PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Mantotais aicinājums: Dace Melka, Guna Zaķe, Andris Gardovskis

B. Vahere
Mantotais aicinājums: Dace Melka, Guna Zaķe, Andris Gardovskis
Būt ārstam nozīmē ne tikai piederēt zināmai profesijai – tas ir dzīvesveids. Tāpēc laikam jau likumsakarīgi, ka šīs profesijas pārstāvji var lepoties ar daudz un spēcīgām dinastijām. Kādas bērnības atmiņas iespaidojušas profesijas izvēli? Ko nozīmē vecāku “zīmogs”? Cik viegli vai sarežģīti turpināt iešanu vecāku pēdās – jo pacienti un kolēģi vismaz sākumā vērtēs, salīdzinās... Un kādas vecāku mācības paturētas prātā?

Dace MELKA, Latvijas Jūras medicīnas centra  Ginekoloģijas nodaļas vadītāja Dace MELKA, Latvijas Jūras medicīnas centra  Ginekoloģijas nodaļas vadītāja
Dace MELKA, Latvijas Jūras medicīnas centra Ginekoloģijas nodaļas vadītāja
Vecāki sūro medicīnas pusi prata neparādīt

"Tas bija tik sen, kad izvēlējos šo profesiju... Toreiz viss šķita skaisti, romantiski, iztēlojos sevi baltajā halātā, ar fonendoskopu vai bez - tas nu tā," smaidot atceras DACE MELKA. Viņa savā dzimtā ir mediķe otrajā paaudzē. Ārste vēl tagad reizēm satiek sava tēva - slavenā ginekologa Ērika Melka pacientus, un tie ir ļoti patīkami, patiesas sirsnības pilni mirkļi. Pie Daces nākuši arī viņas mammas - terapeites Ernas Zentas Melkas pacienti, arī viņu joprojām atceras ar labu vārdu.

"Vecāki kaut kā prata mums, bērniem, medicīnas sūro pusi neparādīt. Viņi savas darba problēmas uz mājām nenesa. Tāpēc ilgu laiku bija priekšstats, ka tēvs aiziet, izoperē un pacients var laimīgs dzīvot tālāk. Bet to, ka, lai tā būtu, jāiegulda ļoti smags darbs daudzu gadu garumā, domās un sirdī esot pie saviem pacientiem septiņas dienas nedēļā, arī naktīs un brīvdienās, sapratu tikai tad, kad pati sāku strādāt.

Tā kā skolā man labi padevās arī svešvalodas, vienu brīdi par profesijas izvēli mazliet šaubījos, domāju - varbūt studēt valodas? Tomēr, kad pienāca izšķirīgais brīdis, izvēlējos medicīnu. Ja no agras bērnības esi ārstu vidē iekšā, tas šķiet pats par sevi saprotams. Neatceros, ka profesijas izvēlē kāds no vecākiem būtu mani kaut kā virzījis, taču laikam jau visu noteica vide un gaisotne. Tiesa, brālim gan nebija ne mazākās vēlēšanās iet vecāku pēdās. Arī abi viņa dēli ir ar augstāko tehnisko izglītību, katram savs bizness. Viņi ārstu dzīvesveidu esot atskatījušies, redzot, kā iet man, tēvam un tēva brālim, kas bija ķirurgs. Taču varbūt kāds no brāļa četriem mazbērniem izvēlēsies studēt medicīnu... Man bērnu nav. Ir jau mazliet žēl, ka mūsu dzimtā ar mani ārstu dinastija beidzas, taču tajā pašā laikā labi saprotu arī jauniešus - viņi labi redzēja, kā tēvs brīvdienās skrēja uz nodaļu. Tēvs atdeva medicīnai sevi visu. Mammīte bija spiesta uzmanību vairāk dalīt, lai parūpētos gan par bērniem, gan pacientiem un vēl saviem vecākiem. No mammas guvu ārkārtīgi lielu cilvēcību. No viņas esmu mantojusi arī savu vizuālo tēlu. Pēc rakstura mammīte bija ļoti maiga. Īsta mamma.

