Vēsturiski jau ar pirmajām reglamentējošām hartām tika noteikts, ka farmaceits nenodarbojas ar ārstniecību, savukārt ārsts – ar zāļu izsniegšanu. Lai arī sen un strikti sadalīti, kompetences lauciņi pašlaik pasaulē nedaudz mainās. Farmaceits sevi piesaka ne tikai kā zāļu izsniedzēju, bet daudz pilnasinīgāku primārās veselības aprūpes speciālistu. Kā paplašinās farmaceitiskās aprūpes robežas?
Viedokli pauž
- KITIJA BLUMFELDE, Latvijas Farmaceitu biedrības (LFB) prezidente
- VALDIS PIRSKO, RAKUS Latvijas Onkoloģijas centra slēgta tipa aptiekas klīniskais farmaceits
- SILVIJA SĒJĀNE, Ventspils "Mazās aptiekas" vadītāja un īpašniece
- INGUNA RIŽEVA, ģimenes ārste no Rīgas, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas Ētikas komisijas locekle
- DAGMĀRA EGLĪTE, ģimenes ārste no Skrīveriem
- DZINTARS OZOLIŅŠ, Dr. med., Latvijas Laboratorijas speciālistu biedrības valdes priekšsēdētājs
Uzziņai
Farmaceitiskā aprūpe - veselības aprūpes sastāvdaļa, ko savas kompetences ietvaros veic farmaceits, sniedzot farmakoterapeitiskās konsultācijas, informāciju par zālēm un to lietošanu. Šajā aprūpē ietilpst arī uzraudzība par aptiekas pastāvīgo apmeklētāju zāļu lietošanu, zāļu un citu veselības aprūpes, profilakses un veicināšanas produktu izplatīšana, zāļu izgatavošana, veselības veicināšanas un slimību profilakses propagandēšana atbilstīgi jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un apmeklētāju interesēm, kā arī apmeklētāju datu aizsardzības nodrošināšana savas kompetences ietvaros.
Avots: Farmācijas likums
Farmaceits kā primārās veselības aprūpes speciālists
"Vēsturiski padomju laikos farmaceiti bija veselības aprūpes speciālisti. Tad sākās kapitālisms... Pašlaik valsts pret aptieku attiecas pēc situācijas un izdevīguma - reizēm kā pret veselības aprūpes iestādi, reizēm - uzņēmējdarbības iestādi," spriež V. Pirsko. Tiklīdz runa ir par valsts līdzekļu taupīšanu, zāļu pieejamību pacientam, tiek apelēts pie farmaceita kā pie veselības aprūpes sistēmas speciālista - rezultātā kompensējamajām zālēm tiek samazināts piecenojums, parējām zālēm noteiktas piecenojuma robežas. Līdztekus uz farmaceitiem "spiež" ar ekonomiskām svirām, cenšoties panākt aptieku tirgus liberalizāciju un konkurenci dažādos veidos.
"Viens no priekšnosacījumiem, lai aptieka būtu primārās veselības aprūpes iestāde, ir fiksētas zāļu cenas un arī atsevišķu pakalpojumu apmaksa no valsts budžeta," domā V. Pirsko. "Tad aptiekas varētu piedāvāt pakalpojumus plašāk, vairāk strukturēti, reglamentēti."
K. Blumfelde apstiprina - Latvijas Farmaceitu biedrība aptieku, pirmkārt, redz kā primārās veselības aprūpes sastāvdaļu. Otrkārt, aptieku savstarpējā konkurence nenotiek ar cenām, nekontrolētiem atlaižu mehānismiem, bet ar pakalpojumu klāstu un kvalitāti. "Tā ir "vecajā" Eiropā. Aptiekas tur par receptes apkalpošanu saņem konkrētu naudas summu - 7-10 eiro. Plus uzcenojumi no citiem produktiem: higiēnas precēm, uztura bagātinātājiem, kosmētikas. Kādā veidā to finansiāli atrisināt pie mums, jādiskutē ar ekonomikā zinīgiem cilvēkiem. Taču nedomāju, ka mūsu valstī tik drīz aptiekai varētu kaut ko piedāvāt no liesā valsts budžeta..."
Veselības veicināšana aptiekā
K. Blumfelde atzīst kolēģu pārmetumus, ka mūsu aptiekās nav izdevies panākt pietiekami plašu slimību profilakses pakalpojumu klāstu - ieguvums būtu neatsverams, jo aptieka iedzīvotājiem ir visvieglāk pieejamā vieta. Atšķirībā no citiem veselības aprūpes speciālistiem trim tūkstošiem reģistrēto farmaceitu un farmaceitu asistentu netiek prasīta pēcdiploma apmācība, šāda prasība ir tikai aptieku vadītājiem. LFB to apzinās kā mīnusu, pašlaik pie tā aktīvi darbojas un vēlas tālākizglītības prasību jau nākamgad nostiprināt likumdošanā. Para lē li sa kārtot arī farmaceitiskās aprūpes standartu, proti, noteikt prasības, kādām farmaceitam jāatbilst, lai, piemēram, ar ekspresdiagnostiku noteiktu cukura līmeni, veiktu vakcināciju u.c. "Kad farmaceits būs apguvis konkrētu stundu skaitu, nokārtojis testu un ieguvis papildu sertifikātu, apliecinot konkrētas prasmes, varēsim paplašināt aptieku pakalpojumu klāstu," - tā LFB prezidente.
