PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Dienestā. Ātrajā palīdzībā. Signe Šetlere, Ansis Drubiņš, Ardis Bērziņš

L. Meķe
Dienestā. Ātrajā palīdzībā. Signe Šetlere, Ansis Drubiņš, Ardis Bērziņš
Pieredzējuši mediķi mēdz teikt, ka ik ārstam vajadzētu pastrādāt ātrajā palīdzībā — laba dzīves skola, gandrīz kā dienests armijā. Jaunie ārsti, kas strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, gan saka: visiem nevajag, ne visiem šis darbs ir piemērots. Par to, kādas dzīves atklāsmes pievienojis darbs ātrajos, stāsta trīs rezidenti.

Signe Šetlere  ātrajā palīdzībā  vislabāk apjautusi  un sapratusi,  ka cilvēki patiešām  slimo un mirst Signe Šetlere  ātrajā palīdzībā  vislabāk apjautusi  un sapratusi,  ka cilvēki patiešām  slimo un mirst
Signe Šetlere ātrajā palīdzībā vislabāk apjautusi un sapratusi, ka cilvēki patiešām slimo un mirst
Jādzīvo šodienai! Darām šodien!

Dr. SIGNE ŠETLERE, rezidente BKUS neiroloģijas nodaļā, NMPD strādā no 2010. gada. “Vienu gadu gan bija Erasmus pauze. Kopā sanāk seši gadi — daudz! Sāku kā sanitāre, tad brigādes vadītāja uz līnijbrigādes. Patlaban esmu specializētās bērnu brigādes vadītāja.”

Iegūt superspēju — gulēt jebkur, jebkad un jebkā!

“To pieredzi, kādu iegūst ātrajā palīdzībā, nekur citur nevar dabūt. Esmu ieguvusi spēju ātri pieņemt lēmumus. Spēju tikt galā ar sevi — atrast mieru trakās, akūtās situācijās (ne vienmēr tas izdodas par simt procentiem). No kaut kurienes tiku pie atziņas, ka jādzīvo šodienai — laikam vislabāk caur ātrajiem ieraudzīju, apjautu un sapratu, ka cilvēki patiešām slimo un mirst. Darām šodien! Un vēl superspēja — gulēt jebkur, jebkad un jebkā! Esmu nepacietīga un viegli uzvelkos. Ļoti bieži sevī jāapslāpē dusmas. Piemēram: nakts, pulksten četri. Tiek izsaukta brigāde, jo mazulim ir temperatūra. Izrādās — tā mērīta rektāli, nevis padusē, kas nozīmē, ka par grādu augstāka virs normas. Pārmērām padusē, kur tā ir normāla, laipni izskaidrojam temperatūras mērīšanas pamatprincipus un rīcību paaugstinātas temperatūras gadījumā un ar liegu smaidu dodamies projām. Bet iekšā viss vārās. Ar to man ir jāstrādā. Atceros pašu pirmo izsaukumu pie maza puikas ar temperatūru un puņķiem. Atceros — ar kuru dakteri strādāju, kāds izskatījās dzīvoklis. Bet vislabāk atceros savas sajūtas, izdzirdot brigādes numuru. Tā tahikardija, braucot uz izsaukumiem, saglabājās vēl ilgi. Ļoti daudz esmu strādājusi brigādē numur simt pieci. Vēl tagad, ja naktī kāds skaļi nosauks šo ciparu, momentā būšu augšā, gatava darbam (ir pārbaudīts!).”

Komiskās, nejēdzīgās situācijas

“Strādājot līnijbrigādē, ir grūti nosaukt tipiskāko pacientu, jo gadās dažādi izsaukumi. Sākot ar tulznām un iesnām un beidzot ar pārzāģētām rokām un slīkoņiem. Mana bērnu brigāde var mēģināt izdalīt divas grupas. Pirmā — “mums ir temperatūra”, otrā — “mēs nokritām.” Pēdējais variants ir ļoti izteikts.

