Ārstu un māsu aizplūšana uz citām valstīm nav Latvijas fenomens. Mediķi darba meklējumos pasaulē pārvietojas vairāk nekā jebkura cita regulētā profesija. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka OECD valstīs ārstu un medicīnas māsu migrācija pēdējā desmitgadē augusi par 60 procentiem. [1]
No nabadzīgākām valstīm uz bagātākām
Pārvietošanās brīvība ir viens no Eiropas Savienības stūrakmeņiem. Taču vienlaikus šī brīvība nozīmē arī labākas dzīves meklējumus un galvassāpes politikas veidotājiem un darba devējiem.
Eiropas Komisija aplēsusi, ka no 1997. gada līdz 2016. gadam uz citu valsti Eiropas Savienības ietvaros devušies 72 314 ārsti un 73 067 māsas. [2] Ārstu galamērķa līdere ir Lielbritānija (vairāk nekā 24 tūkstoši ārstu; Breksits gan varētu šo situāciju mainīt), tai seko Vācija, Zviedrija, Beļģija un Nīderlande (attēlā).
Ārstu migrācija Eiropas Savienībā: no kurienes uz kurieni?
Saskaņā ar Health at Glance 2017 datiem ārzemēs mācījušos ārstu daļa OECD valstīs variē no 3 % Igaunijā, Slovākijā, Nīderlandē, Polijā, Itālijā un Francijā līdz vairāk nekā 30 % Izraēlā, Jaunzēlandē, Īrijā, Norvēģijā un Austrālijā. [3] Te neliela piebilde datu interpretācijai — tie ir ne tikai emigranti, bet var būt arī ārsti, kas dzimuši konkrētajā valstī, bet izglītību ieguvuši ārpus savas valsts un pēcāk atgriezušies. Piemēram, Izraēlā trešdaļa no visām jaunajām licencēm izsniegta ārstiem, kas dzimuši Izraēlā, bet mācījušies ārpus valsts. Arī Norvēģijā 50 % no ārzemēs ārsta profesiju ieguvušajiem ārstiem ir dzimuši Norvēģijā.
Kopš 2000. gada ārvalstu ārstu skaits OECD valstīs palielinās. Izteikts pieaugums vērojams Zviedrijā (vairākums ārstu nāk no Vācijas, Polijas, Irākas). Lēnāka, bet augšupejoša līkne vērojama arī Vācijā un Francijā, bet ASV tā saglabājas stabila.
Proporcionāli uz citām valstīm aizceļojošo ārstu skaits ir lielāks nekā māsu skaits, taču absolūtos ciparos māsu, kas dodas darba meklējumos, ir vairāk.
Austrumeiropas valstu mediķi migrē uz bagātāko Rietumeiropu. Eiropas Komisijas dati rāda, ka visvairāk ārstu ir pametuši Rumāniju. Šī valsts 2009.—2015. gadā zaudējusi pusi no saviem ārstiem. Slovākijā, pirms tā 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā, bija 15 tūkstoši praktizējošu ārstu, kopš tā laika valsti pametuši ap četriem tūkstošiem ārstu. Ārstu migrācija uz Rietumiem notiek laikā, kad Eiropas Savienībā pieaug ārstu vidējais vecums. Ja 2014. gadā vairāk nekā viens ārsts no trim bija 55 gadus vecs vai vecāks, tad Eiropas Komisija aprēķinājusi, ka 2020. gadā vairāk nekā 60 tūkstoši ārstu — 3,2 % darbaspēka — atstās profesiju [2].
Pieprasītā Vācija un Lielbritānija
Absolūtos ciparos līdere ir ASV — tur strādā vairāk nekā 200 tūkstoši ārzemju ārstu un 250 tūkstoši ārzemju māsu. Tai seko Lielbritānija un Vācija. Šveicē pieaug ārstu skaits no kaimiņvalstīm (Vācijas, Austrijas, Itālijas, Francijas), Itālijā ieceļo daudz ārstu no Rumānijas. [4]
Palūkosim divus latviešu ārstu biežākos galamērķus — Vāciju un Lielbritāniju. Vācijā ārzemju ārstu skaits no 10 651 (1995. gadā) pieaudzis līdz 45 370 (2017. gadā). 32 % nāk no bijušā komunistisko valstu bloka valstīm. Gada laikā Vācijā praktizēt sāk aptuveni 3700 ārvalstu ārstu. [5] Taču no valsts izbraukušo un valstī iebraukušo ārstu proporcija ir ar mīnusa zīmi un ārstu darbaroku Vācijā joprojām trūkst. Valstis, kurp dodas vācu ārsti, ir ASV, Lielbritānija, Šveice, Austrija, Zviedrija.
