Inspektors atbraucis! Par ģimenes ārsta prakses inspicēšanu

Viens kontrolētājs - Veselības inspekcija

Ģimenes ārsti atzīst, ka šobrīd nevar žēloties par neskaitāmiem inspektoru apmeklējumiem, un tas ir tiesa. Ja agrāk ciemos varēja gaidīt pat piecus kontrolētājus no dažādām iestādēm, tad kopš 2007. gada, apvienojot trīs inspekcijas - Sanitāro, Farmācijas un Medicīniskās aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas - , uzstādījums bijis: ārstniecības iestādē jāveic vienota pārbaude. Pērnā gada strukturālās reformas vēl samazinājušas kontrolētāju skaitu, proti, kontroles funkcijas, kas bija VOAVAI (tagad Veselības norēķinu centrs) un VSMT VA, atdotas Veselības inspekcijai. EGILS HARASIMJUKS, Veselības inspekcijas vadītājs: "Ģimenes ārstu konferencē 2008. gada sākumā solīju - vispirms pārbaudīsim lielās ārstniecības iestādes, tad veselības centrus un tikai tad ģimenes ārstu prakses. Divi gadi pagājuši, un mūsu prioritāte šajā un nākamajā gadā būs ārstu prakses, to skaitā ģimenes ārstu prakses."

Veselības inspekcijas pārbaudes šobrīd veic 27 inspektori (to skaitā vecākie inspektori) Rīgā un Latvijas reģionos, un E. Harasimjuks uzskata, ka plānveida pārbaude ģimenes ārsta praksē varētu būt vidēji reizi trijos gados vai retāk, ja, protams, par konkrēto praksi netiek saņemtas sūdzības.

Veselības inspekcija veic gan ārstniecības iestāžu plānveida kontroli, pārbaudot atbilstību dažādiem normatīvajiem aktiem (dokumentācijas lietvedība, higiēnas un pretepidēmiskā režīma plāns, tā izpilde, zāļu aprite, darbnespējas lapas, īpašo recepšu glabāšana, darba organizācija utt.), kā arī uzrauga budžeta līdzekļu izlietojumu (šī funkcija pārņemta no Veselības norēķinu centra). Vēl tiek izskatīti konkrēti gadījumi, reaģējot uz iedzīvotāju, darba devēju sūdzībām - šī ir ne vairs inspektoru, bet ekspertu kompetence.

E. Harasimjuks stāsta par ieceri - pašlaik procesā ir ERAF projekts par veselības nozares uzraudzības informācijas sistēmas izstrādi, kas ļaus informāciju automatizēt. Viens no galarezultātiem varētu būt dokumentācijas diferencēšana pēc ārstniecības profila; tās gan nebūšot vadlīnijas - ar to izstrādi jānodarbojas konkrētām asociācijām. Otrkārt, Veselības inspekcija plāno ārstniecības iestādēm piedāvāt elektronisko pakalpojumu - veidlapu, kuru attiecīgais ārstniecības profils varēs atrast inspekcijas mājaslapā, un tur būs norādīts, kam jāpievērš uzmanība pirms inspekcijas, tādējādi būs vieglāk izsekot, kas konkrētajā praksē atbilst normatīvajiem aktiem, kas ne. Ja praksē tiks konstatētas neatbilstības un dots termiņš to izpildei, tad ārstniecības iestāde par neatbilstību novēršanu varēs ziņot elektroniski.

Cik normatīvo aktu jāzina ģimenes ārstam?

Atbildot, cik normatīvo aktu jāpārzina ģimenes ārstam, kad viņš gaida ciemos inspektoru, nedz E. Harasimjuks, nedz Vidzemes kontroles nodaļas vadītājs KALVIS LATSONS nesauc konkrētu ciparu. "Tik, cik valstī ir normatīvo aktu, kas attiecas uz konkrētā ārsta praksi, tik arī jāzina. Uz to, kurš dara vairāk, arī vairāk prasību attiecas," uzsver K. Latsons. "Normatīvie akti Veselības inspekcijas mājaslapā ir labi strukturēti pa jomām, nepārtraukti tiek aktualizēti ar jaunākajiem grozījumiem."

Viņu papildina E. Harasimjuks: "Ja strādā reglamentētā sfērā, tad jāzina normatīvā bāze. Jāatrod laiks, jāapsēžas un jāpadomā, kā tas attiecas uz mani. Aicinājums: kārtot lietas nevis inspektoriem, bet sev, un tās prasības, kas šķiet liekas, izdiskutēt asociācijā! Liela vai maza iestāde - ja jūs cilvēkam kaut ko deleģējat, tad tas precīzi jānoformulē, visticamāk, jāuzraksta, jo darbinieki var mainīties. Turklāt ne jau visu var paturēt prātā. Lietas pārdomājot un uzrakstot, tās nostiprinās. Pats to esmu darījis pirms divpadsmit gadiem, veidojot doktorātu, un tas strādā vēl šobaltdien. Tas ir arī solis e-veselības virzienā, jo vispirms sistēma tiek radīta domās, uz papīra, tad pārnesta elektroniskajā vidē."

