Kad ierodamies Rēzeknes slimnīcā, vairākās nodaļās rosās celtnieki vai arī izremontētās telpas gaida, kad teju, teju varēs uzņemt pacientus. Kamēr tiek remontēts viens ķirurģijas nodaļas gals, pacientu gultas blīvi sastumtas nodaļas otrā galā, līdzīgi tas ir traumatoloģijas, terapijas, neiroloģijas un neiroķirurģijas nodaļās. Slimnīcas valdes loceklis Jānis Jukna teic: personāls pelnījis vislielāko paldies, ka no pērnā gada piecieš kara lauka apstākļus. Taču reizi par visām reizēm slimnīca esot jāizremontē! Piecieš arī pacienti, grūtāk ar tuviniekiem, kas nesaprot, kāpēc viņu piederīgajiem jāguļ gaitenī vai māsu postenī. "Tas, ko šobrīd darām, skaisti skan: stacionārās veselības aprūpes infrastruktūras uzlabošana Rēzeknes slimnīcā, paaugstinot sniegto pakalpojumu kvalitāti un nodrošinot efektīvu izmaksu racionālu izmantojumu. Praktiski tas nozīmē gandrīz visu nodaļu renovāciju, nomainot sienu segumu, jo tās slimnīcā ir uzbūvētas no azbesta šīfera."
Fakti
- SIA Rēzeknes slimnīca, īpašnieks Rēzeknes novada dome
- Nodarbinātās personas ar medicīnisko izglītību 2009. gadā: 51 ārsts, citas ārstniecības personas - 330
- Gultas:385, strādā - ap 320
- 14 nodaļās pacienti saņem medicīnisko palīdzību 23 profilos
- Pacientu plūsma gadā: ap 12000; apkalpes zonā - 130 000 iedzīvotāju
- Vidējais ārstēšanas ilgums: 7,52dienas
- Operāciju skaits: 2009.gadā veiktas 3133 operācijas
- Slimnīcas apgrozījums: 4,6miljoni latu
- Slimnīca celta 1985.gadā
- Jānis Jukna no 2004.līdz 2009.gadam - valdes priekšsēdētājs, kopš 2009. gada - slimnīcas vienīgais valdes loceklis
Ķirurģijas nodaļā ar 35 gultasvietām ir 51 pacients – palātās, gaitenī, arī māsu postenī. Kamēr remontē otru nodaļas spārnu
Izrādot slimnīcu, J. Jukna stāsta, ka 2009. gadā sāktā projekta pirmais posms tuvojas noslēgumam. Savu kārtu gaida reanimācijas nodaļa, arī operāciju bloks, kur paredzēts izbūvēt 4,5 zāles. "Kad Ludzas slimnīcai deva kredītus, es arī prasīju: garantējiet kredītu Rēzeknei. Gribējām celt operbloku. Neiedeva. Dieva laime, citādi arī uz mums karātos kredīta slogs. Tagad dabūjām Eiropas naudu - projekta kopējās izmaksas ir 2,6 miljoni latu, no tiem 2,2 miljoni - ERAF finansējums."
J. Jukna veselības aprūpes organizēšanā ir sen - kopš 1993. gada, kad kļuva par Rēzeknes pilsētas un rajona centrālās slimnīcas galveno ārstu. Daudz pieredzējis, tāpēc sarunas laikā ļaujas arī ironiskām piezīmēm. Sevi raksturo kā demokrātisku vadītāju, bilst, ka reizēm gan laikam vajadzētu sist dūri galdā, bet tā nemākot. Lēmumus pieņemot ikrīta piecminūtēs - ražošanas apspriedēs aprunājoties ar struktūrvienību vadītājiem. "Piemēram, nodaļai pašai jāizšķir, vai pie loga kārt aizkarus vai žalūzijas. Teicu: ir noteikta naudas summa saimnieciskajām lietām, lemiet paši - vai pirkt trīskāršos aizkarus vai ozolkoka rakstāmgaldu nodaļas vadītājam!"
