Speciālisti slimnīcās un ģimenes ārsti noplāta rokas: kad viņi savu darbu padarījuši, pacienta atveseļošanas ķēdīte dažkārt pārtrūkst. Kamēr smags pacients sešus mēnešus gaida rindā uz rehabilitāciju, viņš zaudē iespēju atgriezties normālā dzīvē. Vai valsts ir saskaitījusi, cik darbaspējīgu roku šādā veidā zaudējusi? Kāds ir valsts qou vadis rehabilitācijas jomā?
Lai to noskaidrotu, Doctus devās uz Jūrmalu, uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari. Sarkano ķieģeļu augstceltne ar slīpajām jumta terasēm izskatās mazliet zaudējusi iepriekšējo gadu godību, taču visiem spēkiem cenšas nezaudēt formu. Vairākos stāvos rosās celtnieki, aprīlī finišē vērienīgs projekts par daudzfunkcionālu atbalsta centru bērniem ar īpašām vajadzībām. Ieceres un varēšana lielākas nekā valsts maciņa iespējas. Vaivaru valdes priekšsēdētāja p.i. BAIBA BUŠA teic: "Lai Dieviņš dod, ka projekts beidzas veiksmīgi, jo indikatori projekta rakstīšanas brīdī bija citādi..."
Cer, ka nebūs "Ludza 2"
Vedot uz 5. stāvu, kur izvietots jaunais daudzfunkcionālais atbalsta centrs bērniem, B. Buša stāsta, ka Vaivaru reitterapijas nodaļas būvniecībai zemes gabals jau iežogots, tūdaļ sāksies būvniecība. Bet ERAF projekta ietvaros tiek domāts par energoefektivitāti un saules kolektoriem, jo jumta terases no ekspluatācijas viedokļa ir ļoti neparocīgas - jumti tiek laboti atkal un atkal. "Mēs vienmēr esam kārpījušies: izremontējuši pa divām trim palātām, pirms pāris gadiem nopirkām jaunu rentgena iekārtu, arkoskopu, uztaisījām otru operācijas zāli. Ja dabūsim naudiņu, rakstīsim atkal projektu - visu pirmo stāvu esam iecerējuši izveidot kā ambulatoro nodaļu," nākotnes plānus atklāj Vaivaru vadītāja.
Baiba Buša: “Lielākā problēma? Neadekvātie tarifi, kas nesedz pakalpojuma reālās izmaksas, un redzējuma trūkums, kā attīstīt nozari“
Vaivaru 5. stāvā pēc 22 mēnešu darba par norvēģu naudu (EEZ finanšu instrumenta finansēts projekts, kas izmaksāja 764 700 eiro, no tiem 114 700 eiro Vaivaru un Latvijas partneru līdzfinansējums) tapušais centrs bērniem ar īpašām vajadzībām ieplānots kā vienas pieturas aģentūra, kur varēs saņemt gan informāciju (izveidots speciāls portāls), gan funkcionālu novērtēšanu un visaptverošu rehabilitāciju. Izstrādātas arī metodiskas vadlīnijas agrīnai bērnu funkcionēšanas attīstības traucējumu identifikācijai ģimenes ārstu, pediatru un citu speciālistu praksēs. Nodaļas vadītāja IVETA ALAINE pieredzes apmaiņā bijusi gan Amerikā, gan Vācijā - tagad Vaivari ne ar ko nav sliktāki.
Vienā 5. stāva spārnā iekārtotas palātas, bet otrā notiek pacientu funkcionālā izvērtēšana un rehabilitācija -"tādējādi ietaupās viens māsas dežūrpostenis". Cits aiz cita rindojas mākslas, mūzikas, smilšu terapijas, Montesori nodarbību, ergoterapijas kabineti, fizioterapijas zāles utt. I. Alaine rāda logopēda un psihologa kabinetos ierīkoto spoguļsienu, aiz kuras, netraucējot darba procesu, to var vērot studenti. Projektu par šīs nodaļas izveidi rakstījuši divas reizes. B. Buša: "Pirmajā reizē mūsu projektu izgāza. U. Līkops nedeva garantijas, ka Vaivari nākotnē pastāvēs. Viss mainījās uz labo pusi veselības ministra V. Veldres laikā, parādījās nauda un iespēja startēt ERAF projektos." Jaunais daudzfunkcionālais centrs vienlaikus var uzņemt 30 pacientus, kuru ārstēšanas ilgums vidēji ir 2-3 nedēļas. Projektu rakstot, plānojuši, ka gadā varētu uzņemt 1500 pacientu, taču tagad iezagušās bažas, vai valsts finansējums šādam pacientu apjomam būs pietiekams.