"Farmaceits kā veselīga dzīvesveida veicinātājs līdz šim pie mums nav īpaši "spēlējis", kamēr pasaulē aptieka ir rupors veselīga dzīvesveida popularizēšanā," no rā da V. Pirsko. Un stāsta par PVO struktūru - EuroPharm forumu, kas hronisko pacientu aprūpei aptiekā izstrādājis vairākus lielus projektus, mērķējot tos hipertensijas pacientiem, bronhiālās astmas pacientiem un smēķētājiem. Ceturtais jaunais projekts - metabolā sindroma atklāšana aptiekā un regulēšana. Tāpat arī Eiropas Savienības Farmaceitu grupas (PGEU) mājaslapā apkopota Eiropas aptieku labā prakse dažādos veselības veicināšanas un primārās veselības aprūpes projektos.
V. Pirsko piemin arī Eiropas pieredzi, kad aptiekās iedzīvotāji tiek brīdināti un informēti par saslimstību ar ādas vēzi, proti, aptiekā ir speciālists vai apmācīts farmaceits, kas var noteikt ādas tipu, paskaidrot, kāds ir risks saslimt ar ādas vēzi, un paaugstināta riska pacientiem ieteikt sezonas laikā lietot aizsargkrēmus. "Te gan tā taciņa starp farmaceitisko aprūpi un biznesu ir ļoti slidena..." domīgi bilst V. Pirsko. Līdzīgi kā farmācijas firmu realizētās veselības veicināšanas programmās aptiekās, piemēram, ķermeņa masas mazināšanas projekts ar bezrecepšu orlistatu - pacients atgriežas aptiekā, kur viņa ķermeņa masu kontrolē farmaceits.
No slimību profilakses pasākumiem Latvijas farmaceiti aptiekās labprāt piedāvātu vakcināciju. "Nepretendējam vakcinēt pret hepatītu, bet tās varētu būt potes, piemēram, pret gripu un ērču encefalītu, tādējādi atslogojot ģimenes ārstu un viņa māsiņu," teic K. Blumfelde. Viņu papildina V. Pirsko: "Ja farmaceits ir apmācīts, apzinās savu atbildību un var nodrošināt drošības pasākumus (alerģiskās reakcijas, piemēram, anafilaktiskais šoks, kas var būt pēc vakcinācijas), kā arī atbilstīgus apstākļus (tas nevar notikt, pastiepjot roku pāri letei klientu apkalpošanas zālē!), tad nesaskatu ierobežojumus, kāpēc tas nevarētu notikt aptiekā."
Ģimenes ārstu viedoklis nav tik viennozīmīgs. Skrīveru ģimenes ārste D. Eglīte neslēpj neizpratni: "Kā jūs iedomājaties, ka farmaceits vakcinēs pacientus?! Lai vakcinētu pret gripu vai ērču encefalītu, pacients vispirms jāapskata, jāievāc anamnēze un jāizlemj, vai konkrētā brīdī viņu var potēt. Es nekad nepotēju bērnus, ja tēvam vai mātei ir klepus vai mājās slims brālītis. Vai farmaceits auskultēs, skatīsies rīklē?!"
Agrīna slimību atklāšana, ekspresdiagnostika
Aptieku iesaistīšanās agrīnā slimību atklāšanā Latvijā nav jaunums, piemēram, CINDI projekts par sirds asinsvadu riska faktoriem aptiekās ar labiem panākumiem startēja 1999. gadā un sevi pierādīja daudzu gadu garumā.
V. Pirsko te redz lielu farmaceita darba potenciālu - "neesmu līdz galam pārliecināts, ka pie mums ar slimību riska noteikšanu nodarbojas arī ģimenes ārsti. Mēs esam ļoti slima tauta, un visiem veselības aprūpē iesaistītajiem speciālistiem būtu jādara kas vairāk, lai iedzīvotāji būtu veselāki!" Kā piemēru viņš min kolorektālā vēža skrīningu - tiesa, paši farmaceiti nelabprāt grib uzņemties šo funkciju, bet kāpēc gan šā skrīninga materiālu nevarētu ņemt aptiekā, lai pēcāk nosūtītu analizēšanai?
