Nesen Liepājas reģionālās slimnīcas speciālisti un ģimenes ārsti diskutēja, kā labāk rast kopīgu valodu. Tiek piedāvāta ideja, kas paredz, ka ģimenes ārsti varētu dežurēt arī slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Lai arī daļa ģimenes ārstu šādu ideju neatbalsta, tas ir ļoti konkrēts priekšlikums. Tāpat kā šajā rakstā Ulda Kopeikas ierosinājums izrakstā vai nosūtījumā vienmēr uzrakstīt tālruņa numuru vai elektroniskā pasta adresi, lai kolēģis kolēģim būtu sasniedzams. Piedāvājam sešas ikdienas praksē ne tik reti sastopamas situācijas un pārdomas, kāpēc šādas situācijas rodas, un kā rīkoties, lai iznākums būtu labākais no iespējamajiem.
Situācijas komentē
Dr. ILZE AIZSILNIECE, ģimenes ārste no Rīgas
Dr. IMANTS LANKA, ģimenes ārsts un pediatrs no Aizputes
Dr. med. ULDIS KOPEIKA, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas torakālais ķirurgs
Dr. ĀRIJA MARKSA-EBELA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģe
1. situācija
Par kompetences robežām
Pacients ar galvassāpēm atnāk pie neirologa ar ģimenes ārsta nosūtījumu, kurā rakstīts: "Lūdzu Dg, lūdzu Th." Nekādu pamatizmeklējumu! Cits gadījums: pacientam, kurš sūdzas par sāpēm krūtīs, sliktu dūšu, vājumu, ģimenes ārsts stenokardijas diagnozes apstiprināšanai uzrakstījis nosūtījumu uz koronarogrāfiju. Speciālistus neapmierina nedz pirmais gadījums, kad ģimenes ārsts neizvirza hipotēzes, nedz otrais gadījums, kad mēģina ielēkt speciālista "kurpēs".
Dr. I. Lanka: Situācijas var būt ļoti dažādas, tostarp viena ārsta praksē. Manā praksē tas ļoti atkarīgs no situācijas, ko ar mani veido pacients. Gadījums, kad pacients pie speciālista nokļūst ar nosūtījumu "lūdzu, diagnozi un terapiju", protams, ir sliktais piemērs, bet pieļauju, ka šādās reizēs pacients ieskrien pieņemšanā un saka: man vajag nosūtījumu pie neirologa, man jau ir sarunāts! Šajā gadījumā nekāda saruna nenotiks, pat ja ārsts centīsies, jo pacients ir atnācis pie ģimenes ārsta kā pie dispečera sliktajā variantā. Esmu mēģinājis runāt, varbūt man reizēm izdodas veikt profilaktisko apskati, bet citreiz pacients arī uz to nav gatavs.
Ideālais variants, ja pacients nāk pie ģimenes ārsta kā pie Dieva - viņš uzticas, stāsta par problēmu, nevis steigšus, ar spiedienu pieprasa nosūtījumu. Un ģimenes ārsta uzdevums ir kā dispečeram izlemt pacienta likteni. Zinu, ka vārds "dispečers" visiem uzdzen baltas pumpas, bet es uz to raugos citādi. Karalaika apstākļos pie pacientu "šķirošanas" tika sūtīts pats labākais, pieredzējušākais speciālists, jo viņš, jau ieraugot pacientu, varēja paredzēt viņa tālāko ārstēšanas gaitu niansēs, varēja izlemt viņa likteni ar vislabāko vēlamo rezultātu. Viņš arī bija dispečers, bet ar gudru skatījumu nākotnē. Ģimenes ārstu redzu tieši kā šādu dispečeru - tā labākajā izpratnē.
