Laikmetīga aptiekas skice

Uzrunājot gan Farmācijas fakultātes 5. kursa absolventes, gan aptieku jomas ekspertus par motivāciju palikt aptiekā, sarunas skar ne tikai reputācijas, darba slodzes un izaugsmes aspektu, bet arī ļoti būtiskus procesus farmācijā. Vai farmaceits jūtas aptiekā saimnieks? Vai vēlas tāds būt? Kam jāpieder aptieku biznesam mūsu valstī? Kā likumdošana ietekmē aptiekas izdzīvošanu, līdz ar to arī farmaceita labklājību? Šie jautājumi nav nejauši un nosaka to, kā jūtas farmaceits.

Vidējais Latvijas farmaceits

 Tā ir viņa! 99% Latvijas farmaceitu ir sievietes. Turklāt 70% gadījumu - ar jau uzkrātu dzīves pieredzi. Šādu portretu ļauj zīmēt MARTAS ĶIPĒNAS pētnieciskais darbs Farmaceitu un farmaceitu asistentu reģistra datu analīze, absolvējot RSU. 2007. gada oktobrī reģistrā par sevi informāciju bija iesnieguši 2 906 farmācijas speciālisti: 1 433 farmaceiti un 1 473 asistenti. Visvairāk farmaceitu ir vecumā no 41 līdz 50 gadu vecumam - 27,4%, turpat uz papēžiem min arī otra lielākā vecuma grupa no 51 līdz 60 gadiem - 26,5%. Populācijas novecošanās skar arī farmaceita profesiju - pensijas vecumā strādājošo farmaceitu un farmaceita asistentu īpatsvars veido 16,5%, kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā aptiekās nodarbināto farmaceitu un farmaceitu asistentu skaits vecumā līdz 30 gadiem. M. Ķipēna: „Dažos rajonos, piemēram, Balvu, Daugavpils, Gulbenes, Jēkabpils, Liepājas, Preiļu u. c., nestrādā neviens farmaceits vai asistents vecumā līdz 30 gadiem. Ir rajoni (Ventspils, Jelgavas un Valkas), kur trešdaļa aptiekās strādājošo speciālistu ir pensijas vecumā."

Farmaceita profesija ir arī no tām, kas bieži tiek turpināta no paaudzes paaudzē. Trešdaļai aptaujāto RSU un LU studentu kāds ģimenes loceklis ir farmaceits, liecina rezultāti pētījumam Moving On II, ko pagājušajā gadā veica Latvijas Farmācijas studentu asociācija sadarbībā ar Starptautisko Farmācijas studentu federāciju, rezultāti.

Trūkst vai netrūkst darbaroku?

Nozare, šķiet, kopumā par darba roku trūkumu nesūdzas, to izjūt atsevišķi uzņēmumi. Limbažu aptiekas vadītāja ILONA RŪĶE stāsta, ka rajonā situācija ir apmierinoša, vienīgi Alojā kāda tīkla aptieka ilgstoši slēgta darbinieku trūkuma dēļ. „Es savā uzņēmumā savlaicīgi sāku domāt par šo jautājumu. Tā kā mums trūka speciālistu ar augstāko izglītību, rosināju kolēģes apgūt zināšanas nepilna laika klātienes studijās. Tie, protams, nav jaunieši, bet no otras puses šādi kadri ir stabilāki, skaidri apzinās, ka tā būs joma, kurā strādās, nevis domās tā, ja patiks, - strādāšu, nepatiks - nestrādāšu."  Ja pagājušajā gadā noraizējies par cilvēkresursu trūkumu bija Ģimenes aptiekas tīkla direktors ILGVARS  ĶIPĒNS, tad pašreiz viņš darbinieku krīzi neizjūt.  „Pozitīvos procesus valstī jūtam arī savā uzņēmumā - jaunas meitenes dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, un mēs viņas ļoti gaidām atpakaļ. Arī jaunieši, kuri beiguši studijas, labprāt nāk strādāt pie mums. Un ne tikai Rīgas aptiekās."

