Lai zāļu lietošana būtu droša

Vai kāds uzrauga pacienta zāļu lietošanas vēsturi? 

MARIKAS KARLSONES, Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības pārstāves, slimību vēsture mērāma vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Viņai ir gan reimatoīdais artrīts, gan epilepsija, un lietoto zāļu rinda ir pietiekami gara. Nestereoīdie pretiekaisuma līdzekļi, reimatoīdā artrīta bāzes preparāti, omeprazols, D vitamīns, zivju eļļa, glukozamīns, neiroleptiskie medikamenti. Atbildot uz jautājumu - vai ārsts stāsta par zāļu blakusefektiem, saderību, viņa teic: „Visbiežāk nestāsta. Nav jau laika! Reiz reimatologs ieteica jaunu D vitamīna preparātu ar papildinošu sastāvu. Pēcāk lasot zāļu aprakstu, skatos  - preparāta papildu labumi epilepsijas slimniekiem ir kontrindicēti. It kā jau speciālistam, pie kura regulāri vēršos, vajadzētu zināt manas blakus diagnozes, zināt, kurš medikaments ar kuru sader, bet... Man būtu svarīgi, lai ārstam būtu mazliet vairāk laika aprunāties par zāļu lietošanu. Neesmu no tiem, kas uzticas televīzijas reklāmai, man patīk, ja arī par bezrecepšu zālēm informāciju sniedz ārsts. Un tad izrādās - preparāts, ko nereklamē, ir ar vispilnīgāko saturu.

Uz jautājumu par zāļu un pārtikas produktu saderību ar visu savu garo saslimšanas vēsturi joprojām nezinu pareizo atbildi. Citkārt pacienti slimnīcas palātā man ir aizrādījuši, ka nedrīkst zāles dzert ar tēju. Dzeru tās ar jebkuru šķidrumu, arī ar pienu, domājot, ka tādā veidā pasargāju kuņģi. Vai daru pareizi - nezinu. Esmu gan ievērojusi, ka nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu darbība ne vienmēr ir vienlīdz spēcīga. Reizēs, kad tie nepalīdz, mēģinu atcerēties, ar ko kopā esmu tos lietojusi."

M. Karlsone uzskata, ka virsvadību par drošu zāļu lietošanu vajadzētu uz ņem ties ģimenes ārstam, jo viņš ir vistuvāk pacienta saslimšanas vēsturei, visātrāk arī sasniedzams. Teorētiski tā tam vajadzētu būt. Bet kā notiek praktiski? Laikā, kad pieaug privātās medicīnas īpatsvars, kad farmaceiti aptiekā bieži redz pacientus ar trim četrām receptēm rokās, gados vecākus pacientus - pat ar piecām līdz astoņām receptēm, ko nereti izrakstījuši pieci dažādi speciālisti. Situāciju spilgti raksturo Mēness aptiekas tīkla Kamēlijas aptiekas vadītāja INESE SNIEDZE: „Nereti pacients nopircis pie mums medikamentu, pēc kāda laiciņa nes to atpakaļ. Mājās izlasījis zāļu anotāciju un izdomājis, ka viņam ir slimības, kurām medikaments ir kontrindicēts, vai jau lieto zāles, ar kurām kopā konkrēto medikamentu nedrīkst dzert. Tātad saruna par zāļu lietošanu ārsta kabinetā ir izpalikusi..."

Ģimenes ārsts - virsatbildīgais?

„Protams, ikvienam ārstam, izrakstot medikamentus, vajadzētu painteresēties, kādas zāles pacients jau lieto," uzskata ģimenes ārste SANDRA MICKEVIČA. „Bet ne vienmēr tā notiek. Rezultātā slimnieks pie ģimenes ārsta nonāk ar nopietnām veselības problēmām, ko izraisījusi sastāva ziņā ļoti līdzīgu vai savstarpēji nesaderīgu medikamentu lietošana. Tāpēc saviem pacientiem pēc citu speciālistu apmeklējuma iesaku vienmēr atnākt pie manis, lai kopīgi pārskatītu rekomendētos medikamentus un izlemtu, kuri no tiem noteikti jālieto un no kuriem varam arī atteikties. Īpašu uzmanību pievēršu grūtniecēm, maziem bērniem un veciem, vientuļiem cilvēkiem."