Darbiniekos viņš novērtē darbaspējas - "ja strādā dienu, nakti dežurē, tad vēl dienu. Bet to jau var izdarīt tikai līdz noteiktam vecumam." Māsas kā slimnīcas zelta fonds. Bet visvairāk darbiniekos vadītājs novērtē patriotismu, ka viņi te ir joprojām. "Uz Latvijas nostūri - Latgali brauc vai nu tie, kas te dzimuši, auguši, vai tie, kas mazliet traki," J. Jukna ironizē. Un tincina Ginekoloģijas un grūtnieču patoloģijas nodaļas, kā arī Dzemdību nodaļas vadītāju Pāvelu Ļubenko: "Nu, kas tad tevi, čiuli, uz Latgali atdzina?" Bet neonatoloģe Skaidrīte Vasiļevska, kas pievienojas sarunai, bilst: "Nav jau ne tik tāls un ne tik aizmirsts nostūris!" J. Jukna: "Jā, šī ir skaistākā vieta pasaulē..."
Kur sūtīt Mariju no Zabludovkas pēc desmit dienām slimnīcā?
Uz jautājumu, kādas ir šā brīža lielākās problēmas veselības aprūpē, J. Jukna teic, ka "treknajos gados" būtu "dziedājis dziesmu", cik ļoti trūkst personāla. Tagad pietrūkst "šauru" speciālistu, bet nav arī tā, ka visiem slimnīcā "sirmas bārdas". Mācību starplaikos uz slimnīcu piestrādāt brauc divi rezidenti - topošais neiroķirurgs un traumatologs. Slimnīca cenšas jaunos ārstus atbalstīt, maksā pašvaldības stipendijas - tādas ir septiņas.
Kā aktuālāko problēmu J. Jukna min ne pārāk pareizi saplānotu veselības aprū pi. "Tā vien šķiet - ja kāds šajā valstī grib veikt eks pe rimentus par izdzīvošanu, tad tie ir mediķi, uz kuriem to darīt. Kādus tik modeļus neesam piedzīvojuši! Katrs izdomā velosipēdu. Viens niknāku, otrs jaudīgāku, trešais - mīkstāku. Pašos pamatos, manuprāt, slimnīcu SIA ir absurds. Kā slimnīca var būt komersants? Pagājušajā gadā Rēzeknes slimnīca strādāja ar peļņu, kuru kapitāldaļu turētājs atļāva ieguldīt infrastruktūras uzlabošanā."
Jānis Jukna: “Naudiņai patīk, ka to skaita! Man ir tālrunis par latu”
Viņš saka - neidealizējot sociālisma laikus, toreiz viss bijis "saštukots" tā, lai iedzīvotājs var tikt līdz feldšerim vai pie terapeita uz poliklīniku. Transports kursēja. "Man ir laukos māja, redzu, kas tur notiek. Vecīši, kas laukos dzīvo vieni, nekur tālu netiek. Vai nu izveseļojas paši, vai arī uz slimnīcu tiek aizgādāti ar ātro palīdzību. Lielākā problēma ir pakalpojuma pieejamība."
Kā otru problēmu viņš nosauc slimnīcu nepārdomātu optimizāciju, kam, protams, vajadzēja notikt, taču tikai tad, kad būtu attīstīts sociāls infrastruktūru tīkls (ar nelielu veselības aprūpes "piešprici"). "Elementārs piemērs. Tantuku Mariju no Zabludovkas ķēra infarkts, ielika slimnīcā, kur viņa pagulēja desmit dienas, bet mājās kaimiņiene tikmēr pieskatīja viņas gotiņu. Kur bērni? Rīgā. Mazbērni labākajā gadījumā Rīgā, sliktākajā - Īrijā. Pēc desmit dienām varētu viņu rakstīt mājās, taču vajadzētu vēl kādu laiciņu injekcijas padot. Līdz ģimenes ārstam viņai divdesmit kilometru. Transporta nav. Kur viņu likt? Principā mūsu funkcija būtu viņu izlikt no slimnīcas ārā, bet mēs zvanāmies, mēģinām sarunāt..."
