Jārīkojas nesmalkjūtīgi
1. Apstākļos, kad valsts budžetā naudas mazāk, sarūk veselības aprūpes finansējums un pieaug veco cilvēku īpatsvars, kādi ir iespējamie risinājumi, finansēšanas modeļi medicīnā?
Veselības aprūpe ir unikāla nozare - vēsturiski apstiprinājies, ka valsts tajā ir efektīvāka par privāto sektoru, nezinu nevienu citu jomu, kurā tā būtu. Domāju, ka pamatos jāsaglabā esošais modelis - veselības aprūpes finansēšana no vispārējās nodokļu plūsmas.
2. Lai mūsu valsts nelielajam iedzīvotāju skaitam būtu pieejami kvalitatīvi veselības aprūpes pakalpojumi, nemaksājot par to pārlieku dārgi, ekonomisti kā risinājumu iesaka šo pakalpojumu eksportu. Kā to vērtējat?
Medicīnas pakalpojumi ir ļoti smalks eksports, ar augstu pievienoto vērtību. Pilnīgi skaidrs, ka šāda virzība ir ekonomiski vēlama. No vienas puses, tas darbotos kā līdzfinansējums medicīnas infrastruktūras uzturēšanai un speciālistu atalgošanai, nodrošinātu daudzveidīgāku zināšanu bāzi un arī iespēju strādāt lielākam skaitam speciālistu. No otras puses, tas var arī celt izmaksas vietējiem iedzīvotājiem, jo jākonkurē ar turīgiem ārzemniekiem.
3. Vai vispirms mērķēt uz ārzemnieku vai tomēr domāt par Latvijas pacientu?
Latvijā, manuprāt, cilvēkresursi šajā nozarē pietiek un pāri paliek. Ja sakārtotu sistēmu un katra speciālista zināšanas tiktu izmantotas maksimāli efektīvi, nevis viens ārsts strādātu četrās piecās vietās, pusi dienas pavadot ceļā, tad diez vai būtu jāuztraucas, ka Latvijā kāds paliks neārstēts.
4. Vai redzat vēl kādus veidus, kā iespējami lielākam iedzīvotāju skaitam tikt pie kvalitatīva medicīnas pakalpojuma?
Noteikti situāciju var uzlabot, ceļot efektivitāti. Ģimenes ārstu sistēma strādā diezgan labi, bet, ja runājam par slimnīcām, tad, manuprāt, nevar gaidīt efektivitāti, ja ir tik fragmentēta sistēma, bet slimnīcu vadītāji - nekā personīga - vada uzņēmumus, taču uz viņiem neiedarbojas likumsakarības, kādas ir privātā uzņēmumā, kur ar savu īpašumu apietas ļoti rūpīgi, un nav arī stingras vertikālas administratīvās disciplīnas.
5. Kādu redzat slimnīcu sistēmas efektivizāciju?
Jābūt vienam lielam vertikāli integrētam valsts uzņēmumam, piemēram, akciju sabiedrība "Latvijas slimnīcas", kur galvenos lēmumus pieņem profesionāli vadītāji, kas nav ārsti, bet klausās ārstu padomos, maksimāli efektīvi organizējot resursu izlietošanu, varbūt padziļinot atsevišķu slimnīcu specializāciju, sakārtojot bēdīgi slaveno medicīnas tehnikas iepirkšanas jautājumu. Būtu jāizveido atsevišķa struktūrvienība, kuras atbildība - veicināt eksportu, tostarp veidot starptautiski atpazīstamu "Latvijas slimnīcas" zīmolu. Tāpat arī skaidrāk jānosaka atbildības līnijas, jāizvirza kvalitātes un finansiālie mērķi. Šajā jomā vairāk ir neizdarītā nekā izdarītā.
6. Neizdarības iemesls, jūsuprāt?
Droši vien - bēdīgi slavenais politiskās gribas trūkums, arī tas, ka slimnīcu vadītāji un nozares ministri galvenokārt ir bijuši ārsti, kam grūti būt nesmalkjūtīgiem pret kolēģiem. Lai nonāktu pie efektīvas struktūras, jārīkojas lietišķi, ļoti utilitāri balstoties menedžmenta principos, jābūt nedaudz veselīgai necieņai pret aroda ģildē pieņemtajiem rituāliem, nerakstītajiem likumiem un dinastijām, protams, neiejaucoties ārstu medicīniskajā kompetencē.
7. Kā padarīt veselības aprūpes sistēmā naudas plūsmu caurspīdīgāku, lai varētu izsekot, kur nauda aizplūst un kā tiek izlietota?
Tāpat kā jebkurā lielā uzņēmumā, arī veselības aprūpē nepieciešams iekšējais un ārējais audits. Protams, kontrolierim vajadzīga pieeja informācijai, pašsaprotama lieta ir arī vadības informācijas sistēmas. Te ir darīšanas vaina. Droši vien kādam pastāvošā nesakārtotība ir izdevīga - "melnās kasītes" utt. Kā to mainīt? Ielikt vainīgos cietumā. Protams, lai tiktu pieņemti lēmumi, kuru rezultātā pār sistēmu sāktu dominēt ekonomiskā loģika, ir jānotiek izmaiņām sabiedrības politiskajā kultūrā. Šķiet, šobrīd jau notiek.
8. Vai risinājums varētu būt publiskās-privātās partnerības modelis - kādi ir tā potenciālie riski un ieguvumi veselības aprūpē?
Man ir dziļa skepse par valsts-privātās partnerības modeli kā atrisinājumu daudzām problēmām, jo Latvijā nereti abās pusēs ir viena un tā pati persona vai personu grupa. Domāju, ka sistēmā jābūt publiskajam kodolam, kura perifērijā darbojas privātie uzņēmumi, un to pakalpojumus valsts var pirkt, ja tie ir izdevīgāki.
9. Kādus instrumentus varētu lietot, lai nenotiku labāko medicīnas speciālistu aizplūšana?
Sākot ar 2011. gadu, naudas valsts budžetā atkal būs vairāk, taču tas būs pakāpenisks process. Pakalpojumu eksports ir ātrāks risinājums. Ko vēl šobrīd var darīt? Esošo naudu pārdalot, varbūt var maksāt labākajiem vairāk un nebojāt dzīvi ar nevajadzīgām procedūrām un papīru kārtošan 
10. Kāda ir jūsu personiskā pieredze ar veselības aprūpes pakalpojumiem? Vai esat saskāries ar problēmām?
Man ir divarpus gadu vecs bērns, un pie vislabākās veselības viņš ārstu redz biežāk nekā pieaugušie. Par problēmām veselības aprūpē vairāk lasu avīzēs, pats esmu saskāries tikai ar cilvēcisku siltumu un augstu profesionalitāti.