S. Mickeviča domā - ja pacients nespēj uzticēties savam ģimenes ārstam, viņam jāatrod cits mediķis, kurš uzņe

Arī P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās kardioloģijas nodaļas vadītāja JANĪNA ROMĀNOVA uzskata, ka pacientu informētības līmenis par zālēm nav pietiekams un galvenā atbildība tomēr gulstas uz ārstu, kurš zāles pacientam ordinē: „Ļoti bieži pacienti vispār nezina, kādas zāles viņi lieto. Īpaši vīrieši, kuriem kārtējo medikamentu devu nereti iedod sieva. Dažreiz smejos, ka, dzerot visu, ko dod sieva, jābūt uzmanīgam."

Farmaceitu loma

 „Farmaceits, kurš redz kopā visas cilvēkam izrakstītās receptes, saskatot nopietnu konkrēto medikamentu nesaderību, var par to informēt pacientu un pirms zāļu iegādes ieteikt vēlreiz konsultēties ar ārstu. Tomēr farmaceits nekādā gadījumā nedrīkst būt tas, kurš nosaka, kādus medikamentus lietot un - kādus ne, jo viņš nepārzina visas saslimšanas un indikācijas, kāpēc pacientam konkrētie medikamenti izrakstīti," S. Mickeviča ir pārliecināta. Viņa domā, ka farmaceits var ieteikt un piedāvāt pārtikas piedevas, vitamīnus un uztura bagātinātājus, tomēr šajā ziņā viņai ir negatīva pieredze. „Reizēm pacients atnāk pie ārsta ar sešiem uztura bagātinātājiem, kurus visus viņš regulāri un vienlaikus lieto. To skaitā trīs veidu zivju eļļas. Pacientiem psiholoģiski, protams, nostrādā tas, ka uztura bagātinātāji ir kaut kas dabīgāks par medikamentiem, tomēr bieži vien tajos dabisku vielu nemaz nav tik daudz. Rezultātā - iztērēta kaudze naudas, bet iemantotas sūdzības par kuņģa un zarnu trakta problēmām."

A. Giptere norāda, ka arī farmaceits bieži vien neredz zāļu lietošanas kopainu, jo pacients apmeklē dažādas aptiekas un mājās ir zināmi zāļu krājumi. „Tā kā mūsu aptiekā ir pašapkalpošanās nodaļa, tad uzmanīgi kontrolējam to medikamentu lietderību, kurus viņš pats salicis groziņā. Ne vienmēr visu, kas paņemts, ļaujam nopirkt. Farmaceiti varētu vairāk runāt ar klientu, lai lie to zā les pareizā laikā, regulāri, lai uzglabā pareizi. Sader vai ne - tā tomēr ir ārsta kompetence. Izņemot acīm redzamas nepareizības. Piemēram, klients grib iegādāties trīs antibiotikas vienlaikus. Tad vienmēr uzdodu jautājumu: vai tiešām ārsts lika visas vienlaikus lietot? Nereti cilvēkiem nepatīk, ja viņiem uzdod jautājumus, - dakteris uzrakstīja, ko jūs te vēl mani tirpināt!"

I. Sniedze teic, ka zāļu saderības jautājums ir delikāts, tāpēc farmaceitam jābūt ļoti labam diplomātam. „No vienas puses, farmaceita kompetence ir neiejaukties ārsta izrakstītajās receptēs, jo mēs taču nezinām pacienta anamnēzi, taču, no otras puses, ir jāfiksē kļūdas. Un, ja tādas ieraugām, jāuzdod izzinošie jautājumi. Tādā gadījumā cenšamies sazināties ar ārstu vai arī izsakām savas bažas un iesakām klientam vēlreiz doties pie ārsta un izrunāties. Recepte ir ārsta izsniegts dokuments, tāpēc ārstam ir arī jāatbild par to, ko uzrakstījis. Mēs esam tikai konsultanti, ārsta palīgi, kas vēlreiz var pievērst uzmanību."

