Mediķu trūks arvien vairāk. Ko darīt? Daina Mūrmane Umbraško, Andrejs Spridzāns, Ints Bruņenieks

Izmantot visu, ko var izmantot

„Veselības ministrijas (VM) nostāja - ja ārstu nav, tad ir jāizmanto resursi, ko var izmantot," stāsta Daina Mūrmane-Umbraško. Proti, jāpaplašina ārsta palīga funkcijas. Vai jāļauj atgriezties medicīnā māsām, kuras to vēlas. Pašlaik Medicīnas profesionālās izglītības centra organizētā kvalifikācijas atbilstības pārbaude ir viena no iespējām atgriezties māsu praksē tām, kuras nav kādu laiku strādājušas savā profesijā.

Salīdzinot ar citu valstu pieredzi, kur optimālais ārstu skaits tiek noteikts, rēķinot uz 10 000 iedzīvotāju (mums tiesību aktos šādu standartu nav), Latvijā patlaban trūkst 634 ārsti - liecina VM 2005. gadā apkopotie dati. Visvairāk ārstu ir Rīgā un Rīgas rajonā; pastāv pat uzskats, ka Rīgā ārstu ir pārāk daudz. Vismazāk ārstu ir Latgalē, kā arī piejūras reģionā - Salacgrīvas, Saulkrastu, Limbažu apkārtnē un Tukuma rajonā.

Līdzīga situācija ir ar medicīnas māsām. Latvijā ir viens no zemākajiem māsu skaita rādītājiem Eiropā. Pietiekami medmāsu ir pilsētās, kur ir medicīnas māsu izglītības iestādes: Rīgā, Daugavpilī, Valmierā, Valkā, Jēkabpilī un Liepājā, kā arī šo pilsētu rajonos. Galvaspilsētā problēma ir māsu pāriešana darbā uz skaistumkopšanas saloniem vai SPA industriju.

Liela problēma Latvijā ir ārstniecības personu novecošanās. 2005. gadā 12 procenti praktizējošo māsu bija vecākas par 60 gadiem. Līdzīga situācija bija ar ārstiem - vairāk nekā 30 procenti ārstu bija vecāki par 55 gadiem, 56,8 procenti - vecumā no 35 līdz 55 gadiem, bet vecumā no 25 līdz 35 gadiem - 11,5 procenti. Jaunākajā vecuma grupā strādājošo ir par divām trešdaļām mazāk nekā pirmspensijas un pensijas vecuma ārstu.

Prognozējot ārstu skaitu 2010. gadā, VM sagatavojusi optimistisko un pesimistisko scenāriju. Ja pensionēsies 15 procenti pensijas vecuma ārstu un simts procenti rezidentu sāks strādāt savā profesijā, valstī trūks 1 070 ārstu, savukārt, ja pensijā dosies visi pensijas vecumu sasniegušie ārsti, bet darbu savā profesijā sāks 90 procenti rezidentu, valstī trūks 2 740 ārstu. Visvairāk trūks neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstu - optimistiskās prognozes liecina, ka pēc trim gadiem trūks vismaz 550 neatliekamās palīdzības mediķu. Trūks arī anesteziologu-reanimatologu, ķirurgu, ģimenes ārstu, pediatru, zobārstu, traumatologu, ortopēdu un citu specialitāšu ārstu.

Viens no VM iecerētajiem ceļiem ārstu trūkuma problēmas risināšanai ir ārsta palīga funkciju paplašināšana. Piemēram, ārsta palīgi varētu veikt daļu ģimenes ārsta funkciju, viņiem varētu ļaut līdz zināmam līmenim aprūpēt pacientus. Tas nepieciešams, jo vairākos Latvijas reģionos ģimenes ārsti nevēlas strādāt, bet citās ģimenes ārstu praksēs reģistrēts pārāk daudz pacientu. Pērn tika izsludināts konkurss, piedāvājot 15 000 latu par pārcelšanos uz šiem rajoniem, taču neviens ģimenes ārsts šajā konkursā nepieteicās. Koledžas ir atsaukušās mūsu aicinājumam apmācīt vairāk ārstu palīgu - tā 2006. gadā mācības beidza 20 ārstu palīgi, šogad - 102. Protams, uzticot daļu funkciju ārstu palīgiem, nedaudz tiek pazemināta pakalpojuma kvalitāte. Ārstu palīgus varētu piesaistīt arī neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai; par šo jautājumu gan vēl būs daudz jādiskutē ar neatliekamās palīdzības sniedzējiem, jo patlaban VM un Neatliekamās medicīniskās palīdzības asociācijas viedoklis atšķiras. VM nostāja - ja ārstu nav, ir jāizmanto pieejamie resursi!

