Spēles laukums – zāļu tirgus

No putna lidojuma

Pirms palūkoties, kā klājas zāļu tirgus dalībniekiem Latvijā, vērts pieskarties tendencēm globālajā zāļu tirgū. Pirmkārt, pasaules farmācijas tirgus aug ļoti strauji. Kā liecina IMS Health dati, pēdējos trīsdesmit gados pieaudzis četrpadsmit reizes - ja 1975. gadā tas tika lēsts 40 miljardos, tad 2005. gadā jau 567 miljardos ASV dolāru. Jāņem vērā, ka attīstītie tirgi ir diezgan piesātināti un šobrīd progresē lēnāk nekā valstīs ar sliktāku ekonomisko stāvokli. Taču joprojām zemēs, kur valsts ekonomiskā izaugsme ir sasniegusi augstu pakāpi, viens iedzīvotājs medikamentiem tērē daudzas reizes vairāk līdzekļu nekā jaunattīstības valstīs.

Otrkārt, augošo pasaules farmācijas tirgu raksturo mazs jauno atklājumu skaits. Nebūtu gan pareizi teikt, ka tirgū sarucis jaunu zāļu skaits - 2006. gads zāļu industrijai bija pat spožs - sevi pieteikuši 42 jauni preparāti. (Ar piebildi, ka 2007.  gads šajā jomā nesolās būt tik bagāts - iespējams sagaidāmi 25 jauni medikamenti). Problēma ir cita: tirgū pēdējo simts gadu laikā ir maz revolucionāru atklājumu, bet medikamentu izmaksas strauji aug - no 250 miljoniem ASV dolāru pirms piecpadsmit gadiem līdz 900 miljoniem pašlaik. Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktors JURIS BUNDULIS: „Arvien biežāk pasaulē tiek diskutēts, kas ir īsta inovācija. Vai jebkurš uzlabojums? Katrs jaunums? Sabiedrība vairs nav gatava maksāt jebkuru summu par jebkuru nelielu uzlabojumu." Kā atbildes reakcija daudzās valstīs tiek ieviestas references cenas, apmaksājot lētāko no vienādas iedarbības medikamentiem, vispasaules virzība ir ģenērisko medikamentu plašāka lietošana.

Treškārt, mazāks jauno atklājumu skaits nozīmē, ka tirgus izaugsmi galvenokārt virza medikamenti, kuriem jau beidzas patenta aizsardzība, ģenērisko preparātu ražotāju firmām sākot brīvu savu produktu izstrādi un ražošanu. 2006. gads ģenērisko medikamentu industrijai bija ienesīgs ar patenta perioda beigšanos desmit nozīmīgiem medikamentiem, to vidū diviem statīnu (simvastatīna, pravastatīna) un diviem antidepresantu (sertralīna, bupropiona) blokbasteriem.

Ceturtkārt, pārmaiņas globālajā tirgū jāskata kontekstā ar ekonomiskajām norisēm Amerikā un Japānā. Medikamentu ražotāju firmas Sanofi Aventis valdes loceklis KASPARS IVANOVS: „Apmēram 40% no tirgus nosaka ASV. Ja Japānai vai Amerikai saimnieciski neveicas, tad grūtības piemeklē visu farmācijas tirgu." Pērn ASV paziņoja, ka nepalielina finansējumu medicīnai, tādēļ daudzas kompānijas nāca klajā ar paziņojumiem par darbinieku skaita samazināšanu.

Tas ir kā burvju aplis: mazāk jaunu zāļu tirgū, mazāka kompāniju peļņa, medikamentu izmaksas pieaug, izsīkst līdzekļi jaunu preparātu izstrādei. Rezultātā uzņēmumu izaugsmes tempi palēninās. Kurp šis ceļš ved?

Ražotāji konkurences spējas stiprināšanai apvienojas. 2006. gadā pasaulē notikušas 47 kompāniju saplūšanas. Turklāt nereti farmācijas kompānija meklē risinājumu biotehnoloģiju industrijā, slēdzot darījumus ar salīdzinoši maziem biotehnoloģiju uzņēmumiem, pārpērkot medikamentus vēl to izpētes stadijā. „Apvienošanos un bloķēšanos konkurētspējas palielināšanas vārdā piedzīvosim arī turpmāk. Lielās kompānijas vēl nāks kopā, kad un kādā sastāvā - to grūti prognozēt. Šāda virzība būs vērojama līdz brīdim, kamēr lielie giganti vairs nebūs spējīgi darboties," domā K. Ivanovs.