Atšķirīgi situāciju raksturo NATĀLIJA STANKEVIČA, Sentor Farm aptiekas Latgales reģionālā menedžere, kuras pārraudzībā ir 28 aptiekas, viņa ir arī Sentor aptieka - 2 Daugavpilī vadītāja: „Speciālistu trūkumu neizjūtu tik asi kā kolēģi Rīgā. Latgales reģionā Sentor Farm aptiekās darbinieki ir nokomplektēti, taču nevaru teikt, ka speciālistu pietiek. Cik jauniešu pēc studijām atnākuši uz Latgales reģionu? Neviens. Šogad no mana reģiona divas darbinieces pabeidza universitāti, taču tas nav vajadzīgais skaits."

Latvijā uz 819 atvērta tipa un 40 slēgta tipa aptiekām ir 3,3 speciālisti. AIGARS ENIŅŠ, Latvijas Farmaceitu biedrības vadītājs, teic, ka šis rādītājs ir aptuveni tāds pats kā Lietuvā, Igaunijā, Čehijā. „Protams, gribētu, lai uz aptieku būtu pieci speciālisti. Eiropā dažādās valstīs šis rādītājs ir atšķirīgs, atkarīgs no aptieku skaita uz iedzīvotāju daudzumu. Mans viedoklis - Latvijā sagatavojam optimālu daudzumu speciālistu. Problēma ir cita. Aptieku skaits pilsētās ir pusotru reizi par lielu. Ja viena aptieka ir vidēji uz trim tūkstošiem iedzīvotāju, tad ar apgrozījumu, ko veido medikamenti ar zemo uzcenojumu, tā var tik tikko izdzīvot. Piemēram, Dānijā viena aptieka ir vidēji uz 15-17 tūkstošiem iedzīvotāju. Aptiekas ir lielas, ar perfektu farmaceitisko aprūpi - pie letes stāv četri, pieci farmaceiti, katram ir individuāla darba vieta, sarunai ar klientu iespējams veltīt 10-15 minūtes."

Par darbaroku trūkumu atsevišķos uzņēmumos viņam ir savs secinājums. Proti, aptieku ķēdes pārpērk mazās individuālās aptiekas, kuras nevar izdzīvot, un pārceļ tās uz lielveikaliem vai vietu, kur cilvēku plūsma ir lielāka. Darba laiks pagarinās, slodze aug un nepieciešams vairāk speciālistu. „Tas ir pašu radīts speciālistu deficīts."

Neviennozīmīgi traktējamā situācijā atrodas arī daļa aptieku, kuras ilgstoši nevar atrast darbiniekus un kurām apturēta licence (likumdošana paredz, ka aptiekas licenci var apturēt uz laiku līdz sešiem mēnešiem - aut.). Lai licence netiktu anulēta, uz laiku tiek pārsviesti darbinieki no citas aptiekas. Ko tas dod? Iespējams, ļauj tiražēt viedokli par lielu uzņēmumu, runāt ar medikamentu ražotājiem par izdevīgākiem nosacījumiem...

Kāpēc nepalikt aptiekā?

„Vairāk nekā puse - 56% aptaujāto - studentu profesionālās intereses saista ar farmaceitisko ražošanu, mārketingu, vairumtirdzniecību, tikai 26,5% kā darba vietu izvēlētos atvērta tipa aptieku, un tikai daži no respondentiem gribētu strādāt zinātnē un slimnīcu aptiekās. Tikmēr pasaulē farmācijas studenti priekšroku dod atvērta tipa un slēgta tipa aptiekām. Protams, šie rezultāti neataino to realitāti, kāda ir pēc studiju beigšanas," par pētījuma Moving On II rezultātiem (attēls) stāsta M. Ķipēna. Arī viņa studiju laikā divus gadus strādājusi Euro aptiekā, nu pēc studiju beigšanas izvēlējusies darbu Zāļu cenu valsts aģentūrā Farmaceitiskās novērtēšanas daļā. Kāpēc tomēr ne aptiekā? „Pirmkārt, prestiža dēļ. Jau studiju laikā lielākā daļa kursa biedru strādāja aptiekās un savstarpējās sarunās izskanēja: kāpēc jāmācās tik ilgi un grūti, lai kļūtu par pārdevēju ar augstāko izglītību? Krietna daļa sabiedrības tieši tā uztver farmaceitu. Otrkārt, nepievilcīgais darba režīms - jāstrādā arī brīvdienās, svētku dienas, vēlos vakaros. Treškārt, darbs aptiekā nepārtraukti prasa būt kā uz skatuves. Izvērtējot psiholoģisko pašsajūtu, sapratu - aptieka nav mana komforta zona. Par izaugsmes iespējām grūti spriest, taču zināms arī tas, ka daļā aptieku vadītājs ir tikai uz papīra, bet toni nosaka īpašnieki..."