Lielbritānijā ik gadu ierodas ap 4500 ārstu. 139 tūkstoši (12,5 %) no 1,2 miljoniem National Health System darbiniekiem (ne tikai ārstiem) ir ārvalstu tautības: 62 tūkstoši ieceļo no Eiropas Savienības, 45 tūkstoši no Āzijas, 21 tūkstotis no Āfrikas valstīm. Biežāk pārstāvētās tautības NHS ir indieši (18 300), filipīnieši (15 400), īri (13 000), poļi (8500). [6]
Ārsti seko naudai, bet ne tikai
No vienas puses, viss ir vienkārši — laimīgās zemes meklējumos ārsti seko naudai. Atliek vien palūkot, kādi ir katras valsts veselības aprūpes izdevumi uz vienu iedzīvotāju. Veselības aprūpes darbaspēks dod priekšroku valstīm, kur šie izdevumi ir lielāki par 3000 eiro uz iedzīvotāju, un tādas valstis ir Zviedrija, Dānija, Beļģija, Austrija, Vācija, Lielbritānija, Īrija, Francija u.c. [2] No otras puses, atlīdzība nav vienīgais motivētājs, kas liek kravāt koferi. Vācu ārstu aptauja rāda, ka otrs izšķirīgais iemesls ir līdzsvarots darba ritms, iespēja veltīt pietiekami daudz laika sev un ģimenei. Trešais iemesls — birokrātija un administratīvais slogs. [7]
ES valstīs tika veikts Eiropas Komisijas pasūtīts pētījums par kvalificētā darbaspēka aizplūšanu. Pētījuma veicējs Latvijā LU profesors Mihails Hazans stāsta, ka 2000.—2016. gadā no Latvijas aizbraukuši 100 tūkstoši cilvēku ar augstāko izglītību. Ja salīdzina aizbraukšanas iemeslus cilvēkiem ar augstāko izglītību un bez augstākās izglītības, tad augsti kvalificēta darbaspēka acīs mazāka nozīme ir ekonomiskiem iemesliem (nepilni 40 % cilvēku ar augstāko izglītību min ekonomiskās izspiešanas iemeslus: nevarēja atrast darbu; darba samaksa bija kritiska), toties tiek minēta neapmierinātība ar procesiem valstī, perspektīvas trūkums, vēlme nodrošināt bērniem labāku nākotni, meklē dažādību. Prof. Hazans norāda, ka eksaktajās zinātnēs (tātad arī medicīnā) aizbraukšanas iemesls ir iespēja darboties ar augsta līmeņa tehnoloģijām, pasaules mēroga zinātnieku komandās. Latvijas dati rāda: pēckrīzes laikā lielākā kvalificētā darbaspēka daļa uz ārzemēm diemžēl dodas ar domu palikt tur uz visiem laikiem. [8]
Latvija pasaules kontekstā
Ik gadu ap 100 Latvijas ārstu kārto visus nepieciešamos dokumentus, lai dotos strādāt uz Vāciju, Lielbritāniju un Zviedriju, — šāds sižets izskanēja šā gada sākumā raidījumā Panorāma. Jau vairākus gadus Latvijas ārstu galamērķis numur viens ir Vācija. 2016. gadā Latvijas Ārstu biedrībā dokumentus kārtoja 102 ārsti: 44 kā galamērķi norādīja Vāciju, 14 — Lielbritāniju, trešo vietu dalīja Zviedrija, Īrija un Francija. Pērn aizbraukšanas dokumentus kārtoja 85. Un atkal — lielākā daļa (32) norādīja, ka grib doties uz Vāciju, uz Lielbritāniju plānoja doties 17, uz Zviedriju — septiņi. [9]
Vairākums bija 25—26 gadus sasnieguši cilvēki, kas tikko absolvējuši universitāti un ieguvuši ārsta diplomu. Uz šo tendenci norāda arī prof. Hazans — krietna daļa no augstāko izglītību ieguvušajiem emigrantiem nemaz nav plānojuši palikt strādāt Latvijā.
To, ka Latvijas mediķi ir konkurētspējīgi globālajā darba tirgū, apliecina arī vairāki pieredzes stāsti žurnālā Doctus. Jā, ir jāpacīnās, lai iegūtu kāroto vietu prestižā klīnikā, no mazāk pievilcīgas darba vietas jārotē uz pievilcīgu, jāuzkrāj pieredze, taču Latvijā uzkrātais starta kapitāls ir līdzvērtīgs citviet Eiropā iegūtajam.
