Tas nav mazohistisks izaicinājums
1. Jūs zināt, ka nodaļu vadītāji slimnīcās saviem kolēģiem saka: ja ir iespēja, brauciet prom. Varat kaut ko viņiem ieteikt, nomierināt?
Man patiešām ir jāievelk elpa... Mana vecuma vai vecāki ārsti droši vien neaizbrauks. Viņi ir ar mieru šo laiku kaut kā pārlaist, jo dzīve ir sakārtota, bērni lieli. Bet par jaunajiem ārstiem... nezinu. Ticu, ka pēc diviem gadiem situācija būs mainījusies.
2. Ja iepriekš tika runāts par cilvēkresursu bedri, tad nākotnē - pēc strukturālajām pārmaiņām - mediķu būs par daudz? 
Man ir grūti uz to atbildēt. Man nav šādu datu. Medicīnas nozarē Latvijā vispār trūkst ļoti daudz datu. Gan par kadriem, gan par saslimstību, ko šodien rēķina pēc kaut kādiem VOAVAs kontroltaloniem. Tāpat visu ļoti "labi" analizē Sabiedrības veselības aģentūras 580 cilvēki par 5,6 miljoniem latu gadā. Ja paskatītos slimnīcu personāla skaitu, arī tad mums nav tik daudz fizisko personu ārstniecībā, cik tiek uzrādīts. Tāpēc mans pirmais uzstādījums bija kvalitatīvs veselības aprūpes pakalpojums jebkuram iedzīvotājam.
3. Visi runā par kvalitatīvu pakalpojumu. Ko tas nozīmē?
Nevajag pretoties dabiskām pacientu plūsmām. Arī lauku iedzīvotājam ir tiesības nokļūt universitātes klīnikā vai specializētajos centros, ja ir indikācijas. Otrs - ieklausīties ekspertos. Neformālajā veselības ministru tikšanās reizē Jonkopingā, Zviedrijā, jautāju Vācijas veselības ministrei, kā viņa pieņem lēmumus. Ļoti vienkārši! Par gripu no Roberta Koha institūta paaicinot trīs četrus ekspertus. Ne tā kā mūsu Veselības ministrijā, kur ir daži ārsti un tie paši nobīdīti malā - pretstatā ekonomistiem vai juristiem.
4. Tāpēc veidojat galveno speciālistu institūciju?
Man ir svarīgi ieklausīties kolēģos, kas man ir autoritāte. Un sabiedriskā kārtā viņi ir piekrituši - iedomājieties, tagad ārā ir vasara! Tas būs smadzeņu potenciāls, kas risinās jautājumus.
5. Jūs cīnāties par papildu 45 miljoniem, bet nākamais veselības aprūpes budžets tiek prognozēts krietni plānāks. Kāds ir jūsu plāns, ja nozarei dramatiski trūkst naudas? Prof. Andrejs Ērglis iepriekšējā Doctus sacīja: slimnīcas ārstiem neizmaksās algas, paziņos par maksātnespēju, valdība kritīs...
Domāju, ka līdz tam nenonāksim. Es redzēju Finanšu ministrijas ierēdņu atkal mehāniski samazinātos lielumus. Tur tomēr bija šis skaitlis - 287 miljoni latu veselības aprūpei. Pret šā gada 533 miljoniem. Tomēr ticu, ka premjers neatkāpsies no solījuma - veselībai 3,4% no IKP. Rēķinot nākamā gada IKP prognozi, tie ir aptuveni 420 miljoni latu. Tas ir mazāk nekā šogad. Tāpēc neredzu citu iespēju kā vien cīnīties par naudas atgūšanu.
6. Kuras ir neaizskaramās jomas?
Bērni, grūtnieces, dzemdētājas; onkoloģijas, psihiatrijas, tuberkulozes un infekcijas pacienti. Zināmā mērā arī ģimenes ārsti - tāpēc viņiem samazinājums bija 17 procentu. Arī kompensējamiem medikamentiem nevaram noņemt. 2006. gadā tiem bija atvēlēti 42 miljoni, šogad - 66 miljoni latu, budžeta grozījumi atņēma trīs miljonus. Starpība 21 miljons. Aiz tiem stāv ļoti daudz pacientu. Turklāt 60 procentus kompensējamo zāļu valsts apmaksā simtprocentīgi. Tiek apdraudēta dzīvība, ja šīs zāles nelieto. Bet par kompensējamajiem medikamentiem ir atsevišķs stāsts.
7. Kāds stāsts?
Jāsamazina ģenērisko zāļu cenas. Esmu pretiniece augstajām reģistrācijas izmaksām un reģistrācijas uzturēšanas izmaksām, kādas šobrīd ir Zāļu valsts aģentūrā. Man saka: nu kāpēc mēs nevaram paņemt no ārzemju kompānijām naudu?! Zināt, no oriģinālražotājiem jau nekāda nauda netiek paņemta. Gandrīz visi jaunie oriģinālie medikamenti tiek reģistrēti centrāli. Tās ir pilnīgas muļķības, kad saka: reģistrācijas nauda neietekmē zāļu cenu.
8. Kāpēc valsts nedefinē pakalpojumu grozu, kuru ir gatava apmaksāt, bet tā vietā par kaut kādiem procentiem samazina finansējumu visiem?
Ja godīgi - pietrūkst drosmes pateikt cilvēkiem, ka pie šāda finansējuma mēs nevaram izpildīt Satversmē noteikto minimumu. Jo neviens nav gatavs definēt, ka pakalpojuma minimums ir tikai neatliekamā palīdzība. Tas ir ceļš uz maksas medicīnu.
9. Ko sakāt par obligāto apdrošināšanu?
Šajos nabadzības apstākļos mums ir jācīnās par finansējumu, nevis jādzen cilvēki uz obligāto apdrošināšanu, kas ir papildu nodoklis. Es gribu, lai to saprot arī ārsti. To administrēs tāpat kā sociālo nodokli un varēs paņemt tikai no darba tiesiskās attiecībās esošajiem, bet par pārējiem (bērniem, invalīdiem, pensionāriem) būs jāmaksā no kopējā nodokļu katla.
10. Pie kādiem apstākļiem jūs atkāptos?
Es vienmēr esmu paudusi viedokli (raksturs man tāds!), bet man nebija iespēju ietekmēt procesus. Krīzes situācijā piekrist politikas veidotāja amatam nav, tā sacīt, mazohistisks izaicinājums. Tā ir iekšēja pārliecība, ka varēšu aizstāvēt nozari...
Foto: Inese Austruma