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente SARMĪTE VEIDE norāda: ģimenes ārsti jau neizvairās no likumdošanas saistībām, drīzāk runa ir par rakstu darbu milzīgo apjomu. "Mēs jau otro gadu lūdzam Veselības ministrijai un Veselības inspekcijai: apsēžamies pie viena galda un izstrādājam protokolu, ko inspekcija pārbaudīs ģimenes ārstu praksē - lai mēs varētu praksi sakārtot atbilstīgi likumdošanai. Tikai pēc atkārtota lūguma asociācija šā gada janvārī ir saņēmusi inspekcijas atbildi, kur uzskaitīti astoņi likumi un 25 Ministru kabineta noteikumi (tiem ir vēl grozījumi!) ar piebildi, ka tiek kontrolēta arī citu normatīvo aktu izpilde, ar kuru sarakstu iespējams iepazīties Veselības inspekcijas mājaslapā. Vēl ir arī pamatīgs līgums uz vairāk nekā desmit lapām ar Veselības norēķinu centru. Ko tas nozīmē? Ļoti lielu dokumentu paketi, kas uzrakstīta striktā juridiskā valodā un ne vienmēr ir saprotama. Tāpēc asociācija cenšas kolēģiem palīdzēt, gan sekojot un informējot par likumdošanas pantu grozījumiem, gan piedāvājot viedokli, kā interpretēt likumdošanas vienu vai otru pantu."

Uzreiz nekar pie lielā zvana

E. Harasimjuks atzīst, ka reāli jau ārsti netiek sodīti, vien norādīts uz pārkāpumiem un dots laiks, kad pārkāpums jānovērš. Arī K. Latsons, kurš kā nodaļas vadītājs kopā ar trim inspektoriem uzrauga gandrīz 200 ģimenes ārstu prakses Vidzemes reģionā, norāda: "Inspektori nevienu ārstu uzreiz "nekar pie lielā zvana", neliek sodu. Esmu dzir dējis atsauksmes no ārstiem, ka pēc inspektora apmeklējuma beidzot ir skaidrība, kā sakārtot prakses darbu, ir drošības izjūta."

Uz jautājumu par visbiežāko pārkāpumu iemeslu K. Latsons atbild: "Visdrīzāk nezināšana. Ir daļa ārstu, kas īpaši arī negrib zināt. Laika trūkums? Nu, nevajag par to sūdzēties! Lai daļa ārstu nostrādā to, kas līgumā ar valsti noteikts. Kad zvanām un piesakāmies vizītē, dažkārt ārsts atrunājas, ka nav laika, ka daudz mājas vizīšu. Bet, kad palūkojam, cik tad mājas vizīšu viņam bijis, izrādās - divas mēnesī, četras mēnesī. Protams, ir arī ārsti, kas strādā vakara stundās, sestdienās, dažs pat svētdienās. Taču esmu ievērojis likumsakarību: tiem, kuri daudz strādā, parasti nerodas domstarpības ar inspektoriem."

"Reizēm izteicieni rodas un "staigā" no vietas uz vietu: atnāca inspektori un skaitīja slotas... Aicinu ārstus konkrētos jautājumus un problēmas risināt - ja tas nav paveicams ar konkrēto inspektoru, viņam taču ir arī priekšnieks. Savas iebildes var sūtīt arī uz inspekciju vai manu e-pastu," E. Harasimjuks ir atvērts sarunai.

S. Veide gan norāda, ka vēlētos, lai Veselības inspekcija būtu draudzīgāka ārstiem. "Kāda tad ir kontroles nozīme? Tā nav soda ekspedīcija, kurai par katru cenu jāatrod kādas neatbilstības, gluži pretēji - inspektoriem vajadzētu būt ārstu sadarbības partneriem, kas palīdz sakārtot, dod padomu un izskaidro normatīvos aktus. Taču tā nenotiek vienmēr. Kolēģi ir stāstījuši, ka nereti daudz kas atkarīgs no kontrolētāja personības, garastāvokļa, no viņa labvēlības. Ir gadījumi, kad inspektors protokolā ieraksta: jūsu prakse neatbilst tādam un tādam likumam, neparādot pantu. Lai ārsts meklē pats!"

