Jauna pieejamības un kvalitātes latiņa ģimenes ārstiem
Ģimenes ārstu iespēju paaugstināšanu vērtē:
dr. SARMĪTE VEIDE, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente,
dr. ALISE NICMANE-AIŠPURE, ģimenes ārste no Rīgas, veselības ministra J. Bārzdiņa ārštata padomniece,
dr. AIGARS PŪPOLS, ģimenes ārsts no Kuldīgas, veselības ministra J. Bārzdiņa ārštata padomnieks,
dr. JĀNIS STABINGIS, ģimenes ārsts no Liepnas.
Tautās tika laista ideja (kas no dienas kārtības gan tikpat mudīgi pazuda!), ka ģimenes ārsti varētu samazināt slodzi traumpunktiem, uzņemoties atbildību par vieglām traumām. Šogad ģimenes ārstiem uzdots arī atslogot valsts budžetu, menedžējot laboratoro izmeklējumu finansējumu.
Plāns, kā attaisnot uz ģimenes ārstiem liktās gaidas, top. Bija iecerēts, ka papildu pieejamības un kvalitātes kritērijiem ģimenes ārsti varēs pievienoties jau aprīlī, taču tas, iespējams, notiks vasarā. Dr. A. Nicmane-Aišpure stāsta, ka, veidojot papildu voluntāro pieejamības un kvalitātes kritēriju programmu, tiek ņemta vērā gan Igaunijas, gan Lielbritānijas, gan Zviedrijas u.c. valstu pieredze, gan arī dažādi starptautiski pētījumi, gan arī notikušās konsultācijas ar citu valstu ekspertiem. Viņa vairāk pētījusi Igaunijas un Lielbritānijas pieredzi. Igauņiem voluntārā kvalitātes bonusu sistēma tika ieviesta 2005. gadā, tagad tai ir pievienojušies 90% ģimenes ārstu. Tiesa, izpildīt kvalitātes kritērijus spēj krietni mazāka daļa. Igauņiem šī sistēma sastāv no trim daļām: 1) profilakses (18 indikatori), 2) hronisko slimību pacientu aprūpes un uzraudzības (28 indikatori), 3) aktivitātēm, kam nepieciešamas ģimenes ārsta papildu iemaņas.
Veselības ministra ārštata padomniece stāsta, ka Latvija ir apsteigusi starptautisku darba grupu, kas pašlaik strādā projekta ImPrim ietvaros ("Sabiedrības veselības uzlabošana, veicinot vienlīdzīgi pieejamu augstas kvalitātes primārās veselības aprūpes sistēmu", Latviju šajā projektā pārstāv Veselības ekonomikas centrs un Latvijas Ģimenes ārstu asociācija). Šajā projektā iesaistīti Ziemeļvalstu un Baltijas jūras reģiona valstu eksperti, un viens no uzdevumiem - līdz 2012. gadam izstrādāt arī starptautiskus kvalitātes kritērijus ģimenes ārstiem.
Pētījumā*, kas OECD valstīs veikts 30 gadu garumā, secināts - salīdzinot valstis ar līdzīgu ekonomisko situāciju, labāka sabiedrības veselība ir tajās valstīs, kurās ir stipra primārā aprūpe. "Tas, ka šobrīd atkal primārā veselības aprūpe tiek atzīta kā veselības aprūpes stūrakmens, ir ļoti labi," teic S. Veide. "Priecē, ka arī mums šogad Veselības ministrijā ir izveidota primārās veselības aprūpes nodaļa - igauņiem tāda bija kādu laiku. Vēlētos, lai pacientiem būtu pieejamas ne tikai optimāli aprīkotas un ar personālu nodrošinātas prakses, bet arī atsaucīgi, zinoši un uz pacientu vajadzībām orientēti prakses mediķi." - tā S. Veide.
Kā kļūt pieejamākiem?
