Privātā medicīna – spilvens valsts apmaksātajai?

Privātās medicīnas īpatsvars

Kāds tad īsti ir privātās medicīnas īpatsvars Latvijā? Veselības ministrijai ir aplēses, ka iedzīvotāju ieguldījums, iegādājoties veselības aprūpes pakalpojumus privātajā sfērā, pārsniedz 100 miljonus latu gadā. Kamēr citviet Eiropā pacienti no savas kabatas ir maksājuši 16% no visiem veselības aprūpes izdevumiem, Latvijā maksājam aptuveni 40-48%. Taču, ņemot vērā diezgan iespaidīgo ēnu ekonomiku, precīzas statistikas nav.

„Ja privātajā sektorā ieskaitām arī ārstu privātprakses, tad privāto medicīnas iestā­žu īpatsvars varētu pārsniegt 70 procentus," domā Veselības centra 4 direktors MĀRIS RĒVALDS. „Jāņem vērā arī tas, ka daudzas veselības aprūpes iestādes ir pašvaldību privātīpašums..."

„Dažādu vēsturisku procesu rezultātā Latvijā izveidojusies situācija, ka gandrīz visa ambulatorā medicīna ir privāta, savukārt gandrīz visi stacionāri ir valsts vai pašvaldību īpašums," papildina medicīnas sabiedrības ARS valdes priekšsēdētājs MĀRIS ANDERSONS. „Tā kā attiecīgās institūcijas nekādi nespēj definēt grozu un standartu, kādā jānodrošina valsts apmaksājamā palīdzība, tad oficiāli visus veselības aprūpes pakalpojumus it kā apmaksā valsts, bet patiesībā situācija ir pavisam cita. Pakalpojumu nodrošināšanai trūkst līdzekļu. Rezultātā veidojas rindas, un paralēli valsts apmaksāto pacientu plūsmai ir pacienti, kuri par veselības aprūpi maksā paši, vai arī viņu izdevumus sedz privātās apdrošināšanas kompānijas."  

Runājot par statistiku, mediķi min arī ēnu ekonomikas lielo īpatsvaru. „Ir arī jautājums, ko saprotam ar vārdu savienojumu privātā medicīna," spriež nesen atvērtās veselības klīnikas Premium medical valdes priekšsēdētāja SIGNE DAUŠKANE-PLATACE. „Diez vai tā ir valsts medicīna, ja pacients ārstam samaksā, bet šī nauda neienāk tās iestādes kasē, kurā mediķis strādā. Par ko viņš maksā un kādas viņam ir garantijas par samaksāto naudas summu? To, ka valstij nav nopietnas attieksmes pret medicīnu un tā negrasās uzņemties ilgtermiņa atbildību par sabiedrības veselību, sajutu, jau strādājot Latvijas Pacientu tiesību birojā. Piemēram, bērniem mūsu valstī it kā veselības aprūpe ir bez maksas. Ja šajā ziņā viss patiešām ir kārtībā, kāpēc joprojām tik daudz vecāku ir neapmierināti un kāpēc tik daudz bērnu stacionāros nonāk ar ielaistām slimībām? Kāpēc viņus aprūpē cilvēki, kas nav specializējušies bērnu slimībās? Valsts nespēj realizēt to, ko tā joprojām deklarē. Tas arī ir viens no pamatnosacījumiem, kāpēc attīstās privātā medicīna."

