PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Modus vivendi

A. Valtere
Modus vivendi
Stradiņu simtgadē atbild Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Stratēģijas padomes loceklis un Internās medicīnas klīnikas vadītājs prof. Valdis Pīrāgs.

1. Kā pats pirmoreiz nonācāt Stradiņos?

1986. gadā, kad vēl biju students, mani uzaicināja Patoloģiskās fizioloģijas katedras vadītājs profesors Juris Leja. Jautāju, kurp jādodas, viņš teica: "O, ļoti vienkārši, pie vārtiem skatieties, kur ir baznīcas torņi, ejiet uz tuvāko ēku slimnīcā." Tā ir ēka, kur šodien atklāja Onkoloģijas klīniku.

2. Ko jums personiski nozīmē būt ārstam simt gadu vecā slimnīcā?

Stradiņiem ir ļoti daudzšķautņaina vēsture, te bijusi ne tikai slimnīca, bet arī skolotāju institūts, māsu skola, Pirmā pasaules karā laikā celtās koka barakas kalpo vēl šodien. Šī vienmēr bijusi spožu personību slimnīca. Ārpus Latvijas esmu strādājis ļoti modernās slimnīcās, taču tur nav gara pārmantojamības, drīzāk utilitāra fabrikas noskaņa. Stradiņos katra māja ir kā maza slimnīca ar citu kolektīvu un nostādnēm.

Valdis Pīrāgs Valdis Pīrāgs
Valdis Pīrāgs

3. Stradiņu lozungs: izcilība ārstniecībā, izglītībā un zinātnē. Kurš ir ķēdes vājākais, kurš stiprākais punkts?

Zinātne vēl ir autiņos, kaut ir ļoti senas tradīcijas un kvalitatīvi zinātnieki. Vai tas ir vājākais punkts - domāju, ka nav. Vājākais punkts - ir grūti vadīt šādu kompleksu slimnīcu, radīt kopējo virzību.

4. Kādus sasniegumus jūs uzsvērtu?

Numur viens - šī ir kļuvusi par augsto tehnoloģiju slimnīcu. Numur divi - Stradiņi kļūst par jauneklīgu slimnīcu, ir daudz izglītotu jaunu ārstu, lai gan tradicionāli Stradiņos bijusi hierarhiska struktūra ar cienījamiem profesoriem un, nedod Dievs, kāds jaunais izrāvās. Sasniegums numur trīs - krietni uzlabojusies menedžmenta efektivitāte.

 5. Kā šodien universitātes slimnīcai ir strādāt maksas medicīnas konkurences apstākļos?

Pagājušais gads bija kritisks, tomēr spējām atrast modus vivendi*. Tradicionāli Stradiņos bija pacienti, kas atgriezās pie saviem profesoriem, daudzi kā sanatorijā līdz pilnīgai izārstēšanai te pavadīja divdesmit dienu. Tā vairs nenotiek, ir daudz polimorbīdu pacientu, kuru slimības saasinājušās nabadzības dēļ. Palielinājusies darba intensitāte, vajadzība pēc ātriem izmeklējumiem. Pārmaiņu dzinulis nav tikai valsts finansējuma maiņa un konkurence, bet ļoti spēcīgi ietekmē jaunie ārsti, kas atgriežas, piemēram, no Oksfordas universitātes, mainot priekšstatu, kā lietām jānotiek.

 6. Gan Stradiņu simtgades pasākumā, gan Onkoloģijas klīnikas atklāšanā tika pieminēta Daugavas abu krastu slimnīcu konkurence. Kā vērtējat šo konkurenci?