Plašāka komanda
Atslēgas vārds ir "lielāka komanda". Tas nozīmē arī māsas un ārsta palīga darba apjoma palielināšanu, veidojot viņiem atsevišķas darba vietas. Pašlaik otru māsu ģimenes ārsta praksē finansē no "sociālā spilvena", un veselības ministrs sola, ka nākotnē otras māsas atalgojumam nauda būs jāatrod valsts budžetā.
Voluntārajā papildu pieejamības un kvalitātes kritēriju programmā iecerēts: ja pacientu skaits ārsta praksē ir 1600 pacientu +/-400, tad komandu veidos ārsts, viens vidējā medicīniskā personāla pārstāvis un reģistrators vai otra medicīnas māsa. Ja prakse ir lielāka (2000-3000 pacientu), tad tajā strādās divi vidējā medicīniskā personāla darbinieki, kā arī reģistrators. Ja praksē ir vairāk nekā 3000 pacientu, tad darbā jāpieņem vēl viens ārsts un divi palīgi, kā arī reģistrators. A. Nicmane-Aišpure: "Divu palīgu gadījumā ārstam palielinās iespēja daudz kvalitatīvāk veikt izglītojošo darbu. Tāpat krietni paplašinās manipulāciju klāsts - pārsiešanas, kardiogrammas pieraksti, injekcijas utt., ko ārsts var piedāvāt uz vietas praksē. Tās jau tagad piedāvā liela daļa ģimenes ārstu, taču to grūti izdarīt ārstu praksēs, kur nav atsevišķas telpas procedūru veikšanai vai māsa lielākoties ir aizņemta ar dokumentācijas noformēšanu."
Visi aptaujātie ārsti atzīst, ka daudziem ģimenes ārstiem klupšanas akmens varētu izrādīties atsevišķu telpu nodrošināšana palīgiem. A. Nicmane-Aišpure domā, ka telpu jautājums aktuālāks varētu būt tieši lielajās pilsētās, kur divi ārsti dala vienu kabinetu, kur poliklīnikā viena maza kabineta īre maksā vairākus simtus latu mēnesī un māsiņa lielākoties izpilda skrīvera funkciju, atbild pa tālruni un komunicē ar rindā gaidošajiem pacientiem. Taču tas nav veids, kādā māsiņai vajadzētu strādāt! Dr. A. Pūpols stāsta, ka pašvaldības izteikušas vēlmi sadarboties ar ģimenes ārstiem, bet "pagaidām sadarbība ir vēlmju līmenī".
Dr. A. Pūpolam palīgos ir pieredzējis feldšeris, kas palīdz ārstam apkalpot lauku teritoriju un tādējādi viņu atslogo. "Diez vai mans palīgs spētu uzņemties vēl arī daļu no maniem pilsētā veicamajiem pienākumiem. Jaunajā modelī paredzēts, ka ārsta palīgs paņems vismaz līdz 25% no ārsta darba apjoma. Kāpēc tieši tik daudz? Nevaru paskaidrot - tā izlēma darba grupa. Vai tas būs tik viegli izpildāms - grūti spriest." Kuldīgas ģimenes ārsts teic, ka viņam palīgos noderētu arī medicīnas māsa, taču raizes dara telpu jautājums. "Jāskatās, vai šī programma būs ilgtermiņa, jo prakse tomēr ir jāiekārto, un mēs nevaram "mētāties" no vienām telpām uz nākamajām. Vajadzīgas stabilas garantijas, lai ārsts šādus jautājumus izlemtu."
Arī dr. J. Stabinga praksē lieti noderētu medicīnas māsa, taču viņš domā, ka tam jābūt diezgan labam atalgojumam vai izmisumam, lai cilvēks no Balviem vai Alūksnes brauktu strādāt pie viņa - uz laukiem. "Ceļā jāpavada vairāk nekā pusstunda, ceļi ir pašvaki, un, ja ik dienu šo ceļu mēro ar savu transportu, tad mēnesī tas izmaksā aptuveni 100 latu. Turklāt "nostrādā" arī psiholoģiskā barjera, ka no pilsētas jādodas strādāt uz laukiem!" Kritiku neiztur arguments, ka medicīnas māsas taču brauc strādāt no Olaines uz Rīgu vai mēro lielus attālumus Rīgas rajona robežās. Nav salīdzināmas perspektīvas, ko māsiņai piedāvā galvaspilsēta, tāpat kā nav salīdzināma ceļu infrastruktūra!