Arī ELITA POPLAVSKA, kura šogad absolvēja RSU Farmācijas fakultātes 5. kursu, neplāno savu nākotni saistīt ar aptieku. Studiju iesākumā strādājusi Organiskās sintēzes institūtā, no 4. kursa - Roche pārstāvniecības Zāļu reģistrācijas departamentā, bet jaunajā mācību gadā turpinās studēt doktorantūrā Minesotas universitātes Farmācijas koledžā sociālo un administratīvo farmāciju. „Draugiem un paziņām, uzzinot, ka beidzu farmācijas studijas, pirmā reakcija ir: strādāsi aptiekā par pārdevēju?! Kāpēc tāda attieksme? Varbūt zināmā mērā to nosaka aptieku biznesa vide, taču ne tikai. Daudz kas atkarīgs arī no farmaceita. Ja aptiekā man pretī ir neieinteresēts speciālists, kurš neatņem sveicienu, tad vaina ir arī pašos. Farmaceiti nav lepni, ka strādā aptiekā. Ja nedzīvotu Rīgā, droši vien strādātu aptiekā. Diskusijās ar kursabiedriem esam vienojušies, ka mazajās pilsētās cilvēki vairāk ciena farmaceitu. Arī farmaceitam ir vairāk laika un iespēju kvalitatīvāk veikt farmaceitisko aprūpi."

A. Eniņš nepiekrīt, ka farmaceita profesijai būtu zema reputācija vai nebūtu izaugsmes iespēju. „Pēc diploma saņemšanas jānostrādā trīs gadi, jāiegūst sertifikāts un ir iespēja kļūt par aptiekas vadītāju. Kur vēl ātrāk un augstāk kāpt?! Nepievilcīgu šo profesiju padara tas, ka farmaceits nejūtas saimnieks aptiekā. Taču, no otras puses, farmaceitiem vajadzētu saprast, ka neviens process aptiekā nevar notikt bez viņu piekrišanas."

Kāpēc tomēr palikt aptiekā?

Izlaidums Farmācijas fakultātē šovasar jau aiz muguras arī EVITAI STRUPAI, un viņa turpina darbu jau kā farmaceite Barona aptiekā. „Tā ir mana sirdslieta. Man šī profesija šķiet ļoti cienījama un patīk ikdienas darbs ar cilvēkiem. Ja nosauc par kasieri, neuztveru to kā apvainojumu, jo par medikamentiem zinu krietni vairāk nekā pārdevējs. Aptiekā esmu, lai palīdzētu cilvēkiem, nevis lai pēc iespējas vairāk pārdotu." Viņa nepiekrīt viedoklim, ka lielveikala aptieka ir kā zīmogs, ka te sagaidāma nekvalitatīvāka farmaceitiskā aprūpe. „Esam trīs farmaceites, vajadzētu ceturto - slodze ir liela. Taču tā bija mana izvēle - palikt Rīgas lielveikala aptiekā, kur ir lielāka slodze, tādējādi iegūstot arī lielāku pieredzi. Jā, daļa cilvēku lielveikala aptiekā ir steidzīgi, negrib, lai farmaceits kaut ko paskaidro, un iespējams tādēļ klientu acīs kļūstam par pārdevējiem. Taču mums ir ļoti daudz pastāvīgo klientu, kas stāsta par savām problēmām, vaicā padomu. Ir svarīgi, lai farmaceits jautātu, jo tad bieži izrādās, ka klientam nepieciešams kaut kas pavisam cits, nekā viņš ir iedomājies. Nekad neesmu izjutusi spiedienu pārdot konkrētus medikamentus, grūti iedomāties, kā šādā situācijā farmaceits var strādāt. Lai klienti atgrieztos, galvenais ir panākt uzticēšanos un pašam ticēt, ka tas, ko iesaki un pārdod, ir labākā izvēle nevis aptiekai, bet tieši klientam."

