Septiņreiz griežam un tad domājam?!
1. Kādi 2009. gada ačgārnie lēmumi varētu atstāt nospiedumu uz 2010. gadu?
Izvēles, kas tika izdarītas, bija ne tāpēc, ka tās kāds ir vai nav gribējis. Bet tāpēc, ka nav naudas. Plānveida palīdzības trūkumu ļoti izjutīsim. Pacienti biežāk ar ielaistām slimībām nonāk slimnīcā un ātrāk izrakstās - arī pie ļoti nopietnām saslimšanām. Tas nozīmē, ka būs nepieciešama mājas aprūpe, rehabilitācija smagiem pacientiem, bet nav jau kur viņus nosūtīt, nav kas ar viņiem mājās strādātu. Tiek samazināta pacienta iemaksa par gultas dienu slimnīcā un konsultāciju pie speciālista. Ko tas nozīmē? Slimnīcas un speciālisti saņems ievērojami mazāk naudas.
2. Vai redzat arī gudrus lēmumus?
Pozitīvi, ka mainīti daži Ministru kabineta noteikumi, kas mazina milzīgo papīru gūzmu un padara vienkāršāku dzīvi pacientam. 
3. Kāpēc, jūsuprāt, joprojām esam nesekmīgi strukturālo reformu priekšmetā?
Tāpēc, ka padarītajiem darbiem nav secīguma. 1990. gadu beigās tika pieņemts lēmums, ka visiem terapeitiem un pediatriem, kas strādā primārajā aprūpē, ir jābūt ģimenes ārstiem. Un tam tika iztērēts pieklājīga naudas summa - pusotrs miljons latu Pasaules Bankas kredīta, kuru mēs joprojām atdodam. Un šogad ir lēmums, ka vajadzīgi primārās aprūpes pediatri. Mēs nepārtraukti lecam no viena grāvja otrā, nepārtraukti tērējam naudu, jo jebkura reforma ir naudas ieguldījums. Mēs nevis septiņas reizes nomērām un pēc tam griežam, bet griežam, griežam un griežam. Un tad domājam. Tā ir galvenā mūsu problēma.
4. Vai, ir pareizi, ka ejam atpakaļ pie primārās aprūpes pediatriem?
Nemāku atbildēt, bet tas nav secīgs lēmums. Var teikt, ka zīdaiņu mirstība ir augsta, bet vai tā ir tikai ģimenes ārstu vaina? Vai pediatru ieviešana kaut ko atrisinās? Mums nav horizontāla skatījuma. Mēs ieraugām vienu problēmu un cenšamies to atrisināt. Bet vispirms ir jāpaskatās, kā šī problēma sasaistās ar citiem procesiem. Ar primārās aprūpes pediatriem ejam atpakaļ uz padomju sistēmu. Domāju, vajadzētu vairāk novērtēt māsu lomu; skaidrs arī, ka vienam ģimenes ārstam ir par daudz pacientu.
5. Kura pacientu grupa patlaban ir visapdraudētākā?
Jauni cilvēki 28 līdz 35 gadu vecumā. Viņi neredz izeju no situācijas, kurā nonākuši, un milzīgā psihoemocionālā spriedze veicina dažādu slimību manifestēšanos. Ja cilvēks dzīvo stresā un nepadomā, kā paēst un izgulēties, reizēm arī paskriet vai pavingrot, tad diemžēl saslimšanas viņu pārsteidz biežāk un agrāk.
6. Vairākkārt izskanējis viedoklis, ka ģimenes medicīna ir labākais, kas pēdējos gados izveidots. Vai jūtaties novērtēta?
Statistika rāda, ka 70% no visiem ārsta apmeklējumiem ir bijuši tieši pie ģimenes ārsta, tomēr par savu darbu saņemam tikai 8% no veselības budžeta līdzekļiem. Pēc pēdējās Eiropas pacientu aptaujas - 77% Latvijas iedzīvotāju atzinuši, ka ir apmierināti ar ģimenes ārsta darbu, turklāt vairāk apmierināti nekā ar speciālista darbu. Diemžēl joprojām bieži vien speciālistiem ir attieksme: ģimenes ārsti jau tādi nezinoši "dispečeri" vien ir. Tā nav. Mūsu ģimenes ārstu vidū ir daudz vairāk cilvēku, kuri zina, kas ir neatkarīga informācija par zālēm, kuri lasa Medscape, piedalās kreditēšanas sistēmā, ko tas piedāvā.
7. Vai pēc gada par cūku gripu varēsim pasmaidīt?
Piekrītu domai, ka mums ik pa diviem gadiem parādās kāds brīnumains vīruss, ap kuru notiek visa komunikācija. Taču cūku gripu mēs tik ātri neaizmirsīsim, jo trīs nedēļās nomiruši 12 cilvēki. Cūku gripa ir diezgan nepatīkama saslimšana, jo pasliktināšanās var notikt ļoti strauji. Arī cilvēkiem, kam ir laba imunitāte. Tiek skaidrots, ka pacientu, kuriem ir komplikācijas, imunitāte par daudz noreaģē uz cūku gripas vīrusu.
8. Vai korupcijas šaubu ēnu, kas mesta uz Pasaules Veselības organizācijas ekspertiem vakcīnu lobēšanā, atstās kādu iespaidu?
Ja tas tā ir, tad ir ļoti bēdīgi. Taču nevajag domāt, ka PVO ir absolūti neatkarīga organizācija: tai ir jāsadarbojas ar Starptautisko farmācijas industrijas asociāciju. Protams, PVO darbs ir ļoti nozīmīgs, īpaši trešās pasaules valstīs, taču PVO darbā būtu daudz kas arī uzlabojams.
9. Kā patlaban mainās zāļu lietošanas paradumi?
Ir daudz pacientu, kas nevar atļauties piemaksāt ne 50%, ne 30% par medikamentiem no savas kabatas. Mainās pacienta un ārstu attiecības - tālab arī izveidojām Veselības projektus Latvijai. Bieži vien mēs pacientam uzrakstām zīmīti un sakām: dzeriet tādas un tādas zāles, nepaskaidrojot, kāpēc tā. Es arī ar to grēkoju. Bet pacients nav paklausīga avs. Ārstniecība ir sadarbība starp ārstu un pacientu. Un farmaceitu. Tieši farmaceita loma ir nenovērtēta mūsu veselības aprūpē.
10. Kas 2010. gadā bez naudas varētu būt burvju nūjiņa uzlabojumiem?
Diskusija un sadarbība. Cieņpilna attieksme citam pret citu un izpratne, ka visi taču darām vienu darbu. Tam nevajag naudu. Es ļoti novēlētu Veselības ministrijai nozares vadībā neizmantot skaldi un valdi polittehnoloģiju. Daudzas mazas lietas varam darīt bez naudas. Piemēram, ja mēs visi iemācītos zāles nosaukt starptautiskajos nosaukumos, nevis izrakstīt vienu un to pašu medikamentu ar dažādiem nosaukumiem, jau tad pacientam būtu daudz labāk.
Foto: Inese Austruma