J. Stabingis ir pieteicies arī uz Eiropas finansējumu prakses telpu remontam. "Ceru, ka reiz tā Eiropas nauda atnāks... Tie, kas gatavoja šo projektu, šķiet, nenojauta, kādas ir reālās problēmas laukos. Manā praksē jāsakārto apkure, cita ģimenes ārsta prakses telpās nepieciešama tualete, citam jānomaina logi - mēs strādājam diezgan bēdīgos apstākļos."
Deleģēt darbus māsām
Plašāka komanda nozīmē ne tikai tehniski papildu rokas, kas palīdz, bet arī vidējā medicīniskā personāla kompetenci, lai varētu uzņemties daļu ģimenes ārsta darba. J. Stabingis: "Kāpēc daudzviet māsiņa ģimenes ārstam ir tikai kā sekretāre, kas saraksta papīrus un paņem analīzes? Atbilde, manuprāt, meklējama atšķirībās izglītībā. Māsai pretstatā ārsta palīgam māca neuzņemties atbildību." Dakteris Stabingis domā, ka liels darbs ieguldāms arī sabiedrības izglītošanā. Viņš retoriski vaicā: vai pacienti būs apmierināti, ja nesatiks ārstu, bet māsu? "Reizumis gadās, ka ārsts mājas vizītē pie hroniska pacienta aizsūta feldšerīti vai māsu, bet nākamajā dienā pacients vienalga mājas izsauc dakteri."
Dr. S. Veide stāsta, ka Veselības ministrija atvēlējusi Eiropas struktūrfondu naudu māsu apmācībai - kursiem, lai māsas spētu patstāvīgi pieņemt pacientus un izglītot gan par astmas simptomu, holesterīna, asinsspiediena, cukura diabēta un svara kontroli, gan krūts dziedzera izmeklēšanu (tostarp sievietes apmācīt pašizmeklēšanā), paliatīvās aprūpes veikšanu, gan par uzturu, traumu profilaksi un fiziskajām aktivitātēm dažādos vecumos, gan atpazīt vardarbību un zināt, ko darīt. Uzrunātie ģimenes ārsti norāda, ka ļoti svarīgi ir sakārtot arī likumisko pusi, lai māsas varētu strādāt patstāvīgāk.
A. Nicmane-Aišpure zina stāstīt, ka, piemēram, Zviedrijā, saaukstēšanās gadījumā pacients vispirms nonāk pie medicīnas māsas, kas viņam izstāsta, kā rīkoties tuvāko trīs dienu laikā. Māsa ir tiesīga izrakstīt arī slimības lapu pirmajām dienām un medikamentus vieglu saslimšanu gadījumā, kā arī aprūpēt hroniskos pacientus, ja nav slimības paasinājuma. Līdz ar to ārstam vairāk laika atliek sarežģītākām situācijām un plašāku manipulāciju veikšanai. Jā, tas ir gan izglītības, gan likumdošanas jautājums. Taču ne tikai.