Investē personālā, tehnoloģijās un klientu ērtībās

M. Rēvalds savas klīnikas attīstības potenciālu saskata augsti kvalificētos speciālistos, jaunajās uzņēmuma filiālēs un modernajās tehnoloģijās. „Šobrīd esam arī atvērti valsts-privātās partnerības projektiem. Tipisks piemērs tam ir Veselības centra 4 uzstādītā magnētiskās rezonanses iekārta Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Mūsu tehnoloģijas integrētas arī lielākajā privātajā stacionārā - Latvijas Jūras medicīnas centrā. Iespējas kaut ko darīt savā vēsturiskajā ēkā ir pilnībā izsmeltas, līdz ar to visi jaunie projekti ir ārpus šīm telpām. Pēdējos gados vērienīgas investīcijas esam ieguldījuši tehnoloģijās. Savā ziņā tas ir gan mūsu spožums, gan posts. Tehnoloģijas ļoti strauji noveco... Taču mēs lepojamies ar savu ultrasonogrāfijas iekārtu parku - vairāk nekā 25 šādas iekārtas (visas jaunākās ir augstākās klases). Esam iegādājušies gandrīz visu, kas pieejams šajā jomā. Ja līdz šim bija iespējami četru dimensiju akušieriskie izmeklējumi, tagad varam nodrošināt ne tikai četru dimensiju vaginālos un krūšu, bet arī prostatas, kardioloģiskos, vairogdziedzera un vēdera dobuma orgānu izmeklējumus. Esam ieviesuši arī pilnīgi jaunu diagnostikas metodi - sonoelastogrāfiju, kas ir ļoti būtiska onkoloģisko slimību agrīnā atklāšanā. Esam pionieri digitālās radioloģijas jomā. Ādas slimību diagnostikā izmantojam ne tikai digitālos dermaskopus un siaskopus, bet arī konfokālo lāzermikroskopiju, ar kuras palīdzību varam veikt pacienta citoloģisko vai histoloģisko izmeklēšanu dzīvos audos."

Augsti kvalificētus speciālistus, modernas diagnostikas iekārtas un ārstēšanas iespējas par savas klīnikas potenciālu uzskata arī M. Andersons. „Mūsu ekstrakorporālās litotripsijas iekārtu izmanto 90% no visām šajā jomā nepieciešamajām procedūrām. Tāpat ļoti nopietns ieguldījums ir pagājušā vasarā uzstādītā Latvijā pirmā 64 slāņu datortomogrāfijas un jaunā scintigrāfijas iekārta." 

Savukārt S. Dauškane-Platace par prioritāti izvirzījusi un lielākās investīcijas ieguldījusi klientu servisā. „Mūsu klientam nav jābrauc trīs kvartālus apkārt, lai atrastu, kur nolikt automašīnu. No stāvvietas, kas izvietota pagrabstāvā, ar liftu nonāk klīnikā. Gaidot ārstu, klients var komfortablos apstākļos dzert tēju vai kafiju, strādāt ar bezvadu internetu. Ļoti stingri sargājam informāciju par pacientiem. Sabiedrībā populāriem cilvēkiem, kuri vēlas saglabāt konfidencialitāti, ir iespēja nonākt ārsta kabinetā, atbraucot ar speciāli šim nolūkam paredzētu liftu. Durvis ārstu kabinetos ierīkotas tā, ka tās bez atslēgas var atvērt tikai no iekšpuses. Līdz ar to vizītes laikā pacientu un ārstu neviens nevar iztraucēt. Katram medicīnas pakalpojumam ir stingri definēti kvalitātes kritēriji. Noteikts, kas ārstam vizītes laikā jāizdara. Mediķis pieņemšanas laikā nerunā pa telefonu un nekonsultē citus pacientus. Vidusmēra vizīte ilgst vismaz pusstundu. Līdz ar to samazinās potenciāli atkārtoto vizīšu skaits par neskaidriem jautājumiem. Slēdzot līgumus ar ārstiem, daudzi apgalvoja, ka var iekļauties 15-20 minūtēs. Tad vienojāmies, ka atlikušās minūtes viņi veltīs vienkārši sarunai ar pacientu. Ikviens lēmums par turpmāko ārstēšanu tiek pieņemts saskaņā ar pacienta vēlmēm. Gribam izdarīt visu iespējamo, lai klienti vēlētos nākt uz mūsu klīniku arī profilakses nolūkos. Labi zinām, cik būtiska ir profilakse, bet tajā pašā laikā dzirdam par gadījumiem, kad ārsti noraidoši izturas pret cilvēkiem, kuri atnākuši bez sūdzībām. Jo aiz durvīm sēž rinda ar tādiem, kuriem tās ir ļoti nopietnas...

