Ar pamatīgiem neirstošiem mezgliem stiprinātas tauvas Latvijas veselības aprūpes smagnējo gaitu varētu veiksmīgi vilkt kalnup. Protams, neviens necer, ka šis ceļš varētu būt kas līdzīgs vasarīgai promenādei gar jūru. Pārmaiņas nemēdz būt vieglas. Arī Latvijas slimnīcu pārprofilēšanas un apvienošanās process kā viens no soļiem ambulatorās un stacionārās aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstības programmas jeb struktūrplāna ieviešanas ietvaros nevar tāds būt. Doctus, balstoties uz pārmaiņu skarto ārstniecības iestāžu vadītāju viedokļiem, kā arī precizējot Veselības ministrijas nostāju un plāna pamatojumu, novērtē procesa pozitīvos un problemātiskos aspektus šobrīd – būtībā vēl pašā ceļa sākumā.
Kāpēc jāapvieno?
Būtiski ir izprast, kādēļ slimnīcu apvienošana tiek veikta. Pirmkārt, finansējuma problēmas veselības aprūpē kļūst arvien aktuālākas, un ir divi ceļi to risināšanai: viens - prasīt vairāk naudas, lielākus nodokļus un maksājumus, kas arī tiek darīts, un otrs - tiekties veselības aprūpes sistēmu padarīt efektīvāku, ekonomiskāku, ar lielāku rūpību izlietojot pašreizējos resursus un naudas līdzekļus. Slimnīcu pārprofilēšana un apvienošana ir veids, kā efektīvāk izmantot pieejamos cilvēkresursus un tehnoloģijas, jo slimnīca nav tikai būve, kurā praktizē ārsts. Iespējams pacientiem nodrošināt īsāku slimnīcā pavadāmo laiku, kvalitatīvāku ārstēšanu, kuras rezultāts - ātrāka atgriešanās sabiedrībā. Līdztekus tiek paplašināts primārās aprūpes loks. 2004.gada nogalē tika apstiprināts veselības aprūpes reorganizācijas plāns, tā dēvētais māsterplāns, kas paredz galvenos virzienus stacionāru attīstībā - resursu koncentrēšanu. Viens no līdzekļiem šī plāna īstenošanā ir juridisku apvienību veidošana - interešu koncentrēšana vienās rokās. Savs vadītājs un menedžments nelielam uzņēmumam, protams, rada vēlmi cīnīties tikai par sava stacionāra attīstību. Apvienojot menedžmentu, rodas iespēja pārlūkot slimnīcu kā vienotu veselumu.
Radikālas pārmaiņas sākotnēji ir saistītas ar skepsi un piesardzību, taču tālākais process bieži vien ir pozitīvs. Piemēram, Liepājā vienā uzņēmumā tika apvienotas onkoloģiskā un psihiatriskā slimnīca, Rīgas Austrumu slimnīcā tika iekļautas trīs klīnikas: Onkoloģijas centrs, Biķernieku slimnīca un Linezers. Šo uzņēmumu tagadējie vadītāji secina, ka apvienošana atvieglo koncentrēt resursus, finansējumu, kā arī rada iespēju risināt cilvēkresursu problēmas un saimnieciskās lietas. Zināmus sarežģījumus, protams, var viest pārmaiņu stratēģija un to laikā radušās situācijas.
Apvienošana norit ar plus zīmi
Prof. VIESTURS BOKA, VSIA Rīgas Austrumu slimnīca valdes priekšsēdētājs
Ilgtermiņa struktūrplāna realizācijai būs nepieciešami ne mazāk kā seši septiņi gadi. Šobrīd ir pagājuši tikai desmit mēneši, tādēļ izvērtēt ieguvumus vai zaudējumus ir pagrūti.
Domāju, ka līdzīgā jomā strādājošām lokālajām slimnīcām, kādas bija Linezers un Biķernieki, tagad ir skaidrāka nākotnes vīzija - universitātes tipa daudzprofila klīnika, bet tuvākajā nākotnē mūs interesē ciešāka sadarbība un skaidrība attiecībās ar slimnīcu Gaiļezers.