Viedoklim, ka farmaceitam ir tikai pastarpināta loma drošā zāļu lietošanā, nepiekrīt KRISTĪNE VRUBĻEVSKA, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidenta asistente. „Farmaceits ir zinīgākais speciālists par zālēm, viņa galvenā misija ir orientēties farmakoterapijas niansēs un par tām konsultēt pacientu. Farmācijas likums nosaka: farmaceitiskā aprūpe ir veselības aprūpes sastāvdaļa, ko savas kompetences ietvaros veic farma ceits, sniedzot farmakoterapeitiskas konsultācijas, informāciju par zālēm un to lietošanu. Šajā aprūpē ietilpst arī uzraudzība par aptiekas pastāvīgo apmeklētāju zāļu lietošanu." Viņa nesen atgriezusies no Starptautiskās Farmaceitu federācijas kongresa, kur atkal pārliecinājusies, ka farmaceita loma drošā zāļu lietošanā ir milzīga. Kongresā viens no aktīvi apspriestiem projektiem bijis saistīts ar antibiotiku rezistences kontroli, iezīmējot vadlīnijas, ko vajadzētu ieviest valstu politikā un ievērot arī farmaceitiem. Tostarp vairāk runāt ar klientiem par racionālu antibiotiku lietošanu. „Protams, medikamentozā terapija ir risināma sadarbībā ar ārstu, bet farmaceits ir viens no galvenajiem posmiem, pie kura vērsties par zāļu drošības, lietošanas jautājumiem. Ja kāds no farmaceitiem teic, ka tā nav viņa kompetence, tad tas saistīts ar situāciju mūsu valstī: informācijas un laika trūkumu, nepilnībām izglītības sistēmā, arī personīgo attieksmi. Jo pretējā gadījumā farmaceits pārvēršas par pārdevēju baltā halātā," uzsver K. Vrubļevska.

Piemēri iz dzīves

Literatūras dati liecina, ka visvairāk ziņojumu par neparedzētiem zāļu darbības efektiem tiek saņemts kardiovaskulārās sistēmas un centrālās nervu sistēmas ietvaros. Līderi ir arī zāļu izraisītas alerģiskas reakcijas un antibiotiku neparedzētie efekti.

Par blaknēm

Zāļu blaknes Latvijā uzrauga Zāļu valsts aģentūra, veidojot datubāzi par Latvijā novērotām zāļu blaknēm un veicot saņemtās informācijas ekspertīzi. Ziņojumu skaits par zāļu blaknēm visu laiku pakāpeniski pieauga - no 64 ziņojumiem 2003. gadā līdz 199 ziņojumiem 2006. gadā. Taču pērn ziņojumu skaits ir samazinājies līdz 158. Neņemot vērā ziņošanas pasivitāti, vismaz vienu praksē piedzīvotu piemēru noteikti varētu izstāstīt gandrīz ikviens. J. Romānova: „Viens no kalcija antagonistiem dažiem pacientiem izraisa kāju tūsku. Tā nav alerģiska reakcija, bet cilvēkiem, kam irdenāki audi, reizēm šāda problēma var būt. Taču pastāv alternatīva nomainīt šo medikamentu pret citu. Līdzīgi pārpratumi nereti rodas, izrakstot AKE inhibitorus, kas dažiem rada sausu klepu. Ir bijuši gadījumi, ka pacienti, meklējot klepus iemeslu, nonāk pat līdz Tuberkulozes slimnīcai. Ārsts izmeklējot nav iedomājies pajautāt, vai pacients nelieto tā sauktos prilus. Arī šos medikamentus var nomainīt pret angiotenzīna II receptoru blokatoriem - sartāniem, kuriem nav šīs blaknes - klepus."

Par zāļu saderību, mijiedarbību

„Reizēm ļoti nopietnas problēmas rodas tad, ja pacientam beta-blokatori izrakstīti vienlaikus ar nedihidropiridīnu grupas kalcija antagonistiem," pieredzē dalās J. Romānova. „Lietoti kopā, tie palēnina sirdsdarbību, un rezultātā pacients tiek stacionēts ar izteiktu bradikardiju. Labi, ja cilvēks zina, kādus medikamentus viņš lietojis, - tad, uzreiz noņemot kādu no preparātiem, parasti pietiek ar pagaidu stimulāciju. Medikamenta iedarbībai beidzoties, sirds ritms normalizējas.

Dažreiz arī pacienti kādu preparātu, kas reiz labi palīdzējis, paši atrod mājās un uz savu roku sakombinē ar tiem, kas izrakstīti tagad... Protams, viņi neko nezina par šo medikamentu iedarbību un mijiedarbību, tāpēc nonāk slimnīcā - jau ar komplikācijām."