Migrācijas pētnieka viedoklis
Rasmuss Filips Geks, Providus jaunākais pētnieks migrācijas un integrācijas jomā
Rasmuss Filips Geks
Darbaspēka aizplūšana turpināsies
Lai gan Latvijā sagaidāma pakāpeniska emigrācijas tempa samazināšanās, darbaspēka aizplūšana turpināsies. Starpība starp cilvēkiem, kas gada laikā pamet, un tiem, kas atgriežas vai ierodas no citām valstīm, ir negatīva — migrācijas rezultātā ik gadu zaudējam aptuveni desmit tūkstošus pastāvīgo iedzīvotāju. Ekonomikas ministrija aprēķinājusi, ka pozitīva tā kļūs ap 2024. gadu, pēc Eurostat prognozēm — tikai 2045. gadā.
Aizbraukšanas iemesli ir daudzveidīgi, emigranti visbiežāk min dzīves kvalitāti ārzemēs, iespēju labāk nopelnīt, kā arī nepatiku pret Latvijā notiekošajiem procesiem. Paredzams, ka arī turpmāk nozīmīga daļa aizbraucēju būs augsti kvalificēts darbaspēks — 2009.—2013. gadā apmēram 20 % no visiem aizbraucējiem devās strādāt augsti kvalificētu darbu, un tendences neliecina, ka šī aizbraucēja daļa nākotnē samazināsies. Vienlaikus ar negatīvo migrācijas bilanci sagaidāma arī iedzīvotāju kopskaita samazināšanās, sabiedrības novecošana. Eurostat prognozē, ka līdz 2050. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits varētu mazināties līdz pusotram miljonam, bet sabiedrības daļa pensijas vecumā pieaugt līdz 30 %.
Cik liels darbaroku trūkums gaidāms veselības aprūpē?
Abas šīs tendences turpina ietekmēt nodarbinātību veselības aprūpē. Uz ārzemēm strādāt ik gadu dodas ap 200 Latvijas ārstu, bet aptuveni puse no visiem veselības aprūpē nodarbinātajiem jau ir vecumā pēc 50 gadiem. Tātad sagaidāms darbaspēka trūkums: Ekonomikas ministrija prognozē, ka ap 2025. gadu veselības aprūpē trūks vismaz 3,8 tūkstoši nodarbināto, 2035. gadā — jau ap pieciem tūkstošiem. Jau 2022. gadā mums varētu pietrūkt ap 1000 ārstu un 3000 medmāsu — tādi ir Veselības ministrijas dati.
Risinājumi?
Pirmkārt, jānodrošina atbalsts gan reemigrācijas veicināšanai, gan vietējā darbaspēka noturēšanai valstī. Šobrīd turpinās darbs pie Diasporas likuma satura izstrādes, un ir svarīgi, ka tajā iekļautie atbalsta pasākumi nodrošina ērtu atgriešanos Latvijā arī veselības aprūpē strādājošajiem. Vienlaikus nepieciešams atbalsts vietējiem mediķiem — gan pakāpenisks atalgojuma pieaugums, gan pastāvīgi un ilgtspējīgi uzlabojumi veselības aprūpes sistēmas finansēšanai un struktūrai. Uzlabojoties kopējai ekonomiskajai situācijai valstī, pakāpeniski samazināsies arī aizbraukušo mediķu skaits.
Otrkārt, aktīvāk jāīsteno gudra migrācijas politika. Gan eksperti, gan starptautiskas organizācijas norāda, ka Latvijas migrācijas politikai trūkst stratēģiskas virzības kvalificētā darbaspēka piesaistei no ārzemēm, īpaši profesijās, kur nākotnē sagaidāms darbaspēka trūkums. Aktīvāku darbaspēka piesaisti, īpaši no valstīm ārpus ES, ierobežo apjomīga birokrātija, vidējā atalgojuma slieksnis, integrācijas atbalsta pasākumu trūkums. Par maz izmantojam darbaspēka migrācijas veicināšanas instrumentus — ES zilo karti, talantu piesaistes shēmas, darbaspēka deficīta mazināšanas shēmas, trūkst arī līgumu ar trešajām valstīm par darbaspēka piesaisti. OECD dati par Latviju rāda: 2017. gadā 3,2 % ārstu un 6 % medmāsu izglītību ieguvuši ārzemēs, pēdējos gados šī daļa samazinājusies, nevis pieaugusi. Visvairāk ārvalstu mediķu Latvijā ir no Krievijas, Baltkrievijas, Igaunijas, Lietuvas un Ukrainas, un nākotnē šīs valstis aizvien var būt nozīmīgs resurss darbaspēkam veselības aprūpē.