Bilstam, ka varenajā "māsterplānā" aprūpes slimnīcas domātas tieši šādam nolūkam. Ideja laba, bet cik tad reāli šādas slimnīcas strādā? - tā J. Jukna. Viņam patīk skaitļi, tāpēc viņš rēķina: lai nodrošinātu vienu māsas diennakts posteni jeb 4,5 slodzes, ir vajadzīgs 21 tūkstotis latu gadā. Ja Krāslavas slimnīcai uz gadu vispār tika izdalīti 47 tūkstoši latu, tad var izveidot divus māsas posteņus. Lūk, arī visa slimnīca - kā zemstes laikos!
Interniste hematoloģe Ērika Jurina: “Ja varētu, es labprāt nestrādātu trīs vietās”
"Ludzas slimnīca pārsvarā darbojas kā dienas stacionārs, kā aprūpes slimnīca pacientus negrib ņemt. Kārsavā - dienas stacionārs. Maltā - sociālais un veselības aprūpes centrs, kas vairāk līdzinās pansionātam. Mums ir laba sadarbība ar Viļāniem, kur strādā cienījamais dakteris Vidiņš," viņš uzskaita. "Taču iedomājaties - atbrauc pacients 30 kilometrus no Kaunatas līdz Rēzeknes slimnīcai, bet uz Viļāniem jābrauc vēl 30 kilometru. Ja kāds kaimiņš vai radinieks uz Rēzekni viņu vēl atvedīs, tad 60 kilometrus uz Viļāniem nebrauks. Tāpēc pacients nelabprāt brauc uz Viļāniem - kurš tad viņam tur kaut vai tīru veļu, atvainojiet par cinismu, aizvedīs?"
Aprūpes teritoriju palielina, pacientu skaitu "nogriež"
Aprūpes teritorija Rēzeknes slimnīcai pēc strukturālajām reformām ir paplašinājusies - no Zilupes līdz Varakļāniem. Uz augšu, kartē lūkojot, - līdz Balviem un Bērzpilij. Slimnīcas vadītājs saka: "Ceru, ka tiekam galā. Ja valsts būtu pareizi saplānojusi mūsu pieaugošo darba apjomu neatliekamajā palīdzībā, dzīvotu, cepuri kuldami."
Pagājušajā gadā slimnīcai bija 12 000 pacientu, no kuriem neatliekamie - 10 000. Šogad valsts ieplānojusi, ka Rēzeknes slimnīcā būs vien 4900 neatliekamo pacientu, lai gan klāt nākusi Ludza, Riebiņi, Varakļāni, Ezernieki u.c. "Būs tie paši divpadsmit tūkstoši. Drīz kvotu būsim izpildījuši un varēsim slimnīcā izslēgt gaismu," atkal ironizē J. Jukna. Protams, izslēgt gaismu slimnīcas vadītājs negrasās, taču valsts parāds slimnīcai - iespaidīgs. "Kvota slimnīcai ir 146 258 lati mēnesī. Janvārī - izpildījām pakalpojumus par 271 000 latu - uz neatliekamo palīdzību. Par četriem mēnešiem valsts mums ir parādā pusmiljonu."
Plānveida operācijas slimnīcā notiek, bet tas ir maksas pakalpojums. Dienas stacionāra kvota ir "plāna", un J. Jukna prognozē, ka pēc pāris mēnešiem tā būs izsīkusi, tad arī par dienas stacionāra pakalpojumiem pacientiem būs jāmaksā no savas kabatas. "Maksas pakalpojumiem esam izstrādājuši cenrādi atbilstīgi Veselības ekonomikas centra cenrāžiem, neko lieku klāt nepiepelnām."
Vaicājam, vai nav bijušas sarunas ar Ludzas slimnīcu par iespējamu apvienošanos, J. Jukna atbild, ka neredz ieguvumus. "Notiks tā, ka mums teiks: nu, Jāni, tu Rēzeknē esi bagātāks, mēs paņemsim kādu naudiņu no tevis, lai izdzīvotu." Viņš nedomā, ka varētu kādus pakalpojumus "pārvest" uz Ludzas slimnīcu. Piemēram, lai "pārvestu" dzemdības uz Ludzas slimnīcu, tur vajadzētu nodrošināt ne tikai dežurējošo ginekologu, bet arī anesteziologu, anestēzijas māsu, pediatru un bērnu māsu. Proti, būtu jāuztur paralēla struktūra. Operēt pacientus dienas stacionārā? "To jau Ludzā dara! Tad kāpēc jāpievienojas?!"