Vēl viens aspekts. Ražotāji mērķtiecīgi koncentrējas nevis uz medikamentiem, kas vienā dienā aptur slimību, bet dzīves kvalitāti uzlabojošām zālēm. Infektologs Dr. med. UGA DUMPIS: „No zāļu ražotāju viedokļa ideāls recipients ir ne jau ļoti slims, vecs un nabadzīgs pacients, bet gan vesels cilvēks, kurš strādā, labi pelna un lieto dārgas zāles katru dienu ilgus gadus. Farmācijas bizness ne ar ko neatšķiras no čipsu vai mašīnu biznesa - galvenais mērķis ir ilgtermiņā vairāk pārdot, neizputinot pircēju. Dažkārt kompānijas, saprotot, ka medikaments nav attaisnojis cerības, bet lielā nauda iztērēta, izgudro diagnozes, paplašina indikācijas, interpretē pētījumus, pārspīlē. Tas zināmā mērā ir viņu darbs." Taču K. Ivanovs norāda, ka dažkārt nomelnot kādu industriju, tostarp arī farmāciju, ir saistoši noteiktam sabiedrības slānim, jo īpaši tam, kas saistīts ar finanšu pārdali.

Ņemot vērā to, ka zāļu kompānijas audzē muskuļus konkurences palielināšanai un mārketinga ieroči kļūst rafinētāki, neizbēgami ir ētiskie sprādzieni, speciālistu un farmācijas kompāniju attiecību stingrāka reglamentēšana un uzraudzība. U. Dumpis ir pārliecināts, ka tuvāko piecu gadu laikā arī Latvijā daudzus gaida lieli pārsteigumi: „Jau tagad Itālijā un Zviedrijā ārstiem ir ļoti sarežģīti izmantot farmācijas kompāniju atbalstu braucieniem uz kongresiem. Pēc skaļiem skandāliem šīs attiecības ir strikti atrunātas. Amerikā ētikas kodekss nerekomendē lietot pat golfa bumbiņas vai pildspalvas ar kompānijas vai zāļu nosaukumu."

Latvijas tirgus īpatnības

Arī Latvijas zāļu tirgus stabili aug. Pēc IMS Health datiem pagājušā gadā farmācijas tirgus naudas izteiksmē audzis par 28 procentiem, kas ir četras reizes straujāk nekā vidēji pasaulē. Recepšu medikamentu sadaļā tirgus pieaudzēts par 32%, bezrecepšu zāļu daļā - par 22% (recepšu zāles Latvijā veido 67% no tirgus). Divdesmit lielākie zāļu ražotāji aizņem kopumā 57% no tirgus (1. tabula).

Vidējā aprēķinātā medikamenta cena pērn salīdzinājumā ar 2005. gadu izaugusi no 3,36 līdz 4,17 latiem (Baltijas valstīs tā joprojām ir vismazākā), kas galvenokārt noticis uz recepšu zāļu rēķina. Taču ne jau zāles kļuvušas tik ievērojami dārgākas, galvenā atslēga meklējama valsts kompensējamo zāļu budžetā, kas audzis par 40 procentiem - no 30 līdz 42,7 miljoniem latu. 2007. gadā izaugsmes līkne šajā sektorā turpinās iet uz augšu; kompensējamo zāļu budžets tiek kāpināts līdz 55,1 miljonam latu. Pārdotākās zāļu grupas tituls pieder pretreimatiskiem medikamentiem, kas sevī ietver arī bezrecepšu pretsāpju zāles. Līderu desmitniekā ir četras kardioloģisko medikamentu grupas (2. tabula).

Latvijas tirgū ģenēriskie medikamenti dominē un turpinās dominēt medikamentu pārdoto iepakojuma vienību ziņā sastādot aptuveni 80% un stabili aizņemot 50 procentus no tirgus. Eksperti prognozē ģenērisko medikamentu tirgus daļas pieaugumu līdz 52%, sākot ar 2008. gadu (attēls), jo valsts turpinās veicināt ģenērisko medikamentu lietošanu kā vienu no galvenajiem patēriņa kontroles instrumentiem. Situācija Austrumeiropas valstīs ir padomju mantojuma noteikta; gribas atzīmēt sabiedrības apziņā joprojām ļoti dzīvo mītu no laikiem, kad tirgus bija pildīts ar lētām, nekvalitatīvām oriģinālo zāļu kopijām, - oriģinālās zāles noteikti ir labākas.

