Cilvēks veselības aprūpē. Liene Dambiņa
Nupat finišējis projekts par ziedojumu vākšanu Hematoonkoloģijas nodaļas remontam. Kuri ir skaistākie projekti? Vecāku māja. Tā pārspēja mūsu cerības. Pašlaik mājai ir 3,5 gadi un brīnišķīga komanda: psihologs, sociālais darbinieks, kapelāns, citi speciālisti. Atbalstu saņem arī pacienta brāļi un māsas, jo svarīgi, kā jūtas ģimene kopumā. Māja ir skaista, ar kūrmājas gaisotni. Skaisti projekti ir arī ūdensdziedniecības centrs "Gaiļezerā", projekts "Riepas ar sirdi" — 40 vīri divreiz gadā atbrauc uz slimnīcu apskatīties, kā ar viņu savākto naudiņu esam palīdzējuši priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem. Sirsnīgi.
Nākamais projekts jau ir padomā?
Šobrīd daudz domājam par ārkārtas gadījumiem, kad mūsu ārsti bērnam nespēj sniegt palīdzību un tā jāmeklē ārvalstīs. Ārsti zina, ka var mums zvanīt, mēs atrodam reisus, sazināmies ar vecāku māju konkrētajā valstī vai meklējam apmešanās vietu, kārtojam formalitātes donoram, apskates vizītes, sedzam izmaksas.
Nav skumīgi, ka valsts medicīna daudzās lietās ir tik bezspēcīga?
Ir situācijas, kas varētu šķist īpatnējas... Taču katram jāizdara maksimālais: valstij, slimnīcai, sabiedrībai.
Ja jūs būtu pacientu ministre, kas būtu pirmā lieta, kam ķertos klāt?
Gribētu, lai ir sakārtotāks pacientu plūsmas modelis. Uzņemšanas nodaļai vajadzētu būt krīzes punktam, bet tur gadiem nokļūst pacienti, piemēram, ar sāpošu ausi. Tas norāda, ka pietrūkst sarunas ar ģimenes ārstu. Vēl ļoti svarīgi ieguldīt personālā. Jo tas ir ieguldījums, kas atgriežas pie pacienta. Kamēr tarifā par pakalpojumu valsts neiekļaus daudzas lietas, jo kāds tāpat to darbu padarīs, problēmas turpināsies.
Kas jūs iepriecina sadarbībā ar ārstiem?
Tas, kā ārsti cīnās par saviem pacientiem. Piemērs. Ārkārtas gadījums, pa stundām sazvanāmies ar kardioķirurgiem, jo bērnu vajadzēja nogādāt ārvalsts klīnikā, piemeklējām reisus, runājām ar mammu. Un tad vienā brīdī man iešaujas prātā: pag, kā bērnam uzvārds?! (Smaida.) Jo es kā vecāks nekad nesagaidītu, ka par manu bērnu ārsts tā cīnās. Kā par savējo. Protams, bērns bija no laukiem, bez pazīstama uzvārda. Mums ir brīnišķīga daktere Tropa, kas kopā ar kolēģiem izdarījusi milzīgu darbu, lai priekšlaikus dzimušajiem bērniem nodaļā būtu sasniegumi. Bet valstij follow up programma jāinstitucionalizē, lai šīs darbs nav velts.
No kurienes jums labdarības gēns?
Nezinu, tā vienkārši ir. Medicīniski tam, iespējams, ir diagnoze. (Smejas.) Mums mājās pieklīda sunītis, likās: kā tad mēs viņu neņemsim?! Maziņš, nesmuks, vecs. Tagad viņš pie mums dzīvo un tik vecs nemaz nav. Pirms sāku strādāt fondā, ar vīru bijām definējuši, ka vēlamies ar ģimenes budžetu dalīties. Man tas sniedz lielu gandarījumu.
Vai nav bijis tā, ka šķiet: dodot svešiem bērniem, nozogat laiku savējiem?
Ir. Vācot naudu Hematoonkoloģijas nodaļai, projekts bija riktīgs maratons pusotra gada garumā, iekšējā izjūta signalizēja: nav labi. Tāpēc tagad cenšos vairāk būt ar bērniem, kad viņi pārnāk no skolas, neskriet pie datora vakarā — neesmu taču ASV prezidente! (Smejas.) Bērns ļoti jūt, ja neiedziļinies tajā, ko viņš stāsta, pēc īsa brīža viņš vairs neko neprasa. Kad es gribēšu ar viņiem parunāt, vēlos, lai viņi manī klausās.
Par ko ir vērts iespringt šajā dzīvē? P
ar attiecībām. Vispirms jau ar saviem mīļajiem — bērniem, vīru, vecākiem. Vispār ar cilvēkiem, ko satiekam savā ceļā.