Sarunājoties ar ASV Kentuki universitātes ekonomikas zinātņu profesoru GLENU BLUMKVISTU, kurš vairākus mēnešus veselības ekonomiskos aspektus centās izgaismot studentiem Rīgas Ekonomikas augstskolā, nevilšus domās jāatgriežas pie izsenis zināmās patiesības – vēlot otram veselību, vienlaikus vēlam arī labklājību ne viņam vien. Profesoram raksturīgs pozitīvs enerģisks skatījums, un viņa teikto ir viegli pieņemt par pareizu esam, taču tas norāda arī uz krietnas izaugsmes un izpratnes evolūcijas nepieciešamību, domājot par sistēmisku un ekonomiski pamatotu veselības aprūpes modeli nākotnē.
Kā noteikt veselības cenu? Var jau apgalvot, ka tādas nav, tomēr apdomājot atbildes ir rodamas. Svarīgi ir domāt par veselības ražošanu, par veselību kā īpašu funkciju vai pat produktu. Veselība ir ļoti individuāls rādītājs. Vesels cilvēks ir tāds, kuram ir laba fiziskā pašsajūta, teicams mentālais un garīgais līdzsvars. Teikt, ka veselība ir tad, kad nav slimību un nespējas, būtu aplami, jo tas ir kas vairāk. Veselība ir cilvēka pašsajūtas stāvoklis. Interesanti, kā cilvēki novērtē veselību un kādas mērauklas piemēro. Var domāt, kā cilvēks funkcionē: ēd, strādā, kāpj pa kāpnēm, sporto. Var skaitīt, cik cilvēkam ir slimību, un šis skaits tad nosaka, cik vesels ir cilvēks. Cits veids ir lūgt cilvēkam pašam novērtēt savu veselību.
Veselības vērtība saistīta arī ar to, cik lielā mērā cilvēks vēlas un ir gatavs saglabāt labu veselību. Tātad - naudas, laika un ilgtermiņa investīciju ieguldījums. Domājot par veselības aprūpes stratēģiju, jāvērtē tas, cik vērta veselība ir sabiedrībai kopumā, nevis katram cilvēkam atsevišķi. To nosaka vide, kādā dzīvojam, drošību ietekmējošie faktori. Protams, liela nozīme ir pieejamajiem ārstniecības līdzekļiem un pakalpojumiem.
Visu izšķir dzīvesveids
Lai cik tas neizklausītos vienkāršoti - veselības aprūpes rādītājus ietekmē dominējošais dzīvesveids katrā valstī. Kā un ko mēs ēdam, kā un cik daudz guļam naktī, fiziskā aktivitāte, seksuālās dzīves kvalitāte, ieradumi, kas patiesībā mums nav nepieciešami, piemēram, smēķēšana, pārmērīga alkohola lietošana. Izejot no tā, domājam, kā cilvēkam saglabāt labu veselību. Tas savukārt ir atkarīgs no veselības aprūpes piedāvājuma izmantošanas.
Piemēram, ASV veselības rādītājus ietekmē tas, ka cilvēki nepilda fiziskus vingrinājumus, ēd daudz treknas pārtikas utt. Tieši tādēļ ir problēmas ar diabētu, asinsspiedienu, sirds veselību. Valstīs, kur vidējie ienākumi ir daudz zemāki, ir lielākas problēmas ar AIDS un HIV saslimstību. Arī šajos gadījumos daudz kas atkarīgs no dzīves veida, un to cilvēki var kontrolēt. Ir svarīgi domāt par cilvēka veselības ražošanas funkciju. Tas nebūt nav tādēļ, lai mazinātu veselības aprūpes nozīmību.