 Optimisti - Latvijas zāļu ražotāji

Vietējais ražotājs ir īpašs spēlētājs, kura loma vienmēr tikusi akcentēta kā valstiski nozīmīga (nodrošina ar darbavietām, prestižs), taču lielāko produkcijas daļu šie uzņēmumi nogādā NVS valstu tirgiem. Olainfarm Latvijā šobrīd realizē aptuveni 20% no savas pārdoto apjomu daļas, Grindeks tie ir tikai 5% apgrozījuma. Grindeks lielāko apgrozījumu nodrošina oriģinālprodukts Mildronāts. Olainfarm savukārt veiksmīgi startē ar Omeprazolu - pērn uzņēmuma produktu portfelī pēc pārdošanas apjomiem Latvijā tas ir preparāts numur viens. Ievērojams ir Olainfarm apgrozījuma pieaugums aptieku sektorā par 38%.

Skaidrs, ka vietējiem Latvijas ražotājiem vieniem iziet pilnu zāļu molekulas radīšanas, izstrādes un tirgū palaišanas ciklu ir gandrīz neiespējami, taču viņi savu izaugsmi saskata, sadarbojoties zāļu radīšanā ar izglītības iestādēm un pētnieciskajiem institūtiem. A/S Olainfarm valdes priekšsēdētājs VALĒRIJS MALIGINS: „Desmit piecpadsmit gadu perspektīvā farmācijas nozare varētu būt viena no dominējošām valstī, ja uzņēmumi attīstīsies veiksmīgi, ja progresēs darbs Organiskās sintezēs institūtā, kā arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātē tiks sagatavoti vajadzīgie speciālisti ķīmijā, farmācijā."

V. Maligins domā - Latvijas ražotājam kļūt par starptautisku spēlētāju ir nopietns, taču ilgtermiņā reāli sasniedzams uzdevums. Latvijā rodamais intelektuālais potenciāls ļauj labi tirgoties gan uz Rietumiem, gan Austrumiem, kas ir lielisks pamats ražošanas attīstībai. Viņš skaidro: „Olainfarm ir visi priekšnoteikumi attīstībai - bagātīgs produktu portfelis, tiek veikti papildu pētījumi par jau eksistējošo medikamentu klīnisko iedarbību, reģistrējam arī jaunas zāļu formas. Nesen reģistrēts jauns ģenēriskais preparāts, kuram tirgū šobrīd ir tikai oriģinālais preparāts. Tā ir laba niša - jo ātrāk ģenērisko preparātu palaižam tirgū, jo labāk. Ir bijusi arī neveiksmīga pieredze, kad ar ģenērisko formu startējām trešie vai ceturtie, un tad to virzīt tirgū ir  grūti. Tad tā ir vien laba pieredze, kas prasījusi lielu naudu." Viņš stāsta, ka ne Krievijā, ne Ukrainā uzņēmuma ģenēriskie medikamenti netiek piedāvāti, jo tur ir lielas valsts dotācijas vietējiem ražotājiem un zemākas kvalitātes prasības. Tādēļ konkurēt ģenērisko preparātu jomā ir praktiski neiespējami.

Vaicāts par uzņēmuma nākotnes vīziju, V. Maligins saka: „Olainfarm ir liels attīstības potenciāls, tādēļ nav vajadzības investēt kādu citu uzņēmumu pirkšanā. Mēs investējam savu produktu un rūpnīcas tehnoloģiskās bāzes attīstībā."

Vēl kāda interesanta virzība. Sekojot kopējām tendencēm, Olainfarm 2006. gadā izveidojis savu izplatīšanas tīklu stacionāriem - plānots, ka šogad 15-20% no pārdošanas apjomiem nonāks tirgū caur Olainfarm lieltirgotavu.

 Ārvalstu zāļu ražotāja tēls zaudējis spožumu?