Esam izveidojuši centrālo pārvaldes aparātu, arī izglītības daļu sadarbībai ar augstskolām un medicīnas māsu koledžām, kā arī nopietnu zinātnes daļu. Ir izveidota profesionāla iepirkuma daļa, un jaunajā statusā slimnīcā jau veiktas iepirkuma procedūras apmēram četru miljonu latu apmērā. Ir izveidota finanšu plānu daļa ar centralizētu naudas plūsmu - slimnīcas apgūstamais naudas apjoms pārsniedz trīspadsmit miljonu latu. Tas rada lielākas manevrēšanas iespējas un garantiju realizēt daudzus projektus katrā struktūrvienībā atsevišķi. Jūtam nopietnu valsts atbalstu, kāda iepriekš nebija. Ir radīti investīciju projekti, nopietni uzlabojam iestādes infrastruktūru - varam nomainīt liftus, logus, sakārtot nodaļas utt.
Nākamais ieguvums - centralizējusies personāla daļa, esam nodibinājuši sabiedrisko attiecību daļu. Viens no tās uzdevumiem ir noskaidrot darbinieku viedokli dažādos jautājumos. Medicīnas darbinieku un pacientu apmierinātība ir vissvarīgākā, viss pārējais - tam pakārtots. Sadarbībā ar sociologiem veicām pētījumu, noskaidrojot iedzīvotāju un slimnīcas darbinieku attieksmi pret izveidoto apvienību. Atklājās, ka daudzi tomēr īsti nesaprot, kāpēc bija nepieciešama apvienošanās. Tādēļ skaidrojošais darbs ir jāturpina.
Cenšamies risināt arī algu jautājumu. Pērn gada budžetu izdevās saplānot tā, lai ikviens darbinieks Ziemassvētkos saņemtu prēmiju algas apmērā, bet šogad uz Jāņiem - deviņdesmit latus. Vasarā visu triju slimnīcu personālam paredzēti sporta svētki. Mazliet ieekonomējām uz pirkumu jeb, kā mēdz teikt, dzelžu rēķina, jo pirmajā vietā ir darbinieku - ārstu un māsu - pilnvērtīgs darbs un atpūta. Runājot par medicīnas personāla algām, mēs jau šodien esam apsteiguši valsts plānotos kontroles skaitļus.
Šobrīd esmu mutiski vienojies ar dažiem ārvalstu veselības aizsardzības plānotājiem un arhitektiem, lai izstrādātu slimnīcas attīstības plānu tuvākajiem divdesmit gadiem, izveidojot modernu 21.gadsimta ārstniecības iestādi. Neizslēdzu varbūtību, ka nāksies rast jaunas telpas, kurp pārvietot esošās nozares. Slimnīcai strādājot, ilgstoša pārbūve ir nomācoša. Cik saprotu, Eiropas struktūrfondi pieļauj šādu iespēju, taču tas varētu notikt tikai tad, ja būs skaidrāka apvienība ar Gaiļezera slimnīcu. Tāpēc ļoti svarīga ir šī kolektīva attieksme un izpratne par darbu vienotam mērķim.
Pretestību slimnīcu apvienošanas procesam neesmu izjutis un pat nezinu, kā tas vērtējams. Vienīgi atsevišķās pozīcijās, kurās daži kolēģi, kuri iepriekš bija vadošā amatā un pēc apvienošanās ieguva citu statusu, bija vērojama zināma pretestība. Adaptēšanās šai situācijai bija atkarīga no konkrētās personas ambīcijām, ko cenšamies izprast. Administratīvajā aparātā ir kādi četri vai pieci cilvēki, kuri pieņēma lēmumu meklēt citu darbu. Tādējādi var teikt, ka personālā ir minimālas izmaiņas.
Vai lielu darbinieku skaitu pārlūkot nav grūti? Tas ir darba organizācijas un menedžmenta jautājums. Būtisks ir pienākumu sadalījums - ja tas ir veiksmīgs, atdeve ir liela. Ar cilvēkiem ir jāstrādā, uzticot atbildīgus uzdevumus, un tas ir viens no slimnīcas veiksmīgas funkcionēšanas priekšnoteikumiem. Manā izpratnē slimnīcu apvienošanas process norit ar plus zīmi.