Bērnībā vecāki mūs ar brāli vairījās ņemt līdzi uz slimnīcu. Mums bija aukles. Kad sapratu, ka studēšu medicīnu, nesu tēvam uz darbu pusdienas. Un atkal jau tas viss šķita tā ļoti skaisti. Bet, kad pašai bija jāuzņemas atbildība par pacientiem... Tad skaistais un romantiskais atvirzījās perifērijā. Galvenais tomēr ir tas, kā atrisināsi konkrēto problēmu, jo pacients ārstam uztic visdārgāko, kas viņam ir, - savu veselību un dzīvību. Tas jāprot novērtēt. Ārsts nevar nolaist degunu, viņam jātiek galā arī ar vissarežģītākajām situācijām, jo no tā atkarīga pacienta dzīvība. Tā ir ginekoloģiskā domāšana, ko man iedevis tēvs. Nevaru teikt, ka esmu pats maiguma iemiesojums medicīnā. Taču ikdiena ir tāda, ka reizēm tikai un vienīgi pašai jāizšķiras par kādu konkrētu lēmumu, nevaru pieņemt padomus. Protams, ir arī brīži, kad ļoti labprāt ieklausos citu viedoklī.

Darbā ļoti daudz esmu mācījusies no tēva. Jaunībā reizēm šķita, ka no tēva ietekmējos par daudz. Tomēr līdz ar gadiem saprotu, ka tēva padomi gandrīz vienmēr bijuši ļoti pareizi. Jautājums - vai sākumā to tā uztvēru? Tagad domāju, ka varēju tētī ieklausīties vēl vairāk. Taču sākumā jau gandrīz visiem jaunajiem šķiet, ka lielāku ģēniju par viņiem nav. Kļūdās tikai citi, pašai nekad tā negadīsies. Ļoti labi saprotu tās zvaigžņu slimības izpausmes. Tās pārdzīvo visi un vairākas reizes mūžā, bet dzīve jau ļoti labi noliek īstajā vietā. Un tas ir pat labi, ja kāds tevi noliek pie vietas un parāda, ka līdz pilnībai vēl tāls ceļš ejams, un arī tad vēl nav ne mazāko garantiju, ka to sasniegsi.

Tēvs pēc rakstura bija ļoti šerps. Profesionālis ar ārkārtīgi interesantu, augsta līmeņa domāšanu. Lai izsekotu viņa teiktajam, bija daudz jāzina. Tēvs iemācīja vienmēr domāt pāris gājienu uz priekšu."

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas  otorinolaringoloģe Kitija DAINA Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas  otorinolaringoloģe Kitija DAINA
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas otorinolaringoloģe Kitija DAINA
Vecāki kā drošā aizmugure

Kopīgas sarunas par ārsta darba ikdienu, prieks par pacientiem, kam izdevies palīdzēt, un raizes par tiem, kam izveseļošanās vēl tikai priekšā, - tādas vecāku sarunas vakaros atceras bērnu otorinolaringoloģe KITIJA DAINA. Viņas tēvs - BKUS profesors, Traumatoloģijas nodaļas virsārsts Aleksandrs Zaķis, mamma - medicīnas sabiedrības ARS otorinolaringoloģe foniatre Gunta Zaķe.

"Mana tēta vectēvs Aleksejs Makarovs studēja medicīnu Tērbatā, bet dzīvi ar ārsta profesiju nav saistījis. Savukārt vecmāmiņa, tēva māte Ērika Zaķe bija traumatoloģijas un ortopēdijas docente, daudzus gadus nostrādāja par ārsti Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā. Manas māsas Katrīna Ošleja un Zane Priedīte nav studējušas medicīnu, tomēr arī viņu izvēlētās specialitātes saistās ar palīdzības sniegšanu - abas izmācījušās par psiholoģēm. Ar vīru Ediju Daini iepazinos, studējot vienā kursā augstskolā. Šobrīd viņš strādā klīnisko pētījumu jomā.

