Doctus viedoklis: bēdīgā neprasme sarunāties
Veselības ministrs, reaģējot uz plaušu slimību speciālistu un pacientu nevalstisko organizāciju vēstuli, kur tika lūgts atbildīgajām institūcijām palielināt medikamentu kompensācijas procentu bērnu astmas un HOPS ārstēšanā, bija skarbs: Pasaules astmas dienā šāda “runāšana tikai par valsts zāļu kompensācijas apjoma palielināšanu, nevis aicinājums farmācijas industrijai samazināt zāļu cenu un sabiedrībai ievērot profilakses pasākumus liecina nevis par pacientu interešu aizstāvību, bet izskatās pēc farmācijas industrijas lobēšanas”.
Pretī ministrs saņēma sarūgtinājuma pilnu “atsitienu” – šāds komunikācijas veids ir aizvainojošs, jo gan ārstiem, gan pacientu organizāciju pārstāvjiem ik dienas jātiekas ar pacientiem, kas patiešām nevar samaksāt. Nevalstiskās organizācijas daudzu gadu garumā iniciē profilakses pasākumus pret smēķēšanu, izglītojošas lekcijas par kaitīgajiem vides faktoriem, ieteicamiem vingrojumiem utt., – veic darbu, kas patiesībā būtu jādara atbildīgajām valsts institūcijām. Arī atgādinājumu, ka Latvijā valsts ieguldījums zāļu iegādes izdevumu kompensācijā iedzīvotājiem jau ilgstoši ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā – tikai 42 eiro uz cilvēku gadā, kamēr citās ES valstīs tie ir vidēji 300 eiro uz iedzīvotāju gadā.
Protams, zāļu industrija nav balta un pūkaina – un astoņkāja kājas ir garas... Bet atbildīgajiem ierēdņiem ir hroniskas problēmas ar mugurkaulu, kas neļauj politiķiem pierādīt, ka veselība ir vērtība... Šī tik ierastā top–down un bottom–up sarunāšanās maniere atsauc prātā kādu I. Ziedoņa epifāniju: bieži mēs sarunājamies katrs no sava stāva, bet – “ko var pateikt caur grīdu, ko var dzirdēt caur griestiem? Te spēlē tenisu ar vārdu bumbiņām. Sitiens prasa atsitienu, atsitiens – pretsitienu.” Ja nav satikšanās koridora, kur argumentē, ciena sarunbiedru un nonāk pie kompromisiem, nokļūstam strupceļā...