Viņa stāsta, ka nav arī īsti saprotams, pēc kādiem kritērijiem inspektori vērtē ārstēšanas, izmeklēšanas plānu. "Kontroles protokolos redzu atsauces uz vienu vai otru grāmatu, kas dažkārt ir novecojušas. Arī inspekcijai būtu jāizvērtē savu darbinieku profesionālo zināšanu līmenis. Tas, kas medicīnā vakar bija neapstrīdams, šodien, iespējams, tiek jau noliegts. Cits piemērs. Vai pacienta ambulatorā kartīte patiešām jāraksta tā, kā māca propedeitikā, it kā mums būtu jādodas pie prokurora? To nav iespējams izdarīt! Kolēģi Zviedrijā vai Somijā raksta tikai konkrēti par slimību, par problēmu, nevis atraksta visas normas robežas, kā mēs to esam raduši darīt. Būtiskākais jautājums mums visiem: ko mēs no katra papīra, katra ieraksta iegūstam?"

Biežākie pārkāpumi

Sabiedrības veselības jomā

Aptaujāto ārstu piesauktais "bubulis" - higiēniskā un pretepidēmiskā režīma plāna izstrāde un ievērošana patiešām ir viena no biežākajām neatbilstībām sabiedrības veselības jomā - tā liecina Veselības inspekcijas pērnā gada statistika. Proti, inspektori konstatējuši, ka 99 ārstu praksēs nav noteiktas atbildīgās personas par plāna ieviešanu, nav izstrādātas visas plāna sadaļas: telpu dalījums tīrības zonās un telpu tīrīšana, roku apstrādes metodika, individuālo aizsarglīdzekļu lietošana atbilstīgi procedūrai, iekšējās kontroles nodrošināšana. Vislielākais neatbilstību īpatsvars saistīts ar dezinfekcijas un sterilizācijas plānu (69 ārstu praksēs) - ar aprīkojuma un medicīnisko ierīču iedalījumu pēc inficēšanās riska pakāpes. Nepilnības fiksētas ne tikai šā plāna izstrādē, bet arī izpildē: roku apstrādes metodika nav pieejama katram darbiniekam, rokas netiek atbilstīgi tīrītas un dezinficētas u. c.

Vēl joma, kur inspektori pamanījuši neatbilstības, ir aprīkojuma un medicīnisko ierīču tīrīšana, dezinfekcija un sterilizācija. Aprīkojums un medicīniskās ierīces ar augstu inficēšanas risku netiek sterilizēts atbilstīgi prasībām, sterilizācijai iepakotās ierīces nav paredzētas vienai procedūrai, 52 ārstu praksēs iepakotu sterilizējamo medicīnisko ierīču marķējumā netiek norādīta precīza informācija, tāpat netiek norādīts pareizs sterilās medicīniskās ierīces derīguma termiņš, 51 ārstu praksē sterilizācijas procesa kontrolē netiek lietota bioloģiskā metode u. c.

Pagājušajā gadā 24 ārstu praksēs nav bijis gripas pretepidēmijas pasākumu plāna vai ir trūkušas kādas no plāna sadaļām, piemēram, par slimnieku ārstēšanas un aprūpes taktiku, par rezerves personālu, papildu resursiem vai par personāla apmācību, pacientu izglītošanu.

K. Latsons: "Ar plāniem ir tā: to rakstīšana nav vajadzīga kontrolierim, plāns palīdz sakārtot prakses darbu. Dažreiz ir arī amizantas situācijas. Plānā labi aprakstīts, cik bieži parastās tīrības zonu mazgā ar vieniem līdzekļiem, virsmas dezinficē ar citiem līdzekļiem. Un tad ejam skatīties, kur tad ir tie līdzekļi. Un to nav. Vai arī ir līdzekļi, bet, kad pajautā, lai izstāsta, kā praktiski ar tiem strādā, - to nezina."

Veselības aprūpes jomā

Šī ir ļoti plaša sadaļa, ko regulē vairāki MK noteikumi (Nr. 60 - par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm, Nr. 581 - par medicīnisko ierīču reģistrācijas, atbilstības novērtēšanas, izplatīšanas, ekspluatācijas un tehniskās uzraudzības kārtību, Nr. 152 - par darbnespējas lapu izsniegšanu, Nr. 265 - par ārstniecības iestāžu medicīniskās un uzskaites dokumentācijas lietvedību u. c.).

E. Harasimjuks par darbnespējas lapu (DNL) izrakstīšanu: "Ārsti var būt pilnīgi droši, ka darba devēji, aizstāvot savas intereses, šos iesniegumus mums rakstīs. Un krīzē to īpatsvars augs. Aicinājums ģimenes ārstiem - neizdodiet darbnespējas lapas, ja tam nav pamata! Protams, ģimenes ārsts nav žandarms, bet pievērsiet uzmanību rezultātu fiksēšanai, jo tādā veidā pasargāsit sevi no problēmām."