Izmaksu pieaugums nemaz nav tik graujošs
Pasaulē daudz spriež par izdevumu pieaugumu veselības aprūpē, taču nedrīkstam pārspīlēt, novērtējot izmaksu kāpumu, neņemot vērā ieguvuma pieaugumu. Kad nopietni tiek salīdzināts ekonomiskais medicīnisko izdevumu pieaugums ar dzīves kvalitātes ieguvumiem, jāsecina - izmaksas nemaz tik graujoši neaug. Pirmkārt, cilvēku skaits uz planētas palielinās, un jo vairāk cilvēku, jo vairāk jātērē veselības aprūpei. Dažās valstīs izdevumi pieaug, jo aug ienākumi, un veselība cilvēkiem ir prioritāra. Svarīgs faktors ir tehnoloģiju, medikamentu piedāvājuma un medicīnas zinātnes attīstība. Pirms aptuveni 200 gadiem pasaulē nemaz nebija un dažās valstīs joprojām nav daudz iespēju tērēt naudu veselības ražošanai. Mūsdienās cilvēki vēlas arī saņemt vairāk; mēs vairāk tērējam, bet arī iegūstam vairāk. Piemēram, cīņa ar infarktu. ASV astoņdesmitajos gados uzsāka pētījumu, tas ilga aptuveni līdz 2000. gadam. Pētnieki analizēja ne tikai izdevumus, bet arī to, kādu ārstēšanos pacients saņem pretī. Viens no galvenajiem novērojumiem - 20 gadu laikā ir arvien vairāk cilvēku, kuri izdzīvo. Viņi vairāk tērē, bet vairāk arī saņem. Ja agrāk kādam bija infarkts, viņam bija jāievēro ļoti mierīgs dzīves veids, tad tagad varam sastapt arvien vairāk pacientu, kuri, pārcietuši infarktu, atgriežas ierastajā dzīves ritmā.
Studentus Latvijā medicīnas ekonomika neaizrauj
Vērtējot veselības aprūpes efektivitāti, jāraugās, cik cilvēks iegulda un ko viņš saņem pretī. Tādēļ Anglijā medicīnas ekonomisti izvērtē jaunos medicīnas līdzekļus, dažādas procedūras - cik maksā, vai tās apstiprināt. Ir arī citi aspekti, kam jāpievērš uzmanība - izglītība, ceļi, drošība un vēl citas jomas, kurās sabiedrība vēlas uzlabojumus. Tas interesē arī mani. Sākotnēji biju aizrāvies ar vides ekonomiku. Sešdesmitajos gados, kad mācījos koledžā un ASV strauji pieauga interese par vidi, - mēs sākām uztraukties par to, kā tā ietekmē cilvēkus un citas dzīvās būtnes, par ūdens kvalitāti. Mans tēvs bija inženieris mašīneļļu jomā, viņš sagatavoja smago automašīnu motorus, lai tie saņemtu sertifikātus, kas atbilst standartiem. Viņam bija oponenti, kas uzskatīja, ka motoriem ir jābūt bez izplūdes gāzēm, kas būtu nepraktiski. Tēvs toreiz teica, ka vajadzīga metode, kā izvērtēt šīs lietas, jo mēs taču nevēlamies savu darbību vienkārši pārtraukt. Tā es sāku interesēties par izmaksu un ieguvumu salīdzināšanu un kopš septiņdesmitajiem gadiem šo izvērtēšanas darbu veicu veselības laukā.
Strādājot ar studentiem Latvijā, novēroju, ka viņus medicīnas ekonomika neaizrauj. Protams, viņi ir noraizējušies par gaisa kvalitāti, ūdeni, dažs uztraucas par indīgo vielu klātbūtni. Mans pirmais izaicinājums bija pārliecināt viņus, ka veselībai ir ļoti liela nozīme. Veselība ietekmē valsts ekonomisko stāvokli. Ir pētījums, kurā pārliecinoši pierādīts, ka valstīs, kur cilvēkiem veselība ir labāka, ir augstāki ekonomiskās attīstības rādītāji, lielāki ienākumi, cilvēkiem vienkārši ir labāk dzīvot. Izrādās, ka valstīs, kur cilvēkiem ir labāka veselība, arī ārzemju investīcijas ir lielākas. Tad liku studentiem domāt par savu dzīvi un cilvēkiem, kurus viņi pazīst, un mēs nonācām pie secinājumiem - kā ieguldījumi ietekmē veselību.