Prognozējam, ka nākotnē vairāk jauniešu izvēlēsies studēt medicīnu, kā arī sistēmā atgriezīsies no tās aizgājušie ārsti. Protams, ne visi medicīnas studiju programmās uzņemtie jaunieši pabeidz mācības un turpina darbu profesijā. Piemēram, 2005. gadā apmēram 25 procenti no Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes medicīnas fakultāšu beidzējiem neturpināja darbu savā profesijā. Šogad mācības beidza 170 mediķi, bet rezidentūrai pieteicās 148.

Lai gan pašlaik valstī pastāv obligātā rezidentu sadale ārstniecības iestādēm, tiek ņemti vērā īpaši iemesli, piemēram, ģimene. Ja jaunais ārsts nevēlas strādāt norādītajā slimnīcā, viņš var atmaksāt rezidentūras naudu un palikt sev vēlamā vietā. Iespējams, jāmaina sistēma, vēl nepieciešamas diskusijas ar Izglītības un zinātnes ministriju.

VM plāno pētīt arī patieso situāciju, cik patiesībā noslogotas ir ārstniecības personas. Arodbiedrības pauž viedokli - ārsti ir ļoti pārstrādājušies - vienlaikus, pēc mūsu datiem, ir situācijas, kad cilvēks vienā laikā atrodas vairākās ārstniecības iestādēs. Nepieciešams izstrādāt štata normatīvus - cik ārstu un māsu aprūpē slimnieku. Pašlaik ir izstrādāta programma, cik slimnieku vajadzētu aprūpēt māsām; šīs programmas funkcionalitāti gan vispirms nepieciešams pārbaudīt pāris ārstniecības iestādēs.

Daudz kas atkarīgs arī no slimnīcu vadītāju piedāvājuma mediķiem - variāciju iespējas ir, jo VM tikai nosaka zemāko algas līmeni. Gada sākumā apkopotie dati liecināja, ka atsevišķās slimnīcās ārstiem tiek maksāta zemākā alga, citās par 100 līdz 300 latiem lielāka. Lai nodrošinātu lielākas algas, VM domā ierosināt celt darba ražīgumu, piemēram, veicot vairāk manipulāciju ar aparatūru, maksimāli to noslogojot. Lai piesaistītu mediķus reģioniem, aicinām pašvaldības radīt jaunajiem ārstiem motivāciju, piemēram, nodrošinot dzīvojamo platību vai piedāvājot stipendijas.

Valstiska pieeja: pievilcīga darba un dzīves vide, regulāra piemaksa rajonu ārstiem

Dobeles un apkārtnes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns situāciju cilvēkresursu jomā raksturo kā satraucošu. Taču uzskata, ka tā vietā, lai taisītu drāmu, ir aktīvi jārīkojas. Viņam ir arī priekšlikumi, ko darīt.

Mazliet statistikas. Dobeles slimnīcā strādā 315 darbinieku, no viņiem 53 ir ārsti, 121 - vidējais medicīniskais personāls, 51 - jaunākais medicīniskais personāls. Darbinieku vecuma struktūra iezīmē negatīvas, es pat teiktu, bīstamas tendences. Pensijas vecumā (60 gadi un vecāki) mums ir 22,9% ārstu. Visvairāk ir ārstu vecumā no 50 līdz 60 gadiem - 37,1%. Vecuma posmā virs 50 gadiem slimnīcā strādā 60 procenti ārstu, 29,3 procenti māsu un 38,3 procenti no jaunākā medicīniskā personāla. Ko varam likt pretī šiem skaitļiem? Jaunie praktiski nenāk, šis gads ir cerīgāks - darbu uzsāka kolēģe, kura pie mums bija strādājusi par dežūrārsti, un vēl viena jauna ārste pēc neonatoloģijas rezidentūras.

Ja lūkojam, ka pelēkajā zonā ir 22,9 procenti ārstu, tad darba vakances ir visās jomās. Atsevišķās specialitātēs, piemēram, neiroloģijā, ilgstoši strādā tikai viens speciālists. Tas nozīmē - sarežģīti izbrīvēt atvaļinājumu, šī speciālista konsultācijas nav pieejamas ambulatori. Arī dzīves diktētā speciālistu braukāšana pa slimnīcām rada problēmas - kropļo ārstu savstarpējās attiecības. Lai nodrošinātu speciālistu pieejamību, slimnīcas reizēm ir spiestas pārmaksāt. Šāds modelis neveicina labu komandas darbu.