Tas savā ziņā ir virzītājspēks. Sacensība ir ļoti sena, lielā mērā Gaiļ­ezera Latvijas Onkoloģijas centru un Linezeru izveidoja ārsti, kas aizgāja no Stradiņiem, jo bija "otrā ešelona" ārsti - spējīgi, bet neredzēja iespēju savai realizācijai. Ilgu laiku viņi atzina Stradiņus kā vecākos, šobrīd nomainījušās paaudzes, un ierobežota finansējuma laikā ekonomikai ir lielāka loma nekā tradīcijām - kāds vienmēr ir tuvāk ministram vai ierēdnim, kas pieņem lēmumus par naudas sadalīšanu, ir arī ne tik godīga konkurence. Problēma ar savstarpēji konkurējošām slimnīcām ir gandrīz visās valstīs, ārsti savā ziņā ir mākslinieki, tas ir nebeidzamais stāsts par primadonnām.

 7. Stradiņi mērķē konkurēt Eiropas un pasaules līmenī, ārstu vidū dzirdam vaicājumus, vai Latvija kā maza valsts spēj to finansēt un atļauties, vai šeit nav stāsts par šķērdēšanu?

Nevajadzētu nebeidzami atkārtot: mēs esam maza tautiņa, jo esam normāla lieluma Eiropas valsts, kurai vispirms jābūt mērķim - kvalitatīva medicīna Latvijas iedzīvotājiem, nākamais - konkurētspēja Eiropā. Šķērdēšana - tas drīzāk ir pozīcijas jautājums - pieticīgi palikt malā vai tomēr uzdrīkstēties būt kam vairāk. Ja kaut kur šobrīd ir vērts ieguldīt naudu, tad tādos projektos, kas sāks strādāt tad, kad viss ies uz augšu. Ir vērtības, kas atmaksāsies.

 8. Vai piekrītat viedoklim, ka ir tā sauktās zvaigžņu nozares, kur ieplūst vairāk naudas, un tādas, kas uz šo "zvaigžņu" rēķina mazliet cieš?

Nopietni cieš! Mana klīnika ir visvairāk cietusi no samazināšanām; mūsu ārstu spējas arī ir lielas, taču tas neizskan un netiek atalgots. Iezīmētais valsts finansējums rada situāciju, kad par vienu darbu ir nepieklājīgi trūcīga samaksa, un ir disciplīnas, kur ir ļoti labi novērtēts darbs. Rezultātā ārstu un medmāsu algas ir atšķirīgas. Tas mūsu slimnīcā ir pārmērīgi. No otras puses - objektīvi ir disciplīnas, kas attīstās straujāk un absorbē vairāk finansējuma.

9.  Cik Stradiņi ir pretimnākoši sadarbībai ar reģioniem, ar ģimenes ārstiem? Vai reizēm Stradiņu ārsti uz citiem neskatās no augšas?

Ja šeit ir augstās tehnoloģijas un vairāk iespēju galīgo diagnozi precizēt, ļoti asi var redzēt citu kolēģu kļūdas. Tomēr jāteic, ka ģimenes ārstu kvalifikācija daudzviet atpaliek no vēlamā, turklāt nav tik daudz kļūdu ār­stēšanā, cik agrīnā slimību atpazīšanā, profilaksē.

Zvaigžņu slimība vienmēr bijusi Stradiņu problēma. Šodien tas vairs nav tik aktuāli kā agrāk. Pēdējos gados lielās zvaigznes - vecie profesori - ne vienmēr ir tie, bez kuriem te pat ābols nenokrīt. Jauniem cilvēkiem bieži vien nav zvaigžņu slimības, kaut gan ir arī tādi gadījumi.

 10. Kādi būs Stradiņi pēc simt gadiem?

Nebūs jāgaida simt gadu, Rīga un Stradiņi būs starptautisks kompetences centrs Eiropas un pasaules kartē, kurp brauks mācīties un strādāt ārsti no citām valstīs, Stradiņi būs starpdisciplināra, moderna slimnīca ar labu komfortu un servisu. Šis būs uzņēmums ar caurspīdīgu un ekonomiski pamatotu ārstēšanas un diagnostikas sistēmu. Un Stradiņi kļūs par slimnīcu ar pacientu centrā, jo augstām tehnoloģijām un spīdošiem ārstiem ir jākalpo pacientam. Esam ceļā uz to.

 

 

Raksts žurnālā