Strādājot bērnu brigādē, nepatīkamākās situācijas ir tad, kad no ģimenes jāizņem mazuļi, jo vecāki par viņiem nespēj parūpēties. Nesen devāmies izsaukumā, kad policija uz ielas atrada divus bērnus — vienam pieci, otram pusotrs gads. Netīri, utaini, neēduši. Pēc kāda laika uzradās mamma dziļā alkohola reibumā.

Man ļoti žēl vecu, vientuļu un slimu cilvēku. Bieži vien viņi vēlas izbeigt dzīvi. Ir lūguši, lai kaut ko iespricēju, jo gribot doties tur “augšā” pie saviem dzīvesbiedriem. Pēc tādiem izsaukumiem pārņem skumjas.

Pēdējā laika nejēdzīgākais izsaukums bija uz veikalu Maxima Kr. Valdemāra ielā: desmit gadu vecam bērnam ausī svešķermenis. Aizbraukuši konstatējām, ka puikam auss ārējā ejā ir zaļš plastmasas gabaliņš, apmēram trīs milimetrus liels. Visticamāk, stūrītis no lego klucīša. Ar vienu rokas kustību turpat svešķermeni izvilku. Māte pateicās, mēs devāmies projām. Tā aiziet neskaitāmi eiro no budžeta.

Bija izsaukums uz Vecmīlgrāvi. Motīvs — ceļu satiksmes negadījums ar diviem cietušajiem. Aizbraukuši konstatējām, ka divi riteņbraucēji, velosipēdus nolikuši pie šosejas, saldi guļ pusdienlaika miedziņu. Kārtējā reize, kad izsaucējs nav piegājis klāt gulošajiem, braucis garām ar auto un neapstājoties izsaucis ātros. Šis laiks ir atmiņā arī ar pārmērīgo izsaukumu skaitu. Tagad atvērts jauns bērnu spēļu laukums Kr. Barona ielā — katrā dežūrā uz turieni dodos, pat vairākas reizes dienā. Būtu interesanti apkopot, cik brigādes turp dienā dodas.”

Ansim Drubiņam  patīk adrenalīns  situācijās, kad jāspēj  domāt ātri, kritiski Ansim Drubiņam  patīk adrenalīns  situācijās, kad jāspēj  domāt ātri, kritiski
Ansim Drubiņam patīk adrenalīns situācijās, kad jāspēj domāt ātri, kritiski
Medicīnā nekas nav absolūts!

Dr. ANSIS DRUBIŅŠ, rezidents Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā anestezioloģijā un reanimatoloģijā, NMPD strādā gandrīz trīs gadus. Kā ārsts — mazliet vairāk par gadu. Sācis darbu Rīgā NMPD Imantas apakšstacijā, patlaban strādā Zemgales reģionālajā centrā Jelgavā.

Tiem, kas grib adrenalīnu un spēj ātri domāt

“Sava veida paralēles ar armiju var vilkt. Vai katram ārstam vajadzētu strādāt ātrajos? Nē. Ir dažādi cilvēki, piemēram, tādi, kam nepieciešams adrenalīns, kad lēmums jāpieņem dažās sekundēs, citādi cilvēks ies bojā. Ne katram ir šāda ātra, momentāna domāšana. Ir ārsti, kam labāk patīk darbs nodaļā. Ja ir vēlme pēc adrenalīna un spēja domāt ātri, kritiski, prāts strādā kā zobratiņš, tad, jā, būtu jāpastrādā NMPD. Es sevī šīs īpašības jūtu, akūtās situācijās mana galva strādā pavisam citādi nekā ikdienā.

Diezgan ilgi domāju, vai man ir kādas atklāsmes, ko pievienojis darbs NMPD. Viena no tām bija jau agrāk, bet to var sasaistīt ar NMPD — medicīnā nekas nav simtprocentīgs un nekas nav absolūts. Katrs gadījums ir atšķirīgs, individuāls. Un vēl, protams, — nekaitēt pacientiem.

Strādājot NMPD, esmu iepazinis savu sirsnīgumu, iecietību. Un mazliet cinismu. Vairāk gan dominē iecietība un cilvēkmīlestība, bet varu būt arī nejauks. Kad mani izved no pacietības, tad joki mazi. Parasti es nedusmojos. Es vispār dusmojos reti.”