Līdz ar mūsu ienākšanu tirgū, iespējams, arī citas veselības aprūpes iestādes vairāk padomās par to, kā saviem klientiem nodrošināt to, ko patiesībā viņiem ir tiesības gaidīt. Taču var jau saprast arī tos, kuri šobrīd lietas labā nedara neko - ja cilvēki nāk un maksā tāpat, kādēļ censties?"

Vidusmēra klients

Apmēram 50-60% privāto medicīnas iestāžu pacientu ir cilvēki, kuru darba devēji parūpējušies par viņu veselības apdrošināšanu. Pārējie ir turīgi cilvēki, kuri par savu veselības aprūpi maksā paši. Šajā grupā stabilu klientu loku veido arī ārzemēs dzīvojošie un strādājošie latvieši. Aptaujātie privāto medicīnas iestāžu vadītāji atzīst, ka šie pacienti ar viņu klīnikās sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem esot visapmierinātākie - jo izjutuši, kādas kvalitātes medicīnas pakalpojumus par vairākas reizes augstākām cenām piedāvā citās ES valstīs. Raksturojot privātās medicīnas iestādes vidusmēra klientu, var sacīt, ka tas ir cilvēks, kuram veselība ierindojas prioritāšu saraksta augšgalā. Viņam ir svarīgi saņemt pakalpojumu laicīgi, nevis mēnešiem gaidīt valsts apmaksātās medicīnas diktētajās rindās. Veselības centrā 4 15% pacientu ir līgumi ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru (VOAVA). Visaizņemtākajiem šeit tiek piedāvāts personiskais medicīniskais sekretārs. Tiesa, šādu pakalpojumu iespējams nodrošināt tikai pašiem turīgākajiem klientiem.

Medicīnas sabiedrības ARS pētījumi vēsta, ka divas trešdaļas pacientu ir sievietes, vairākumam klientu ir augstākā vai vidējā izglītība. „Tie ir inteliģenti cilvēki, kuri apzinās savas tiesības un arī iespējas," klientus raksturo M. Andersons.

Rindas - arī privātajā medicīnā

Gan M. Rēvalds, gan M. Andersons par vienu no būtiskākajām problēmām min pieprasījumu, kas pārsniedz iestāžu iespējas. „Ikviens klients noteikti vēlētos, lai pieņemšana notiktu norunātajā laikā, bet diemžēl arī tiem, kuri par vizīti pie ārsta maksā, nākas pagaidīt," stāsta M. Andersons. „Mēģinām šo problēmu risināt, tomēr pilnībā pret to cīnīties grūti. Medicīnas pakalpojumi pie mums ir trīs četras reizes lētāki nekā vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs, no kurām pērkam iekārtas. Tas nozīmē - jāstrādā ar ļoti lielu apgrozījumu."

„Risinājums nav arī cenu paaugstināšana," spriež M. Rēvalds. „Tā kā atrodamies nepārtrauktā dialogā ar apdrošināšanas kompānijām, nevar būt runa par pakalpojumu cenu lēcienveidīgu pieaugumu. Turklāt vienmēr aktuāls paliek jautājums par maģisko robežu, aiz kuras klients vairs nav gatavs maksāt no savas kabatas. Beigu beigās vienā brīdī viņš var izdomāt, ka lētāk samaksāt nelegālo honorāru ņēmējiem, kuri veic tādas pašas pārbaudes valsts slimnīcās. Līdz ar to kaut kas ir jāupurē. Nevar strādāt ar desmitreiz zemākām cenām nekā citviet pasaulē un sniegt tādas pašas vai vēl augstākas kvalitātes pakalpojumus... Tā kā uz darbinieku algām ekonomēt vairs nevar, vienīgais, kas atliek lielām, multifunkcionālām iestādēm, - ekonomēt uz klientu servisa rēķina. Šis apstāklis arī radījis situāciju, ka privātajā medicīnā parādījusies niša, kuras prioritāte ir ļoti augsts servisa līmenis. Tāpēc jaunajos projektos nopietni domājam arī par šo aspektu." 