Visi aptaujātie ir vienisprātis, ka atalgojums nav pirmais jautājums, kad jāizšķiras par darbu aptiekā. N. Stankeviča: „Mūsu farmaceiti nevar žēloties par algu. Darbiniekiem tiek piedāvāta veselības apdrošināšana, rehabilitācija, mēnesi garš atvaļinājums, arī  materiāla palīdzība negaidītās dzīves situācijās."

Ģimenes aptieka savus darbiniekus notur ne tikai ar atalgojumu, bet arī ar bonusu sistēmu. I. Ķipēns: „Darbiniekus, kuri nostrādājuši noteiktu laiku uzņēmumā, atalgojam par lojalitāti - ar gada prēmiju. Maksājam arī mēneša prēmiju, kas atkarīga ne tikai no aptiekas darba finansiāliem rezultātiem, bet arī no papildu slodzes, piemēram, par apstrādāto recepšu skaitu."

2011. gada krustcelēs

Neskaidra līnija aptiekas skicē saistīta ar likumu, kam jāstājas spēkā 2011. gada 1. janvārī. Tas paredz, ka aptiekas drīkstēs piederēt tikai farmaceitiem, proti, tīklos esošajām aptiekām - gandrīz pusei no visām Latvijas aptiekām - šajā dienā beigs darboties licence.

Komentējot Farmaceitiskās aprūpes likumprojekta pašreizējo redakciju, Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks JURIS BUNDULIS Aptiekāru dienās uzsvēra: likumdevēji Latvijas farmācijā vienmēr centušies likt šķēršļus tikai ar vienu mērķi - lai speciālistiem būtu drošības sajūta un viņi savā nozarē varētu izpausties. „Ja man jāatbild, vai nozarē visi ir gatavi izpausties un ir šī drošības izajūta, drīzāk teiktu - nē. Ja nenotiks tīģera lēciens nozarē, ja speciālisti neapzināsies, ko var, tad nezinu, cik gadu vajadzēs līdz ideālam..."

Šāda tīģera lēciena nepieciešamību neizprot aptieku tīklu īpašnieki. I. Ķipēns: „Latvijas farmācija man neizprotamu iemeslu dēļ vienmēr ir vēlējusies iet pavisam citu ceļu nekā lielākā daļa Eiropas valstu. Pašlaik Zviedrijā aptiekas, kas līdz šim piederēja valstij, tiek privatizētas un par aptiekas īpašnieku varēs kļūt jebkurš. Ir pirmās pazīmes, ka līdzīgs process notiks Vācijā. Tur pašlaik rit lielas diskusijas par aptieku tirgus liberalizāciju.

Pašlaik aptiekas pārdod farmaceiti, kuri nevēlas nodarboties ar aptiekas saimniecisko darbību. Lieliski profesionāļi, taču viņiem ir apnicis rūpēties par nomas maksu, kas katru gadu pieaug, telpu, krānu remontu utt. Viņi turpina aptiekā strādāt un nerūpējas par lietām, par kurām var rūpēties profesionāli dienesti - mums ir savs saimnieciskais dienests, informācijas tehnoloģiju nodaļa, grāmatvedība.

Vai tie, kuri tik ļoti vēlas šo likumdošanas normu ieviest dzīvē, ir pajautājuši Annai vai Pēterim, kas šogad pārdod aptieku: vai viņi pēc diviem gadiem būs gatavi veidot farmaceita prakses vietu? Atkal pirkt mēbeles, datorus, algot darbiniekus."