Rēķina un liek skriet intensīvāk
"Rēzeknes slimnīcai uz šodienu nav parādu," teic J. Jukna. Kā tas panākts? "Naudiņai patīk, ka to skaita! Man ir tālrunis par latu," J. Jukna ir atklāts. "Neapgalvoju, ka jāpērk sliktas mantas, bet nevajag pārspīlēt. Kad nodaļu vadītāji raksta vajadzības, saku: izvēlieties prioritātes! Varam nopirkt jaunu monitoru, bet būs jāiztiek ar vecajām mēbelēm."
To, ka Rēzeknes slimnīcā naudu skaita, var pamanīt, kad ejam ekskursijā pa slimnīcu. Renovētajā ķirurģijas nodaļā J. Jukna rāda radiatorus, kurus nav nomainījuši, bet uzlikuši regulatoru - ja par karstu, var regulēt. Sākumā bijusi doma labierīcībās ierīkot duškabīnes, izskatītos eleganti, bet durvis pēc pusgada mēdz ieķīlēties, jo renīte aizķep. Tāpēc izflīzēti dušas "kambarīši", kam priekšā aizvilkt aizkariņu, ko var par santīmiem nopirkt un nomainīt.
Arī reanimācijas nodaļu gaida remontdarbi
Ambulatorā daļa atšķirībā no citām slimnīcām, kas sliktos laikos palīdz izdzīvot, Rēzeknē ir atsevišķa SIA un nav zem viena jumta ar slimnīcu. Īpašnieks gan viens - pilsētas dome. Kad 1995.-1997. gadā slimnīca grima parādos, poliklīnika dzīvojusi, bēdu nepazīdama. Bijuši protesti un vēlme atdalīties no grimstošās slimnīcas, izveidoti divi bezpeļņas pašvaldības uzņēmumi. Poliklīnikai nu ir savs staru diagnostikas bloks, bet tās saim nieciskā darbība galvenokārt saistās ar telpu izīrēšanu ģimenes ārstiem un speciālistiem.
J. Jukna stāsta, ka speciālistu ambulatorās konsultācijas tiek nodrošinātas arī slimnīcā, tāpēc nav lielas vajadzības piestrādāt poliklīnikā. Turklāt darbiniekiem tiek dotas papildu iespējas nopelnīt. "Internistam, kam ir arī kardiologa sertifikāts, nodaļā ir 17 pacienti. Viņš varētu izdarīt savu darbu un doties mājās, bet mums ir vajadzīgs kāds, kas apraksta kardiogrammas. Piedāvāju divas stundas dienā (jeb 0,25 amata vienības) un apskatīt pacientus pirms operācijas, kas atkal sanāk 2 stundas. Rezultātā viņš saņem pusotru pamatalgu." Slimnīcā satiktā interniste hematoloģe Ērika Jurina stāsta, ka, strādājot trīs vietās, viņai sanākot aptuveni 500 latu alga pēc nodokļu nomaksas; strādājot nodaļā, tie būtu vien 280 lati. Taču daktere bilst: "Ja varētu, es labprāt nestrādātu trīs vietās..."
Finansējuma samazinājuma brīdī Rēzeknes slimnīcā atlaiduši tikai piecus cilvēkus, skrupulozi skatījušies amata vienības un likuši "skriet visiem intensīvāk". Piemēram, ja agrāk par kardiogrammu aprakstīšanu ārstam maksāja 0,25 amata vienības, tad tagad - 0,125. Tā samazināta 31 amata vienība.
