Higiēnas jautājumi
Blakus tam - aizkadra saruna, ko atstāstīja kāda Rīgas vidusskolas skolotāja. Jaunieši sprieduši, kuru profesiju izvēlēties. Būšu ķirurģe - tā bildusi kāda priekšzīmīga skolniece. Ja neaizbraukšot uz Eiropu, tad arī tepat, Latvijā, ārstiem neklājoties slikti. Redz, vecmāmiņa gulējusi slimnīcā, vecāki pie daktera gājuši ar aploksni...
Iepriekš sacītais liek uzdot dažus higiēnas jautājumus. Vai aug citāda jaunā paaudze? Ārstu? Pacientu? Kāda loma šajā spēlē ir tiesībsargājošo iestāžu pirksta pakratīšanai un kāda - ikdienas realitātē novērotajai uzvedības "etiķetei", nodaļas vecāko kolēģu rīcībai? Dzīvesgudrais docents A. Štifts reiz teica: jaunajai paaudzei neko lāgā nevarot iemācīt, drīzāk viņi neapzināti piesavinās no novērotā.
Kur ir robeža starp sirsnīgām ārsta-pacienta attiecībām un sabiedrībā tiražētu un akceptētu priekšstatu, ka valsts par medicīnas pakalpojumu ārstiem samaksā nepienācīgi, kaut gan viņiem pienākas? Veselības ministre, atbildīgās amatpersonas ziņu lentēs atkal un atkal sola algas palielinājumu. Kaut kad. Bet kā dzīvot tagad? Tagad lai ārsts un pacients atrod pagaidu risinājumu? Kādu?
Kāda ir valsts atbildība trīsstūrī "valsts (kā darba devējs) - ārsts - pacients"? Prof. G. Ancāne daudzkārt mēģinājusi iekustināt diskusiju, sacīdama: tas, ka ārsta darbs gadiem hroniski netiek atalgots, iejaucas ārsta-pacienta attiecībās. Pat ārstam negribot...
Vēl viens jautājums - vai ārsts, nonācis pacienta ādā, arī pateicas kolēģim? Un kā viņš jūtas šajā situācijā?
Tie ir higiēnas jautājumi. Atbildami pašam sev. Godīgi.