Topošais Farmaceitiskās aprūpes likumprojekts, kas turpmāk regulēs aptieku darbību, paredz, ka aptiekas telpas varēs piederēt jebkuram, bet licence farmaceita prakses veikšanai piešķirama būtu tikai farmaceitam.

A. Eniņš: „Prakses vadītājs, kuram nav savu telpu, 2011. gadā slēgtu līgumu ar bijušo licences īpašnieku - telpu īpašnieku - , lai kopā atvērtu aptieku. Ja nespētu sadarboties, tad, farmaceitam aizejot, aptiekas licence ietu līdzi. Tādā veidā farmaceits būtu pasargāts, justos saimnieks un noteicējs aptiekā."

„Kurš ir gatavs no manis šobrīd nomāt telpas, datorus, iekārtas? Neviens jau aptiekai prasības nesamazinās," vaicā I. Ķipēns. Viņš domā, ka nebūs problēmu atrast farmaceitu, kurš gribētu atvērt aptieku lielajos tirdzniecības centros. Bet vai kāds gribēs strādāt mazajos lauku ciematos? „Ir viegli kritizēt aptieku tīklus, bet mums ir aptieku filiāles, kuru finanšu bilance ir +0, taču nesūdzamies, jo kopējā aptieku tīkla rentabilitāte ir apmierinoša. Vai atsevišķas aptiekas vadītājs ar to būs mierā?"

I. Rūķe gan oponē, sakot, ka attālos laukos ķēdēm nerentabilitātes dēļ nav aptieku, bet iedzīvotājus jau neinteresē - aptieka pelna vai nepelna. Atsevišķs farmaceits ir spiests strādāt par minimālo algu, iztikšanu nodrošinot ar savu saimniecību, jo mazajā lauku aptiekā vairāk nekā 50% apgrozījuma veido valsts kompensējamie medikamenti ar zemo piecenojumu. Par kādu datortehniku, aptiekas attīstību lai aptiekas vadītājs domā?! „Par pārdomātu finansējumu, valsts dotācijām runājam jau daudzus gadus, bet nekas nemainās. Iespējams, risinājums būtu prakses uzturēšanas nauda, līdzīgi kā to saņem ģimenes ārsti." Vai priekšlikums par īpašu nodokli tām aptiekām, kurām gada apgrozījums ir virs pusmiljona latu, kas ļautu sniegt atbalstu lauku aptiekām.

Starp komerciju un farmaceitisko aprūpi

Farmācijas speciālistu aprindās bieži diskutēts par to, ka aptieka atrodas starp farmaceitisko aprūpi un biznesu: kurš kuru? I. Rūķe vienu, divas reizes nedēļā strādā arī Staiceles aptiekā: „Farmaceita darba pievilcību vislabāk var izjust mazajās aptiekās. Te farmaceits ir savs cilvēks, pie kura atnākt aprunāties, izzināt sīkas veselības nianses, darbs notiek nesteidzīgā atmosfērā." Viņu papildina A. Eniņš - nesen noslēgusies akcija Mans aptiekārs, kurā no iedzīvotājiem saņemti vairāk nekā pieci tūkstoši atklātņu un vēstuļu. Pārliecinošas līderes ir lauku aptiekas. „Protams, ir farmaceiti, kuriem farmaceitiskā aprūpe ir tukša skaņa, taču daži gribētu, bet līdz tai netiek. Slodze liela, jādomā par apgrozījumu, nerunājot nemaz par ķēžu īpašnieku spiedienu piedāvāt un pārdot konkrētus medikamentus vairāk nekā citus. Tādus mājienus saņemu. Farmaceitiskās aprūpes līmenis ķēžu aptiekās kopumā ir zemāks nekā individuālajās, protams, vienmēr ir izņēmumi."