Prof. Aivars Vētra: “Vaivaru īpašais pakalpojums ir multiprofesionāla bērnu, neirorehabilitācijas un spinālo pacientu rehabilitācija un “monopols” skoliozes ārstēšanā”
Lai veicinātu maksas pacientu plūsmu, sākts hidroterapijas kompleksa remonts. Tas vairāk mērķēts uz ne tik sarežģītiem pacientiem, kuru prasības pret vidi, lai par rehabilitācijas pakalpojumu maksātu no savas kabatas, ir daudz augstākas. "Līdzko vannas būs vaļā, vērsim ciet baseinu, pēc četriem mēnešiem tam vajadzētu būt gatavam. Būs skaisti, ar siltajām grīdām," stāsta B. Buša. "Lietuvas biju šais vēst nieks Latvijā Antans Vinkus, ar ko mums bija draudzīgas attiecības, teica, ka Lietuvā tāda nav."
Vaivaru valdes loceklis prof. AIVARS VĒTRA uzsver, ka Vaivaru "īpašais pakalpojums", kāpēc Vaivari vajadzīgi Latvijas valstij un nes Nacionālā centra vārdu, ir tieši multiprofesionāla bērnu, neirorehabilitācijas un spinālo pacientu rehabilitācija, kā arī "monopols" tādas smagas patoloģijas kā skolioze ārstēšanā un rehabilitācijā, kas "turas par spīti pilnīgi neadekvātajam finansējumam, speciālistu masveida atlaišanai un grūtībām jaunu speciālistu piesaistīšanā, kā arī adekvātas darba samaksas nodrošināšanā". Īpaši svarīga ir arī iespēja uz Vaivaru bāzes apmācīt RSU studējošos, daudzus gadus te izglītojas rezidenti. Vaivari pamatoti lepojas, ka pērn ieguvuši eirosertifikātu kā Eiropas līmeņa apmācības centrs. A. Vētra stāsta, ka eirosertifikāts ir četriem fizikālās medicīnas un rehabilitācijas speciālistiem (pēc viņu akadēmiskā un pētnieciskā darba), viņš ir gandarīts, ka grūto eksāmenu eirosertifikāta iegūšanai nokārtojušas vēl trīs kolēģes - pretstatā zviedru kolēģiem, kas tajā izkrituši.
A. Vētra: "Ja finansējums Vaivariem ir samazināts divas reizes, bet valsts uzskata, ka pacientu skaits jāsaglabā iepriekšējais, tā nav adekvāta saruna... Ceram, ka nebūsim "Ludza 2": viss skaisti izremontēts, kapacitāte ir, bet finansējuma dēļ nevaram paņemt tik daudz pacientu, lai noslogojums būtu pietiekams."
Iveta Alaine: “Kas mani notur Vaivaros? Lēnām esmu šeit uzkāpusi pa karjeras kāpnēm. Bijusi iespēja salīdzināt, kā strādā citur pasaulē – tagad tas viss pieejams arī pie mums!”
Kā saimnieko konsolidācijas laikā?
A. Vētra stāsta, ka labajos laikos Vaivaros strādāja ap 600 darbinieku, tagad 400, ieskaitot saimniecisko, virtuves, administratīvo personālu - pacienta aprūpē vajadzīgo darba roku pašlaik esot divreiz par maz. Krīzes laikā aizvērtas Vaivaru filiāles Daugavpilī un Krāslavā. B. Buša gan bilst: cik vien iespējams, centušies saglabāt saviem speciālistiem darba vietu kaut uz nepilnu slodzi. "Aldziņas ir ļoti mazas, bet visi jau esam pieraduši skriet no vienas vietas uz nākamo. Reiz kāda māsiņa man teica: zini, es trīs dienas neesmu bijusi mājās..." Arī B. Buša administratīvo darbu savieno ar darbu pediatrijas nodaļā. Viņa joko, ka valdes priekšsēdētāja p.i. amatā viņai ir slīdošais grafiks - kā nav neviena cita, tā šis amats tiek viņai. Šos pienākumus viņa pildījusi jau 2005.-2007. gadā.
