Ārstu par prezidentu?
Pirmais ieguvums - Valsts prezidenta vēlēšanas mediķu kolektīvos pēkšņi kļuvušas tik pietuvinātas! Ārsti, māsas, viņu palīgi pārspriež ne tikai konkrēto kandidatūru, bet arī, kādam jābūt labam valsts vadītājam, vai iespējams ietekmēt procesus valstī. Un tas ir apsveicami. Otrkārt, plaši piesauktās un daudzinātās laba ārsta kvalitātes - ārsta erudīcija, intelektuālā bagāža, atbildība, mērķtiecība, māka pieņemt nepopulārus lēmumus, stiprs mugurkauls, spēja uzklausīt tūkstošus, izpratne, kā jūtas tauta - pulē profesijas mundieri. Trešais pozitīvais aspekts ir sabiedrības viļņošanās par dažādiem veselības aprūpes jautājumiem; nez vai šādu rezonansi tautā izraisītu diplomāts, humanitāro zinātņu mācībspēks vai kandidāts no tiesu varas.
Negatīvā bilances daļa? Neizbēgama šajā procesā ir tīrības talka. Iegūt netīkamu putekļu kārtu politiskajā arēnā ir ļoti viegli, no tās atbrīvoties jau krietni grūtāk. Ko no tā iegūs, ko zaudēs konkrētā ārsta reputācija, izvērtējams tikai retrospektīvā. Taču, kad izcilas personības ir atteikušās no kandidēšanas uz tiesībsarga vai Valsts prezidenta amatu, urda jautājums - kāpēc?
Piebildei arī mazliet egoistisks spriedums. Citējam kādu politologu - „..padarīt izcilu ārstu par viduvēju prezidentu ir viegli. Cerams, ka partiju līderi neņems un neuzmetīs modernu medicīnas lietpratēju uz politiskās skatuves kā šķietamu stabilitātes butaforiju." Laikā, kad Latvijas medicīnas izcilākie prāti ir vienkārši nenovērtējami, nez kāpēc nepamet arī zaudējuma sajūta.