Situāciju ar dežūrārstiem lokālajās daudzprofilu slimnīcās varētu uzlabot, ja būtu tāmes finansējums jeb iezīmētā nauda šiem speciālistiem. Par to tiek aktīvi diskutēts. Tā kā gultas dienas vērtība un pacienta iemaksa daudzprofilu reģionālajās slimnīcās ir augstāka nekā lokālajās, atrodamies nevienlīdzīgās pozīcijās. Krietni zaudējam, jo algas dežūrārstiem un par neatliekamās palīdzības sniegšanu ir jāatrod no kopējā slimnīcas budžeta. Taču kvalificētu speciālistu darbs, tehnoloģijas maksā vienādi!

To, vai jaunais speciālists nāks vai nenāks uz konkrēto vietu, nosaka ne tikai slimnīca, bet dažādu apstākļu kopums. Infrastruktūra - skolas, bērnudārzi, darbavieta dzīvesbiedram, ja viņš nav mediķis, dzīvoklis vai māja, satiksme utt. Tā kā dzīvojamie fondi ir privatizēti un jaunas mājas pašvaldības praktiski nebūvē, pašlaik jautājumi par dzīvojamo platību ir sarežģīti risināmi.

Tikai modernas tehnoloģijas, manuprāt, arī nav āķis, kas piesaistīs jaunos ārstus. Pateicoties valsts atbalstam un Eiropas Savienības struktūrfondiem, daudzu rajonu slimnīcās ir pieejamas mūsdienīgas tehnoloģijas. Piemēram, mums jaunatklātajā Radioloģijas nodaļā ir vismodernākā un jaunākā aparatūra. Nedomāju arī, ka obligātā sadale ir risinājums. Ja skatāmies no jauno ārstu tiesību viedokļa, tad gluži pret viņa gribu kaut kur aizsūtīt nevar. Arī stipendiju maksāšana topošajiem ārstiem slimnīcai nedod garantijas, ka jauno speciālistu Rīgas lielās klīnikas nepārpirks. Turklāt slimnīcai jau nav nemaz tik daudz liekas naudas, lai varētu kreditēt jauno ārstu mācības.

Risinājumus redzu valsts politikā. Pirmkārt, jāsabalansē ieguldījumi un jāinvestē slimnīcās ārpus Rīgas - lai rajonu medicīnas iestādēs ir iespēja sakārtot darba vidi, ieviest jaunas tehnoloģijas, kas ieinteresētu jaunos ārstus. Nākamais solis - diskutēt par piemaksām ārstiem, kas strādā ārpus Rīgas. Cik kilometru no Rīgas, tik latu pie algas!?

Treškārt, būtu vērts apspriest hipotekāro kredītu aizdevumus un to dzēšanu vai atdošanu ar ļoti atvieglotiem noteikumiem, piesaistot jaunos speciālistus konkrētai vietai. Lai jaunajam ārstam ir iespēja uzreiz pēc studijām uzcelt māju visskaistākajā vietā. Un, ja ārsts konkrētajā slimnīcā nostrādā, piemēram, trīsdesmit gadus, viņam nekas nav jāatmaksā. Protams, sīki jāpārdomā nosacījumu un saistību pakete. Taču tas radītu iespēju izaugt vairākām paaudzēm, kas vēlas atgriezties dzimtajās mājās, nevis meklē laimi Īrijā. Risinājumam cilvēkresursu problēmai jābūt kompleksam: darba vide, tehnoloģijas, piemaksa, dzīves vide. Domāju, ka ir vērts saspringt, ja vēlamies, lai augsti kvalificēti speciālisti paliek Latvijā.

Vilinošais faktors rajonos - algai jābūt lielākai nekā Rīgā

Darbdienās jaunais ķirurgs Ints Bruņenieks ir sastopams Aizkraukles slimnīcā, reizi nedēļā viņam ir arī ambulatoras konsultācijas. Divreiz mēnesī kā proktologs pieņem pacientus Jēkabpilī I. Kudiņas ģimenes ārsta praksē. Divreiz mēnesī dežurē P. Stradiņa slimnīcā. Tas dod iespēju piedalīties sarežģītās operācijās un no kolēģiem uzzināt jaunāko informāciju par dažādām novitātēm. Dažus jaunumus viņš cenšoties ieviest arī Aizkrauklē. „Sanāk diezgan noskrieties, bet zem guloša akmens ūdens netek..."