Pediatrijas speciālisti - vienkopus
Dr. LAUMA CIPELE, valsts a/s Bērnu klīniskā universitātes slimnīca klīnikas Gaiļezers virsārste
Manuprāt, viens no pamatmotīviem, kāpēc bija nepieciešama abu Rīgas bērnu slimnīcu reorganizācija, ir finansiālais aspekts. No Veselības ministrijas saņemtais pārskats par pagājušo gadu liecina, ka šie uzņēmumi nav bijuši rentabli, tāpēc viens no apvienošanās pozitīvajiem iznākumiem, domāju, ir pārdomātāka pārvaldes un vadības sistēmas izveide, samazinot administratīvās izmaksas, lietderīgāk izmantojot bērnu veselības aprūpei piešķirto naudu. Arī juridiski valstī vienīgajai bērnu slimnīcai būs vieglāk piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzekļus.
Tagad iespējams panākt ārstnieciskās kvalitātes uzlabošanu, jo vienkopus ir visu pediatrijā esošo specialitāšu un subspecialitāšu ārsti. Pārdomātāk var organizēt gan stacionāro, gan ambulatori konsultatīvo palīdzību, ko, protams, vēlams izvērst daudz plašāk, rūpējoties, lai saruktu pacientu rindas. Jāpiebilst, ka pēc slimnīcu reorganizācijas daudz optimālāk var organizēt speciālistu kvalifikācijas paaugstināšanu. Detalizētāku vērtējumu apvienošanās procesam būs iespējams sniegt tikai pēc ilgāka laika.
Var domāt, ka mazu slimnīcu ir vieglāk pārvaldīt, taču es tā neuzskatu un būtībā nemaz neredzu patiesus zaudējumus, ko būtu radījis apvienošanās process. Ir pārmantotas tās pašas hroniskās kaites, kas bija iepriekš. Piemēram, viens no vājākajiem punktiem ir aprūpes personāla trūkums, kas kļūst arvien jūtamāks, un daudziem no strādājošajiem tuvojas izdegšanas sindroms. Īpaši izteikts ir medicīnas māsu trūkums. Ārstu deficīts šobrīd nav tik izteikts, taču personāls pamazām sāk novecot, un tuvākajos desmit gados mēs varētu nonākt lielā strupceļā.
Joprojām aktuālas ir saimnieciska rakstura problēmas. Ja tehniskais aprīkojums slimnīcās ir kvalitatīvs un mūsdienīgs, tad ēkas, transports un inventārs daudzviet ir morāli un fiziski novecojis. Ēku renovācija, transporta un inventāra nomaiņa ir uzsākta un nav veicama vienā gadā.
Būtiska ir personāla rotācija, kas, apvienojoties abām slimnīcām, varēja būt ļoti sāpīga, taču tā nenotika. Tiesa, pirms apvienošanas vadošajām institūcijām vajadzēja vairāk skaidrot procesa nepieciešamības būtiskākos aspektus. Trūka izsmeļošas informācijas, tāpēc starp darbiniekiem radās spriedze, satraukums un pat pretošanās, un, iespējams, tāpēc daži administrācijas darbinieki aizgāja no darba. Tikai tagad ir izdevies izskaidrot un pierādīt apvienošanās procesa pamatotību, un domāju, ka pamatjautājumi ir atrisināti. Problēmu ir daudz un process turpinās. Par finesēm runāt vēl pāragri.
Pasliktinājuma nav - parādā nevienam neesam
Dr. IMANTS STROLIS, valsts SIA Piejūras slimnīca Psihiatriskās klīnikas vadītājs Liepājā
Ieguvums no Liepājas Psihoneiroloģiskās un Onkoloģiskās slimnīcas apvienošanas vispirms ir medicīniskā izpratnē - tādējādi ir vienkāršāk izmantot vispārējās ārstniecības iespējas. Mūsu pacienti cieš arī no somatiskām slimībām. Liela daļa gadiem nav vērsušies pēc palīdzības, daudziem nav sava ģimenes ārsta. Viņi nereti dzīvo savrupu dzīvi, atrauti no sabiedrības un tad nokļūst pie mums. Psihisko problēmu dēļ mēs viņus uzņemam, taču bieži ir nepieciešams ārstēt arī vispārēja rakstura slimības.
