“Frīraideri”, atbildība un veselības aprūpes konti
No ekonomista perspektīvas 2014. gadā Latvija kļūs nedaudz garlaicīga, jo mūsu valstī ir iestājusies relatīva stabilitāte un vērojama pat stabila izaugsme. 2013. gadā šo izaugsmi vairāk deva vietējais tirgus, bet eksporta pieaugums bija neliels. Šogad eksports varētu atlabt, bet pieaugums vietējā tirgū nedaudz atslābt. Taču palēnām mēs ienākumu ziņā turpināsim tuvoties turīgajām Eiropas valstīm. Šī izlīdzināšanās notiks ienākumu līmeņa ziņā vairāk nekā cenu pieauguma ziņā, lai gan dažu procentu robežās pieaugs arī cenas. Tā ir kopējā tendence.
Latvijas veselības aprūpei noteiktas dažādas diagnozes: ačgārnas reformas; par maz naudas; necaurspīdīga... Kāda ir jūsu diagnoze?
Latvijā ir salīdzinoši neliels nodokļu slogs, bet tas ir nevienmērīgi sadalīts. Iedzīvotājiem, kas maksā visus nodokļus, slogs ir salīdzinoši liels, bet lielākā daļa nodokļus nemaksā pilnā apjomā, un tas, protams, atspoguļojas arī valsts izdevumos. Viena no mūsu sabiedrības problēmām ir tā, ka daļa sabiedrības ir tā saucamie "frīraideri" (no angļu freerider - tāds, kas kaut ko saņem uz citu rēķina, - red.) - viņi nemaksā par pakalpojumu, neveic nodokļu iemaksas, bet turpina saņemt valsts apmaksātus medicīnas un citus pakalpojumus. Situāciju ietekmē arī aizbraucēji - liela daļa cilvēku, kas strādā un nodokļus maksā ārzemēs, pēc veselības aprūpes ierodas Latvijā. Kā šo problēmu risināt? Viens no risinājumiem ir ienākuma nodokļa iezīmēšana un novirzīšana medicīnas aprūpei, kas šobrīd tiek virzīts izskatīšanai Saeimā. Manuprāt, tikai atbalstāmi, ja nodokļa nemaksātāji par veselības aprūpi maksātu pēc pilna cenrāža.
Saskaroties ar veselības aprūpi personīgi, kas jums visvairāk nav pieņemams?
Viena no problēmām ir informācijas asimetrija, jo ārsta rīcībā vienmēr būs vairāk informācijas nekā pacienta. Jo īpaši sarežģītas diagnozes gadījumā ārsts ir visas informācijas turētājs un savā ziņā var ar to manipulēt. Ar to saistīta cita problēma - pacients ne vienmēr ir ieinteresēts sekot savam veselības tēriņu apjomam. Arī man bijušas situācijas, kad ārsts saka: jums taču tas viss ir apmaksāts - kāpēc gan neuztaisīt vēl papildu izmeklējumu, lai būtu pavisam droši? Vai man to diagnostiku vajag? Iespējams, ka ne. Bet, ja jau ārsts tādu piedāvā, tad es kā pacients, visticamāk, to arī darīšu, īsti nezinādams, vai tas patiesi vajadzīgs. Iespējamā risinājuma meklējums ved pie man mīļas tēmas - veselības aprūpes kontiem, kas pēc būtības ir līdzīgi 2. līmeņa pensiju sistēmai. No cilvēka ienākumiem veido uzkrājumu, ko var izmantot veselības pakalpojumiem. Jaunībā cilvēks vairāk iemaksā nekā tērē, bet mūža otrajā pusē, kad parasti rodas lielāka vajadzība pēc veselības aprūpes pakalpojumiem, vairāk tērē. Šāda sistēma darbojas Singapūrā, un iedzīvotājs ir ieinteresēts sekot līdzi savām veselības aprūpes izmaksām, maksimāli efektīvi izmantot uzkrātos resursus. Latvijā šāda konta pārvaldnieks varētu būt valsts. Man personīgi nav pieņemams tas, ka akūtas slimības gadījumā man kā nodokļu maksātājam nav iespējas uzreiz saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu un jāizvēlas maksas pakalpojums. Tas man drusku kremt, jo īpaši tāpēc, ka ik gadu nodokļos maksāju ievērojamas summas, un, ja reizi gadā vajadzīgs ārsts, tad nav īsti godīgi, ka par šo apmeklējumu man jāmaksā pēc pilna cenrāža.
