Pietrūkst godīguma un savstarpējas cieņas
1. Šā rudens starptautiskās mediķu karjeras dienas daži nozares pārstāvji nodēvējuši "par mēģinājumu zagt Latvijas mediķu darbaspēku". Vai pārmetumi korekti?
Pārmetumi tiem, kas problēmas risina aizbraucot, ir bezkaunīga, demagoģiska liekulība. Politiķi, taukainos vaigus slaucīdami, no televīzijas ekrāniem bieži māca mūs, ka krīzes laikā jārūpējas pašam par sevi. Un gaužas, cik ļoti latvieši esot pieraduši pie valsts un pašvaldības palīdzības. Tad jau katru aizbraucēju reisu deputātiem vajadzētu pavadīt ar rožu klēpjiem un slavinošām runām par cilvēkiem, kas mazina valstij slogu un atvieglo dzīvi šeit palikušajiem Ludzas slimnīcu plānotājiem. Aizbraucēji nevis sēž un gaužas, bet rīkojas! Ne valstij, ne sabiedriskām organizācijām nav nekādu tiesību prasīt uzupurēšanos patriotisma vārdā uz tādas valsts altāra, kas izrāda klaju necieņu pašam vērtīgākajam, kas valstī ir, proti, tās pilsoņiem. 
2. Pavasarī sacījāt, ka esat reģistrējies darbam Lielbritānijā. Doma par aizbraukšanu joprojām ir dzīva?
Jā, tas lielā mērā atkarīgs no tā, kas notiks Latvijā. Negribu nokavēt brīdi, kad mūslaiku kirhenšteini kāps Maskavas vilcienā, trīcošajās rociņās turot lūgumrakstu uzņemt Latviju brālīgo tautu saimē.
3. Kā noturēt ārstus Latvijā?
Ārstus Latvijā nevajag censties noturēt, vajag dot iespēju nopelnīt ārsta cienīgu samaksu. Tikai tad, ja masveidā pietrūks profesionāļu, ierēdņi būs spiesti pacelt galvu no ierastajiem būvniecības, renovācijas un iepirkumu plāniem (ar 10 procentu "daļu" vai vairāk, ja paveicas) un konstatēt, ka vairs nav nasing spešal. No šā viedokļa pieminētās karjeras dienas un ārstu aizplūšana ir ļoti laba lieta.
4. Jūs 1990. gadā kā politiķis piedalījāties atjaunotās Latvijas būvēšanā. Kas būvēšanas procesā mums aizgājis greizi?
Valsti var izveidot divējādi - tā var būt vai nu vide sekmīgai indivīda darbībai, vai naidīgs represīvs veidojums, kur indivīds ir nevērtīgs. Pirmajā gadījumā indivīds ciena valsti un valsts - pilsoni. Cienot pilsoni, valsts nejaucas viņa dzīvē, nodrošina apstākļus sekmīgai darbībai. Vienkārša, saprotama likumdošana un efektīva, mazskaitlīga valsts pārvalde ir divas šādas valsts pazīmes. Savukārt pilsonis ciena valsti un ievēro likumus. Acīmredzot sarežģītajā 1990. gadu sākuma vidē lielā mērā saglabājās gan padomju valsts pamatprincipi, gan padomju pilsoņu attieksme pret valsti kā pret nedraudzīgu, represīvu veidojumu. Toreizējā Augstākā Padome pelnījusi pamatotus pārmetumus par nespēju veidot cita tipa valsts un pilsoņa attiecības.
5. Kā tas atspoguļojas šodien?
Šodienas Latvijā valsts netic pilsoņiem un ar likumu, noteikumu palīdzību cenšas tos kontrolēt un sodīt, savukārt pilsoņi likumus un noteikumus cenšas apiet. Likumu nepildīšanu un valsts apkrāpšanu domājošs pilsonis uzskata par goda lietu. Viens no efektīvākajiem veidiem, kā to darīt, ir pieņemt ārējo atribūtiku un retoriku un pa varas kāpnēm rāpties pēc iespējas augstāk, lai sasniegtu to līmeni, kurā valsts apkrāpšana tiek sankcionēta gandrīz vai oficiāli. Nokļūstot amatos, šie ļaudis visu vērtē pēc sava ģīmja un līdzības un uzskata, ka pilsoņi arī nodarbojas tikai ar valsts šmaukšanu, tāpēc tiek veidotas neskaitāmas aģentūras un dienesti ar vienu mērķi - kontrolēt, atklāt un pārmācīt - un pieņemti neizpildāmi likumi.
Arī pēdējo vēlēšanu rezultāti to uzskatāmi parāda. Vēlētājs domā, ka visi zog: gan Andris, gan Ainārs, gan Aivars, bet, piemēram, Aivars no nozagtā vismaz kaut ko atmet citiem, tāpēc jābalso par Aivaru. Un iznāk tāda kā luga "Aivaru gaidot": vēlētājs sēž zem kungu galda un alkatīgi gaida druskas, kas birs no augšas.
6. Kas jums nav pieņemams ārsta-valsts attiecībās?
Fundamentālā pretruna starp ārsta un valsts uzskatiem - ārsts vēlētos ar godīgu darbu kļūt turīgs, turpretī valsts (ko pārstāv veikli cilvēki, kuri nesaprot, kas ir darbs), ir pilnīgi pārliecināta, ka labklājību nodrošina veiklība un sakari, t.i., iespēja tikt pie nodokļu maksātāju naudas, ceļot kādu bezjēdzīgu celtni, rīkojot iepirkumus vai rakstot projektus par kaut ko līdzīgu Kombuļu lāzeršovam.
7. Kas ir labākais atjaunotās Latvijas laikā, ko jūs kā ārsts esat piedzīvojis?
Apziņu, ka Latvijas ārsts ne ar ko nav sliktāks par ārstu jebkurā citā pasaules valstī. Iespēju aizbraukt, ja tas izrādītos nepieciešams. Represīvo struktūru atkāpšanos tālāk dibenplānā.
8. Kāpēc, jūsuprāt, pēc divdesmit gadiem veselības aprūpē "esam tur, kur esam"?
Tāpēc, ka šajā laikā ir notikusi bezgalīga tarkšķēšana par un ap reformām un reformu imitācija. Tas, ka visiem veselības aprūpes sniedzējiem samazina piešķirto naudas daudzumu par apmēram vienādu procentu, nav reformas, bet neizlēmīgas muļķības triumfs. Jā, dažas Latvijas slimnīciņas tagad nodēvētas par aprūpes centriem un naktīs tur ir mazāk personāla, bet tas arī viss. Šodien katrs var aizbraukt uz jebkuru Igaunijas pilsētu un pārliecināties, kā izskatītos veselības aprūpe Latvijā, ja reformas būtu notikušas.
9. Varbūt starp mediķiem trūkst spēcīgu līderu, kas spētu pārstāvēt mediķu un inteliģences intereses?
Gan valstij, gan medicīnai pietrūkst nevis līderu, bet godīguma un savstarpējas cieņas. Kamēr pastāvēs "muļķības slavinājums", kamēr tiks apbrīnots negodīgums, nekas nemainīsies.
10. Kā nepazaudēt patriotismu un iemācīt to bērniem?
Lai gan šodienas Latvijas valsts patriotisma vairošanā nedara neko, patriotisms ir iekšējās attieksmes lieta. Gan es, gan mani bērni un mazbērni vienmēr būs Latvijas patrioti neatkarīgi no tā, kur būsim spiesti dzīvot.
Foto: no Doctus arhīva