Onkoloģiskās slimnīcas laboratoriju un rentgena kabinetu uz slimnīcu sadarbības līguma pamata izmantojām jau pirms apvienošanās. Taču tagad mums ir pieejamāka citu slimnīcas speciālistu palīdzība. Ir vienkāršāka savstarpējo norēķinu sistēma, kas gan arī nav ideāla. Problēmas ir ar VOAVA par pakalpojuma apmaksu. Ieguvums varētu būt arī iespēja izmantot Onkoloģiskās klīnikas telpas, kuras tā neizmanto. To apguvei vajadzīgi ievērojami līdzekļi.
Pie zaudējumiem varbūt var pieskaitīt to, ka lēmumu pieņemšanas process ir garāks. Kadru zaudējumi - iepriekšējā vadība jeb divi sertificēti psihiatri, kvalificēti darbinieki arī administratīvajā jomā.
Par konkrētiem finanšu rādītājiem runāt ir pāragri. Kā apvienība esam nostrādājuši četrus mēnešus (intervija notiek jūlija sākumā), par kuriem ir audits un finanšu pārskats. Varu droši teikt, ka pasliktinājuma nav - parādā nevienam nebijām un arī tagad neesam. Būtiski ir samazinājušies administrācijas izdevumi. Pārējo izdevumu samazināšanās ir relatīva, jo medicīnai naudas vienmēr trūkst pat ļoti bagātās valstīs.
Cilvēkresursu ziņā mums, salīdzinot ar citām pilsētām, ir labāka situācija ar māsiņām - pilsētā ir Medicīnas koledža. Lielāka problēma ir ar ārstiem, jo apmācību laiks ir ļoti garš - mūsu specialitātē tie ir desmit gadi. Latvijā ir problēma arī ar ārstu pārkvalificēšanos. Tas ir ilgstošs un metodiski sarežģīts process. Pēdējais jaunais ārsts tūlīt pēc augstskolas uz mūsu slimnīcu atnāca 2001.gadā - varam lepoties, ka vismaz šajā gadsimtā.
Struktūrplānā ir paredzēta arī tālāka apvienošanās - Psihiatrijas klīnika reģionālā daudzprofilu slimnīcā. Liepājā pašlaik tiek izstrādāts arī savs dižplāns. Varētu būt, ka nākamais apvienošanās posms ritēs vieglāk. Iespējams, ka varēja apvienoties uzreiz, taču problēmas rada īpašuma forma - mēs esam valsts uzņēmums, bet pārējās slimnīcas ir pašvaldības īpašumā.
Klīnika ir pietiekami liela (divsimt gultasvietu, noslogojums - nedaudz virs simts procentiem), un apvienošanās nav viegla, mūsu pacientiem telpas ir jāpielāgo, arī nodalot no pārējo slimnieku plūsmas. Jādomā par palīdzības diferencēšanu, lai ārstēšanās gaitā ir iespējams pāriet uz vieglāka režīma nodaļu un noslēgumā ārstēšana un reabilitācija notiek ambulatori, piemēram, dienas stacionārā. Daudzpakāpju psihiatriskās aprūpes sistēma Rietumos ir ļoti diferencēta, bet Latvijā pagaidām diezgan vienkāršota. Dienas centra atrašanās pilsētā ir liela priekšrocība - tā pieejamība.