Vai veselība, jūsuprāt, mūsu sabiedrībā ir vērtība?
Pats sportoju un redzu, ka cilvēki to šobrīd dara daudz aktīvāk nekā pirms pieciem gadiem. Redzam, kā attīstās Nordea Rīga maratons, kur sākotnēji bija tūkstotis dalībnieku, bet tagad jau vairāk nekā 20 tūkstoši. To, ka cilvēki sāk domāt veselīgi, apliecina arī uz ielām redzamais. Ja pirms gadiem padsmit, kad vēl studēju, mums pie skolas kāds onkulītis regulāri skrēja, tad par viņu smējās kā par dīvaini, bet tagad par to neviens vairs nebrīnās. Šī izpratne zināmā mērā saistīta arī ar materiālo stāvokli, jo deviņdesmito gadu vidū, kad bija jādomā par izdzīvošanu, domāt par sportisku dzīvesveidu daudziem vienkārši neatlika nedz laika, nedz naudas.
Kā valstij veselīga dzīvesveida ideju pārdot cilvēkiem?
Valstij ir jāsignalizē un jāliek saprast, ka dzīve un veselība pamatā ir katra paša atbildība. Lai gan tas var skanēt ciniski, bet biedrs Brežņevs ir miris un veidot valstī sistēmu, kur vienmēr par visiem parūpējas, mēs nevaram atļauties. Ir saprātīgas robežas, kurās cilvēkam jāuzliek atbildība par savu veselību.
Otrs variants ir individuālie veselības aprūpes konti, kuru naudu var izmantot arī veselības veicināšanai, piemēram, sportam. Iedzīvotājiem ir vajadzīga gan pātaga, gan burkāns - arī veselīga dzīvesveida veicināšanā.
Ja skatāmies pēc cipariem: veselības aprūpes budžets 2013. gadā bija 3,1% no IKP, 2014. gadā varētu būt 2,8%. Vai šajā kontekstā veselība mūsu valstī ir vērtība?
Šis ir viltīgs jautājums, jo mēs tā varētu pateikt par jebkuru nozari, kurai trūkst finansējuma. No valsts budžeta caur nodokļu sistēmu pārdalām 30%, bet Skandināvijā tie ir 50%, līdz ar to, piemēram, Zviedrijā visām jomām var atvēlēt daudz vairāk budžeta naudas. Mēs nevaram vienlaikus samazināt nodokļus (redzam, ka tas pamazām tiek darīts) un cerēt, ka varēsim palielināt izdevumus. Taču, atgriežoties pie sākumā teiktā, uzlikt lielāku nodokļu slogu tiem, kas nodokļus maksā, nebūtu godīgi. Šobrīd piedāvātā nodokļu nomaksas sasaiste ar veselības pakalpojumu saņemšanu būtu solis uz to, lai valsts budžetam piesaistītu vairāk līdzekļu, tas dotu iespēju arī veselībai novirzīt vairāk valsts finansējuma. Lietuvā līdzīga sistēma jau darbojas un pētījumi liecina, ka aplokšņu algas Lietuvā ir mazāka problēma nekā Latvijā, un tas varētu būt tāpēc, ka ir saikne starp nodokļu nomaksu un veselības pakalpojumu saņemšanu. Diemžēl Latvija aplokšņu algu ziņā ir līdere starp Baltijas valstīm.
Ko jūs teiktu ārstam, kas nevar atrisināt dilemmu - ārstēt pacientu pēc vislabākās sirdsapziņas ar labākajām zālēm, metodēm, nosūtīt uz analīzēm, kaut kvota to neļauj, vai ārstēt izmaksu efektīvi? Vai pašreizējā kvotēšana nav pretdabiskas regulācijas princips?
Mēs atgriežamies pie "frīraideru" problēmas. Ja kvotas tiek izdalītas ārpus Latvijas strādājošajiem, kas uz Latviju atbrauc tikai "saremontēties", tad nav jābrīnās, ka viņi aizpilda šīs kvotas un Latvijā dzīvojošam nodokļu maksātājam kvotu vienkārši nepietiek. Te atkal atgriežamies pie idejas par individuālajiem kontiem. Ja mēs ieviestu veselības kontus, tad kvotu sistēma ar laiku izzustu pilnīgi dabiskā ceļā.
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada janvāra numurā
Foto: Inese Austruma