"Arī pašiem ārstiem jāmaina domāšana," domā A. Nicmane-Aišpure. "Protams, apmācības programmas ir ļoti svarīgas. Taču ne mazāk svarīga ir darba devēja attieksme, kādā veidā tiek tālāk izglītoti viņa darbinieki. Tas ir līdzīgi kā jebkurā firmā, un šajā gadījumā mēs, ārsti, esam darba devēji savām medicīnas māsām," uzsver daktere. Viņa stāsta par savu pieredzi: "Mana medicīnas māsa bija ambulatora zīdaiņu māsa, kas perfekti zināja bērna aprūpi un veica vakcinācijas, bet gadiem nebija ņēmusi ne analīzes, ne veikusi kardiogrammu pierakstus, ne arī konsultējusi pacientus citos ar veselību saistītos jautājumos. Tāpēc mums ir organizētas sanāksmes, kad mēs pārrunājam, ko viņa jūt kā savas vājās vietas un kādas ir manas vēlmes. Un ik gadu mana medicīnas māsa pakāpeniski apgūst ko jaunu. Māsa man saka: es nevarēšu. Es saku: pa drusciņai varēsi! Vienojamies, ka būtu uzlabojamas ķirurģiskās prasmes. Un es domāju, uz kādiem kursiem viņa ies un pamācīsies. Medicīnas māsa jūtas ļoti labi, jo tiek novērtēta, viņas darbs ir dažādojies un kļuvis daudzpusīgs, viņa vairs nav tikai papīru sarakstītāja."
A. Nicmane-Aišpure domā, ka ideālā gadījumā uz pacientu tālruņa zvaniem ģimenes ārsta praksē būtu jāatbild medicīnas māsai, kas prot izvērtēt pacienta stāvokli un sniegt padomus, kā rīkoties. Ja pacientam ir augsta temperatūra vai vemšana, māsa zina izstāstīt, ko darīt tūdaļ, bet, ja stāvoklis neuzlabojas, ieteikt pēc divām stundām zvanīt vēlreiz. Vai, novērtējusi, ka situācija ir neatliekama, māsa ir informēta, kā tajā brīdī ir sasniedzams ārsts. "Tas ir darba organizācijas jautājums. Tādā veidā mazināsies nevajadzīgi ātrās palīdzības, mājas vizīšu izsaukumi un nevajadzīgs uztraukums."
A. Nicmane-Aišpure uzskata, ka ļoti svarīgi ārstam ar māsu ir vienoties par algoritmiem, kā rīkoties konkrētās situācijās (piemēram, augstas temperatūras gadījumā vai par dzirdināšanas taktiku caurejas gadījumā utt.), lai māsa nesaka vienu, bet ārsts ko citu, līdz ar to veidosies pacientu uzticība māsas teiktajam. "Protams, ģimenes ārstam sākumā tas būs papildu darbs, taču ilgtermiņā iegūsim visi - gan mediķi, gan pacienti."
Konsultācijas internetā un vizītes četru darba dienu laikā
Pieejamību iecerēts celt arī ar to, ka tiek saīsināts pacienta gaidīšanas laiks - nevis piecu darba dienu laikā, bet ārstam pacients būs jāpieņem četru dienu laikā. No jauna reģistrēti pacienti ģimenes ārstam būs jāapskata mēneša laikā kopš reģistrēšanās. Tāpat ģimenes ārstiem, kas gribēs pievienoties jaunajiem kritērijiem, būs iespēja iegūt punktus par speciālas programmatūras lietošanu praksē, kas atvieglos uzskaiti.
Pieejamība tehnoloģiju laikmetā nozīmē arī to, ka pacientam jādod iespēja sazināties ar praksi elektroniski - uz e-pasta vēstulēm tiktu atbildēts trīs darba dienu laikā.
Pieejamība brīvdienās izraisījusi viskarstākās diskusijas, jo pēc darba likumdošanas ārstam saviem palīgiem par virsstundu darbu brīvdienās jāmaksā piemaksa 100% apmērā, turklāt tie ir papildu tēriņi prakses uzturēšanā (elektrība, ūdens patēriņš, telpu uzkopšana utt.). S. Veide atgādina: "Likumdošanā ir paredzēts, kā tiek sniegta palīdzība ārpus ģimenes ārsta darba laika. To sniedz dežūrārsts, neatliekamā medicīniskā palīdzība vai slimnīcu uzņemšanas nodaļas.Var organizēt papildu jaunu dežūrdienestu, ja tam atrod finansējumu."