Daudz darbinieku aizgājis brīdī, kad grozīts pensiju likums un pensionāriem vairs nebija izdevīgi strādāt. "Kas mūs izglāba? Latgalieši mēdz teikt - ne tas, ka man tā govs nosprāga, bet tāpēc, ka Pīteram nenosprāga. Likvidēja slimnīcas, un pie mums atnāca māsas no Viļāniem, Ludzas, Preiļiem, arī Rēzeknes Tuberkulozes slimnīcas. Agrāk mūsu māsas muka uz Tuberkulozes slimnīcu un Valsts reģionālo asinsdonoru centru, jo tur bija tāmes finansējums un algas bija pusotru reizi lielākas. Tagad daļa ir atpakaļ un ir gatavas strādāt arī par mazāku algu," stāsta J. Jukna.
Kad veselības aprūpi skāris finansējuma samazinājums, algas mazinātas arī Rēzeknes slimnīcā, bet "nevienu brīdi tās nav bijušas zemākas par Ministru kabineta noteikumos noteiktajām". Daudz augstākas gan arī ne. J. Jukna: "Algas nekad nav kavētas. Ar 1. maiju visiem darbiniekiem tās paaugstinātas par 10%. Daudz vai maz? Ja rēķina no lata, desmit santīmi - sīkums. Taču, lai varētu samaksāt pamatalgas visam kolektīvam, izņemot mani un virsārstu, nomaksājot nodokļus, tie ir 182 tūkstoši latu."
Darbi, ar ko palepoties
Rēzeknes slimnīcas vadītājs bez lielīšanās pragmatiski uzskaita padarītos darbus. 2004. gadā, kad sācis vadīts slimnīcu, slimnīcā nomainījuši visus logus, tad renovēta Uzņemšanas nodaļa un iegādātas iekārtas. 2006. gadā par valsts investīcijām - 225 tūkstošiem latu - rekonstruēta sterilizācijas nodaļa. Šajā pašā gadā renovēta infekcijas slimību ēka - arhitektūras piemineklis.
2007. gadā modernizēts staru diagnostikas process: J. Jukna rāda slimnīcas lepnumu - 16 rindu datortomogrāfu un digitālo rentgenogrāfu. Uzlaboti apstākļi grūtnieču patoloģijas un ginekoloģijas nodaļas pacientēm. Bet 2008. gadā nosiltināta centrālā ēka, izveidota ugunsgrēka izziņošanas sistēma, rekonstruēti siltummezgli un apkures sistēma.
Viņš teic, ka jāpabeidz 2009. gadā sāktais projekts par slimnīcas nodaļu renovāciju, bet nākotnes plāni esot Napoleona cienīgi. Izrēķinājis, ka pietiktu ar 13 906 500 latiem: divslīpņu jumtam, koplietošanas telpu pielāgošanai pacientiem ar īpašām vajadzībām, liftu rekonstrukcijai un jaunu izveidei, ēdināšanas bloka rekonstrukcijai, vides kvalitātes un kvalitātes vadības ieviešanai Rēzeknes slimnīcā, fizikālās medicīnas nodaļas iekārtu nomaiņai, ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmas rekonstrukcijai, pagrabtelpu renovācijai un pamatu nostiprināšanai, slimnīcas datorizācijai, ventilācijas sistēmas rekonstrukcijai, slimnīcas teritorijas labiekārtošanai utt.
Pēcvārda vietā
Par (ne)rakšanu, (ne)cieņu un (bez)atbildību
Ciemošanās Latgalē vasaras karstumā Ludzas un Rēzeknes slimnīcās bija 2002. gadā iesāktas tradīcijas astotais turpinājums. Kopā šajos gados Doctus redakcijas radošā komanda pabijusi un žurnālā aprakstījusi 17 Latvijas slimnīcas dažādos novados. Tie ir braucieni, kas ļauj satikties ar lasītāju aci pret aci, saredzēt, kā elpo medicīna ikdienas realitātē - ārpus Veselības ministrijas un funkcionāru dokumentiem, skaitļu un procentu rindām, ārpus mediju ziņām.
Nepretendējot uz visaptverošu patiesību, pēc šā slimnīcu apmeklējuma tomēr atļaujamies paust dažus secinājumus kontekstā, jo pāris nedēļu laikā žurnālam Doctus izdevās gan pabūt slimnīcās, gan satikties ar nozares ministru, gan arī uzklausīt ārpus medicīnas ekspertu redzējumu.