Vaicājam, kā finansējuma samazinājums skāris sniegtā pakalpojuma apjomu un cik garas pašlaik ir rindas. "Valsts pasūtījums ir 2300 pacientiem gadā. Mazliet "apcirpām" visas programmas, izņemot spinālo pacientu rehabilitāciju. Viņi visi nokļūst pie mums - ja spinālos pacientus nepaņems mēneša laikā, tad viņiem veidosies kontraktūras, izgulējumi. Svēta lieta ir arī bērni, kurus cenšamies paņemt uzreiz, divu trīs nedēļu laikā pēc slimnīcas." Insulta pacientiem gan jāgaida 6-7 mēneši.
Maksas pakalpojumu daļa nav liela (ap 500 pacientu gadā), daļa pacientu nevar atļauties samaksāt stacionārā pat līdzmaksājumu Ls 9,50 dienā, kur nu vēl nopirkt no savas kabatas rehabilitācijas pakalpojumu! Šad tad rinda, protams, tiekot apieta - ja pacients saprot, ka viņš rindā ir divsimtais un ģimene tomēr atrod iespēju samest naudiņu...
A. Vētra atzīst, ka nav pietiekami attīstīts veselības tūrisms, bet to varētu risināt remonti Vaivaru "kūrortmedicīnas lauciņā".
Vaivaru budžetam līdzīgi kā citām slimnīcām atspaids šobrīd ir sociālā spilvena finansējums. Naudu piepelna arī dienas stacionārs un ambulatorie pakalpojumi: reitterapija pieaugušajiem tiek sniegta tikai par maksu u.c. Pelnošās struktūrvienības ir hidroterapija, ēdināšana un viesnīcas daļa. Vaivari vieni no retajiem saglabājuši kulinārijas cehu, ir gan sava ēdnīca, gan restorāns. Ēdināti tiek ne vien pacienti un darbinieki, bet arī Vaivaru pamatskolas un bērnudārza audzēkņi. Vasarā, kad Vaivaru pamatskolā nometņu organizatori iznomā telpas, NRC Vaivari piepelnās ar ēdināšanu un baseina izīrēšanu.
Vaivari vieni no retajiem saglabājuši kulinārijas cehu, centram ir gan sava ēdnīca, gan restorāns
Uztver kā lētu nozari
Kā problēmu numur viens nozarē gan B. Buša, gan A. Vētra nosauc naudas trūkumu. Precīzāk - veselības aprūpes organizatoru attieksmi, uztverot rehabilitāciju kā ļoti lētu nozari. "Ja valsts mums samaksā 27 latus par gultas dienu, Amerikā par šādu pakalpojumu maksā 2000 dolāru," situāciju raksturo A. Vētra.
Viņš gan norāda, ka sistēmiski virziens ir pareizs - jaunais invaliditātes likums nosaka: cilvēkam nepiešķir invaliditāti, kamēr no valsts resursiem nav apmaksāts viss, ko varēja izdarīt, lai cilvēks par invalīdu nekļūtu. "Šobrīd gan Labklājības ministrijas ierēdņi labi domāto pasākumu gatavi novest līdz absurdam - individuālie rehabilitācijas plāni funkcionēšanas uzlabošanai pašlaik tiek pieļauti ne tikai tiem pacientiem, kas vēl nav invalīdi un kam ir arī reāls potenciāls atgriezties darbā, bet gan pilnīgi visiem - arī invalīdiem ar stāžu, kuru atteikšanās no invaliditātes bezdarba apstākļos ir vairāk nekā apšaubāma un kuru rehabilitācijas uzdevums ir veicināt viņu integrāciju sabiedrībā, necerot, ka viņi varētu no invalīda statusa atteikties!" stāsta A. Vētra.