Dr. med. U. Kopeika: Domāju, ka atbilstīgi Ārstniecības likumam ikviens ārsts ir tiesīgs noteikt diagnozi. Man ārkārtīgi nepatīk situācijas - pacients ar "ātro palīdzību" atvests uz uzņemšanas nodaļu, kur viņu apskata vairāki speciālisti un ieraksta slēdzienu: akūtas ķirurģiskas patoloģijas nav; akūtas neiroloģijas nav; akūtas kardioloģijas nav. Cilvēks ir uz nāves cisām, bet neviens speciālists neapstiprina akūtu patoloģiju! Uzskatu, ka vajadzētu rakstīt nevis to, kā nav, jo ir simtiem un tūkstošiem diagnožu, kuru nav pacientam, bet katram ārstam vajadzētu rakstīt to, kas ir - vismaz tādā līmenī, ko viņš domā. Ir patīkami, ja ģimenes ārsts, nosūtot pacientu, izvirza hipotēzes. Kāpēc neraksta? Tāpēc, ka baidās kļūdīties. Nevajag baidīties! Tikai tā var trenēt pieredzi - domājot un mēģinot pateikt, kas tā par patoloģiju varētu būt.
Dr. Ā. Marksa-Ebela: Gadījums no gastroenteroloģijas. Domājot par celiakiju, dažkārt ģimenes ārsti veic analīzes un nosaka diagnozi "celiakija", ierobežo bērnam miltu ēdienus un tad nosūta pie mums jau ar gatavu diagnozi. Bet kādreiz nav veiktas pilnīgi visas analīzes, kas diagnozi apstiprinātu. Ja bērns trīs mēnešus jau ievēro diētu, analīzes būs normālas, un mēs īsti nesaprotam, vai tas ir tāpēc, ka ievēro diētu, vai tāpēc, ka nav celiakijas diagnozes.
Analīzes, protams, lielākā vai mazākā mērā pamato diagnozi, bet tās nevar būt noteicošās. No ģimenes ārsta, pirmkārt, sagaidu, ka viņš novērtēs pacienta vispārējo stāvokli, bērna fizisko attīstību: svaru, augumu, cik bieži slimo. Es sagaidu, ka ģimenes ārsts domās par atslēgas simptomiem, kas apstiprina diagnozi: kāda ir fiziskā aktivitāte, apetīte, vēdera izeja, kāpēc pieņemas vai gluži pretēji neņemas svarā, kāpēc bieži slimo. Specifiskas analīzes jau ir otrās pakāpes izmeklējumi, kas jāatstāj speciālistu kompetencei. Man patīk, ka ģimenes ārsts, nosūtot pacientu pie speciālista, atzīmē nopietnākos punktus, kas viņu uztrauc. Tādu ļoti garu aprakstu jau speciālists nelasa. Piemēram, es apskatu bērnu, aprunājos ar vecākiem un saprotu, kas par lietu. Turklāt ārstu rokraksti bieži ir tādi, ka nevar izlasīt.
Dr. I. Aizsilniece: Ja iedomājamies, ka zināšanu lauks ir četrstūris, tad ģimenes ārsts ir šā lauka pamatā, bet speciālisti katrs iet pa savu šauro līniju: uz augšu vai dziļumā. Ģimenes medicīnā arī pasaulē netiek izmantota 10. slimību klasifikācija, ko lieto speciālisti, bet sindromoloģija. To izmanto ģimenes ārsti Nīderlandē, ir sava klasifikācija primārajai veselības aprūpei, kuru var pārlikt uz ICD-10, - Francijā, Lielbritānijā to ļauj darīt. Ģimenes ārstam galvenais ir nodibināt kontaktu ar pacientu, radīt ticību veselības aprūpes sistēmai, kas spēs viņu izārstēt. No ģimenes ārsta neprasa noteikt precīzu diagnozi, bet viņam jāsaprot, kurš speciālists varēs dziļāk izprast problēmu. Francijā, nosūtot pacientu pie speciālista, ģimenes ārsts neraksta diagnozi. Viņš raksta simptomu kopumu un hipotētisko diagnozi. Un viņu par to nenosoda, bet ir pateicīgi.