A. Giptere un viņas kolēģe farmaceita asistente ALDA VITKAUA norāda, ka viena no populārākajām aptiekā no vē ro ta jām nepareizajām kombinācijām, ko izvēlas pacients, - remantadīns kopā paracetamolu vai aspirīnu, kas inaktivē remantadīnu. Tāpat pacientiem ir minimālas zināšanas par to, ka atsevišķas grupas antibiotikas nedrīkst vienlaikus lietot ar piena produktiem, jo piens neitralizē to iedarbību. Ne mazums pacientu grib vienlaikus nopirkt kontracepcijas medikamentus ar antibiotikām, kas mazina kontracepcijas preparātu efektu.

Arī K. Vrubļevska nosauc vairākus raksturīgus piemērus. Insulīna vai pretdiabēta zāļu lietošana vienlaikus ar b-adrenoblokatoriem palielina hipoglikēmijas risku; lietojot kalcija antagonistus ar cimetidīnu, pastiprinās antihipertensīvā darbība; eritromicīns paaugstina karbamazepīna līmeni plazmā, tāpēc iespējama saindēšanās; asinszāles preparāti aktivē citohromu sistēmu, līdz ar to samazina šādu līdzekļu (perorālie kontracepcijas līdzekļi, pretvīrusu līdzekļi, teofilīns) efektivitāti. Lietojot flukonazolu kopā ar ibuprofēnu, var būt nepieciešama ibuprofēna devas samazināšana, jo flukonazols paaugstina tā koncentrāciju organismā. Ibuprofēns kombinācijā ar vītola mizu (sastopama tējās!) var izraisīt paaugstinātu asiņošanas risku.

K. Vrubļevska atceras gadījumu praksē, kad pacients bijis neizpratnē par pēkšņu asiņošanu. „Izrādījās, ka viņš lietojis ginka preparātu kombinācijā ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem. Jā, šāda zāļu kombinācija var radīt problēmas cilvēkiem, kam ir nosliece uz asiņošanu, tāpēc pacienti ir jābrīdina. Taču mūsu pacienti nereti domā - tas, kas dabīgs, nav kaitīgs, un to var lietot no rīta un vakarā. Pacienti arī nezina, ka vasarā, dzerot tetraciklīnu grupas antibiotikas, nedrīkst uzturēties saulē, jo fotosensibilizācijas dēļ var parādīties alerģiskas reakcijas."

Par medikamentu devām

„Pēdējā laikā modē nākuši medikamenti trombu veidošanās profilaksei un sirds mikrocirkulācijas uzlabošanai," stāsta S. Mickeviča. „Tas, protams, ir ļoti labi, bet šādus medikamentus nedrīkst lietot pacienti, kam reiz bijušas vai ir problēmas ar kuņģa čūlu. Tāpat, lietojot medikamentus trombu veidošanās profilaksei, ļoti svarīgi ir ievērot pareizas devas. Bet pieredze vēsta, ka pacienti nereti šīs zāles vai nu aizmirst iedzert, vai nākamajā dienā iedzer arī aizmirsto devu."

„Pēdējos gados, ņemot vērā insulta profilaksei ES izstrādātās vadlīnijas, daudz biežāk nekā agrāk pacientiem rekomendē antikoagulantus," informē J. Romānova. „Taču, tos lietojot, ļoti būtiski piemeklēt pareizās devas. Tās var noteikt vienīgi pēc analīzēm un INR rādītāja noteikšanas. Līdz ar to var izrādīties, ka sīkai, septiņdesmit gadu ve cai mam mī tei nepieciešama liela medikamenta deva, bet jaunam, simt divdesmit kilogramu smagam vīrietim - maza. Īpaši būtiski ievērot šo medikamentu pareizu devu pēc sirds vārstuļu operācijām. Ja šāds pacients lieto pārāk mazu antikoagulantu devu, viņam var rasties vārstules protēzes tromboze. Savukārt medikamenta pārdozēšana reizēm izraisa smagas, grūti apturamas asiņošanas."

Farmaceitu asistentēm ir savi novērojumi par bezrecepšu zālēm. „Vistipiskākais piemērs ir pretsaaukstēšanās līdzekļi, kuru sastāvā galvenā aktīvā viela ir paracetamols. Pacients paņem vienu medikamentu - tā ir tējiņa, paņem otru - tā ir tabletīte..." stāsta A. Giptere.