Ko darīt situācijā, kad finansiālie resursi sarūk? A. Vētra spriež: tad jādiskutē, kā naudas mazumiņu tērēt saprātīgi. "Mūsu priekšlikums ir uzņemt divreiz mazāk pacientu, mērķtiecīgi atlasot tos, kam pēc rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas ir perspektīva, un tomēr atteikties no tiem pacientiem, kas nav motivēti. Diezgan smaga diskusija, kam, domāju, kolēģi nav gatavi." Viņš skarbi zīmē realitāti: tas, ka pacients ar stabiliem funkcionēšanas traucējumiem sešus mēnešus pēc insulta ierodas Vaivaros , jo beidzot izstāvējis rindu, ir apsveicami, taču, no otras puses, šis rehabilitācijas mēnesis viņa dzīvē neko daudz nemainīs. Ja šis mēnesis vajadzīgs, lai viņa ģimene atpūstos, tas ir pavisam cita veida pakalpojums. "Kopā ar Rīgas domi Vaivaros esam iecerējuši brīvdienu māju bērniem ar funkcionēšanas traucējumiem. Proti, tā nebūs rehabilitācija, drīzāk mēs šos bērnus pieskatīsim, darbojoties vingrošanas zālē, spēlējoties, lai ģimene tajā laikā var atpūsties. Taču, ja visa rehabilitācijas iestāde kļūs par šādu pieskatīšanas iestādi, tā būs traģēdija."
Profesors stāsta: līdzko rehabilitācijas pakalpojums nokļūst maksas nišā un speciālistiem maksā par gabaldarbu, fizioterapeiti, ergoterapeiti cenšas iet ārā no lieliem centriem un dibināt mazas praksītes, kur vienā nelielā telpā strādā divatā, trijatā. Veselības ekonomistiem šķiet: re, ir risinājums, kā samazināt izmaksas! Taču parādās cita problēma. Ja multiprofesionāla komanda šādi sadrumstalota, pacients pats kļūst atbildīgs par to, pie kāda speciālista meklēt palīdzību. Rezultātā krītas efektivitāte. A. Vētra: "Multiprofesionālas komandas mērķis ir nevis tas, lai pacients būtu n-reizes vingrojis, bet lai sāktu staigāt. Vaivaros mēs gadiem esam veidojuši multiprofesionālu komandu, nu krīze to lēnām grauj. Turklāt, ja strādā mazā praksē un trūkst lielu, spēcīgu rehabilitācijas centru, parādās cita bīstama tendence (tā notiek ne tikai pie mums, bet arī citviet pasaulē), proti, speciālists kļūst ļoti atkarīgs no pacientu plūsmas: ir pacients - ir nauda, nav pacienta - nav naudas. Un tad jau tas ir speciālista godaprāts nepakārtot rehabilitācijas plānus naudas plūsmām."
Maksas pacientu plūsmas palielināšanai sākts hidroterapijas nodaļas remonts. Nodaļas vadītāja Inga Garuta stāsta, ka nodaļa tikusi pie jaunām pērļu, zemūdens vannām
Vaivari - gala stacija?
B. Buša norāda uz vēl kādu sistēmiski risināmu problēmu - joprojām mūsu veselības aprūpes sistēmā neatrodas vieta smagiem pacientiem. Viņa stāsta par mākslīgi ventilējamu pacienti, kas Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā dzīvojusi trīs gadus, tad pārvesta uz Vaivariem . "Šobrīd mūsu speciālisti panākuši, ka paciente dienā elpo patstāvīgi bez aparāta, kā arī staigā ar staiguli. Vistrakākais - šeit arī viss apstājas! Aprūpes slimnīcā paciente nevar palikt, jo naktī viņai vajadzīgs mākslīgās ventilācijas aparāts, mājās viņu nevar paņemt, jo šāda aparāta iznomāšana ir ļoti dārga, turklāt vajadzīgas specifiskas zināšanas, lai ar to tiktu galā."
Tagad Vaivaros no P. Oša vadītās reanimācijas nodaļas uzņemta vēl viena līdzīga paciente - skaidrs, ka neatliekamās palīdzības slimnīcā nav ilgstoši jāuzturas šādiem pacientiem, bet vai gala stacija tiešām ir Vaivari ? Pagājušajā gadā Vaivaros bija septiņi smagi pacienti: rehabilitācijas programmas mērķis ir šos pacientus atradināt no mākslīgās ventilācijas aparāta, panākt, ka viņi sāk staigāt vai apsēžas ratiņkrēslā un aiziet mājās vai uz pansionātu. B. Buša: "Šāds mākslīgi ventilējamais pacients mums dienā izmaksā 70 latu, bet valsts mums samaksā 471 latu par gadījumu, klāt vēl jāpieskaita pacienta iemaksa. Parēķiniet: ja pacients pie mums uzturas 20 dienas, tad tie ir 20 lati dienā, kas nesedz pakalpojuma pašizmaksu. Ja mākslīgi ventilējamā kundzīte pie mums dzīvo jau otro gadu, tad nekas cits neatliek kā viņu fiktīvi izrakstīt un atkal uzņemt, pretējā gadījumā mēs salasīsim Vaivarus pilnus ar mākslīgi ventilējamiem pacientiem un būsim izsmēluši savas finansiālās iespējas."