Ārsta kompetence, sadalot to četros līmeņos, ļoti glīti tika formulēta jau 1999. gadā ģimenes ārstu nolikumā. Pārveidojot specialitātes nolikumu, šie kompetences līmeņi tika izņemti. Pamazām situācija, ceru, mainīsies, jo nepārtraukti notiek apmācība. Problēma ir tā, ka ģimenes ārstiem ir ļoti atšķirīgs zināšanu līmenis, un nepieciešams to izlīdzināt. Tur, kur ir bijušas vadlīnijas un mērķtiecīga apmācība, piemēram, par antibakteriālās terapijas lietošanu akūtu respiratoru saslimšanu gadījumā, rezultāti ir ļoti labi.
Ikdienā redzu, ka arī speciālistiem pietrūkst vadlīniju. Piemēram, par helikobaktērijas ārstēšanu atšķiras uzskati, ko pauž dermatologi, ko Latvijas gastroenterologi un kādi ir pēdējie secinājumi, kas balstīti dažādu pasaules valstu pētījumos. Es saņemu visus šos stāstus un prasības. Vajadzētu turpināt vadlīniju procesu, ko sākusi Veselības ministrija un Veselības ekonomikas centrs. Bet vadlīnijas nav nedz ierobežojošs dokuments, nedz arī dokuments, uz kā pamata varam kādu strostēt un sodīt. Man ir nedaudz bail, ka Latvijā varam sarakstīt gūzmu ar vadlīnijām, kuras neviens nelasīs. Lai zināšanas kolēģu vidū izlīdzinātos, vajadzīgas nevis vadlīnijas kā brošūras, kas krājas plauktos, bet vadlīnijas kā process, kā apmācība un diskusija.
2. situācija
Par kopainas redzēšanu
Pacientam kardiologs izrakstījis trīs medikamentus, neirologs - citus trīs, ginekologs vēl divus. Vai speciālists painteresējas, ko izrakstījis kolēģis, kāda būs zāļu mijiedarbība un vai pacients varēs atļauties iegādāties visas zāles? Kura ārsta uzdevums ir redzēt kopainu un nepieciešamības gadījumā to koriģēt?
Dr. I. Aizsilniece: Domāju, ka arī speciālistiem jāievāc pacienta vispārējā anamnēze. Viena no mūsu problēmām - mēs nerunājam vienotā valodā par medikamentiem. Diemžēl speciālisti biežāk nekā ģimenes ārsti lieto zāļu nosaukumus pēc ražotāju nosaukumiem, nevis pēc starptautiskajiem nepatentētajiem nosaukumiem. Ginekologs izraksta pretsāpju medikamentu ar vienu nosaukumu, neirologs to pašu ar otru nosaukumu. Man ir bijuši tādi gadījumi. Tas neko sliktu nenozīmē, varbūt pat viņi zina, ka tas ir viens un tas pats medikaments, tomēr pajautāsim: kādus medikamentus pacients jau lieto. Ja speciālisti pajautātu, ar ko pacients slimo vēl bez konkrētās saslimšanas un vai ir kādi medikamenti, ko vēl viņš lieto, iespējams, vizītē pie ģimenes ārsta nevajadzētu domāt, ko darīt ar 12 izrakstītajiem medikamentiem un kā tos salikt kopā.
Dr. I. Lanka: Ja pacients saņem valsts kompensējamās zāles pie speciālista, viņš jau neaiziet atpakaļ pie ģimenes ārsta, un ģimenes ārstam nav nemaz tik vienkārši kontrolēt kopainu. Pat ja es pajautāju pacientam, ko vēl viņš lieto, viņš var neatcerēties, var domāt, ka tas nav svarīgi. Risinājums ir e- medicīna, kas zāļu izrakstīšanas procesu varētu izgaismot un padarīt caurspīdīgu.
