DOC. AGNIS ŠTIFTS: Par garīgo nemieru
“Kā piešķirt cilvēkiem garīgās dzīves jēgu, iedot garīgo nemieru?”
“Kultūra ir neredzams guvums, jo tā balstās nevis uz lietām, bet uz neredzamām saitēm starp cilvēkiem.”
“Šodien miljardi dzird vienīgi propagandas, vienīgi reklāmas robotu balsi.” Senie bretoņu jūrnieki bija visai kareivīgi ļaudis, “taču viņiem netrūka cieņas pret zosu gani”.
“Mīlestības saites, kas šodien saista cilvēkus ar cilvēkiem un cilvēkus ar viņu mājām, ir tik vaļīgas, tik irdenas, ka cilvēks vairs nepārdzīvo atšķirtību kā agrāk. Tās ir kā pairis ieradumu saišķis.” Gandrīz kā raksturojums mūsdienu Latvijai.
Sentekziperī raksta: “Mani nodarbina nevis jautājums, vai cilvēks būs laimīgs, veiksmīgs, ar drošu pajumti, bet gan, pirmkārt, — kāds cilvēks būs laimīgs, veiksmīgs, ar drošu pajumti. Es gribu, lai cilvēks izstaro savu gaismu. Un nav svarīgi, cik resna ir svece. Es vērtēju to pēc liesmas.”
Vēstule ģenerālim X ir grūti pieejama, vienalga, franciski vai latviski, tāpēc tik gari to citēju. Medicīna attīstās. Laiku pa laikam mediji ziņo par virtuozi veiktām operācijām, par iejūtīgiem, izpalīdzīgiem ģimenes ārstiem. Un tomēr te un tur pavīd pa neapmierinātībai par ārstiem, kaut viņu profesionalitāte, šķiet, ir augsta. Kur ir vaina? Saka — visbiežāk kļūda ir komunikācijā starp ārstu un slimnieku vai ārstu un slimnieka piederīgajiem. Viens neprata pateikt, otrs neprata sadzirdēt. Tā nav veikalnieka saruna ar klientu; tā ir Ārsta goddevīga saruna ar Pacientu un otrādi. Skaisti, ar pārliecību runāt nenoliedzami ir māksla, bet prasme otru uzklausīt, manuprāt, vēl lielāka māksla. Kāds atbildēs: vai tā kāda māksla?! Bet prasme gan. Prasme komunicēt nāk no audzināšanas, no skolas un no tā, kāds katrs ir jau savā būtībā, savā inteliģences pakāpē, nesaistīti ar skolu, ar audzināšanu. Kāds ir katra cilvēka garīgais “es”. Pieklājību var iemācīties jebkurš karjerists, kas cenšas tikt uz augšu. Laipnību — kā garīgo seju nevar iemācīties, tā vai nu ir, vai tās nav. Laipnībai rada ir smalkjūtība, takta izjūta: prasme laikus uzminēt, kas taktiski, kas būs netaktiski; ko teikt, ko labāk neteikt, nedarīt. Skaļās un uzbāzīgās izklaides industrijas ēnā no sabiedrības leksikas, no vērtību zīmēm gandrīz pagaisuši jēdzieni “ētika” un “estētika”, tos reti dzird. Un grūti pārtulkojamie latviešu “cildenums”, “cildena rīcība”, “krietns cilvēks”. Klasiskais repertuārs koncertzālēs, opera un balets, laba dzeja ļauj uzelpot, veldzē garu. Arī daža mākslas izstāde sniedz patiesu estētisku baudījumu. Ja vien ir vēlēšanās, mums ir iespēja kopt garīgumu. Esmu arī ievērojis, ka zūd daži seni jēdzieni, tad zaudē vērtību: vīra gods, vīrs un vārds. Brīnos, cik viegli daži politiķi, daži komersanti šķiras no godavīra reputācijas. Viņiem ir cita, sava vērtību skala, kur iedaļas ir eiro izteiksmē. Bet, lūk, pavisam cita aina: tūkstošiem dāsnu, nesavtīgu ziedotāju labdarībai, bērniem, slimiem! Un ikgadējais Latvijas lepnuma cildinājums. To redzot un dzirdot, kļūst silti ap sirdi.
Tīra valoda ir kā tīras drānas — sacīja profesors Ilmārs Lazovskis, no mūsu valodas izskaužami rusismi un citi nevēlami aizguvumi, žargonvārdi, nevajadzīga familiaritāte. Vārdi no ielu un daudzdzīvokļu pagalmu leksikas izglītotam cilvēkam nepiestāv (kaut mūsdienu “literāti”, attēlojot reālo dzīvi, tos savos darbos lieto). Mums nevajag subkultūras. Garu pacilā kultūra. Cilvēka stāju veido grūti aprakstāmu pozitīvu īpašību kopums: skaidra valoda, godaprāts, tēvzemes mīlestība, uzticība ideāliem. Manā atmiņā spilgtākie: profesors Kristaps Rudzītis, docente Marta Vīgante, asistenti Eduards Kalniņš un Nikolajs Skuja, profesors Ilmārs Lazovskis. Stājas cilvēks modina uzticību. Stājas cilvēki ir arī mūsdienās — skataities, vērtējat, ieraudzīsit. Un jūs pats?
Nobeidzot šīs pārdomas, vēlos atgriezties pie man mīļā Antuāna de Sent–Ekziperī. Viņš rakstīja: “Pasaulē ir tikai viena patiesa greznība, un tā ir cilvēku savstarpējo attiecību krāšņums.” Kopsim šo greznību! Un baudīsim to.