Darba devēja viedoklis
Māris Rēvalds, Veselības aprūpes un darba devēju asociācijas vadītājs
Māris Rēvalds
Ārvalstniekiem mūsu darba tirgū ienākt grūti
Latvijā ir dažas “laimīgākas” medicīnas jomas, kur speciālistu pietiek, piemēram, fizioterapija. Šos speciālistus gatavo trīs augstskolas, viņu pieplūdums darba tirgū ir visu laiku. Bet trūkst reimatologu, kardiologu, neirologu, oftalmologu. Nesen piešķirtais algas pielikums absolūti nav motivējošs.
Vakantās ārstu vietas varētu aizpildīt vietējie un ārvalstu studenti, kas absolvē Latvijas universitāšu medicīnas fakultātes. Vairāki libāniešu izcelsmes absolventi kļuvuši par izciliem ārstiem. Tomēr šāds ārzemnieku pieplūdums pagaidām ir mazskaitlīgs, jo mazais atalgojums, latviešu valodas neprasme augstākajā līmenī un rezidentūras vietu nepietiekamība to ierobežo. Man šķiet absurdi, ka medicīnas augstskolu absolventu skaits joprojām ievērojami pārsniedz vietu skaitu rezidentūrā! Savējos ārstus nespējam noturēt valstī, bet topošos speciālistus no Latvijas aizdzenam!
Un vēl — ārvalstniekiem mūsu darba tirgū ienākt ir sarežģīti. Zinu, ka Latvijā labprāt strādātu ārsti no Ukrainas. Bet — viņiem ir valodas barjera un problēma ar diploma atzīšanu. Patiesībā ideja, ka paņemsim mediķus no ārvalstīm, nemaz nedarbojas. Pērn pēc valdības iniciatīvas atsevišķām tautsaimniecības nozarēm tika atviegloti ārvalstu darbaspēka piesaistes nosacījumi, taču mediķi no šā saraksta tika izsvītroti. Kāpēc? Tāpēc, ka to lūdza medicīnas darbinieku arodbiedrība. Ja atklāti — vietējie ārsti šajā situācijā jūtas labi, darba devēji izmisīgi sacenšas vairāksolīšanā. Privātajam sektoram šajā cīniņā klājas grūtāk nekā valsts sektoram, kur pašiem nav jāpērk iekārtas, nedz arī jāveido infrastruktūra. Par to rūpējas ES struktūrfondi, valdība dzēš parādus. Valsts slimnīcās šogad ir noteikts augstāks algu līmenis nekā ambulatorajā sektorā. Ko tomēr varētu darīt, lai valstī netrūktu ārstu? Noderētu reemigrācijas plāns aizbraukušajiem. Esmu lepns, ka VC4 ir izdevies atgūt piecus ārstus. Kā man tas izdevās? Mums ir dažas jomas, kur ir pasaules klases medicīna ar attiecīgu nodrošinājumu. Šiem ārstiem radījām vēl labākus apstākļus, nekā viņiem bija Vācijā un Lielbritānijā.
Iemesli profesionālai migrācijai
Ir kāds fakts, par kuru skaļi nerunā. Starp aizbraukušajiem ir mediķi, kas paņēmuši kredītus, ko nespēj atmaksāt, tāpēc nonākuši parādu piedzinēju redzeslokā. Vēl Latvijā ir prakse, ka mediķiem jāstrādā vairākās darba vietās, lai varētu sev nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Trīs darba vietas jau ir standarts, viens ārsts rekordists pat strādājot 14 vietās, bet kāda medicīnas māsa — deviņās. Patlaban VM kopā ar klīnisko universitātes slimnīcu vadību iecerējušas ieviest ierobežojumus, ļaujot NVD līgumārstiem strādāt tikai vienā darbavietā. Tas daudzām medicīnas iestādēm (īpaši ārpus Rīgas) radīs milzīgas problēmas.
Protams, ir vilinoši strādāt augsta līmeņa klīnikā ārvalstīs, turklāt vienā, nevis vairākās darbavietās. Ārvalstīs ārstiem ir ne vien ekonomiska, bet arī sociāla drošība, tiek piešķirti dažādi pārcelšanās pabalsti. Ārzemju darbaspēka rekrutēšanas kompānijām ir tādas īpašo piedāvājumu un sociālo garantiju paketes! Valodas kursi par brīvu, finansiāls atbalsts ģimenes locekļiem utt. Vēl jāņem vērā fiziskā drošība. Dzīvot un strādāt Eiropas vidienē ir drošāk nekā Latvijā, kas ir Eiropas Savienības robežvalsts ar neprognozējamu agresīvu kaimiņvalsti.
Foto: Shutterstock un no Rasmusa Filipa Geka, veselības centra 4 arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada augusta numurā