Kaut gan farmācijas tēma nav viegla - ne velti farmācijas kompānijas cenšas meklēt medikamentus, kuru lietošana ir pēc iespējas vienkāršāka: vienreiz dienā, aplicējami vai viens medikaments, kas satur vairākas sastāvdaļas. Ja pacientam ir izrakstīts ļoti daudz zāļu, mēs esam kļūdījušies jau pašā sākumā, jo skaidrs, ka ar katru nākamo izrakstīto medikamentu lietojamības koeficients strauji krītas.
3. situācija
Par skrīvera lomu
Pacients uz savu roku sameklējis privāti praktizējošu speciālistu, kas izrakstījis virkni izmeklējumu un medikamentu un sacījis: ejiet pie ģimenes ārsta, lai viņš raksta nosūtījumus un zāles. Kā rīkoties ģimenes ārstam? It kā apvainoties būtu neprofesionāli, galvenais, lai pacients vesels, tomēr sabiedrības un speciālistu attieksme nereti rāda, ka ģimenes ārsti jau tādi nezinoši "skrīveri" vien ir.
Dr. I. Aizsilniece: Tas ir ļoti nekoleģiāli. Saprotu, ka ir valsts apmaksātas zāles, ko privāti strādājošs ārsts pacientam nevar izrakstīt, diemžēl jāsaskaras ar to, ka pat pavisam vienkāršu recepti, kas būtu atvieglojusi pacientam sāpes, speciālists nav uzskatījis par vajadzīgu izrakstīt. Vai pretsāpju medikamenta dēļ pacients jāsūta atpakaļ pie ģimenes ārsta?! Sadarbība ir ļoti atkarīga no konkrēta speciālista. Diemžēl da ļai speciālistu joprojām ir attieksme, ka ģimenes ārsts neko nezina, tad lai vismaz saraksta papīrus, ja cita labuma no viņa nav. Kamēr šī attieksme nemainīsies, īstas partnerattiecības neveidosies.
Dr. I. Lanka: Valstī notiek diskusijas par to, ka naudas trūkuma dēļ vajadzētu kvotēt laboratoros izmeklējumus un par izmeklējumu menedžēšanu atbildība būtu jāuzņemas ģimenes ārstiem. Ja lauku ģimenes ārsts, kas lielai pacientu daļai ir kā Dievs, varēs izmeklējumu plūsmu menedžēt, jo viņš būs kā tas karalaika dispečers un veiks pacientu grupēšanu, tad jaunais modelis lielā pilsētā, kur ir ļoti daudz pacientu, kas paši apstaigā maksas speciālistus, ģimenes ārstam savilks cilpu kaklā. Protams, speciālists, sarakstot virkni izmeklējumu un medikamentu, neko sliktu nav gribējis, viņš kā reizi ir ņēmis talkā vadlīnijas. Tik liela kompetence ģimenes ārstam nekad nebūs, lai viņš varētu apstrīdēt speciālista ieteikumus. Taču iedomājaties, kāda varētu būt satikšanās ģimenes ārstam, kas iztērējis visu naudu, ar pacientu, kam rokās ir garš saraksts ar vēlamajiem izmeklējumiem un analīzēm! Būs konflikti, būs neapmierinātie, sūdzības un kritika. Turklāt ģimenes ārstus, iespējams, nostādīs neapskaužamā situācijā - iecerēts, ka līdzekļu pārtēriņa gadījumā ģimenes ārsts saņems finansiālu sodu.
Nav jau tā, ka speciālisti ir visu bēdu sākums no ģimenes ārstu viedokļa. Gluži pretēji - augstas klases kompetences līmenis ir garantija, ka nevajadzīgi izmeklējumi netiks veikti. Kāpēc ir vajadzīgs, piemēram, neirooftalmologs? Uz milzīgu skaitu iedzīvotāju viņš atmaksājas, jo viņam ir spēja pēc pieredzes un no simptomu kompleksa diferencēt tos pacientus, kam konkrētos izmeklējumus nevajag.
4. situācija
Par kļūdām un rangu
Banāla situācija: ārsts komentē kolēģa kļūdas pacienta klātbūtnē. Tikai attiecībā uz ģimenes ārstu speciālistu izteikumi nereti ir asāki nekā par kolēģi speciālistu - par nezināšanu, par kompetences trūkumu.