- Ludzas slimnīcas vadītājs Juris Atstupens sarunas laikā sacīja: kā var nabadzīga valsts sasparoties un uzcelt slimnīcu par sešiem miljoniem latu un tad paziņot: te nav iespēju, nav kvalitātes! Var- ja ar miljonus vērtiem projektiem kāds darbojas kā ar kūkām smilšu kastē: uzcēlu, palepojos, parādīju citiem, nojaucu. Var- ja rokamās lāpstiņas ir rokās politiķiem un ja slimnīcu vadītāji viņiem piespēlē.
- Neatbildēts paliek jautājums, vai tiešām XXIgadsimtā nav iespējams renovēt slimnīcu, saglabājot cilvēcisku cieņu gan pret pacientiem, gan pret slimnīcas personālu, pat ja mērķis ir cēls- apgūt 2,6miljonus latu un beidzot sakārtot slimnīcu. Prātā nāk daktera Ivara Krastiņa sacītais Doctus maija numurā, ka viņa sapnis ir strādāt slimnīcā, kur cits citu ciena. Citādi ārsti bieži iet pa nodaļu un redz aizkuņģa dziedzera audzēju vai galvu, kaut patiesībā tas ir Bērziņš vai Liepiņš- personība, un brīnās, kāpēc viņi neizveseļojas. Un funkcionāri ministrijā redz gultasvietu skaitu, procentuālo noslogojumu un saistītos skaitļus, kas jāvirza vajadzīgajā virzienā.
- Vai tie, kas zīmēja kartē neatliekamās palīdzības slimnīcas, aprūpes slimnīcas, dienas stacionārus utt., nojauta, ka Marija no Zabludovkas, visticamāk, nebūs gatava doties 60vai vairāk kilometru tad, kad viņas stāvoklis ir stabilizēts, lai "pagulētu" aprūpes slimnīcā? Tas, ka slimnīcu vadītāji ir apsviedīgi un pielāgosies arī "mistiskiem", nepieprasītiem valsts pasūtījumiem, - tas patiešām ir skaidrs. Labā ziņa- pa vidu ir arī sirdssilti mediķi, kas cenšas un palīdz, dara pēc labākās sirdsapziņas, nemeklējot savu labumu.
- Vai slimnīcām 30kilometru rādiusā jākonkurē? Ja kāds "mazajam brālim" ļāva "padzīvot zaļi", varbūt citādas attiecības nemaz nav iespējamas? Bet vai šo attiecību dēļ būtu jācieš pacientam, kam ir vaļējs lūzums?!
- No jauna apstiprinājās līdz galam ar faktiem nepierādāma jušana, ka veselības aprūpes reformēšana ir politiskā biznesa komponents, kas veiksmīgi tiek maskēts aiz pacientu vajadzību cēlā aizsega. Un labas idejas VIENKĀRŠI izpaliek, ja tajās nav biznesa un "melno caurumu" iespēju!
- Kāda kolēģe reiz stāstīja šādu līdzību: jauns vadītājs, stājoties amatā, no vecā vadītāja saņem vēstuli, kur rakstīts: pirmkārt, visu reformē, otrkārt, visu vainu novel uz mani, treškārt, raksti vēstuli. Patlaban visa sistēma gan valstī, gan veselības aprūpē ir nostādīta tā, lai atbildību uzņemties pa īstam nevajadzētu nevienam. Politiskās atbildības nesēji- ministri- rotē uz nebēdu, paceļ asti un atpakaļ neskatās. Neērtajos jautājumos ministrija norobežojas un apvainoti pasaka- tā ir slimnīcas iekšējā lieta un atbildība, turpretī "vajadzīgajos" jautājumos pēkšņi ietekmes zonas ir visai plašas, rīcība ātra, reformas skarbas. Futbola čempionāts noslēdzies, bet bumbiņas mētāšana un atbildības pārspēlēšana pa riņķi nebeidzas nevienā līmenī. Ministrs sacīja: Latvija- paradoksu zeme. Bet vai šāds secinājums uzlabo iedzīvotāju veselību?
Foto: Inese Austruma