Mazās un lielās prakses

Kādu brīdi bija vērojama tendence, ka ārsti labprāt veidoja mazas lokālas privātprakses, taču tagad atkal dodas uz lielajiem centriem. Aptaujātie klīniku vadītāji lielāku attīstības potenciālu saskata lielās, daudzfunkcionālās klīnikās. „Lielā mērā daudz kas atkarīgs no ārstu profila," spriež M. Rēvalds. „Ārsti, kuru specialitāte neprasa augstas tehnoloģijas (ģimenes ārsti, neirologi, fizioterapeiti, otorinolaringologi), var lieliski apvienoties un veidot arī mazas prakses. Viņi var iegādāties arī kādas tehnoloģijas, taču vienmēr būs robeža, aiz kuras tālāka attīstība būs liegta. Tiesa, ir speciālisti (piemēram, masieri), kuri, kādu laiku pastrādājuši lielajos medicīnas centros, iegūst klientūru un tad izveido puslegālas vai nelegālas iestādes, kurās turpina apkalpot šos pašus klientus, tikai... nemaksājot nodokļus."

„Lielai klīnikai ir citas iespējas, bet tas nozīmē, ka katram strādājošajam no sava personīgā pienesuma kaut kas jānovirza klīnikas infrastruktūras uzturēšanai," papildina M. Andersons. „Pirmkārt, jau dārgajām diagnostikas nozarēm."

„Viens no mazo prakšu mīnusiem, ko, nākot pie mums strādāt, min ārsti: pacientiem nav iespējams nodrošināt visus nepieciešamos medicīnas pakalpojumus," stāsta S. Dauškane-Platace. „Savukārt lielākā medicīnas centrā ārsts turpat var pacientu nosūtīt gan uz analīzēm, gan citiem nepieciešamajiem izmeklējumiem. Grūtnieces vajadzības gadījumā var doties uz ultrasonogrāfiju vai apmeklēt hematologu. Kad piedzimis bērniņš, māmiņai piedāvājam apmeklēt jauno vecāku skolu un fizioterapijas procedūras. Savukārt bērna aprūpi gatavi uzņemties neonatologi, pediatri vai speciālisti, kuru pārziņā ir psihoemocionālā veselība, bērns var nākt uz Montesori kabinetu. Ja uz ārsta pleciem gulstas menedžmenta problēma, viņš vairs nevar sniegt tik kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, kā vēlētos."

M. Rēvalds: „Zelta standarts ārstam, kas orientēts uz apjomīgu, legālu strādāšanu - pamatdarbu veic lielā slimnīcā, ārpus darba laika strādā kādā privātajā medicīnas centrā, kur sastop labus pacientus, kurus var kādreiz ārstēt arī slimnīcā. Ir arī mediķi, kuriem bez abām šīm darba vietām vēl ir pašiem savas prakses, kur viņi turpina klientus aprūpēt pēc operācijas vai nopietnākiem ārstniecības kursiem."

Fokuss darba ņēmējiem

Personāls nu jau vairākus gadus ir pati lielākā vērtība arī privātajās medicīnas iestādēs. Veselības centrā 4 ārstiem ir divu veidu statuss - darbinieki vai pašnodarbinātas personas, ar ko klīnika noslēgusi sadarbības līgumu. M. Rēvalds: „Nodrošinām vajadzīgo darba vidi, augstākās tehnoloģijas un risinām mārketinga jautājumus. Savukārt mediķa galvenais uzdevums ir radoši, brīvi izpausties. Viņam jāatbild par sava darba kvalitāti. " 