Pašlaik tiek projektētas garīgās veselības uzlabošanas vadlīnijas turpmākajiem desmit gadiem. Tajās, pirmkārt, jāparedz diferencēta, iedzīvotājiem tuvināta daudzpakāpju aprūpes sistēma. Otrkārt, finansējuma jomā jāatzīst, ka ne tikai zāles ārstē - psiholoģiska palīdzība reizēm nepieciešama vairāk. Treškārt, ergoterapeiti, ko par laimi gatavo Rīgas Stradiņa universitātē, taču slimnīcas piedāvātais atalgojums viņus neapmierina. Ceturtkārt, palīdzībai jābūt pēc iespējas pieejamai iedzīvotājiem - Latvijas valsts garīgās aprūpes sistēmas problēma ir nevienmērīga pieejamība. Lielākā daļa psihiatriskās palīdzības ir slimnīcās, un dažas no tām ir laukos, tradicionāli - prom no acīm. Tik tuvu centram kā Liepājā laikam nav neviena. Pieejamības un medicīnas darbinieku ziņā noteikti būtu problēmas, ja slimnīcu gribētu kaut kur pārcelt. Mūsu slimnīcā ir pacienti, kuri te ārstējas ļoti ilgstoši, vienai daļai šeit ir pat deklarētā dzīvesvieta. Bet dienas aprūpes centru grūti iedomāties kaut vai desmit kilometru no Liepājas, piemēram, Grobiņā. Priekulē - vispār neiedomājami. Tas būtiski pazeminātu pieejamību. Esmu pārliecināts, ka psihiatru pieejamība Liepājā ir viena no labākajām.
Apvienoties vajag. Jautājums - kā?
Dr. JURIS GALERIJS VIDIŅŠ, Rēzeknes rajona Padomes pašvaldības SIA Viļānu slimnīca rīkotājdirektors
Esmu konsekvents struktūrplāna piekritējs. Mazo slimnīcu uzturēšana ir liela naudas izšķiešana. Dārgie izmeklējumi ir jākoncentrē reģiona centrā. Apvienošanās gan nav gluži nebijis jaunums. Astoņpadsmit gadus biju Rēzeknes pilsētas un rajona galvenais ārsts, un mēs sākām likvidēt - Kaunatas, Bērzgales, Gaigalavas slimnīcu, kur bija pa kādām piecpadsmit gultām. Šis ceļš ir jāturpina iet. Bet - kā?
Veselības ministrijas darbība ir vērsta uz to, lai mazās slimnīcas piespiestu likvidēties. Mums par gultas dienu līdz 1.jūlijam maksāja 7,66 latus, tagad - 7,99 latus. Turpretī Rēzeknes slimnīcā gultas diena bija astoņpadsmit latu vērtībā līdz 1.jūlijam, tagad - deviņpadsmit latu. Tātad mēs jau esam situācijā, kad jābankrotē. Ja slimnīcā nebūtu sociālo gultu, tad izdzīvot nevarētu. Un arī ar tām nevaram atļauties pat visus nepieciešamākos medikamentus. Daļu pērk pacienti, un to ministrija zina ļoti labi. Līdzīgi ir arī Rēzeknes slimnīcā, kur pat par astoņpadsmit deviņpadsmit latiem nevar nodrošināt visas zāles!
Tiek runāts par ambulatoro darbu, taču Veselības ministrija to sagrāva. Kā? Mums ir trīsstāvu poliklīnikas ēka. Kad sāka veidot doktorātus, valsts deva naudu telpu iegādei, transportam. Laboratorija, rentgens, dežūrārsts nonāca otrā plānā. Ģimenes ārsti no poliklīnikas aizgāja, doktorātus iekārtojot dzīvokļos. Visā valstī poliklīnikas paliek tukšas! Viļānos trīsstāvu ēkā palicis viens stomatologs, viens ģimenes ārsts un viens ginekologs.
Mums ir rentgena aparāts, ultrasonoskops, laboratorija, pieejamas fizioprocedūras, ir sertificēti ārsti un māsas - sniedzam kvalitatīvu palīdzību. Taču mums nav ķirurgu, traumatologu. Radiologs atbrauc reizi nedēļā. Protams, ar laiku nekāda dižā ārstēšana te nebūs, taču, lai Viļānu ļaudīm nebūtu jāmēro trīsdesmit kilometri uz izmeklējumiem Rēzeknē, vajadzētu saglabāt to aparatūru, kas mums ir. Ja 2010.gadā Viļānu slimnīca likvidējas, ko darīs tās darbinieki? Mazpilsētai ar četrarpus tūkstošiem iedzīvotāju četrdesmit bezdarbnieki ir liels slogs. Daļa var iekārtoties darbā Rēzeknē, taču ne visi.