Pirmā dežūra...

“Pirmā dežūra bija 2014. gada augustā kā sanitāram. Paziņas, kas strādāja ātrajos, teica, kādas tās ir šausmas, daudz izsaukumu, gulēt nedabū. Mana pirmā nakts dežūra Imantas apakšstacijā bija viena no mierīgākajām, kāda man jebkad bijusi. Sešpadsmit stundās Rīgā bija tikai četri izsaukumi. Domāju — ko man visi sastāstījuši?! Visu nakti nogulējām. Tomēr kā ārstam pirmajā dežūrā man bija diezgan daudz izsaukumu. Bijām pie sievietes, intravenozo narkotiku lietotājas, kam bija sākusies krampju lēkme. Īsts narkomānu midzenis, trīs pārdzērušies vīrieši un jauna sieviete, kas uz dīvāna gulēja puspārgrieztām acīm, bet pie samaņas. Drošības nolūkos tos vīriešus izraidīju no istabas. Ar sievieti mēģināju runāt, viņa kaut ko atbildēja. Ieliku vēnā katetru. Viņa uztaisīja tiltiņu, iegārdzās, sākās atkārtota krampju lēkme. Ko darīt? Nolikām uz grīdas, iedevām zālēs, elpinājām, bet pie samaņas nenāca. Protams, satraukums. Adrenalīns darīja savu, tā tomēr bija pirmā situācija, kad biju viens pats, nebija neviena, kas pasaka priekšā. Pašam bija jāizdomā visi situācijas “kāpēc” un “kā”. Tika izsaukta speciālista brigāde, pēc tam sieviete īslaicīgi atguva samaņu un vēlāk tika nogādāta slimnīcā, kur viņa jau bija pazīstama. Tagad, iespējams, būtu rīkojies citādi, tik ļoti nesatrauktos.”

Ardis Bērziņš  domā,  ka izsaukumos  redzētais  sniedz  emocionālo  sasaisti  ar atsevišķām  diagnozēm Ardis Bērziņš  domā,  ka izsaukumos  redzētais  sniedz  emocionālo  sasaisti  ar atsevišķām  diagnozēm
Ardis Bērziņš domā, ka izsaukumos redzētais sniedz emocionālo sasaisti ar atsevišķām diagnozēm
Viens nekad nav cīnītājs

Dr. ARDIS BĒRZIŅŠ, ārsts NMPD Rīgas reģionālajā centrā, kurš šā centra apakšstacijā strādā mazliet ilgāk par gadu, bet kā ārsts vien otro mēnesi. Viņš domā, ka darbs NMPD ir neatsverama pieredze jaunajam ārstam, kas savu profesionālo karjeru plāno saistīt ar akūto medicīnu, jo te var apgūt iemaņas, ko studiju gados neiemācās.

Strādā tā, lai pašam ērti

“Piemēram, uzņemties vadītāja lomu un atbildību par trīs cilvēku komandu. Arī šobrīd savā darbā pastiprināti piedomāju, lai ikviena manis izteiktā ordinācija būtu saprotama, secīga un pamatota. Gadījumos, kad pacienta stāvoklis ir kritisks, būt vadītājam mēdz būt izaicinoši.

Atminos, ka vienā no pirmajām maiņām kāds pieredzējis kolēģis teica: “Vienmēr strādā tā, lai tev pašam būtu ērti.” (Toreiz, šķiet, mocījos ar venozās pieejas nodrošināšanu tumšā telpā.) Pēc šā nerakstītā likuma strādāju arī šodien, jo darbs tomēr ir ar vērā ņemamu risku, par savu drošumu nekad nedrīkst aizmirst. Darbs dienestā regulāri atgādina, cik nozīmīga ir koleģialitāte. To varētu uzskatīt pat par vienu no svarīgākajiem priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu kvalitatīvu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Viens nekad nav cīnītājs, jo ķēdītē no neatliekamā zvana saņēmēja līdz slimnīcas reanimācijas zālei bez profesionālas komunikācijas neiztikt.