„Tas, ka mediķis pie mums uzaicināts strādāt, nozīmē, ka viņš ir novērtēts," teic M. Andersons. „Pie mums valda honorāru princips, tāpēc neaicinām cilvēkus, pie kuriem varētu nebūt pacientu plūsmas. Pacientiem tas nodrošina pieejamību augstas kvalifikācijas speciālistiem, savukārt speciālistiem tiek garantēti komfortabli, ar labākajām tehnoloģijām aprīkoti darba apstākļi un vieta, kur konsultēt pacientus. Vēl, protams, vērā ņemams faktors ir atlīdzība par ārstu darbu. Ja valsts ārstiem tikai nākamajā gadā sola paaugstināt ienākumus līdz 2,5 vidējām tautsaimniecībā nodarbināto algām, tad pie mums šāds atalgojums ir jau tagad. Tiesa, ja valsts minētos solījumus pildīs, arī mums nāksies palielināt honorārus saviem ārstiem, un tad gan vajadzēs paaugstināt pakalpojumu cenas. Nav taisnīgi, ka mūsu ārsti, kurus labprāt gaida visās vecajās ES dalībvalstīs, šeit saņem daudz mazāku atalgojumu nekā cilvēki, kuri darbojas, piemēram, nekustamo īpašumu jomā. Raugoties no ekonomiskā viedokļa, medicīnas pakalpojumi ir konkurētspējīgs produkts, un tie varētu būt ļoti laba eksporta prece. Proti, Latvijā veiksmīgi varētu ārstēt ārzemniekus."

Savukārt klīnikas Premium medical īpašais bonuss darba ņēmējiem ir komfortablie darba apstākļi. „Esam ieguldījuši vērā ņemamus līdzekļus medicīnas personāla atpūtas zonā, kas nodalīta no apmeklētāju plūsmas. Ārsti komfortablos apstākļos var iet dušā, dzert tēju vai kafiju, paēst, klausīties mūziku vai, neviena netraucēti, pašķirstīt kādu žurnālu. Šobrīd strādājam, veidojot iekšējo tehnoloģiju sistēmu, ar kuras palīdzību tiek reģistrēti visi procesi ārsta kabinetā. Piemēram, pēc katras vizītes izdrukāts pacienta un ārsta sarunas atšifrējumu. Ārsts jebkurā brīdī var būt drošs, ka viss kabinetā notiekošais netiks pavērsts kaut kā citādāk."

Negodīgā konkurence

Par vienu no būtiskākajām problēmām (aiz cilvēkresursu krīzes, ēnu ekonomikas un zemajām valsts investīcijām veselības aprūpē) privātās medicīnas pārstāvji min negodīgo konkurenci, kas rodas, valstij dāvinot slimnīcām dārgas aparatūras. Slimnīca pēc tam piedalās ambulatoro pakalpojumu sniegšanas konkursā un pārdod pakalpojumu par tādām pašām cenām kā privātais uzņēmums, kas iekārtas pircis ar bankas uzcenojumu. Kā lai konkurē ar iekārtu, kas ir uzdāvināta? Būtu tikai godīgi, ja uzdāvinātām iekārtām samazinātu tarifus!

„Patiesībā valstij vispār nebūtu jāinvestē ikdienas tehnoloģijās," uzskata M. Andersons, un ar viņu vienisprātis ir arī M. Rēvalds. „Tad varētu atlicināt līdzekļus jomām, kurās bez valsts atbalsta iztikt nav iespējams - transplantoloģijai, onkoloģijai, tuberkulozes ārstēšanai, invazīvajai kardioloģijai, intensīvajai terapijai u. c. Lai valsts investē kaut vai slimnīcu infrastruktūrā, nevis kropļo tirgu. Savukārt, raugoties no pacienta pozīcijām, - viņam vajadzīgi kvalitatīvi izmeklējumi par saprātīgu cenu vai valsts apmaksu. Taču valsts šobrīd gatava maksāt divreiz - vispirms nopērkot dārgas iekārtas, bet pēc tam - apmaksājot ar tām sniegtos pakalpojumus."

Privāto iestāžu vadītāji par vienu no būtiskākajām problēmām min arī tā dēvētos dubultstandartus. Kas tiek piedots valsts iestādēm, nekādā gadījumā netiek piedots privātajām. Neraugoties uz to, ka Latvija ir ļoti nabadzīga valsts ar ārkārtīgi slikti finansētu veselības aprūpes sistēmu, standarti pie mums ir stingri. Rezultātā izveidotas daudzas institūcijas, kas burta vārdā privāto iestāžu vadītājus žņaudzot. Nav runa par to, ka jāievēro drošības pasākumi. Bet - kāpēc lielajām veselības aprūpes iestādēm, lai nodrošinātu prasītos standartus, būtu jāalgo vesels inženieru korpuss, kura galvenā funkcija ir rakstīt papīrus... Tajā pašā laikā valstī katastrofāli trūkst inženieru!