Iedziļinoties ciparu valodā, gribas domāt, ka vismaz galvgaļa ārvalstu zāļu ražotāji lokālajā tirgū jūtas stabili. K. Ivanovs: „Sanofi Aventis Latvijas tirgū jūtas labi, jo mūsu produktu apgrozījuma pieaugums ir krietni lielāks nekā uzņēmuma apgrozījums kopumā pasaulē." Taču gan kuluāru sarunās, gan uzrunājot nozares pārstāvjus, izskanējuši arī citi viedokļi. Par to, ka zāļu ražotāju tēls zaudējis savu spožumu. ILGVARS ĶIPĒNS, Ģimenes aptieku grupas direktors: „Ražotājs arvien biežāk tiek uzlūkots nevis kā nozares dalībnieks, kas ražo produktu, lai palīdzētu uzturēt, atgūt veselību, bet kā tāds, kas domā vienīgi par peļņu. Plašsaziņas līdzekļos izskan skandāli par ražotāju neētisko rīcību. Otrs aspekts - masīvā ražotāju reklāmas kampaņa televīzijā un arī presē vienā brīdī rada bumeranga efektu." Merkantila pārdevēja tēlu spilgtina arī fakts, ka farmācijas kompāniju medicīnisko pārstāvju aprindās samazinās ārstu un farmaceitu skaits, zāles arvien biežāk pārdod gan skolotāji, gan tirgzinību speciālisti; konkurētspējīgākie ārsti, izauguši līdz kompāniju menedžeriem un pārstāvniecību vadītājiem, nu rotē no vienas kompānijas uz otru. K. Ivanovs gan iebilst tiem, kas nomelno farmāciju, apgalvojot, ka tās attīstība ir tikai dzīšanās pēc peļņas: „Farmācija ir normāls biznesa modelis - ja esi veiksmīgs, nesot sabiedrībai labumu, tad arī pelni no šīs veiksmes."

Otrs aspekts, kas ļauj izdarīt secinājumu, ka ražotājs vairs nejūtas tik komfortabli kā agrāk, ir aptieku mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības pārstāvju apvienošanās. Uz jautājumu par uz ražotājiem virzītu spiedienu, zāļu lieltirgotavas Recipe Plus padomes loceklis DMITRIJS JUSKOVECS atbild - viņš saprot ražotāja vēlmi būt unikālam, bezalternatīvi pieprasītam, to cenšas panākt jebkurš ekonomiskais aģents, jo tad viņam ultimatīvi pieder spēks. „Tomēr nepiekrītu, ka paradigma ir pārbīdījusies uz lieltirgotāju. Spēks tik un tā ir zemāk - gan ražotājs, gan lieltirgotājs kalpo ārstam, farmaceitam un pacientam." Viņš skaidro: aptiekas deleģē lieltirgotavām mandātu sarunām ar ražotāju, jo katra atsevišķa aptieka nav tik nozīmīga, lai ražotājs to respektētu. Tāpēc lieltirgotājs Recipe Plus Aptieku Alianses aptieku vārdā uzrunā ražotāju: aptiekas jūsu medikamentus grib pacientam piedāvāt lētāk, vai jūs būtu ieinteresēti? „Aptiekas vislabākā piedāvājuma meklējumos patur tiesības vērsties pie cita ražotāja vai arī izmantot citas zāļu lieltirgotavas pakalpojumu. Tā ir normāla aptieku apvienību izvēle, cenšoties izveidot vislabāko piedāvājuma klāstu klientam. Ražotājs, protams, tādu jautājumu labāk vēlas nesaņemt," spriež D. Juskovecs.

K. Ivanovs šajā sadarbībā aicina meklēt racionālu kompromisu, kas nestu labumu pacientam: „Nebūs ilglaicīga tā sadarbība, kad lieltirgotājs brauks uz ražotāja pleciem vai arī otrādi."