Dr. med. U. Kopeika: Cenšos nekritizēt ģimenes ārstus, jo saprotu, cik smags viņiem ir darbs. Ja ģimenes ārstam no diviem tūkstošiem slimnieku pieci simti sūdzas par muguras sāpēm, ir ļoti grūti atrast vienu, kas sūdzas par sāpēm tāpēc, ka viņam ir audzēja metastāzes muguras skriemelī. Pacienti paši krāsas sabiezina, provocē speciālistus uz sarunu par ģimenes ārstu darbu. Bieži ir gadījumi, kad pacients atnāk ar vēlīnas stadijas plaušu vēzi un ir ļoti dusmīgs uz ģimenes ārstu. Viņam vairākus mēnešus ir ārstēta starpribu neiralģija vai plaušu karsonis, vai mugura, netaisot rentgenu, bet smērējot kaut kādu ziedi un dzerot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Tad rentgenā atklājas - plaušās ir milzīgs vēzis, kas rada sāpes! Protams, cilvēki ir neapmierināti. Viņi baidās vai viņiem ir neērti neapmierinātību paust savam ģimenes ārstam, bet mums viņi pasaka: es jau pirms vairākiem mēnešiem teicu ārstam, ka vajag rentgenu uztaisīt, bet viņš mani nesūtīja... Es saprotu, ka tas viss atduras pret finansējuma trūkumu. Ja tagad izdomās ģimenes ārstiem ieviest kvotas analīzēm, situācija tikai saasināsies. Un tomēr es ģimenes ārstiem ļoti rekomendētu bez plaušu rentgena mēnešiem neārstēt ribstarpu neiralģijas, muguras sāpes, neskaidras pneimonijas vai bronhītus.
Dr. Ā. Marksa-Ebela: Kļūdīties var jebkurš, bet svarīgi runāt ar kolēģi atklātu valodu, pat ja kļūdas gadījušās. Ir gadījumi, kad redzi - pacientu grib iemānīt nodaļā vai arī kaut kas kopainā, kuru raksturo pacients un ģimenes ārsts, neiet kopā, kaut kas tiek slēpts. Tas man nepatīk.
Dr. I. Aizsilniece: Ir daudzi iemesli, kāpēc kolēģu attieksme pret ģimenes ārstiem ir skarbāka. Ģimenes medicīna Latvijā ir tikai 14 gadus veca. Pasaules pieredze rāda, ka laba veselības aprūpe ir tajās valstīs, kur ir kārtīgs ģimenes ārstu institūts ar vērā ņemamu pieredzi. Pacienti šajās valstīs ir vairāk apmierināti ar veselības aprūpi kā tādu. Latvijā ģimenes ārstu sistēmas ieviešana zināmā mērā notika ar varu. Mums bija 2002. gada stingrais lēmums - VOAVA slēgs līgumu tikai ar tiem ārstiem, kam ir ģimenes ārsta sertifikāts. Toreiz protestēju, ka piespiedu kārtā par dārgu naudu cilvēki tiek mācīti pret paša gribu, jo, lai arī šie ārsti kļuva par ģimenes ārstiem, nezinu, vai viņi tādi jūtas no sirds un patiesi.
Man ir gadījies strādāt ar pasaules universitāšu klīniku ārstiem, un viņu attieksme, salīdzinot ar Latvijas kolēģu attieksmi, ir atšķirīga. Viņi neatsaka parādīt, kā man jāseko līdzi pacientam, kurā brīdī kam jāpievērš uzmanība un kurā brīdī man jau jālūdz viņu palīdzība. Attieksme ir citāda - daudz, daudz patīkamāka. Man bija gadījums, kad ievērojams pasaules līmeņa profesors bija pieļāvis kļūdu, pacienta klātbūtnē pasakot, ko tas ģimenes ārsts Latvijā iedomājas. Beigās gan izrādījās, ka mana diagnoze ir pareiza. Viņš man atrakstīja atvainošanās vēstuli, viņš nekautrējās atzīt savu kļūdu.