Par naudu, kas neseko pacientam

Valsts joprojām ļoti maz pērk pakalpojumus no privātā sektora. Lielāks VOAVA pirkto pakalpojumu skaits vērojams pilsētas mikrorajonos izvietotajās privātajās veselības aprūpes iestādēs. Savukārt lielajās centra medicīnas sabiedrībās līgumi ar VOAVA sastāda 10-20%. „Līgumi tiek noslēgti uz vieniem noteikumiem - par VOAVA noteiktajām cenām, bez tiesībām uz papildu finansējumu no pacienta vai privātā apdrošinātāja," stāsta M. Andersons. „Līdz ar to līguma slēgšanas gadījumā cenas būtībā diktē VOAVA."

„Privātais sektors ir indikators, kas labi parāda, kuri pakalpojumi novērtēti atbilstoši to cenai, bet kuri - nē," turpina M. Rēvalds. „Mums pārmet, ka pērkam tikai izdevīgus pakalpojumus. Bet kāpēc vispār ir neizdevīgie pakalpojumi? Tādēļ, ka ir nepareiza cenu politika! Zinām, ka plānveida veselības aprūpe ir izdevīga, bet neatliekamā - neizdevīga elementāra iemesla dēļ - noteikti nepareizi tarifi. Kādēļ eksistē tarifu noteikšanas institūcijas, kuras nevēlas šos nepareizos tarifus labot? Ar ārstniecību tam, protams, maz sakara..."

Klīnikai Premium medical līgumu ar ­VOAVA nav vispār. „Valsts jau sen deklarējusi skaistu lozungu - nauda seko pacientam, bet patiesībā tā nenotiek," spriež S. Dauškane-Platace. „Ja grūtnieču aprūpe mūsu valstī ir bez maksas, kāpēc, nākot pie mums, sievietei par to jāmaksā pašai? Tāpat vēlāk - kāpēc vecākiem jāmaksā par bērna vakcīnām, ja nauda seko pacientam. Būtu tikai normāli, ja, reģistrējot mazuli pie ģimenes ārsta, attiecīgajai klīnikai tiktu pārskaitīta bērna veselības aprūpei paredzētā naudas summa. Tādā gadījumā cilvēkiem no savas kabatas vajadzētu piemaksāt tikai par pakalpojumiem, kurus valsts neapmaksā, vai arī starpību. Taču, ņemot vērā noteikumus, uz kādiem VOAVA slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm, arī privātajai iestādei ar zemākiem servisa rādītājiem ir neiespējami par attiecīgo summu nodrošināt daudzmaz normālas kvalitātes pakalpojumu. Skaidrs, ka visiem līdzekļu nekad nepietiks, tāpēc būtu tikai normāli, ja valsts apmaksātu veselības aprūpi noteiktām grupām, piemēram, pensionāriem, grūtniecēm, bērniem, bet pārējiem nāktos par sevi parūpēties pašiem. Šobrīd zināmas garantijas tiek dotas visiem, bet īsti to nav nevienam."

Brīvprātīgās apdrošināšanas sabiedrības...

Brīvprātīgās apdrošināšanas sabiedrības pilda lielisku kompensējošā mehānisma funkciju, kas ļauj darba devējiem apdrošināt strādājošos un tādējādi atslogot valsts veselības budžetu, vienlaikus dodot iespējas attīstīties kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Taču šo kompāniju mazajā Latvijā ir krietni daudz. Augstā konkurence apdrošinātāju vidū veicinājusi pacientiem un pakalpojumu sniedzējiem nedraudzīgu apdrošināšanas produktu radīšanu, vēlmi savus klientus ievirzīt valsts apmaksātajās veselības aprūpes programmās, norēķinu kavēšanu ar pakalpojumu sniedzējiem, neadekvātu atlaižu prasīšanu utt. „Mums ir sadarbības līgumi ar visām šobrīd strādājošajām veselības apdrošināšanas kompānijām," stāsta M. Andersons. „Tiesa, nav viegli to visu menedžēt."