No malas vērtējot ražotāju un lieltirgotāju savstarpējo spēkošanās, J. Bundulis norāda, ka viņa rīcībā nav datu, cik īstenībā no medikamentu cenas ir ražotāja, cik lieltirgotāja un cik aptiekas daļa, un ka šī attiecība būtu ievērojami izmainījies. „Esmu dzirdējis, ka lieltirgotavas un aptieku ķēdes prasa no ražotāja arvien lielāku atlaižu procentu. Mazās aptiekas tām nevar turēt līdzi, un mēs domājam, kā šo disproporciju izlīdzināt, lai neiznīcinātu mazās aptiekas. Arī no lieltirgotavām esmu dzirdējis neapmierinātību par ražotāju politiku: ne visiem savus medikamentus dod, strauji ceļ cenas. Manuprāt, ja visi ir nedaudz neapmierināti, tas norāda, ka tirgū viss ir kārtībā. Valsts galvenās rūpes - lai necieš patērētājs."

Lieltirgotājs un aptieku apvienību privātā preču zīme

Zāļu lieltirgotavu skaits pēdējo desmit gadu laikā no gandrīz diviem simtiem mazu lieltirgotavu ir sarucis līdz piecām vērā ņemamām: Tamro, Recipe Plus, Magnum Medical, Oriola Rīga un Medex, kas nodrošina pilna sortimenta ātru piegādi aptiekām, un vēl vairākām, kuru piedāvājuma klāstā ir specifiskāks sortiments. Recipe Plus un Tamro kopā aizņem aptuveni 66 procentus no tirgus. D. Juskovecs iebilst apzīmējumam par diviem izteiktiem līderiem: „Jebkurš mazs spēlētājs, ja vien izvirza sev ambiciozu mērķi, var kļūt par lielu spēlētāju. Mums nevienam nav unikāls pakalpojums, mēs to cenšamies padarīt ērtāku aptiekai, kas to izvēlas, vadoties no piegādes biežuma, ērtuma, atlaides lieluma, veida, kā lieltirgotājs izskata pretenzijas, kādus blakusproduktus piedāvā, piemēram, datorizācijas programmas par brīvu. Turklāt zāļu lieltirgotava faktiski nodrošina divus atsevišķus pakalpojumus - zāļu pieejamību un to piegādi. Zāļu lieltirgotavas veiksmīgas darbības priekšnosacījums ir konkurētspējīga loģistika, kas teorētiski varētu eksistēt arī atsevišķi, sniedzot šos pakalpojumus ne tikai zāļu lieltirgotavām, bet arī citiem klientiem. Līdz ar to aptiekai būtu iespējas pasūtīt preci pie jebkura lieltirgotāja, izvērtējot katra piedāvājumu un servisu."

D. Juskovecs kliedē bažas, ka lieltirgotājs varētu savas pozīcijas vēl vairāk nostiprināt integrācijā ar ražotāju: „Aptieku un lieltirgotāju simbiozes piemēri ir pazīstami arī Eiropā - lai garantētu noietu, lieltirgotājam ir tieksme piesaistīt aptiekas. Taču pat lielākos tirgos nav vērojama tālāka integrācija ar ražotāju, jo viņa interese ir pieeja maksimāli plašam tirgum." Taču viņš norāda uz citu interesantu tendenci. Iespējams, aptieku apvienības gribēs arvien vairāk attīstīt savus zīmolus - pasūtīt kādam trešajam ražotājam vai Latvijas ražotājam ģenēriskos medikamentus ar savu privāto preču zīmi. Līdzīgi kā lielveikalos, kur redzam produktus ar lielveikala preču zīmi. D. Juskovecs: „To mēs noteikti piedzīvosim. Sabiedrībai visticamāk nevajadzētu būt iebildumiem, ja tiks piedāvāts vēl viens lētāks ibuprofēns ar aptieku ķēdes preču zīmi. Nelaimīgi būs vairāk nekā desmit ibuprofēna ražotāji, ar kuru medikamentu tad konkurēs jaunā preču zīme." Viņš gan piebilst, ka, par to domājot, uzmanīgi jānodala bezreceptūras un receptūras zāles.

Farmaceitam vairāk jādomā par sevi

Ģimenes aptieku grupas direktors I. Ķipēns, stāstot par jaunākajām vēsmām aptieku sektorā Eiropā, atzīmē diskusijas ar jūtamu tendenci farmācijas mazumtirdzniecības liberalizācijas virzienā. Tas nozīmē atļaut dažas bezreceptūras medikamentu grupas tirgot ārpus aptiekām. Tiesa, tas vieš bažas par nekontrolētu medikamentu lietošanu. Ģimenes aptiekas viedoklis - no tirgus liberalizācijas iegūs tikai gala patērētājs. I. Ķipēns: „Protams, runa ir par ļoti šaurām bezrecepšu medikamentu grupām. Aptiekas misiju tas neietekmē. Farmaceits aptiekā ir padomdevējs, un tas nosaka aptiekas vērtību. Ja, piemēram, preparātu, kas palīdz atmest smēķēšanu, varēs nopirkt benzīntankā, tas neradīs nekādu ļaunumu."