Esmu secinājis, ka neatliekamās medicīnas kontekstā zīmīgi ir slavenā krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova vārdi: “Visur paspēj tas, kurš nekur nesteidzas.” Neadekvāta steiga rada haosu un palielina kļūdu iespējamību. Jo smagāks pacienta stāvoklis, jo lielāka nozīme taktiskai pauzei, lai nesasteigtu svarīgus lēmumus. Studiju gados sevi neuzskatīju par teorētiķi, ārpus obligātās medicīnas literatūras iespēju robežās vairījos lasīt papildus, bet, kopš strādāju dienestā, arvien biežāk saskaros ar nepieciešamību un vēlmi pārlasīt kādu kardioloģijas grāmatas nodaļu vai uzmeklēt kādu jaunāku pētījumu par vienu vai otru akūto stāvokli. Šķiet, izsaukumos redzētais sniedzis arī savdabīgu emocionālo sasaisti ar atsevišķām diagnozēm. Ar katru dežūru gūstu pārliecību, ka lēmums šovasar iesniegt dokumentus anestezioloģijas, reanimatoloģijas rezidentūrā bija pareizs. Darbs NMPD bija un būs mans pamatdarbs līdz pat šā gada oktobrim, pēc tam uz pusslodzi, jo no oktobra būšu pirmā gada rezidents anestezioloģijā, reanimatoloģijā RAKUS.”

Tev nu gan ir laba karma!

“Mana pirmā dežūra iekrita manā vārda dienā, veiksmīgā kārtā tā bija vieglākā dežūra, kāda jebkad bijusi. Tiesa, tāpat biju uztraucies un, šķiet, lielāko dienas daļu pavadīju, mēģinādams atcerēties, kur mašīnā atrodas viss nepieciešamais. Atminos, ka dežūras nodošanā kolēģis teica: “Tev nu gan ir laba karma! Tomēr neceri, tik mierpilni pie mums nav!” Viņam tiešām bija taisnība.

Traģēdijas diemžēl ir neizbēgama sastāvdaļa neatliekamās palīdzības ārsta darbā. Esmu pieredzējis vairākus psiholoģiski smagus izsaukumus: pašnāvības mēģinājumus, negaidītas nāves konstatācijas, bērnus ar smagām traumām. Tomēr, kad kādu gadījumu grūti “nolikt plauktā”, cenšos to pārrunāt ar kolēģiem — tas palīdz. Gadās situācijas, kad grūti novaldīt smaidu. Visbiežāk tās ir tiešām asprātīgas frāzes, ko daži pacienti pamanās trāpīgi izteikt negaidītākajā brīdī. Mana pieredze liecina, ka pirmreizējas dzemdības visbiežāk ir izsaukuma motīvs, pēc kura kopā ar ārsta palīgu nezinām, kur likties, lai neizskatītos neprofesionāli. Gluži kā komēdijās — nereti lielāka uzmanība jāpievērš sievietes partnerim, lai šajā stresa pilnajā notikumā nebūtu vadības centram jāprasa papildu pacienta kartīte. Sinkopes risks ir nopietns.

Ja Rīgā virmo svētki, tad šādas naktis parasti ir intensīvākas, jo darba apjoms pieaug. Nereti šādas dežūras sanāk aizvadīt nepārtrauktā tandēmā ar policiju, jo ar pārmērīgu alkohola lietošanu svētkos aizraujas daudzi galvaspilsētas iedzīvotāji.

Mērfija likumi dežūrās iriecienīta tēma, kuru ar kolēģiem brīvajos brīžos apspriest apakšstacijā, bet ticēt šādām mistiskām sakritībām vairos, lai gan daži kolēģi uzskata, ka ierindojos starp tiem, kam vienmēr trāpās “klusās” dežūras. No zināmākajām māņticībām varbūt varētu piekrist diagnožu likumam — ar kādu diagnozi sāksi, tāda būs visa maiņa. Atminos, ka pērn rudenī gadījās dežūra, kad hospitalizēju trīs pacientus ar labā apakšdelma tipisko lūzumu.”

Foto: Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada oktobra numurā