Šobrīd specializējamies, uzturot īslaicīgās sociālās palīdzības gultas veciem cilvēkiem, kuri nonāk kritiskā situācijā, bet pagastā nav pietiekami daudz sociālo darbinieku un transporta, lai viņus varētu aprūpēt mājās. Tam finansējums nav no VOAVA - daļu maksā pagastu pašvaldības, daļu - rajona padome un daļu - pats pacients. Dažus pēdējos mēnešus strādājam pat ar peļņu. Varbūt jāveido hibrīds - sociālā daļa apvienojumā ar medicīnisko - un jāiet zem Labklājības ministrijas spārna.
Rēzeknes slimnīcā katastrofāli trūkst gultasvietu, īpaši terapeitiskiem, neiroloģiskiem slimniekiem, arī ķirurģijas pacientiem. Pēc insulta, paralīzes cilvēki sevi apkalpot nevar, vajadzīga rehabilitācija un tālāka atveseļošana. Tādējādi Rēzeknes slimnīcai Viļāni ir vajadzīgi vairāk nekā viņi mums, jo mēs varam uzņemt šos cilvēkus. Rēzeknes slimnīca varētu palielināt terapeitisko gultu skaitu, Viļānos izveidojot slimnīcas terapijas nodaļu - apmēram divdesmit piecas gultas. Kopā ar Rēzeknes rajona Padomes priekšsēdētāju Monvīdu Švarcu marta uzrakstījām veselības ministram Gundaram Bērziņam adresētu vēstuli, lai VOAVA izpēta jautājumu par iespēju Viļānu slimnīcā atvērt Rēzeknes slimnīcas terapijas nodaļu. Atbildes nav (intervija notiek jūlija sākumā).
Viļānu slimnīcu pārprofilējot par veselības centru, tur būtu galvenokārt sociālie slimnieki un pacienti ar hronisku slimību paasinājumiem. Ņemot vērā lielo vēža slimnieku skaitu, varētu attīstīt arī paliatīvo aprūpi.
Pagājušajā gadā Viļānos vēl bija dienas stacionārs, taču faktiski tas nestrādāja, bija ķirurgs, kurš mēģināja veikt sarežģītas, dārgas operācijas. Slimnīcai bija lieli parādi un pārtēriņi. Ķirurģijas te vairs nebūs nekad - Viļānos tā nav lietderīga.
Liels slimnīcas atbalsts ir rajona padome. Pagājušajā gadā no budžeta grozījumiem arī Saeima iedeva desmit tūkstošus latu jauna apkures katla iegādei. Protams, vēl vajadzētu apmēram trīsdesmit - jumta remontam, tad jau tagad otro stāvu varētu veidot kā sociālo nodaļu.
Apvienošana - iespēja risināt problēmas
RINALDS MUCIŅŠ, Veselības ministrijas Valsts sekretāra vietnieks
Paveikts ir salīdzinoši daudz. Nākotnē plānots veidot slimnīcu apvienības, balstoties uz ģeogrāfisko izvietojumu, koncentrēt monoprofila un mazās ārstniecības iestādes ap lielajām lokālajām slimnīcām, dodot radikālākas pilnvaras šo slimnīcu vadītājiem dažādu saimniecisko lēmumu pieņemšanai. Piemēram, par remontiem, īpašumu, celtniecību, ēdināšanu. Pozitīvs ir Tartu piemērs, kur vienā uzņēmumā apvienotas piecpadsmit ārstniecības iestādes, kas iepriekš piederēja valstij, pašvaldībai un universitātei. No tām septiņas bija slimnīcas ar uzņemšanas nodaļām. Šobrīd ir divas ar modernu tehnoloģiju nodrošinātas uzņemšanas nodaļas. Vairākas slimnīcu ēkas nebija nepieciešamas, tādēļ varēja pārdot, iegūstot līdzekļus centrālās slimnīcas attīstībai. Ir izveidota moderna universitātes slimnīca ar tūkstoš gultām, kas pacientiem sniedz Eiropas līmeņa veselības aprūpi. Sarunās ar konsultantiem no Somijas, kuri izstrādā priekšlikumus Vidzemes reģiona slimnīcu attīstībai, izskanēja izbrīns, ka pie mums mazajās slimnīcās vēl notiek kādas ķirurģiskas darbības, jo tas, viņuprāt, ir absolūti neracionāli un pazemina kvalitāti. Piemēram, slimnīcā notiek trīs simti operāciju gadā, t.i., mazāk kā viena dienā, vienlaikus tās dēļ diennakti tiek uzturēts personāls, kā arī uz vairākām slimnīcām dalīta anesteziologa slodze. Protams, varam šo sistēmu uzturēt, taču tā nav dzīvotspējīga. Otrs variants - koncentrēt vienuviet gan ārstniecības resursus, gan tehnoloģijas un kvalitatīvi izārstēt pacientu.