Viņš uzskata, ka aptieku tēls joprojām ir pozitīvs. Pašapkalpošanās aptiekas nekādā gadījumā nemazina farmaceita lomu. „Svarīgi formulēt jēdzienu, lai nerastos iespaids, ka var ieiet aptiekā un paņemt jebkuru medikamentu, pareizi būtu teikt - aptieka ar pašapkalpošanās nodaļu."

Apgalvojumam, ka farmaceitus šodien ierobežo tirgus likumi, konkurence, saimnieku noskaņojums, labvēlība un viņi ir vairāk tirgotāji, nevis padomdevēji, J. Bundulis iebilst - dabiski, ka aptiekā kā privātā uzņēmumā jādomā par peļņu. „Ja pacientam var palīdzēt pieci medikamenti ar līdzīgu cenu līmeni un farmaceits no šīm piecām alternatīvām izvēlas to, kas aptiekai ienes lielāko pelņu, domāju, neviens nevar farmaceitam izteikt pārmetumus. Tādējādi viņš var novirzīt līdzekļus aptiekas attīstībai vai nodrošināt savu algas pieaugumu. Gribētos, lai farmaceiti vairāk domā par sevi!"

D. Juskovecs ir vēl pragmatiskāks - aptiekām šodien jādomā nevis par peļņu, bet par izdzīvošanu. Kompensējamo medikamentu apgrozījumam pieaugot, dilst uzcenojums. (Aptieka drīkst likt mazāku uzcenojumu kompensējamām zālēm, lielāku - nekompensējamām, bezreceptūras zālēm un uztura bagātinātājiem). Līdztekus aug izmaksas (īre, farmaceitu algas, energoresursi, operāciju skaits, lai apstrādātu augošo kompensējamo zāļu recepšu skaitu; jaunajās aptiekās vai tajās, kas tiek pārceltas, jānodrošina iespēja izgatavot zāles, kas ne vienmēr ir pieprasītas utt.). „Ražotāju dalība aptieku apvienību projektos rezultējas ar to, ka viņu sniegtā atlaide tiek atdota gala pircējam." D. Juskovecs domā - farmaceitiem nevajadzētu baidīties brīvi paust savu viedokli. Darba devējs ir spiests ar saviem farmaceitiem rēķināties, jo labi farmaceiti ir cieņā un viņi ir pieprasīti. Līdzīgās domās ir arī Ģimenes aptieku direktors: „Cilvēks aptiekā ienāk vienreiz un pēc tam tur vairs kāju nesper, vai arī top par regulāru apmeklētāju - tas nav atkarīgs no tā, kam šī aptieka pieder, kāda ir tās īpašuma forma, bet gan no farmaceita attieksmes, kompetences un zināšanām."

Receptē - brends vai nepatentētais ķīmiskais nosaukums?

Interesants diskusiju objekts - receptē rakstīt nepatentēto ķīmisko medikamenta nosaukumu vai zīmolu? No vienas puses, ierakstot zāļu nepatentēto ķīmisko nosaukumu, ārsti var norobežoties no sasaistes ar farmācijas firmām, kļūt ētiski tīrāki, no otras puses - par medikamenta gala pircēju tad kļūst farmaceits.

Raksturojot pašreizējo situāciju, I. Ķipēns norāda - lielākoties ārsti izraksta konkrētu medikamentu ar piebildi, ka to aizvietot nevar. Ja medikamenta nav ne aptiekā, ne lieltirgotavā, piegādes nav tik raitas un nopietnas slimības gadījumā tas sagādā problēmu. „Ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem preparātiem un tie visi ir labi, rodas jautājums, vai, pārdodot vienu no tiem, farmaceits ir nodarījis kādu ļaunumu pacientam. Taču nē. Protams, var diskutēt - ja ķīmiskajam nosaukumam atbilst trīs firmu dažādu nosaukumu preparāti, kā jārīkojas farmaceitam? Jāpiedāvā visi pēc kārtas? Ja tas ir kompensējamais medikaments, tad, protams, - lētāko, bet, ja nē, kā tad rīkoties?" vaicā Ģimenes aptieku direktors.