Kā strādāt kvalitatīvāk?
Rezultatīvie, nevis procesa kritēriji
"Nesen izlasīju pētījumu, kas 2004.-2010. gadā veikts Lielbritānijā par kritēriju mērķtiecību primārajā aprūpē. Izrādās, tas, ka ģimenes ārsti tiek stimulēti zināmā laika periodā veikt to vai citu izmeklējumu vai mērījumu, neveicina labāku hroniskās slimības iznākumu - hipertensijas gadījumā tas neļāva samazināt mirstību un saslimstību ar infarktu un insultu. Procesa mērīšana vien nenodrošina rezultātu. Ļoti būtiski, ka mēs, izstrādājot savus kritērijus, to zinām. Mēs varam vairāk domāt par rezultatīviem, nevis procesa kritērijiem," spriež A. Nicmane-Aišpure. Tāpēc ģimenes ārstiem tiks piedāvāts izpildīt virkni klīnisko kritēriju, kas būs vērsti tieši uz rezultātu.
Viens no kritērijiem - paaugstināt atsaucību valsts organizētā skrīninga programmās par 10-15% virs vidējiem rādītājiem valstī. Ģimenes ārsts, vismaz reizi ceturksnī ielūkojoties datubāzē, redzēs, kuriem viņa pacientiem ir izsūtīti skrīninga uzaicinājumi. Viņa pienākums būs uzzināt, cik liela ir bijusi pacientu atsaucība, un uzrunāt tos, kas nav veikuši šo skrīningu: mērķtiecīgi profilaktiskā apskatē pavaicāt, vai izmeklējums jau nav izdarīts par maksu, vai arī izskaidrot, kāpēc skrīnings ir tik nozīmīgs. A. Pūpols gan norāda, ka viss var "atdurties pret finansējumu - ja vēlreiz jāsūta vēstule vai jāzvana pacientam, tas prasa zināmus līdzekļus".
Kā klīnisks kritērijs tiek piedāvātas profilaktiskās apskates da žādās vecumgrupās un profilaktiski izglītojošais darbs. Piemēram, izglītojot vecākus par bērnu traumu profilaksi. A. Nicmane-Aišpure jau divus gadus aizpilda savu mazo pacientu (līdz piecu gadu vecumam) veselības karti, kas ir vērsta uz traumu profilaksi. "Mērķtiecīgi kopš bērna dzimšanas runājot ar bērna vecākiem, kādas ir drošas rotaļlietas, par staiguļu izmantošanu, ķiveru likšanu, kritieniem, par karstiem šķidrumiem un termiskiem apdegumiem, ilgtermiņā traumu skaits mazinās." Līdzīgi arī ar veciem cilvēkiem ir būtiski izrunāt par drošu vidi mājās, kritienu profilaksi, stabiliem atbalstiem utt.
Aprūpējot cukura diabēta, hipertensijas, HOPS, onkoloģiskos pacientus, ģimenes ārsti arī krietni pacēluši sev kvalitātes latiņu, paredzot sasniegt konkrētu rezultātu. Piemērs - svarīgi ir ne tikai glikēto hemoglobīnu izmērīt vienu vai divas reizes gadā, bet panākt, lai vismaz 60% cukura diabēta pacientu glikētā hemoglobīna līmenis būtu zem 7,5%.
Vēl ģimenes ārsti cer, ka tiks atrasts racionāls risinājums valsts kompensējamo zāļu izrakstīšanā hroniskiem pacientiem. Pēc šā brīža likumdošanas interpretācijas ārsts nav tiesīgs izsniegt šīs receptes, neapskatot pacientu. Recepte ir derīga mēnesi, ārsts drīkst izrakstīt zāles trim mēnešiem, taču visbiežāk pacients nevar atļauties uzreiz iegādāties zāles tik ilgam periodam. Ja divdesmit gadu ik mēnesi pacientam pie ārsta jādodas pēc receptes, pazeminās gan līdzestība zāļu lietošanā, gan tiek tērēts paša pacienta un ārsta laiks.
