Kāpēc vērts strādāt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā? ARMANDS PLORIŅŠ
1. Ministre I. Circene uzsver, ka neatliekamās palīdzības izsaukums veselības aprūpes budžetā ir dārga epizode, bet pacientam tā ir bez maksas. Kā šo šķēri novērst?
Kad maksu par nepamatotiem izsaukumiem atcēlām, izsaukumu skaits pieauga par 10%. To atjaunot neplānojam, jo toreiz cilvēki nesauca palīdzību arī tajos gadījumos, kad tas bija nepieciešams. Bet mums vairāk jāstrādā ar ģimenes ārstiem. Kopš augusta ģimenes ārstiem pa pastu sūtām informāciju par pacientiem, kas izsaukuši mūs vairāk nekā piecas reizes mēnesī. Ik mēnesi - ap 30 vēstuļu. Šādu pacientu skaits nedaudz mazinājies, bet lielāka interese no ģimenes ārstiem būtu vēlama. Plānojam, ka par ikvienu pacientu, pie kura esam bijuši izsaukumā vai hospitalizējuši, elektroniski varēsim nosūtīt informāciju viņa ģimenes ārstam. Sadarbojamies arī ar ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni, taču pēc tā ieviešanas izsaukumu skaits diemžēl nav mazinājies.
2. Dienests diennaktī vidēji saņem 2000 zvanu, 700 gadījumos konsultācija tiek sniegta telefoniski, ir 1300 izbraukumu - cik gadījumos pacienti tiek aizvesti uz stacionāru?
Apmēram pusi atstājam mājās, tas ir labs rezultāts. Ja tā nebūtu, slimnīcas būtu pārpildītas un neapmierinātas.
3. Bet slimnīcas ir neapmierinātas! Lūk, mūsu lasītāja, slimnīcas uzņemšanas daktera, jautājums: "Šobrīd klaji var redzēt, ka brigādei ir pilnīgi vienaldzīgs stacionēšanas pamatotības fakts un diagnožu sakrišana! Jau ilgu laiku strādājat neefektīvi! Ja atmazgājat naudu, tad būtu pieklājīgi demisionēt! Uz stacionāru ved maksimāli daudz pacientu, lai kāda būtu diagnozes nopietnība, piemēram, cistīts ar vienas dienas anamnēzi vai spondilīts. Vai tādi pacienti jātransportē ar 140 000 latu vērtu, ekipētu auto un ārsta brigādi?"
Uzņemšanas ārsts ir dusmīgs, stāsta par cistītu. Acīmredzot pacientam bijusi lēkme, brigādei nav bijusi iespēja to kupēt, un, pat ja tas izdotos, vai pacientu var atstāt mājās, vai viņam uz pieres rakstīts, ka ir cistīts? Ja pacients stāsta, ka gandrīz mirst, ja ir aizdomas, ka saslimšana varētu būt, mēs nodrošināmies un vedam pacientu uz ārstniecības iestādi.
Vairāk nepamatotu nogādāšanu varētu būt gadījumos, kad ir kolikas, dažādas komplikācijas, hronisko saslimšanu paasināšanās. Ja būs līdzekļi, jaunas tehnoloģijas, spēsim apmācīt cilvēkus, tad pacientus ar kādu no diagnozēm, par ko tik ļoti neapmierināta uzņemšanas nodaļa, varēs nevest. Augstā līmenī spējam diagnosticēt infarktu, arī insultu, varbūt neprecizējot - hemorāģisks vai išēmisks, bet jau vedam uz slimnīcām, kur ir insulta vienības. Šobrīd 30% no aizvestajiem pacientiem netiek stacionēti, tas ir normāls rādītājs. Problēmu analīze notiek. Viens dienesta cilvēks mācās 3-4 nedēļas gadā.
4. Mācīšanās ir process, bet kāds ir mācīšanās rezultāts?
Ō, rezultāts ir tāds, ka pēc apmācības jākārto eksāmens katru gadu. Rezultāts ir arī tāds, ka mēs redzam - cilvēks māk strādāt ar aprīkojumu, sniegt palīdzību, bet aktuālākais jautājums ir diagnostiskā izvērtēšana. Ar lielu pieredzi būs ārstu un reanimācijas brigādes. Strādā arī ļoti pieredzējuši ārstu palīgi, un, saņemot izsaukumu, pēc noteikta algoritma dators izvēlas, kad sūtīt tieši ārstu brigādi.
