Kāda ir laba aptiekas prakse? VALDIS PIRSKO
Būšu skarbs un likšu sešas septiņas balles no desmit. Tas ir vidējais vērtējums, kas neattiecas uz pilnīgi visām aptiekām un visiem farmācijas speciālistiem. Farmaceitiskās aprūpes kvalitāte atkarīga no daudziem faktoriem, arī speciālistu pienākuma apziņas un profesionalitātes, aptiekas licences turētāja attiek-smes pret aptieku.
Kas ir Laba aptiekas prakse?
Ideāls - uz pacientu vērsts, kvalitatīvs pakalpojums, uz ko mums būtu jātiecas. Farmaceits ir primārās aprūpes speciālists, kas aptiekā sniedz pakalpojumu savas kompetences ietvaros, - tāda ir Latvijas Farmaceitu biedrības nostāja jau kopš tās izveidošanas. Diemžēl realitātē, Latvijā ienākot "skarbajam kapitālismam", daudzas aptiekas pārvērtušās par zāļu tirdzniecības punktiem. Un mēs noteikti iestājamies pret šādu virzību. Nepietiek tikai ar to, ka farmaceits izsniedz zāles un pasaka to pašu, kas jau rakstīts receptē. Farmaceitam būtu jānoskaidro pārējie ar zāļu lietošanu saistītie apstākļi un jāveicina zāļu pareiza lietošana, jāmazina zāļu lietošanas riski: dubultmedikācija, pseidodubultmedikācija. Pašlaik nepietiekami novērtēta ir farmaceita loma, pārbaudot zāļu nozīmējumu un šaubīgos gadījumos sazinoties ar ārstu, lai noskaidrotu, vai tieši šādas zāles šādā devā šim pacientam ir paredzētas.
Farmaceitu darba grupa izstrādājusi sešus standartus, viens no tiem ir farmaceitiskās konsultācijas standarts. Kāda būtu ideāla farmaceita konsultācija?
Konsultācijas standarts nosaka minimālās prasības informācijai par zālēm un to lietošanu, kāda pacientam tiek sniegta aptiekā. Farmaceita uzdevums ir zāļu pircējam šādu konsultāciju piedāvāt. Ne visās aptiekās pacientam pamāca, kā pareizi lietot, piemēram, inhalatorus. Arī tas ir viens no farmaceita uzdevumiem. Pašlaik konsultāciju kvalitāte dažādās aptiekās ļoti atšķiras, daudzi cilvēki ir atraduši savu farmaceitu un, kaut zāles iegādājušies vienā aptiekā, konsultēties par to lietošanu dodas uz aptieku, kur strādā viņu farmaceits. Standarta mērķis ir kvalitatīva farmaceitiskā konsultācija visās aptiekās, kas tādu vēlas sniegt. Medikamentu izsniegšanas un farmaceita konsultācijas standarti attiektos uz minimālo pakalpojumu grozu, proti, tie būtu pakalpojumi, ko sniedz visās aptiekās. Taču perspektīvā mēs vēlētos arī citus farmaceitiskās aprūpes pakalpojumus, piemēram, medikamentozās terapijas pārskatu. Cilvēks pie farmaceita atnāktu ar visām viņam parakstītajām zālēm (arī uztura bagātinātājiem, medicīniskām ierīcēm), bet farmaceits noskaidrotu, vai pacients zāles lieto pareizi un vai šo zāļu lietošana nerada problēmas, nepieciešamības gadījumā pamācītu zāles lietot pareizi vai sazinātos ar ģimenes ārstu, lai risinātu zāļu lietošanas problēmas (neatbilstīgas zāles vai devas, liekas zāles, trūkstošas zāles u.tml.). Mūsuprāt, šim pakalpojumam varētu būt pietiekami liela ietekme uz farmakoterapijas kvalitāti un izmaksām. Pasaules Veselības organizācijas aplēses liecina, ka 50% gadījumu zāles tiek ordinētas nepareizi, bet pusi zāļu, kas parakstītas pareizi, lieto nepareizi.
Kā farmaceitiskās aprūpes standarts tiks iedzīvināts praksē?