Dr. I. Lanka: Ar katru nākamo reizi, kad skaties konkrēto slimības gadījumu, to ir vieglāk diferencēt - pacienta pirmajā vizītē pie ārsta patoloģija, iespējams, ir vēl ļoti apslēpta, taču slimība nestāv uz vietas, tāpēc speciālists, kas pacientu skatās pēc ģimenes ārsta, var teikt: o, nu kā tad iepriekš varēja to neredzēt, kā varēja nesaprast! Tā sanāk, ka gudrākais ir tas, kas pacientu skatās pēdējais! Diemžēl es neesmu dzirdējis tādu praksi, ka piezvanītu kolēģis un teiktu: vajadzēja tā vai citādi. Lai situācija uzlabotos, lai izvilktu kvintesenci nākotnei, šāda saruna būtu ļoti derīga.
Ģimenes medicīna Latvijā ir samērā jauna disciplīna, tāpēc to pieņemt jāiemācās ne tikai pašiem ārstiem un sabiedrībai, bet arī politiķiem. Ģimenes medicīna ļoti lielā mērā atkarīga no politiķiem, jo tā ir valsts subsidēta medicīnas joma, kur situācijas noteicēja ir valsts. Un tā var gan deformēt primāro aprūpi, gan arī to atbalstīt.
5. situācija
Par speciālistu izrakstiem un aprūpes nepārtrauktību
Speciālistu izraksti nereti ir skopi vai to nav vispār. Ļoti bieži pacienti izrakstus un konsultantu slēdzienus nenogādā ģimenes ārstam. Vai zvanīt speciālistam un uzdot jautājumu par skopu izrakstu? Kā nodrošināt pacienta aprūpes nepārtrauktību?
Dr. I. Aizsilniece: Ļoti bieži mēs no speciālistiem saņemam slēdzienu, kas ir uzrakstīts uz lapiņas. Vai vispār nav uzrakstīts, pacientam ir pateikts, ka viņam vajag veikt datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi. Kāpēc? Kāds ir pamatojums - to pacients nevar paskaidrot. Pasaulē ārsti savā starpā nesarakstās ar pacienta starpniecību. Vēstules kolēģi cits citam nosūta vai nu elektroniski, vai pa pastu, nevis iedod pacientam rokā. Tā ir nevīžība no ārstu puses, jo dokuments, kas ir iedots pacientam rokā, var tikt pazaudēts, atstāts, kāds var ie rau dzīt konfidenciālu informācija. Šis jautājums Latvijā būtu jāsakārto.
Pirmkārt, tas ir organizatorisks darbs lielas veselības aprūpes iestādes līmenī. Otrkārt, tā ir vēlme komunicēt. Manuprāt, galvenā mūsu "slimība" ir tā, ka mēs visi jūtamies kā tādas primabalerīnas. Bet veselības aprūpes sistēma nav solo gājiens. Jo mazāk būs primabalerīnu, jo skaistāk kordebaletu dejosim.
Dr. med. U. Kopeika: Ārzemēs visi raksta vēstules ģimenes ārstiem, bet mums jau nav sekretāru slodzes. Tas būtu liels papildu darbs - līdztekus izrakstiem, vēsturu rakstīšanai un dokumentācijai, ko pieprasa Veselības norēķinu centrs.
Arī mēs slimnīcā sastopamies ar situāciju, ka nereti pacientiem nav līdzi izrakstu, un mēs nezinām, kādas manipulācijas, izmeklējumi iepriekš veikti. Mēs to risinām tā, ka ar šiem jautājumiem nodarbinām kolēģi kardioloģi Māru Pēku, kura zvana uz ārstniecības iestāžu uzziņām, ģimenes ārstiem un dzenā rokā izrakstus.