Pēc vidusskolas man bija vairāki plāni, vienubrīd pat bija grūti izšķirties, bet tad tēvs teica: "Meitiņ, lēmums tev, protams, jāpieņem pašai, bet vienīgais, ko varu teikt - arī tad, ja nestrādāsi par ārsti, studējot medicīnu, noteikti būsi ieguvēja. Tā ir ļoti laba izglītība, laba sabiedrība." Tēta teiktajā ieklausījos un izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Arī saviem bērniem noteikti ieteikšu studēt medicīnu. Meitai Martai šobrīd ir 12 gadi, dēlam Dāvim - deviņi. Abi bērni jau tagad ļoti interesējas par medicīnu. Arī mūsu ģimenē ir vakara sarunas par darbu, tāpat kā reiz bija vecāku mājās. Pārrunājam, kas darīts, kādi pacienti bijuši. Bērniem tas viss ļoti interesē, ja kaut ko nepastāstu, viņi paši grib zināt, jautā, kā gājis.

Vienas no manām pirmajām bērnības atmiņām: vecāki mūs ar māsām aizveda uz slimnīcu un parādīja ģimeni, kas bija diezgan smagi cietusi ugunsgrēkā. Tā mums tika dota iespēja redzēt, kas notiek, ja neuzmanīgi rīkojas ar uguni. Neteikšu, ka tētis un mamma mūs uz slimnīcu veda bieži. Citreiz tie bija vienkārši vecāku stāsti par pacientiem, un, tajos klausoties, iepazināmies ar sekām un to cēloņiem. Mācoties vidusskolā, sāku strādāt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā par sanitāri. Kad jau studēju medicīnu, reizēm nācu paskatīties, kā tēvs operē. Bet tas nebija bieži. Taču vecāki mani ir ļoti atbalstījuši. Gan skolas un studiju laikā, gan darba gaitās. Skolā gāju padomju laikā, toreiz visa izglītības sistēma vairāk bija vērsta uz mazvērtības veicināšanu skolēnā. Katrā ziņā skola nekad manu pašapziņu nav cēlusi. Taču tētis un mamma vienmēr bijuši mana stiprā aizmugure. Brīžos, kad klājies grūti, viņi vienmēr pratuši iedrošināt un palīdzējuši noticēt, ka viss būs labi. Tas ir ļoti svarīgi. Kad tikko sāku strādāt, bieži zvanīju mammai un vaicāju, kā konkrētā situācijā rīkoties. Tieši mamma ieteica izvēlēties otorinolaringologa specialitāti. Esmu vienisprātis ar viņu, ka tā ir ļoti piemērota sievietei. Tā kā bērnībā man vienmēr apkārt virmojusi ķirurģiska gaisotne, izvēloties specialitāti, ļoti gribēju, lai arī es vajadzības gadījumā varu pacientam palīdzēt tūlīt un uzreiz. Tas ir tāds ļoti labs gandarījums."

Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas zinātņu doktors,  vadošais pētnieks un ķirurgs Andris GARDOVSKIS Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas zinātņu doktors,  vadošais pētnieks un ķirurgs Andris GARDOVSKIS
Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas zinātņu doktors, vadošais pētnieks un ķirurgs Andris GARDOVSKIS
Paraugs, uz ko tiekties

Ķirurgs ANDRIS GARDOVSKIS jau kopš bērnības sevi nav spējis iedomāties citā profesijā. Varbūt tad, kad bija pavisam mazs, kādu brīdi sapņoja kļūt par kosmonautu, policistu vai ugunsdzēsēju, bet apzinātā vecumā nekādu šaubu vairs nav bijis. Andra tēvs profesors Jānis Gardovskis ir ķirurgs, mamma Dace Gardovska - pediatre. Daktera sieva Katrīna Gardovska ir ortodonte. "Gandrīz visi mani tuvākie cilvēki saistīti ar medicīnu," atzīst ārsts.