 Par lietošanas un uzglabāšanas veidu

„Manā praksē bija kāds interesants gadījums," stāsta K.Vrubļevska, „klients aptiekā nopirka metaprololu, un sarunājoties viņš saka - turu to kā vienmēr zem mēles. Kā, lūdzu?! Izrādās, sēžot rindā pie ārsta un dzirdot, ko runā cilvēki, viņš noklausījies, ka validols jātur zem mēles, nitroglicerīns - zem mēles, un pacientam radies priekšstats, ka viss, kas saistīts ar kardioloģiju, jāliek zem mēles. Daudzu gadu garumā visus ārsta izrakstītos kardioloģijas preparātus viņš licis zem mēles. Un neviens nesaprot, kāpēc tie nedarbojas."

 Kamēlijas aptiekas farmaceitu asistentes teic - cilvēki nereti neievēro pareizu lietošanas veidu, nedz arī uzglabāšanu. A. Giptere: „Kāda kliente, redzot, ka viņai pagatavotās zāles neizņemu no ledusskapja, man to aizrādīja. Viņa visus medikamentus glabājot ledusskapī. Visus nemaz nedrīkst tā uzglabāt! Lai zāles būtu efektīvas, būtiska ir pareiza uzglabāšanas temperatūra."

Par domu spēku

 „Mediķiem būtu jāpārdomā, vai pacientam patiesi ir nepieciešams lietot desmit un vairāk medikamentu dienā, kā tagad nereti notiek," domā S. Mickeviča. „Protams, ir gadījumi, kad pacients nevar atteikties no to lietošanas. Tad skaidroju, cik svarīgi, lai cilvēks ticētu - šīs zāles viņam palīdzēs. Vairākkārt esmu pārliecinājusies, cik liela loma ir domu spēkam. Kad tikko parādījās tā sauk tie diski bronhiālās astmas ārstēšanai, devām tos pacientiem par brīvu - izmēģināšanai. Atnāca kāda paciente ar vidējas pakāpes bronhiālo astmu, iedevu paraudziņus. Viņai tobrīd bija slimības saasinājums ar trokšņiem. Pēc pāris nedēļām viņa priecīga atnāk un saka: „Dakter, fantastiski foršas zāles!" Pārbaudu, sievietei patiesi labāk, trokšņu vairs nav. Bet atveru disku - tajā kā bija sešdesmit devas, tā ir... Paciente tikai atvērusi iesaiņojumu, īsu brīdi paelpojusi un aizvērusi.

Kādam citam pacientam reiz pārpratuma dēļ aptiekā sirds zāļu vietā iedots preparāts kuņģim. Kad aptiekāre attapās, ka, lasot recepti, pārskatījusies, pacients jau bija paspējis iedzert vismaz trīs tabletes un priecājās, cik labs medikaments. Viņš, protams, nopirkšot to, ko izrakstījis ārsts, bet arī šo prom nedošot. Tā nejauša pārpratuma pēc atklājās kaite, par kuru pacients pat nebija iedomājies izstāstīt..."

Kamēr e-veselība ir tikai nākotne...

Visi Doctus uzrunātie speciālisti atzīst, ka e-veselība ar elektronisku pacientu reģistru, kur zināmi faili būtu pieejami gan ārstiem, gan farmaceitiem, palīdzētu risināt drošas zāļu lietošanas problēmu. Farmaceites teic, ka ļoti gaida elektronisko pacientu reģistru - pie kādiem speciālistiem viņš bijis, kādi medikamenti izrakstīti, kādus viņš nopircis. Farmaceita darbu ļoti atvieglotu arī zāļu mijiedarbības programmas: ja pacients iegādājas savstarpēji nesaderīgas zāles, datorprogramma signalizētu, ka situācija jāanalizē.

M. Karlsone stāsta, ka Zviedrijas pacientu biedrības bija izveidojušas pacientu dienasgrāmatas, kurās pacients var ierakstīt, kā jūtas, fiksēt lietotās zāles. „Pacientam vai ārstam tas, protams, ir papildu pienākums. Vai Latvijas pacienti ir tik izglītoti, ka paši ierakstītu medikamentus? No ārstiem diez vai to var prasīt, jo viņiem jau tāpat pietiek papīru rakstīšanas." S. Mickeviča domā, ka ideāli būtu, ja pacientam informāciju par medikamentiem, kurus viņš nepanes, iespiestu pasē. Visbiežāk pacients spēj pateikt tikai to, ka reiz bijusi alerģiska reakcija, bet tikai retais zina, pret kuru medikamentu konkrēti.