Meklējot labāko Latvijai
Meklējot veselības aprūpes sistēmiskus risinājumus, ļoti praktiski ir pavērot, ko dara citas valstis. Kā būtu, ja dažas idejas piemērotu un izmatotu šeit? Zviedrijā, arī ASV ir skaidri mērķi, ko valstiski vēlas darīt veselības jomā, līdz ar to, es domāju, ka sistēma tur darbojas diezgan labi. Viņi ir vienisprātis par to, ka ir jābūt pakalpojumiem, par kuriem nemaksā valsts, bet pacients pats, ja viņš vēlas veikt attiecīgo pārbaudi. Zviedriem ir līdzekļi, ko dod valdība un kas tiek izdalīti dažādiem reģioniem, tad reģionu vadība plāno, kā šo naudu tērēt. Taču par veselības aprūpei atvēlēto budžetu ir vienprātība.
Pateikšu ko tādu, ko daudzi uzskatīs par pretrunīgu. Kas notiktu, ja Padomju Savienība turpinātu būt realitāte? Cilvēkiem vajadzētu padomāt arī šādā griezumā, jo Padomju Savienībai arī nebija daudz līdzekļu. Tie cilvēki, kuriem tagad ir 60, 70 vai 90 gadu, tāpat nebūtu saņēmuši vairāk pakalpojumu par brīvu, jo Padomju Savienībai bija problēmas ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Problēmas rastos arī ar pensijām. Būtu bijis labi izstrādāt prognozi, kāda Padomju Savienība būtu 2008. gadā - padomāt par to un salīdzināt ar pašlaik notiekošo.
Lai veselība nebūtu tikai individuāla vērtība
Veselības aprūpes efektivitāti novērtēt ir ļoti grūti, jo daudzi faktori ir individuāli un nav kontrolējami centralizēti. Efektivitātes mēraukla - ieguvums no terapijas pretstatīts ieguldījumam terapijā vai sistēmā. Augstākas kvalitātes aprūpe saistīta ar lielākām izmaksām. Jāanalizē, vai izmaksas ir ieguvuma vērtas. Tā ir motivācija ekonomiskai evolūcijai veselības aprūpē.
Veselības aprūpes sistēmas budžets ir efektīvs, ja tas nodrošina izdevumus veselības ieguvumiem. Ja domājam par veselības kā produkta funkciju un cenu, ir vērts salīdzināt sagaidāmo labumu no veselības aprūpē ieguldītā (slimību un traumu profilaksē) un sagaidāmās izmaksas gadījumā, kad cilvēks ir slims. Skrīningā, potenciālās slimības atrašanā, laicīgas pareizās ārstēšanas taktikas noteikšanā investētajam ir liels svars, to pretstatot slima cilvēka ārstēšanas izmaksām. Labs piemērs varētu būt 2. tipa cukura diabēta pacientu laicīga diagnostika, ņemot vērā, ka slimības gaita ir labi kontrolējama ar medikamentiem, bet pretējā gadījumā iegūstam pacientu ar tādām ļoti smagām komplikācijām kā aklums, nieru mazspēja.
Latvijā, manuprāt, lielākoties veselība ir individuāla vērtība, kas prasa individuālas rūpes. Taču indivīdu veselību nosaka gēni, apkārtējās vides faktori, dzīvesveids un arī veselības aprūpe. Vismazāk iespējams kontrolēt ģenētisko pārmantojamību, bet vislabāk varam regulēt savu dzīves veidu. Savukārt drošībai, tīram ūdenim, gaisam, imunizācijas programmām un citām līdzīgām lietām, kā arī sabiedriski atbalstītam aktīvam dzīvesveidam ir jābūt valsts prioritātēm. Nav tik būtiski, kādas metodes tiek izmantotas, lai finansētu oficiālo medicīnu, veselības aprūpi, tai jābūt indivīda un sabiedrības savstarpējas ieinteresētības politikā balstītai praksei.
Foto: Jānis Brencis