Lauku slimnīcās jaunie ārsti, īpaši ķirurgi, ir ļoti pieprasīti. Ķirurģijas rezidentūru 2006. gadā pabeidzām divi, bet rajonos pieprasīja septiņus. Saņēmu vairākus piedāvājumus no rajonu slimnīcām, taču izvēlējos Aizkraukli, jo pats esmu no šīs puses un šajā slimnīcā dežurēju jau kopš rezidentūras trešā gada.

Diemžēl Rīgā ārstu ir pārpārēm. Jaunajiem speciālistiem ar labiem radurakstiem un sakariem ir vieglāk dabūt vietu Rīgas klīnikās, kamēr pārējie kļūst par volontieriem (strādā nodaļā par velti, dzīvo no dežūru samaksas un pacientu pateicībām) vai aizpilda baltos plankumus rajonu slimnīcās. Nav tā, ka Rīgā maksā vairāk, dažkārt rajonos slimnīcas administrācija ir pat pretimnākošāka. Taču Rīgā ir vilinošākas izaugsmes un zinātnisko darbu izstrādāšanas iespējas. Rīgā veic vairāk operāciju, tās ir sarežģītākas un augstākas klases, kurās var gūt kvalificētākas iemaņas. Zinātniskos darbus varētu izstrādāt arī rajonu slimnīcās, bet te par noteiktu tēmu ir pārāk maz materiāla.

Mani vecāki nav mediķi, ne citādi pazīstami cilvēki, esmu no vienkāršas sēļu ģimenes. Varbūt man ir pacietība un spītība, jo sevi cenšos pierādīt ar neatlaidīgu darbu. Došanās uz Aizkraukles slimnīcu man bija vispieņemamākais variants, jo darbu Rīgā man atteica. Tāpēc devos uz vietu, kur mani sagaidīja atplestām rokām.

Rezidentūras laikā bija doma doties prom no Latvijas, taču ģimene manas aktivitātes piebremzēja. Palikšana Latvijā man saistās ar patriotiskām jūtām un zināmā mērā arī ar svešvalodas grūtībām. Turklāt man ir slinkums iziet birokrātijas mašinēriju, lai dotos strādāt uz ārzemēm legāli. Domāju arī, ka ne dzīve, ne darbs ārzemēs nav nekāda medusmaize...

Darbam rajona slimnīcā noteikti ir vairākas priekšrocības. Ar pacientu un konkrēto gadījumu esi viens pret vienu. Dažkārt uzņemšanas nodaļā jāiztiek ar parastām analīzēm un savām zināšanām. Te nevar pasaukt kādu citu speciālistu un veikt sarežģītus izmeklējumus; arī ar savām kļūdām jātiek galā pašam. Tas iemāca patstāvību.

Manuprāt, lai piesaistītu jaunos ārstus rajonu slimnīcām, algām jābūt lielākām par Rīgas ārstu algām. Tas ir būtiskākais vilinošais faktors. Algai jābūt tādai, lai varētu uzturēt ģimeni, regulāri izglītoties un atpūsties pēc saspringtajām darba dienām. Sakārtota infrastruktūra ir nozīmīgs, bet ne izšķirošs faktors. Tā noteikti tiks ņemta vērā, izvēloties starp vairākām rajonu slimnīcām, bet ne atsakoties no Rīgas. Arī dzīvokļa piešķiršana jaunai ģimenei nāktu par labu, izvēloties rajona slimnīcu. Dažkārt ir būtiski atrast darbavietu arī dzīvesbiedram, jo, beidzot rezidentūru, lielākajai daļai jauno ārstu jau ir ģimenes. Novērtēju arī iespēju strādāt ar dažādām tehnoloģijām.

Obligātā sadale varētu atrisināt mediķu trūkumu rajonos, bet patiesībā ir daudz un dažādi paņēmieni, kā to apiet un nokļūt sev vēlamajā vietā Rīgā. Domāju, ka sadales sistēma reāli nestrādā.

Man ir gan tuvāki, gan tālāki mērķi. Lielus vadošus amatus, piemēram, kļūt par deputātu pilsētas domē vai Saeimā, negribētu ieņemt. Vēlētos būt tautas cienīts un godāts ārsts, būt aktīvs praktiskajā ķirurģijā.

Foto: Inese Austruma, Margarita Celmiņa