5. Uz vienu vakanci dienestā darbinieki gluži rindā nestāv, ja lielākā daļa brigādēs ir sievietes vecumā ap 50, vai jums ir personālpolitika, kā palielināt jaunu vīriešu īpatsvaru?
Ejam, runājam koledžās, kur mācās ārstu palīgi, mēģinām ieinteresēt ne tikai jaunus vīriešus, arī jaunas sievietes. Jaunam mediķim darbs neatliekamajā palīdzībā ir interesants, te var nākt un mācīties. Kadru trūkums īpaši jūtams Rīgā, jo kāpēc par diezgan vienādu darba samaksu strādāt brigādē, ja var sēdēt centrā, baltā kabinetā. Ja cilvēkam parādās citas iespējas, viņš izvēlas aiziet no dienesta. Motivējošu faktoru jau mums nav daudz. Atalgojums nav tik liels, lai gribētāji stāvētu rindā. Vēl veselības aprūpe mūsu darbiniekiem ir bez maksas. Tas arī viss. Tāpēc strādājam, lai būtu likums par dienestu un mūsu mediķiem - līdzīgi kā policistiem un ugunsdzēsējiem - būtu lielākas sociālās garantijas.
6. Zinām stāstus, ka neatliekamās palīdzības mediķi paši meklē veidus, kā mazināt spriedzi, bet neviens psihologs 25 gadu laikā te nav redzēts. Vai nodrošināt psiholoģisko atbalstu personālam?
No visiem gadījumiem, kad brigādēm esam piedāvājuši psihologu, cilvēki pie tā nav pieraduši, viņi atsakās. Tad nav jēgas psihologu saukt, cilvēkam pašam jāvēlas runāt. Šo jautājumu risinām.
7. Mediķi nereti pārmet, ka veselības aprūpes funkcionāri ir tālu no reālās dzīves, neizprot situāciju, lemj, sēžot pie galda un skatoties izmaksu tabulas. Vai pats esat bijis līdzi kādai brigādei izsaukumā?
Patiecoties tehnoloģiskajām iespējām, es kā direktors varu sēdēt kabinetā un skatīties, kur mašīnas brauc, ko reāli dara. Direktors nevar braukāt mašīnā, tas traucē brigādei strādāt. Mašīnās ir kameras, un to direktors reāli dara - ķīķerē, ko brigādes dara, kā strādā. Kameras ir arī brigāžu drošības jautājums, iespēja izvērtēt konkrētus gadījumus.
8. Vai šie tehnoloģiskie risinājumi jums dod iespēju skaidrāk ieraudzīt kādas problēmas?
Kāpēc problēmas? Dienests turpina attīstīties un sniedz palīdzību. Būtībā visiem, kam nepieciešams, palīdzību sniedzam, nav bijusi situācija, ka uz kādu izsaukumu kaut kāda iemesla dēļ neaizbraucam.
9. Brīdī, kad nonācāt šajā amatā, plašsaziņas līdzekļos par jums bija ne īpaši slavējošas atsauksmes. Vai jūtaties, ka esat īstais cilvēks īstajā vietā?
Jā, kāpēc gan ne! Nezinu nekādus nostāstus. Vienotais dienests tika veidots brīdī, kad ministrijā biju valsts sekretārs un piedalījos visos lēmumos. Esmu ļoti apmierināts, ka šis pieņemto lēmumu rezultāts strādā un es šeit varu strādāt. Kad iestāsies rutīna, tad skatīsimies, ko darīt tālāk.
10. Bijušas dažādas iebildes par mašīnu iepirkumiem, par, iespējams, nelietderīgiem tēriņiem vai sarunātiem konkursiem. Vai, roku uz sirds liekot, varat teikt, ka dienestā nav nekādas pelēkas naudas plūsmas vai interešu konflikta?
Nu, protams, ka nav! Viss, kas ticis izrunāts, bijis tikai avīžu slejās. Nekur neviena no tiesībsargājošajām struktūrām neko nav pārmetusi.
Foto: Ligita Ieviņa