„Apdrošināšanas polises, kura sedz ļoti maz vai nesedz neko, var izskaust tikai un vienīgi polises pircēji," uzskata S. Dauškane-Platace. „Tā nav polise, kas paredz klienta līdzmaksājumu. Darba ņēmējs, paskatoties, kādas polises pērk viņa darba devējs, var ļoti precīzi redzēt, kāda ir darba devēja patiesā attieksme. Polišu cenas šobrīd nav tik augstas, lai tās nevarētu atļauties katrs sevi un savus darbiniekus cienošs darba devējs."

„Pēdējā laikā gan tendence, ka apdrošināšanas kompānijas revidē pakalpojumu grozus un atsakās no dažādu pakalpojumu apmaksas, sāk mazināties," norāda M. Rēvalds. „Klienti tomēr ātri atšķir tā dēvētās surogātpolises un izsaka viedokli darba devējam. Ja apdrošināšanas polise paredz, ka par medicīnas aprūpes pakalpojumu beigu beigās tomēr jāmaksā valstij, tad brīvprātīgā apdrošināšana zaudē savu kompensējošo funkciju. Šo problēmu, par laimi, ir apzinājušies arī mūsu ministri... Tomēr pēdējā laikā aktualizējusies kāda cita problēma, t. i., civiltiesiskais risks. Apdrošināšanas kompānijas, kuras apdrošina civiltiesisko atbildību, kāpina prēmijas par šo darbības veidu, un parādās dažādi ierobežojumi. Piemēram, apdrošināt citu valstu pilsoņus. Privātajā sfērā ir vairākas plastiskās ķirurģijas klīnikas, kuras nav apdrošinātas, jo apdrošinātāji atsakās to darīt."

Prognozes

Ņemot vērā pašreizējo situāciju, cenas par medicīnas pakalpojumiem arī privātajā medicīnā turpinās augt. „Ja pēkšņi notiks brīnums un vienā dienā pamodīsimies ar veselības ministru un valdību, kas spēs nodrošināt veselības aprūpei nepieciešamos līdzekļus, ja veselības aprūpes sistēma tiks sakārtota tā, ka naudai nebūs iespējams iekrist Sprīdīša caurajā cepurē, tad labākajā gadījumā viss paliks tā, kā tas ir šobrīd," prognozē S. Dauškane-Platace.

„Domāju, ka mūsu valstī ļoti pietrūkst privātu stacionāru. Par to lielu interesi izrādījuši gan ārvalstu investori, gan dažādi kapitālfondi un vietējie biznesmeņi," spriež M. Rēvalds. „Taču, kamēr valsts nav ar mieru uzņemties zināmas garantijas investīciju aizsardzībai, nodrošināt kontaktu ar ­VOAVA, nopietnu ārvalstu investīciju vai papildu finanšu resursu nebūs. Riskēs un vinnēs tie, kuri šajā sfērā strādā..."

Šobrīd vistuvāk šāda projekta realizācijai ir medicīnas sabiedrība ARS. „Medicīnas pakalpojumu pašizmaksa turpina augt. Tātad būsim spiesti ieguldīt lielākas investīcijas darbinieku atalgojumā, bet pakalpojumu klāsts tuvākajā laikā daudzveidīgāks nekļūs," prognozē M. Andersons. „Ik dienu saskaramies ar to, ka mums ir ļoti nepieciešami privāti stacionāri. Taču šāda veselības aprūpes iestāde nav iedomājama bez drošas sterilizāciju sistēmas un intensīvās terapijas nodaļas. Tās ir divas ļoti dārgi uzturamas lietas, kā dēļ stacionāru attīstība Latvijā bremzējas. Tomēr, ja pieņem, ka problēmas pastāv, lai tās risinātu, viss pamazām nostāsies savās vietās."

Foto: Inese Austruma