 LFB vadītājam iebilst I. Ķipēns: „Aptiekas īpašuma forma nenosaka farmaceitiskās aprūpes kvalitātes līmeni. Esam pārņēmuši ļoti profesionāli vadītas aptiekas, kuras var rādīt studentiem kā klasiskus paraugus - gan kā sasniegt labus rezultātus darbā ar klientiem, gan teicamus finansiālos rādītājus. Taču ir arī tādas aptiekas, par kuru darbību uzzinot, mati ceļas stāvus! Nav slikto un labo, ir dažādi. Sarunas par to, ka farmaceitiskā aprūpe paliek otrajā plānā tāpēc, ka aptiekai jāpelna, ir ļoti labs mīts. Kas tad ir farmaceitiskā aprūpe? Saruna ar cilvēku par viņa likstām, sociālām problēmām? Daļēji. Galvenokārt, šī saruna ir ārsta uzdevums. Farmaceitiskā aprūpe, manuprāt, ir piedāvāt pareizo medikamentu klientam. Bezrecepšu zāļu gadījumā palīdzēt izvēlēties no vairākām alternatīvām. Recepšu medikamentu gadījumā - saprast, kāda būs zāļu saderība, mijiedarbība, ja klients lieto vienlaicīgi vairākus medikamentus, izstāstīt par blakusiedarbībām, ieteikt preparātus, tējas, lai atvieglotu kopējo zāļu iedarbību, uzlabotu imunitāti."

Viņu papildina N. Stankeviča: „Tagad, protams, studenti arī mācās zāļu formu tehnoloģijas, zāļu pagatavošanu, bet saglabājies ļoti maz aptieku, kur var šīs zināšanas pielietot, ārsti arvien vairāk izraksta gatavās zāles. Jā, aptieka šodien ir pārvērtusies par komercstruktūru. Taču ne tikai farmācija, bet pasaule ir līdz nepazīšanai izmainījusies. Aptiekai nekas cits neatliek kā skriet līdzi laikam. Kā profesijā atrast līdzsvaru starp pārdevēju un padomdevēju? Man šķiet, ka tas nav īpaši jāmeklē. Tas radīsies pats, ja farmaceits būs pietiekami profesionāls, izglītots. Tad viņš ne tikai izsniegs pie kases čeku, bet arī uzklausīs, paskaidros un sniegs padomu."

Ar skatu rītdienā

„Bieži uzdodu sev jautājumu: ieguldīt līdzekļus aptiekas attīstībā vai personāla algās? Dažkārt zaudē algas. Taču, ja aptieka labi kotējas, apgrozījums ir lielāks. Viss ir ļoti cieši saistīts," atzīst I. Rūķe. „Ņemot vērā, ka pēdējos gados mūsu aptiekai tāpat kā citām ļoti strauji pieaug kompensējamo zāļu īpatsvars kopējā apgrozījumā, kopējais piecenojums krīt. Paradokss, bet, pieaugot darba apjomam, nauda, ko aptieka saņem par savu darbu, samazinās. Ar LFB starpniecību katru gadu valstij atgādinām, ka samazinātais piecenojums kompensējamām zālēm bija uz laiku! Šogad ir saņemts solījums par tā paaugstināšanu. Esmu parēķinājusi - ja piecenojums tiktu paaugstināts, ar to varētu segt viena farmaceita algu."

„Kopējais vidējais zāļu uzcenojums aptiekās ir ļoti zems - 15-20%. Mums jādiskutē ne tikai par kompensējamo zāļu, bet arī par visu zāļu uzcenojuma palielināšanu un par farmaceitiskās aprūpes pakalpojuma apmaksu. Proti, farmaceitiskās aprūpes pakalpojums nav tikai asinsspiediena mērīšana. Mutiskā konsultācija nav izmērāma, tāpēc par mērvienību tiek izvēlēta viena apkalpotā recepte. Holandē, piemēram, aptieka par vienas receptes apkalpošanu saņem 6 eiro un 10 centus, viņi ar to nav apmierināti, tāpēc valdībai iesnieguši jaunu priekšlikumu par 8 eiro. Esam diskutējuši, ka šāda prakse varētu būt arī Latvijā, bet tā būtu piemērojama ne tikai kompensējamo zāļu receptēm, bet jebkurām receptēm. Aptiekas, baidoties no cilvēku negācijām, pagaidām saka - nē."