Papildu prasmes
Līdzīgi kā igauņu ģimenes ārsti tiek motivēti apgūt papildu prasmes, par to tiek domāts arī pie mums. Ja ir jāizņem diegi, jāuzliek mazas šuves, jāpārsien trofiskas vai akūtas brūces, pacients nav tūdaļ jāsūta uz traumpunktu vai pie ķirurga. Tāpat otoskopiju, sēra korķa izskalošanu vai svešķermeņa izņemšana no plakstiņiem var paveikt ģimenes ārsta praksē. Arī normālas grūtniecības novērošanu var veikt ģimenes ārsts.
J. Stabingis teic, ka laukos pacients šādos gadījumos ļoti bieži dodas pie sava ģimenes ārsta, taču "sabiedrībai jābūt izglītotai, lai saprastu, kurš gadījums ir smags un kurš viegls. Pretējā gadījumā varam zaudēt cilvēku vai iedzīvoties komplikācijās tikai tāpēc, ka vispirms pacients gāja pie ģimenes ārsta, nevis uzreiz devās uz slimnīcu. Daļa pacientu to saprot - ja ir aizdomas, ka roka lauzta, dodas uz traumpunktu vai slimnīcu, jo ģimenes ārsts jau rentgenu nevar uztaisīt."
Iecerēts, ka kvalitātes nauda tiks maksāta proporcionāli izpildītajiem kritērijiem, nosakot naudas apjomu katram ieviešamajam kritērijam. "Kritēriji ir patiešām augsti," saka A. Nicmane-Aišpure. "Taču igauņi pierādīja, ka to ieviešana paaugstina darba kvalitāti gan tiem ģimenes ārstiem, kas šai voluntārajai programmai pieteicās, gan tiem, kas nepieteicās. Uz šo blakusefektu ceram arī mēs."
Ne rīt uz pusdienas laiku
Visi aptaujātie ģimenes ārsti ir vienisprātis, ka iecerētie pasākumi ir ilgi gaidīts un labs pagrieziens primārajā aprūpē, taču atdevi nevar gaidīt rīt uz pusdienas laiku. A. Pūpols: "Māsu, ārstu izglītošana, sabiedrības izglītošana ir ilgtermiņa pasākums ar ilgtermiņa atdevi. Baidos, ka mēs to jutīsim ne jau tuvākajā laikā, taču mums rezultātus vajag redzēt samērā ātri..."
Gan J. Stabingis, gan A. Pūpols uzskata, ka nez vai gultas slimnīcā pazudīs tikai tāpēc, ka ģimenes ārsti sasparosies jaunajiem kritērijiem. A. Pūpols: "Daļēji mūsu darbu var uzlabot, bet rezerves nav tik lielas." Uzrunātie ģimenes ārsti ir vienisprātis, ka ik posmā viss jādara maksimāli kvalitatīvi un lietderīgi. J. Stabingis: "Ģimenes ārstu darbs ir vieglāk revidējams, jo naudas izlietojums ir pārskatāmāks. Slimnīcās nauda pazūd kā melnā caurumā, veselības ministrs jau pats zina, ka slimnīcās grūtāk izsekot tās lietderīgumam." Tāpat ģimenes ārsti norāda uz traumpunktiem, kur iespējams racionālāk "apgrozīt" latus, kuru mums tik ļoti trūkst, - pēc Veselības norēķinu centra datiem tajos vidēji ir 14 apmeklējumi diennaktī, bet apmeklējuma vidējās izmaksas 3-8 reizes pārsniedz vidējās ambulatora pakalpojuma izmaksas.
Vēl, protams, nevar ignorēt tik banālu faktu kā iedzīvotāju sociālā situācija, ar ko veselības aprūpe cīnās kā ar vējdzirnavām. "Negribētu piekrist, ka slimnīcās daudzi hroniski pacienti tikai "atguļ" savas dienas. Mums valstī ir daudz trūcīgu cilvēku, kas vienkārši nevar atļauties nopirkt zāles. Viņi slimnīcā nokļūst tāpēc, ka ilgstoši nav lietojuši zāles, bet tur aprūpi var saņemt pilnā apmērā," domā A. Pūpols.