Pašlaik valsts var runāt tikai par tai piederošām slimnīcām. Valstij pieder aptuveni puse no slimnīcām, lielākoties specializētās slimnīcas un centri, bet lielākā daļa slimnīcu pieder pašvaldībām. Taču procesi ir aizsākušies un priecē tas, ka iesaistās arī pašvaldībām piederošās reģionālās slimnīcas. Piemēram, Valmierā un Valkā domā par vienas slimnīcu apvienības veidošanu. Valkas apkalpošanas zonā ir astoņi tūkstoši iedzīvotāju. Pēc Eiropas standarta mazākā mērvienība, ar ko sāk plānot primāro aprūpi, ir divdesmit tūkstoši cilvēku, stacionāram - simts. Jāaizmirst, ka var būt slimnīca astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju un tā var sniegt aptveroša spektra palīdzību. Vidzemē Gulbenes, Madonas, Balvu un Alūksnes pašvaldības ir aizsākušas sarunas par profilu attīstību. Dažviet vēsturiski ir izveidojies tā, ka rajonā ir vairāk ginekologu vai citu speciālistu. Sāk veidoties plāni, kā viena slimnīca attīsta kāda noteikta profila palīdzību. Process ir brīvprātīgs, un valsts ar savu piemēru mudinās izprast tā nepieciešamību.
Bērnu slimnīcas ir valsts pārvaldē, līdz ar to trīs slimnīcas - Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, bērnu slimnīca Gaiļezers un rehabilitācijas centrs Ogre - ir apvienotas vienā uzņēmumā, kurā paredzēts ieguldīt lielus līdzekļus. Ķirurģiskās manipulācijas notiks Torņakalna pusē, terapeitiskā un psihiatriskā palīdzība tiks sniegta Gaiļezerā un rehabilitācija - Ogrē. Tas ļaus ietaupīt gan uz aparatūras, gan speciālistu izvietojuma rēķina.
Mērķis ir visu mazo vienprofila slimnīcu integrēšana reģionālajās slimnīcās. Nākamais diskusiju loks Rīgā ir Gaiļezers un Austrumu slimnīca. Tā kā Gaiļezers ir pašvaldības slimnīca, rit sarunas ar pašvaldību. Svarīgi ir īpašuma tiesību un pārvaldes mehānismu aspekti, kā arī investīciju jautājumi. Racionāls ceļš abu slimnīcu atsevišķai pastāvēšanai, ilgstoši attīstot konkurējošu servisu, ir grūti iedomājams. Protams, katrs īpašnieks vēlas, lai intereses netiek apvienotas vienā juridiskā personā, katrs mēģina deķīti pavilkt uz savu pusi, tādēļ nepieciešama apvienība, kas ļautu kompleksi raudzīties uz problēmām un saskatīt perspektīvu. Daugavas otrā pusē ir plānota P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Zobārstniecības centra un rehabilitācijas centra Vaivari apvienošana vienā juridiskā personā, kas ļautu intereses savstarpēji saskaņot. Šajā apvienībā būtu iekļaujama arī 2.slimnīca, taču tā pieder pašvaldībai.
Foto: Matīss Ābele