"Mammas mamma bija pediatre, viņas vīrs kara laikā strādāja par feldšeri. Tēta māsa izvēlējusies otorinolaringologa specialitāti. Mammas mammai bija divas māsas, abas - precējušās ar ārstiem. Viena no māsiņām arī pati bija daktere. Savukārt manam vecvectēvam savulaik Mazsalacā piederēja aptieka. Arī mani krustvecāki - tuvi ģimenes draugi - ir ārsti. Iespējams, vecāku sarunas mājās, vide, kurā izaugu, noteica manu profesijas izvēli. Beidzot pamatskolu, jau visus vidusskolas gadus mērķtiecīgi gatavojos studijām Rīgas Stradiņa universitātē.

Tā kā tētis un mamma daudz laika pavadīja darbā, bērnībā man viņu bieži ļoti pietrūka. Taču tāda ir ārsta sūtība - viņš nevar izslēgt datoru un doties mājās, atstājot visas domas par darbu slimnīcā. Ārsts nepārstāj būt ārsts arī naktī un brīvdienās. Viņš ir tāds visu diennakti, un tā dienu no dienas. Ģimene tāpēc, protams, cieš. Ārstam, kas domā par savu profesionālo izaugsmi, ģimenei neatliek tik daudz laika, cik gribētu. To vēl labāk saprotu tagad, kad pašam ir ģimene, bērni. Tāpēc savus bērnus nekad nespiestu studēt medicīnu. Taču tā nav arī sliktākā profesija, un, ja viņi to izvēlēsies, es tikai atbalstīšu un būšu priecīgs. Tiesa, šobrīd par to vēl spriest pāragri, jo bērni mazi - dēlam Gustavam ir trīs gadi, meitiņai Annai divi.

Bērnībā vecāki necentās mūs ņemt līdzi uz darbu, bet man iznāca būt slimnīcā kā pacientam. Vēl no skolas tikām vesti ekskursijā uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas nodaļu. Taču galvenais priekšstats par šo vidi veidojās, klausoties vecāku pieredzē - gan pozitīvajā, gan negatīvajā. Ne vienmēr varam saviem pacientiem palīdzēt un viss veicas tik labi. Tad, protams, ir vēlme ar kādu padalīties.

Abi mani vecāki ir ļoti mērķtiecīgi. Viņi joprojām man ir paraugs, uz ko tiekties, lai kļūtu par vēl labāku ārstu. Esmu no viņiem mācījies, kā runāt ar pacientu. Īpaši no mammas, jo viņas specialitātē komunikācija ir ļoti svarīga un tajā pašā laikā ne vienmēr viegla - bērns par savām problēmām pats pastāstīt nevar, bet vecāki ir ļoti uztraukušies. Taču rakstura, temperamenta ziņā laikam esmu vairāk līdzīgs tēvam. Nevaru teikt, ka vecāki bijuši tieši skolotāji manā profesionālajā izaugsmē. Viņi man vairāk ir padomdevēji. Joprojām jebkurā brīdī varu paprasīt viņiem padomu, un tas dod zināmu drošību. Tā kā abi ar tēvu esam ķirurgi, no viņa vairāk esmu aizguvis iemaņas ķirurģijā. Ir "knifiņi", ko tēvs parādījis, un tagad varu tos tālāk izmantot savā praksē. Tās ir tādas tīri tehniskas lietas operāciju zālē.

Esmu ārstējis arī savu vecāku pacientus, bet šie gadījumi nav palikuši īpaši atmiņā, nešķiroju - tēva vai mans pacients. Katram tiesības saņemt pašu labāko. Arī šo attieksmi pret pacientiem esmu mantojis no vecākiem."

Foto: Jānis Deinats, Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada decembra numurā