J. Stabingis norāda uz rindām, kas reģionos ir uz diagnostiskajiem izmeklējumiem, taču lauku cilvēkam sasparoties, lai dotos uz izmeklējumu Rīgā, ir gan psiholoģiski, gan finansiāli grūti. "Man ir pacients, kuru gribētu aizsūtīt uz koronarogrāfiju, bet viņš saka - nebraukšu, jo ceļš vienā virzienā maksā 5,60 latus. Viņam tādas naudas nav! Es zinu, ka pacientam šo izmeklējumu vajag un, iespējams, viņš pēc laika ar ātro palīdzību nokļūs slimnīcā, kur speciālists gudri spriedīs: redz, ģimenes ārsts neko nav darījis! Šajā gadījumā tas nav manu zināšanu trūkums. Ja Rīgā nabadzīgs cilvēks ar sociālā dienesta izziņu vēl var aizbraukt pie ārsta, tad lauku cilvēkam pieejamība izmeklējumam ir ļoti ierobežota."
Dakteris rosina: būtu labi izveidot konsultatīvus telemedicīnas dienestus, uz kuriem ģimenes ārsts var nosūtīt kardiogrammas vai citu izmeklējumu attēlus. Taču te atkal jādomā, kāda ir infrastruktūra lauku pagastos: cik pieejams internets, mobilā tālruņa sakari.
Liepnas ģimenes ārsts cer, ka sabiedrības un speciālistu uzticēšanās ģimenes ārstiem augs līdz ar kvalitatīvāku izglītību, ko, cerams, spēs piedāvāt nesen izveidotā Ģimenes medicīnas katedra Rīgas Stradiņa universitātē. Bet arī tas nebūs rīt. "Līdz šim mērķtiecīgas ģimenes ārstu sagatavošanas jau lāgā nav bijis. Labi atceros, kā es mācījos. Pasniedzēji nezināja, ko atšķirīgu mums vajadzētu mācīt, salīdzinot ar citu nozaru speciālistiem. Mani mācīja kā ķirurgu, tikai tādu, kurš nekad neoperēs, kā endokrinologu, kurš ar cukura diabētu strādās "tā starp citu"."
Ar vienu roku dod, ar otru - ņem?
Ģimenes ārsti noteikti negribētu piedzīvot, ka ar vienu roku tiek dots, bet ar otru ņemts nost. Piemēru izstāsta J. Stabingis. Viņš mājas aprūpē iesaistījies tās pirmsākumos, taču katru gadu šā pakalpojuma kvota viņam tiekot samazināta. "Es īsti nezinu, kāpēc tā notiek. Iespējams, piesakās arvien vairāk kolēģu, arī citas iestādes, kas grib veikt šo pakalpojumu, bet kopējais naudas apjoms ir tāds, kāds ir. Taču konkrētajā "stūrī", kur es strādāju, bez manis neviens cits šo pakalpojumu nepiedāvā. Uzskatu, ka ministrijas ierēdņi nekorekti veikuši aprēķinus, tos izdarot pēc nepilna gada mājas aprūpes darbības, kad tā nebija sasniegusi maksimuma līmeni. Tādējādi man rodas iespaids, ka labai idejai ātri apgriež realizāciju."
Dakteris stāsta, ka jaunos kritērijus neesot redzējis, tikai no kolēģiem dzirdējis, ka tie būšot grūti izpildāmi, daudziem teju neizpildāmi, bet valstij tas varētu būt izdevīgi - varēs ieplānot naudu, bet pēc gada, redzot, ka kritērijus izpilda tikai dažas prakses, naudu šai programmai samazināt. "Cerams, ka kolēģiem nav taisnība..."
Foto: Inese Austruma