Interesants farmaceitiskās aprūpes attīstības kontekstā šķiet J. Bunduļa aicinājums farmaceitiem Aptiekāru dienās: „Jau kuro gadu ir izdalīts budžets un valstī daudzviet tiek atvērti sirds veselības kabineti. Kāpēc aptiekas nevar paņemt šo naudu?! Farmaceiti ir mācīti pacientu grupu aprūpei - piedalījušies CINDI, astmas, diabēta projektos. Ieguvuši fundamentālas zināšanas, bet ne vienmēr tās tiek izmantotas dzīvē. Jāsāk strādāt atbilstoši definīcijai!"

I. Ķipēns norāda, lai arī farmaceitu akūti netrūkst, darba intensitāte tomēr ir pietiekami liela. „Kad lai farmaceits vēl darbojas sirds kabinetā?! Ieviešam e-recepti, atbrīvojam farmaceitu no nevajadzīga rutīnas darba, tad šo laiku varēs veltīt kam citam. Valstij ir jāpalīdz - ne finansiāli, bet sakārtojot sistēmu, samazinot slodzi, tad arī parādīsies jaunas iespējas. Tas padarīs šo profesiju arī pievilcīgāku jauniešu acīs."

Paši jaunieši pievilcību saskata grūti formulējamā jēdzienā - prestižs. E. Poplav ska: „Par šo jautājumu domāju, kad rakstīju pētniecisko darbu studiju nobeigumā. Man šķiet svarīgi izglītot sabiedrību - lai farmaceits sabiedrības acīs patiešām būtu kompetentākais speciālists, kam prasīt padomu par zālēm. Un ne tikai pacientu acīs. Arī ārstu. Liela daļa no viņiem uz sadarbību ar farmaceitiem raugās visai skeptiski."

 E. Strupa kā rītdienas aptiekas raksturlielumus nosauc aptiekas individualitāti, farmaceitu kā aptiekas īpašnieku, mazāku darba slodzi un tehnoloģiju ienākšanu. „Elektroniskās receptes un datorprogrammas, kas brīdinātu par zāļu nesaderību, mijiedarbību, ļoti atvieglotu farmaceita darbu!"

Savukārt M. Ķipēna atceras, ka pagājušā vasarā studentu praksē Slovēnijā satikusi jauniešus no Serbijas, Slovēnijas, Maķedonijas un viņi ar aizrautību stāstījuši, ka vēlas strādāt aptiekā, vadīt savu aptieku. Aptieku īpašuma formai ir nozīme, tāpat kā tam, ka farmaceiti ir savas nozares virzītāji! „Manuprāt, farmaceitiskās aprūpes perspektīvā jādomā arī par darba organizēšanu aptiekās. Man ļoti simpatizē numuriņu sistēma (līdzīgi kā bankā) recepšu zāļu nodaļā. Tas ir brīnišķīgs nosacījums farmaceitiskajai aprūpei: neviens nemīņāsies aiz muguras - kāpēc aizkavē rindu? Arī farmaceitam ir patīkamāk strādāt."

 „Grūti mūsu aptiekas salīdzināt ar aptiekām ārzemēs, kaut arī daudz ko esam pārņēmuši. Tur gaisotne ir nesteidzīga, jo cilvēki uz aptieku nāk galvenokārt ar ārsta recepti, kamēr pie mums nereti pēc pirmās palīdzības. Aptiekas diemžēl spēlē pēc reālās ekonomiskās situācijas noteikumiem," teic N. Stankeviča.

Sarunās ar ekspertiem un farmācijas studentiem, uzklausot brīžiem konfrontējošus viedokļus, nepameta sajūta, ka katrs uz nozari skatās no sava atšķirīga skatu punkta. Taču rītdienas aptiekai tik ļoti vajadzīgs dialogs...

Foto: Inese Austruma