Farmācijas departamenta direktors pauž viedokli, ka neviens no mehānismiem - rakstot ķīmisko nepatentēto nosaukumu vai zīmolu - nerisina problēmu par ārsta un farmaceita neatkarību lēmuma pieņemšanā. Ir daudz dažādu veidu, kā to apiet, ja vien ir vēlme to darīt. Viņš piekrīt, ka nepatentētā ķīmiskā nosaukuma izrakstīšana dod valstij iespēju vairāk regulēt un ietekmēt, lai līdz pacientam nonāktu lētākās zāles. Taču tādā gadījumā visu lielo instrumentu, kas saistīts ar konkrēta medikamenta izvēli, pārvietojam no ārstniecības personu uz farmaceitu, aptieku pleciem, vienu kompetentu personu nomainām ar citu. Ārsta lomu mazinām. „Šķietami pacients varētu vinnēt, jo farmaceits piedāvās lētāko. Taču tas ir tikai šķietami. Ir jau iespējams rast mehānismu, kā kontrolēt, ko farmaceits izsniedz. Ja ir lieli aptieku tīkli, pastāv liels risks, ka kāds no tiem teiks: tikai šo medikamentu, un arī nenotiks izvēle pacienta interesēs."

J. Bundulis uzskata, ka pašreizējā sistēma ir optimāla, jo likumdošanā ir atrunāti gadījumi, lai zāles varētu aizvietot un pacients saņemtu lētāko. „Ja pārliecināmies, ka konkrēts medikaments tiek nozīmēts pacientam viņa interesēs un viņam vislabākajā veidā, nevis redzam tikai to pelēko, ka tiek rakstīts kāda interesēs, iebildumiem nevajadzētu būt. Vienmēr jau var būt aizdomas..." Tomēr viņš arī neizslēdz iespēju, ka reiz varētu mainīt šo mehānismu, tikai aktuāls ir jautājums par speciālistu attieksmi. „Ja speciālists teiks: ir vairāki pēc iedarbības analogi medikamenti, kurus aptiekā kopā ar farmaceitu var izvēlēties, viss būs kārtībā. Bet, ja ārsts teiks: es jau izrakstītu to labāko, bet tā stulbā valsts liek izrakstīt lētāko un es tur neko nevaru padarīt, sabiedrības attieksme būs noraidoša."

Ārsts ir smagsvars

Visi Doctus aptaujātie eksperti ir vienisprātis, ka smagsvars zāļu tirgus laukumā ir ārsts. Viņš ir nozīmīgākais spēlētājs. Viņš ir pircējs, jo izraksta recepti. Taču vienlaikus viņš ir dīvainā situācijā - pircējs, kurš nav patērētājs, līdz ar to uz viņa pleciem gulstas milzīga atbildība. U. Dumpis: „Mēs nenopērkam mārketinga iespaidā kādu štruntīgu mantiņu, ko pēc tam izmetam laukā. Mēs to iesmērējam citam par trīs reizes lielāku cenu. Varbūt to naudu, ko nevajadzīgi pumpējam laukā no pacienta par nesamērīgi dārgām oriģinālām zālēm, neizrakstot tikpat labas ģenēriskās, pacients varētu iztērēt par teātra apmeklējumu vai labu grāmatu?" Kā būt finansiāli neatkarīgam pircējam, jo skaidrs, ka ārsts nevar ignorēt vienu no lielākajām pasaules industrijām? Uz to saklausījām vairākas atbildes. Kompāniju ētiskā rīcība ne ar ko neatšķiras no pieredzes Vācijā vai Francijā, un sarežģījumu gadījumā savs vārds jāsaka ētikas komisijām. Industrija izmantos jebkuru legālo un arī nelegālo iespēju, lai tiktu pie peļņas. Arī farmācijas industrijas pārstāvji atrodas zem spiediena, pārkāpjot savus iekšējos likumus. Tāds ir tas pieprasījums Latvijā! Visu uzrunāto ekspertu atbildēs izskanēja: ētika ir galvās, nevis uz papīra.