Viņš arī norāda uz šīs jomas nesakārtoto pusi - būtu jāreglamentē, kādu ekspresdiagnostiku aptiekā drīkst/nedrīkst veikt un kā tas būtu jādara. "Man ir neviennozīmīga attieksme pret attēldiagnostiku aptiekā, piemēram, kaulu blīvuma skenēšana osteoporozes agrīnai atklāšanai. Jebkurā gadījumā farmaceits aptiekā diagnozi nenosaka, bet konstatē riska faktorus un nosūta pacientu pie ārsta."
Laboratorijas ārsts Dz. Ozoliņš neiebilst pret ekspresdiagnostikas attīstīšanu aptiekā, tikai - būtiski, lai farmaceiti to darītu atbilstīgā līmenī. Tas nozīmē, ka testiem jābūt reģistrētiem medicīnas tehnoloģiju reģistrā, farmaceitam jābūt attiecīgi apmācītam un jānodrošina kvalitātes kontrole, lai testa rezultāti būtu ticami. "Par kvalitātes kontroli bieži vien aizmirst arī ģimenes ārsti, kas praksē veic kādas analīzes. Laboratorijas testiem tā ir pierasta lieta, kamēr citās jomās tā diemžēl izpaliek."
V. Pirsko vērš uzmanību vēl uz kādu būtisku aspektu - biežāk ekspresdiagnostikas mērījumi tiek uzrakstīti uz lapiņas un atdoti aptiekas klientam, taču pozitīvais ieguvums būtu, ja tie tiktu dokumentēti, uzkrāti un nosūtīti pacienta ģimenes ārstam.
Zāļu lietošanas uzraudzība
"Farmaceits nekad nebūs ārsts un otrādi. Es varu lasīt par zāļu farmakokinētiku, kā izdalās aktīvā viela, bet to neizprotu," atklāta ir ģimenes ārste I. Riževa. Tāpēc viņa labprāt farmaceitam dotu lielākas pilnvaras - līdzīgi kā Lielbritānijā uzticētu šauru, labi kompensētu hronisku pacientu aprūpi, izrakstot viņiem medikamentus. "Sākumā var šķist - ai, nē, nevaram šādu funkciju uzticēt farmaceitiem, bet, ja ir atbilstīga izglītība, - kāpēc gan ne?! Ja pacientam nav slimības paasinājumu, viņš pie manis nāk tik pēc "dienišķās maizītes" - zāļu receptes."
Arī tagad I. Riževa ļoti novērtē sadarbību ar farmaceitu, izķerot ārsta kļūmes receptēs. "Kad savulaik receptes rakstīju ar roku, reiz mani darbā kāds iztraucēja un receptē biju uzrakstījusi tikai medikamenta trīs burtus. Pēc kāda laika zvana farmaceite, kas labi pazina manus pacientus un viņu slimības, un vaicā: dakter, vai pacientam X ar šiem trim burtiem esat domājusi šādu medikamentu? Jā!"
Tāpat I. Riževa uzskata, ka farmaceits pie letes nereti labāk nekā ģimenes ārsts redz konkrētā pacienta farmakoterapijas ainu, jo pacients ne vienmēr pasaka to, kādus medikamentus citi speciālisti viņam izrakstījuši. Turklāt, viņasprāt, farmaceits ir daudz kompetentāks zāļu saderības, blakņu un mijiedarbības niansēs.
V. Pirsko piekrīt - atvērta tipa aptieku farmaceitiem liela daļa ikdienas paiet, zvanot ārstiem un jautājot, vai ārsts ir tā domājis, kā izrakstījis, vai zāļu deva pareiza. Par ārstu kļūdām viņš nerunā nosodoši, jo kļūdīties var visi. "Mēs esam pēdējais siets, un farmaceitiem vajadzētu vairāk lepoties ar šo funkciju! Pašlaik gan nevaram runāt par sistēmisku pieeju kļūdu novēršanā, drīzāk - epizodiskiem gadījumiem, kad laimīgas sagadīšanās dēļ farmaceits redz: pacientam ir recepte varfarīnam, bet vienlaikus tiek pirkts arī nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis. Līdz ar to farmaceitam būtu jāsāk raizēties, ka tas paaugstinās asiņošanas risku. Ar e-veselību šīs lietas varētu sis tē mis ki mainīties. Pro tams, atklāts jautājums - kāds būs e-veselības galaprodukts."
Klīniskais farmaceits norāda: jau tagad zāļu uzraudzības jomā farmaceiti varētu darīt daudz vairāk, taču lāgā nedara, jo pietrūkst līderības. Piemēram, NICE vadlīnijas par nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem iesaka pacientiem, kas hroniski lieto NSPL, pēc 45 gadu vecuma profilaktiski lietot protonsūkņa inhibitorus. "Cik daudzi ārsti šo kombināciju izraksta? Un cik daudzi farmaceiti brīdina NSPL lietotājus, ka pēc noteikta vecuma sasniegšanas paaugstinās gremošanas trakta blakusparādību risks?"
Pilnu rakstu lasiet Doctus 2012. gada janvāra numurā
Ilustrācijas autore: Inese Austruma
