mazsvarīgi.

Kāpēc palikt? Cilvēkiem ar nodibinātu ģimeni droši vien ir grūtāk visu noorganizēt. Konservatīvam un introvertam cilvēkam būs grūti. Ir jābūt ļoti atvērtam tam, ka te viss ir citādi - ļoti liels uzsvars ir uz komunikāciju ar pacientu, medicīna kā tāda ir atšķirīga, jābūt gatavam mācīties daudz jauna. Manuprāt, jo jaunāks un nepieredzējušāks esi, jo vieglāk ir aizbraukt un iekļauties citā sabiedrībā. Kad sasmeļamies pieredzi un mums ir argumentēts viedoklis, adaptācija ir krietni grūtāka. Diezgan daudz tādu piemēru gadījies redzēt.

Būt prom no ģimenes pirmajā gadā ir ļoti, ļoti grūti. Reizēm esmu spiesta palaist garām lielus notikumus sev tuvo cilvēku dzīvē: netiku uz brāļa izlaidumu, vecmāmiņa nomira pirms manas ierašanās... Par katru izvēli ir jāmaksā.

Foto: no personīgā arhīva