Kā elpo rehabilitācija Latvijā?
A. Vētra, Veselības ministrijas galvenais speciālists fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā, gluži kā kartē lasīdams, uzskaita, kā "elpo" rehabilitācijas iestādes Latvijā. Līgatnes rehabilitācijas iestādi zem sava spārna paņēmusi pašvaldība, kas grib šo uzņēmumu noturēt virs ūdens, turklāt centra vadībā ir gudri, racionāli domājoši cilvēki. "Viņi izmanto to, ka Vaivaros un vēl dažās vietās nekā vairāk par valsts apmaksātu pakalpojumu nav. Ja uz to mērķtiecīgi strādā, tad arī pacientus dabū."
Vislabākos vārdus viņš velta V. Siļķem, Rīgas rajona slimnīcas Siguldā vadītājam, kurš "talantīgi sakombinējis rehabilitāciju ar aprūpes nodaļu". Tāpat uzslavas tiek Ludzas slimnīcas vadītājam J. Atstupenam, kurš mērķtiecīgi komplektē speciālistu komandu. "Ja Latgalē ir divarpus rehabilitācijas ārstu ar labu izglītību, tad viņš vienu, kas pērn beidza rezidentūru, ir pierunājis doties uz Ludzu. No Daugavpils universitātes viņam ir vairāki fizioterapeiti, bet no RSU - divi ergoterapeiti." Par rehabilitācijas centru Rāzna gan esot īpatnējs stāsts - tas palicis it kā bez vadītāja un pusceļā uz pievienošanu Rēzeknes slimnīcai.
Rehabilitācijas centrs Tērvete arī ir pašvaldības gādībā, bet šā centra nākotne neizskatās tik cerīga kā Līgatnē - "Tērvete vienmēr strādājusi vairāk sanatorijas, nevis rehabilitācijas režīmā". Laba rehabilitācijas nodaļa veidojoties Ainažu psihoneiroloģiskajā bērnu slimnīcā.
Uz papīra pašlaik stacionārā rehabilitācija ir Vaivaros un Vidzemes slimnīcā Valmierā, taču A. Vētra stāsta, ka realitātē ļoti laba nodaļa ar multiprofesionālu komandu ir Liepājas reģionālajā slimnīcā - "viņi izveidojuši veiksmīgu sadarbības modeli ar savas slimnīcas neiroloģijas un ortopēdijas nodaļām, uz Vaivariem pacientus sūta tikai tad, ja ir īpašas vajadzības".
"No daudzprofilu slimnīcām labs rehabilitoloģijas dienests ir Stradiņa slimnīcā, tiesa, ar diezgan spēcīgām, mūsdienām neatbilstīgām fizikālās medicīnas tradīcijām. Ļoti labs, bet mazs dienests dr. U. Beķera vadībā ir Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā," uzskaitījumu turpina A. Vētra. Taču kā lielu problēmu viņš saskata šāda vienota dienesta trūkumu lielākajā Latvijas slimnīcā - Rīgas Austrumu slimnīcā. Rehabilitācijas dienesta nav ne Ventspilī, ne Daugavpilī, ne Jelgavā, ne Jēkabpilī. Viņš min, ka naudas trūkuma dēļ rehabilitoloģiju nespēj attīstīt nedz Garīgās veselības valsts aģentūra, nedz arī Bērnu klīniskā universitātes slimnīca.
Par rehabilitācijas ambulatoro attīstību A. Vētram ir savs redzējums: "Tās finansēšanai vajadzētu notikt caur pašvaldību, jo rehabilitācija daudz vairāk nekā jebkura cita medicīnas nozare saistīta ar sociālo dienestu. Tad varam nospraust kopīgu mērķi ar nodarbinātības un sociālo dienestu. Un diviem cilvēkiem ar līdzīgu problēmu un līdzīgā vecumā tas var atšķirties. Ja mērķis ir atjaunot cilvēku darbā, tad diemžēl cilvēkam, kas dzīvo Kārsavā, kur ir 23% bezdarbs, rehabilitācijas "mērķis" ir dzīvot mājās un tērēt invaliditātes pensiju."