Piekrītu, ka saziņai nevajadzētu notikt caur pacientu, jo ir daudzas lietas, ko nevar rakstīt izrakstā. Ne visas ārsta aizdomas pacientam būtu jāzina. Piemēram, pie mums iestājas pacients ar pneimofibrozi, uztaisām datortomogrāfiju - visdrīzāk tā ir rēta, nekā slikta tur nav. Bet, lai redzētu, ka tiešām nav plaušu vēža, pēc pāris mēnešiem datortomogrāfiju tomēr nepieciešams atkārtot. Tāpēc man izrakstā jāraksta, ka ir aizdomas uz plaušu vēzi. Kaut ar piecām jautājuma zīmēm. Ja man ir labs kontakts ar ģimenes ārstu, varu nerakstīt par savām aizdomām, bet aprunāties ar viņu, taču man jābūt drošam, ka izmeklējums tiks atkārtots. Bet pacients, ieraugot izrakstā manas aizdomas, trīs mēnešus nervozē, domā, ka gals klāt.
Domāju, ka paši ģimenes ārsti cenšas norobežoties no cilvēkiem, lai viņus brīvdienās un svētku dienās netraucē. Es viņus saprotu, bet tajā pašā laikā viņi nevilšus norobežojas arī no kolēģiem. Gada sākumā, kad mums nodaļā bija mazāka pacientu plūsma, savā mājaslapā uzrakstīju atklātu vēstuli ģimenes ārstiem, ka var pie mums droši sūtīt pacientus. Cilvēku priekšstatos bija "iesēdies", ka tagad krīzes apstākļos visas operācijas ir tikai par maksu. Bet mums ir plaušu onkoloģija, kas nav maksas operācijas. Kad rakstīju šo vēstuli, saskāros ar ļoti interesantu problēmu. Mani internetā var atrast acumirklī: uzrakstiet meklētājprogrammā Google "Uldis Kopeika" - un jūs atradīsit gan manu e-pasta adresi, gan manu mobilā tālruņa numuru. Gribēju atrast ģimenes ārstu e-pasta adreses un mobilā tālruņa numurus, bet tie nav atrodami.
Rakstot izrakstus vai konsultanta slēdzienu, vienmēr uzrakstu savu mobilo un nodaļas tālruni. Lai ģimenes ārsts var piezvanīt. Jo ir ļoti daudzas lietas, ko es nevaru slimniekam pateikt. Piemēram, pacientam ir metastāzes aknās, es domāju, ka viņš nodzīvos pusgadu. Pie viņa neviens piederīgais nenāk, un es nevaru viņam, acīs skatoties, pateikt: zini, viss... Man vajag to kādam pateikt. Mans pienākums nav meklēt viņa radiniekus vai viņa ģimenes ārstu. Es negribu, lai ģimenes ārsti dusmotos. Es gribu lūgt ģimenes ārstus nosūtījumā rakstīt savu e-pasta adresi, prakses tālruņa numuru vai savu mobilā tālruņa numuru - es jums uzrakstīšu, piezvanīšu! Jo pacientam aiz muguras kolēģiem ir jārunā, un tas jādara bieži.
Dr. I. Lanka: Domāju, ka liela nozīme būtu e-medicīnai. E-pakalpojuma maksā ir fiksētas arī atskaites, izraksti, slēdzieni. Ja jūs iesaistāties šajā spēlē ar valsti, tad jums jāsniedz izraksts par padarīto darbu, un tas automātiski tiek nolikts "plauktiņā" par pacientu. Un tie, kam ir tiesības skatīties šo izrakstu, tiek tam klāt. Un tad jau vairs nav nekādas nozīmes, vai pacients to pazaudējis vai pasts nogādājis. Mēs varam kritizēt vienus, otrus vai trešos, bet izšķirīga nozīme 21. gadsimtā ir elektroniskajai sistēmai, kas šo atgriezenisko saiti nodrošina.