U. Dumpis: „Farmācijas industrija jau pakļaujas mūsu - ārstu - spēles noteikumiem. Vai gribam, lai mūs apdāvina un ved uz restorānu - mēs jau to nosakām. Mums jau neko nevar uzspiest, viņi izpildīs jebkuru mūsu lūgumu. Akmens jāmet ārstu lauciņā." 

Ar ko sākt? U. Dumpis domā, ceļš ir gauži vienkāršs, ārstiem pašiem jāatzīst, ka ar ētiku ir problēmas. Viņš to ilustrē ar piemēru. „Varbūt esmu mazliet radikāls, bet termins mācību braucieni uz kongresiem, man šķiet vienkārši cinisks. Vairumā gadījumu tie ir izklaides braucieni, rīkoti grupās ar sociālo programmu, kad ārsti brauc kopā ar firmas pārstāvjiem, iet kopā uz restorānu. Visvairāk mani mulsina, ka lieli akadēmiskas pozīcijas ieņemoši cilvēki šos mācību braucienus aizstāv - tas esot vienīgais veids, kā iegūt izglītību." Viņu nepārliecina bieži piesauktais arguments - mūsu ārstu nabadzība. „Mani vērojumi liecina - uz kongresiem vairāk brauc tie izrakstītāju augšgali, nevis nabadzīgie jaunie ārsti. Ja firma izmaksātu visiem kādas specialitātes rezidentiem ārzemju kongresa apmeklējumu, es būtu par. Taču ir savs zelta saraksts, ved priekšniekus."

Otrs piemērs - medikamentu palaiša­nas kampaņa, kurā tiek iesaistīti ne tikai masu informācijas līdzekļi, pacientu aizsardzības grupas, bet arī jomas viedokļa līderi. Būtisks jautājums, cik jomas līderi drīkst šajās kampaņās iesaistīties? Latvijas ārsti iesaistās ļoti brīvi, pamatojot, ka problēmu jāaktualizē, ka nesaskata interešu konfliktu. U. Dumpis, vērtējot retrospektīvā teic, ka pieredzējis virkni kampaņu, kas izrādījušās uz sadomātām diagnozēm balstītas, kad gaidītais neatbilst rezultātiem, jo liela daļa jauno medikamentu, ko ievieš tirgū, nav labāki par iepriekš esošajiem, daudzi no tiem izrādās neefektīvi, izraisa vairāk blakņu un ātri zaudē pozīcijas tirgū. „Kad skatos uz tiem cienījamajiem ārstiem, profesoriem, kas uzstājās ārstu auditorijās un televīzijā, slavēja medikamentus, to pasniedzot kā jaunu pavērsienu, nevaru viņus vairs uztvert nopietni. Apbrīnoju cilvēkus, kas ļaujas atkal un atkal riskēt ar savu reputāciju un piedalīties šajās kampaņās. Tas ir acīmredzami, ka šis ceļš ir ārkārtīgi riskants," secina U. Dumpis. Arguments, ka ārsts šādās kampaņās iegūst atpazīstamību, viņam nešķiet nopietns. „Manuprāt, daļa to dara tīri savtīgos materiālos nolūkos. Dažreiz, skatoties uz kolēģiem, šķiet - nu kā nav neērti!? Bet ja tas tiek akceptēts pašā augstākajā līmenī, tad nevaram gaidīt pārmaiņas ārstu sabiedrībā kopumā. Sāpīgākais, ka ārsti to uztver kā normālu parādību. Neviens viņiem nav pateicis: industrija skaita katru kapeiku, par velti neviens neko nepiedāvā."

Tik atklātu un U. Dumpim līdzīgi domājošu ārstu un farmaceitu nav nācies sastapt daudz. Savukārt tie, kuriem šajā spēles laukumā ir uzbrucēja tituls, protams, līdz galam neizpaudīs, pēc kādiem noteikumiem viņi patiesībā spēlē, cik pārliecināti un droši jūtas. Gribas, lai šis raksts jūs rosina domāt un pārvērtēt. Vai patiesi šobrīd ārsts un farmaceits sevi var saukt par nozīmīgākajiem spēlētājiem zāļu tirgū, kā to vienbalsīgā korī apgalvo Doctus uzrunātie eksperti? Varbūt izjūtas tomēr ir citas?