K. Vrubļevska stāsta, ka pasaulē drošas zāļu lietošanas jautājumā ļoti daudz dara tieši farmaceiti. Piemēram, Nīderlandē ir lieliski attīstīta ziņošanas sistēma par zāļu blaknēm, un 40% no visiem ziņojumiem tiek saņemti tieši no atvērtā tipa aptieku farmaceitiem. Pacienti Nīderlandē ar apdrošināšanas sabiedrību starpniecību ir piesaistīti konkrētai aptiekai, līdz ar to aptiekā ir pastāvīgo pacientu reģistrs un farmaceitam ir daudz informācijas, ko pacients pircis, cik daudz un kā lietojis. Savukārt pacientam šāda uzskaite aptiekā dod lielu drošības izjūtu, ka farmaceits spēj paredzēt un izslēgt nevēlamus zāļu lietošanas gadījumus.

Viņa stāsta arī par Anglijas un Kanādas modeli, kur recepšu medikamentus drīkst izrakstīt farmaceits. Zināmā mērā tas izveidojies tāpēc, ka ģimenes ārstu niša nebija piepildīta, un ar nolūku uzraudzīt zāļu lietošanu. Kā šāds modelis strādā? „Doktorātā ģimenes ārsts un farmaceits atrodas blakus kabinetos. Pacients atnāk pie ārsta, kurš pacientu izmeklē, uzraksta izmeklējumus, nosaka terapiju. Jau nākamajā reizē, ja pacientam ir jautājumi par terapijas norisi - cik ilgi tā jā tur pi na, par zāļu panesamību, efektivitāti -, viņš dodas pie farmaceita. Tieši farmaceits raugās, vai terapija norit adekvāti, vai ir uzlabojumi, vai nevajag to koriģēt. Viņš var mainīt devas vai pat apturēt terapiju, ja tas nepieciešams, par ko ārsts tiek nekavējoties informēts. Ja rodas sarežģījumi, pacients tiek sūtīts atpakaļ pie ārsta. Maza piebilde - nav gluži tā, ka jebkurš farmaceits izrakstīs recepti; tāds, kurš drīkst, ir ieguvis papildu izglītību, turklāt viņš nedrīkst rakstīt receptes pa labi un pa kreisi, ir zināmas stingras robežas, piemēram, viņš uzrauga hronisku pacientu farmakoterapiju. Tādā veidā tiek noņemta slodze no ārsta."

K. Vrubļevska piemin arī Dāniju, kur farmaceits aptiekā ir īstens zāļu konsultants. „Pacients kā bankā izņem numuriņu, ir noteikta vieta, kur apsēsties (ideāli, ja ir slēgta telpa, kur citi nedzird runājam par pacienta problēmām) un izrunāties ar farmaceitu. „Jau vairāk nekā divdesmit gadu strādājot aptiekā, man pacienta terapijas shēmā nepareizākais vienmēr ir šķitis tas, ka ārstam ar farmaceitu ir ļoti maza saistība. Varbūt medicīnas studentiem būtu lietderīgi iziet pāris dienu praksi aptiekā. Redzētu, kā notiek darbs aptiekā, paņemtu recepti rokās, ko paši raksta," ierosina A. Giptere. I. Sniedze atceras, kad savulaik Kamēlijas aptieka organizējusi farmaceitu un ārstu apaļā galda tikšanās: „Dakteri bija izbrīnīti, kāda izskatās aptiekas aizmugure, kāds liels darbs te notiek."

S. Mickeviča stāsta, ka ar Veselības centru-4 plāno - speciālisti pēc pacientu konsultēšanas ģimenes ārstam pa e-pastu atsūtīs nozīmēto terapiju, lai izvairītos no problēmām, kas rodas, nesaskaņoti lietojot dažādu speciālistu rekomendētos medikamentus. Līdz ar to ģimenes ārsts par to būs informēts arī tad, ja pacients aizmirsīs atnest slēdzienu. „Tomēr tas - gluži tāpat kā e-veselības sistēma - ir tāla nākotne. Šobrīd daudzos ārstu kabinetos vēl nav pat datoru... Līdz ar to pagaidām pacientam zināma atbildība par savu veselību jāuzņemas arī pašam, īpaši, ja viņš regulāri, nekonsultējoties ar ģimenes ārstu, apmeklē dažādus maksas ārstus."