6.situācija
Par profesionālajiem kontaktiem
Pacients saka: ideāla vizīte, ja tās laikā ģimenes ārsts neskaidrību, šaubu gadījumā piezvana kolēģim un pajautā vai arī zina uzrakstīt konkrēta kolēģa vārdu, pie kura vērsties. Tas vairo uzticamību. Kā veidojas profesionālo kontaktu loks? Un kāpēc tas neveidojas?
Dr. med. U. Kopeika: Tas ir mūsu darbs un mūsu pienākums kontaktēties ar kolēģiem! Tas nav stils, ja nerunā ar kolēģi. Brīnos, kā šāds ārsts brīvā tirgus apstākļos var atrast darbu. Pat ja pretī kādreiz gadījies nelaipns kolēģis, kam nepatīk, ja viņu traucē par sīkumiem, uzskatu - labāk desmit reizes piezvanīt "pa tukšo", nevis vienreiz palaist garām plaušu vēzi. Vienmēr laipni aicinu visus ģimenes ārstus man darba laikā zvanīt un uzdot jebkuru neskaidro jautājumu. Latvijā gadā ir apmēram 1000-1200 jaunu plaušu vēža slimnieku. Viņi ir mūsu nodaļā, es viņus visus redzu. Ja Latvijā ir ap 1000 ģimenes ārstu, tas nozīmē, ka ikviens no viņiem gadā redz aptuveni vienu pacientu. Protams, viņam nav tās pieredzes, kāda ir man. Turklāt ģimenes ārsts pacientu pazīst varbūt divdesmit gadus un viņam ir psiholoģiski grūti izteikt gala slēdzienu par ceturtās stadijas vēzi, tāpēc vajadzīgs cilvēks no malas, kas bez subjektīvām emocijām var salikt visu "pa plauktiņiem".
Dr. Ā. Marksa-Ebela: Domāju, ka bērnu gastroeneterologiem nav nekādas "zvaigžņu slimības", arī jaunajiem kolēģiem ne. Esam atvērti sarunai. Ja ģimenes ārsts piezvanīs, vienmēr var atrast kādu "spraugu", kur to bērniņu paņemt un apskatīties. Ja kolēģis nemeklē kašķi, bet grib palīdzēt pacientam, nevajadzētu būt problēmai komunikācijā. Protams, dažkārt ir tā, ka nevar sazvanīt kolēģi, nav uz vietas, jāzvana otro, trešo, ceturto reizi, bet vienmēr var tikt līdz kolēģim, ja vien ir vēlēšanās.
Dr. I. Lanka: Kādreiz varēja vieglāk kolēģus sazvanīt. Ir slimnīcas, kur tas izdodas labāk, piemēram, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, bet ir ārstniecības iestādes, kur to grūti izdarīt. Zināmā mērā tas atkarīgs no tā, vai konkrētais ārsts vai slimnīca ir ieinteresēta pacientos, kas papildus neko nemaksās, kas būs valsts pakalpojuma ietvaros. Bet, tā kā tagad valsts pakalpojums dramatiski sarucis, visur ir rindas, tad arī kolēģi nav tik atsaucīgi, ja zvana ģimenes ārsts. Kāpēc? Tāpēc, ka situācijā, kad sabiedrība ienākumu ziņā ir polarizējusies, ģimenes ārsts vairāk nodarbojas ar pacientiem, kam maksātspēja ir viszemākā. Un tad jau vairs nav tik svarīgi, vai zvanītājs ir pieredzējis ģimenes ārsts vai arī ne tik pieredzējis. Kur ir valsts rindas, tur visur ir ļoti komplicēta kolēģu sazvanīšana, piekļūšana, jo visi grib sazvanīt, visi grib parunāt un dabūt konsultāciju pie speciālista vai pacientu slimnīcā. Protams, lai ārsti sevi pasargātu, viņi veido aizsardzības sistēmu - izvairās no liekiem kontaktiem.
Gadījumos, kad pacienti gatavi maksāt, nav nekādu problēmu sazvanīt maksas klīniku, maksas speciālistu.