Par cilvēkresusursiem runājot, A. Vētra teic, ka masveidā speciālisti nav aizbraukuši ("fizioterepitu un ergoterapeitu izglītība ir adekvāta, mūsu absolventi strādā gan Eiropā, gan Amerikā"), arī spa kapacitāte paņemt cilvēkresursus ir ierobežota. "Taču mēs izceļamies ar to, ka mūsu resursu sadalījums un finansējums ir ļoti nevienmērīgs. Piemēram, Zemgalē (Jelgavā) uz 10 000 iedzīvotāju ir 1,6 fizioterapeiti, kamēr Kurzemē - tikai 0,35, savukārt valsts finansējums uz iedzīvotāju Jelgavā ir 10 reizes lielāks nekā Kurzemē."
Mazliet vēsturiska atkāpe, ko nevar ignorēt
Sarunas beigās A. Vētra min kādu vēsturisku, bet nozīmīgu atkāpi par nozari, kuru nevar ignorēt. Tās ir grūti risināmas pretrunas, kas starp fizikālo medicīnu un rehabilitāciju pastāv to vēsturisko atšķirību dēļ. Ja fizikālā medicīna ir ar 2000 gadu vēsturi un laikā, kamēr nebija farmakoterapijas u.c. tehnoloģiju, aizņēma teju 80% no ārstniecības tehnoloģijām (pašlaik, iespējams, nebūs pat nieka procents), tad rehabilitācijas vēsture mērāma tikai 90 gadu garumā, turklāt attīstījusies ļoti straujiem lēcieniem. Parādoties narkozei, antiseptikai un aseptikai, vēlāk antibiotikām, arvien vairāk cilvēku izdzīvoja. Un, jo vairāk dzīvību izdevās izglābt, jo vairāk bija sakropļotu cilvēku, kurus integrēt sabiedrībā nevarēja ar tradicionālajām metodēm. Fizioterapija, ergoterapija, logopēdija, tehniskā ortopēdija piedāvā ko pavisam citu nekā tradīcijām bagātā fizikālā medicīna.
Pretrunas parādās ikdienā. A. Vētra: "Fizikālās medicīnas ārsti formāli tiek uzskatīti par rehabilitācijas ārstiem, tas nozīmē, ka no viņiem tiek sagaidīts, lai novērtē funkcionēšanu, izstrādā individuālos rehabilitācijas plānus, tiek galā ar multiprofesionālu komandu, kaut praktiski visu mūžu viņi to vien darījuši kā izvērtējuši, kādas fizikālās medicīnas procedūras izmantot, un sadarbojušies ar fizikālās terapijas medicīnas māsām. Tagad viņiem blakus nostājas kolēģis ar bakalaura vai maģistra grādu fizioterapijā, kurš lasa literatūru un kuram aiz muguras ir spēcīga un "kareivīga" biedrība..."
Fakti
Kapitālsabiedrība NRC Vaivari ir vienīgais specializēts rehabilitācijas stacionārs Latvijā ar 300vietu kapacitāti, kapitāla daļu turētāja- Veselības ministrija. Filiāles: specializētais tehniskās ortopēdijas centrs Slokā, ambulatorā Universitātes rehabilitācijas klīnika Rīgā. Vaivaru sastāvā ir arī Tehnisko palīglīdzekļu centrs
400darbinieku: fizioterapeiti, ergoterapeiti, rehabilitologi, dažādu specialitāšu ārsti, psihologi, logopēdi, sociālie darbinieki, mūzikas, mākslas terapeiti, kā arī saimnieciskais un administratīvais personāls
2010.gadā stacionārā ārstējās 2772pacienti, ambulatori- 10700, izoperēti 36skoliozes pacienti
Pakalpojumus sniedz šādās programmās: ortopēdisko, spinālo pacientu rehabilitācija, neirorehabilitācija, bērnu rehabilitācija, muguras sāpju rehabilitācija, operāciju nodaļa un pediatrijas nodaļa
Slimnīca dibināta: 1992.gada 10.maijā
Apgrozījums: valsts finansētajām rehabilitācijas programmām 1,3miljoni latu (savulaik bija 3miljoni latu!)
Valdes priekšsēdētājap.i. kopš 2010.gada- Baiba Buša, valdes loceklis- Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centra vadītājs RSU prof.Aivars Vētra