Ir skaidrs, ka tam būtu jābūt apmaksātam pakalpojumam, taču līdz nesenam laikam tas nav bijis veselības aprūpes sistēmas veidotāju uzmanības lokā, bet no farmaceitu puses tam trūcis uzņēmības, pārliecības un finansējuma. Ilgi esam cīnījušies par aptieku īpašumtiesību jautājumu, jo esam pārliecināti, ka kvalitatīvāks pakalpojums, kas lielākā mērā apmierinātu pacienta patiesās vajadzības, iespējams tad, ja aptiekas īpašnieks var būt tikai farmaceits. Taču likumdevēji sprieduši citādi, tāpēc meklējam veidus, kā veicināt un garantēt farmaceita pakalpojumu kvalitāti. Vismaz sākumā standartu ieviešanai būtu jābūt brīvprātīgai. Standarti aptiekām un farmaceitiem ļauj novērtēt praksi un konstatēt darbības jomas, kas jāuzlabo, bet citiem veselības aprūpes speciālistiem un aptiekas apmeklētājiem standarti sniedz informāciju, kādu pakalpojumu pacients var lūgt un pieprasīt aptiekā. Ar standartiem aktualizējam arī jautājumu par apstākļiem, kādos farmaceits ir spiests sniegt pakalpojumus. Piemēram, ir maz aptieku, kur konsultācija ir konfidenciāla. Pašlaik farmaceits konsultē, stāvēdams aiz letes. Standarts šīs lietas cenšas sakārtot.
Iedomāsimies situāciju: klients grib iegādāties acetilsalicilskābi, kam ir daudzi sinonīmi. No vienas puses, farmaceitam būs standarts zāļu izsniegšanai, no otras puses, viņš ir ieinteresēts pārdot tieši to medikamentu, ko aptieka ar atlaidi iepirkusi no lieltirgotāja. Dilemma!
Tas ir sistēmas un aptiekas kā komerciāla uzņēmuma jautājums, turklāt lielākoties kājas šai problēmai izaugušas no aptieku īpašumtiesību un izvietojuma jautājuma. Zāļu cenu veidošanās mehānisms ir strikti regulēts, un maksimālais piecenojums, kādu zāļu lieltirgotavas cenai var piemērot aptieka, ir stingri noteikts; turklāt kompensējamajām zālēm šis aptiekas piecenojums ir vēl mazāks. Lai sniegtu kvalitatīvu pakalpojumu, aptiekai jābūt resursiem, kādi iespējami tad, ja ir pietiekami liels apgrozījums, proti, pietiekami daudz apmeklētāju. Galvenā mūsu aptieku sistēmas nelaime - daudzviet aptieku ir pārāk daudz. Rietumvalstīs, kur farmaceitisko pakalpojumu sistēma ir labi attīstīta, uz vienu aptieku ir apmēram 4000-4500 iedzīvotāju (Latvijā tikai 2200), un tā jau ir pietiekama bāze aptiekas pastāvēšanai, speciālistu atalgošanai un kvalitatīva pakalpojuma nodrošināšanai. Kā sabalansēt farmaceitiskā pakalpojuma kvalitāti ar biznesa interesēm? Farmaceitam kā pakalpojuma sniedzējam par to nevajadzētu uztraukties, jo viņa galvenais pienākums ir darboties pacienta interesēs. Taču prakse diemžēl šim ideālajam profesionālā pakalpojuma modelim neatbilst un licences turētājs liek piedāvāt "akcijas" produktus, kas pacientam varbūt nemaz nav tie piemērotākie vai nepieciešamākie. Pats esmu redzējis gana daudz situāciju, kad aptiekā aiz letes ir prasmīgs "pārdevējs" (par profesionāli negribētos saukt) un pircējs, atnācis pēc vienas preces, mājās aiziet ar trim citām, kas viņam, visticamāk, nav vajadzīgas. Tas nerada labu priekšstatu par aptiekām. Cilvēks nedrīkst iet uz aptieku ar apziņu, ka viņam tur var kaut ko "iesmērēt". Labu profesionāli veido ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī spēja uzņemties atbildību par savu rīcību un apņemšanās darboties profesionāli.
Kuras valsts aptieku modelis jums šķiet pievilcīgs?
Lielbritānijas modelis, kur aptiekas sniedz pakalpojumus un par katru pakalpojumu saņem gan kapitācijas naudu par minimālu pakalpojuma apjomu gadā, gan piemaksu par katru noteikta veida pakalpojumu no Lielbritānijas Nacionālā veselības dienesta. Tur ir skaidri definēti aptiekas pamatpakalpojumi, papildpakalpojumi un vietējie jeb paplašinātie pakalpojumi. Aptiekas iesaistās arī sabiedrības veselības veicināšanā un agrīnā slimību atklāšanā. Otra valsts ir Nīderlande, kur jau ļoti sen, pateicoties farmaceitu aizrautībai ar informācijas tehnoloģijām, aptiekās sāka uzraudzīt iespējamās zāļu mijiedarbības, relatīvās kontrindikācijas zāļu lietošanai un aptiekas pastāvīgo apmeklētāju zāļu lietošanu (līdzestību), un arī Nīderlandē pašlaik tiek ieviesti noteikti papildu pakalpojumi.
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada augusta numurā
Foto: Jānis Brencis