Veselības inspekcijas dati liecina, ka daļā kontrolēto iestāžu DNL reģistrācijas žurnālos pērn veikti neatrunāti labojumi, svītrojumi. Arī ieraksti ambulatorajās kartēs ne vienmēr ir skaidri salasāmi, ir nepilnīgs objektīvās atrades apraksts, ne vienmēr minēts darba nespējas sākuma datums un norādīta terapija, objektīvā stāvokļa atspoguļojums, pacienta režīms, ne vienmēr ambulatorajā kartē norādīts DNL numurs, kontroles datums; DNL reģistrācijas žurnālā nav aizpildītas atsevišķas ailes par diagnozi un datumu, nav norādīts pareizais darbnespējas dienu skaits.

Vēl Veselības inspekcijas pārstāvji mudina pievērsties dokumentācijas lietvedībai. Inspektori konstatējuši, ka ne vienmēr dokumentācija tiek glabāta atbilstīgi normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai; procedū ru uz skaites žurnālā ierakstu nav, kaut gan praksē veic pārsiešanas, injekcijas; ambulatorajā kartē ir pacienta stāvokļa apraksts, bet zem tā nav ārsta paraksta; dažkārt ārsti izmanto veidlapas no 1996. gada izdevuma un vēl vecākas, kur nav signālatzīmes ailes par regulāri lietojamiem medikamentiem; nav profilaktiskās potēšanas uzskaites žurnāla un profilaktiskās potēšanas kartes; ir novecojušas profilaktiskās potēšanas kartes (pat izdevumi krievu valodā) u. c.

Zāļu uzraudzības jomā

K. Latsons stāsta, ka praksē nereti pārkāpumi tiek konstatēti arī zāļu aprites kārtības jomā. Dokumentācijā nav izstrādāta zāļu aprites kārtība: kā iestāde iegādājas, izlieto un uzglabā zāles, ko dara ar medikamentiem, kam beidzies derīguma termiņš. Pēc Veselības inspekcijas datiem, 2009. gadā šādi pārkāpumi konstatēti 88 ārstu praksēs. Zāļu iegādes jomā 80 ārstu praksēs konstatēts, ka pieprasījumi un attaisnojuma dokumenti par narkotisko zāļu vai psihotropo zāļu iegādi, kā arī tādu zāļu iegādi, ko Zāļu valsts aģentūra atzinusi par narkotiskiem analgētiskiem līdzekļiem, netiek noformēti un glabāti atsevišķi no citu zāļu pieprasījumiem un attaisnojuma dokumentiem, zāles iegādājas nevis uz pieprasījumu pamata, bet uz receptēm. Spirta un psihotropo zāļu uzskaitē 58 ārstu praksēs fiksēts, ka reālais skaits neatbilst ierakstiem stingrās uzskaites žurnālos; nav medikamentu stingrās uzskaites žurnāla.

Savukārt 31 ārstu praksē nav ievēroti zāļu uzglabāšanas apstākļi, 18 ārstu praksēs konstatētas zāles, kurām beidzies derīguma termiņš, bet 122 praksēs neatbilstības atrastas recepšu veidlapu uzglabāšanā un uzskaitē.

Prakses darba organizācijā un maksājumu iekasēšanas jomā

Prakses darba organizācijas jomā kā izplatītākās neatbilstības Veselības inspekcijas uzrāda: ģimenes ārsts prombūtnē nenodrošina aizvietotāju, nesniedz pakalpojumu piecu darbdienu laikā, nepieņem pacientus nevienu dienu no plkst. 8:00 un nevienu dienu līdz plkst. 19:00, netiek atvēlēts laiks akūtiem pacientiem vai arī šis laiks netiek ievērots, nepamatoti tiek atteiktas valsts apmaksātās mājas vizītes vai arī tās tiek sniegtas par maksu. Ir fiksēta gan prakse, kur māsai nav iekārtota darba vieta, gan prakse, kas ilgstoši strādā bez atbilstības sertifikāta.

Maksājumu iekasēšanā no pacientiem ir virkne visai tradicionālu pārkāpumu, piemēram, praksē nav izvietots maksas pakalpojumu saraksts un cenrādis, maksājumus no pacientiem iekasē, pacientam neizsniedzot maksājumu apliecinošu dokumentu, vai iekasē no pacientiem samaksu par pakalpojumiem, kas tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem. Tāpat ir prakses, kur maksas pakalpojumu cenrādis ir "izplūdis", nosakot maksas pakalpojuma vērtību, piemēram, "no pieciem latiem...". Taču inspektori atzīmējuši arī absurdus maksas pakalpojumus par komfortu, piemēram, "par tualetes izmantošanu", "par komfortablu telpu ar augstiem griestiem", "par mīkstu kušeti" u. tml.

Ēnas zonas

Uz ārstu iebildumu, cik lietderīgas un godprātīgas ir medicīniskās aparatūras pārbaudes un kur tad skatās Veselības inspekcija, K. Latsons atbild: "Veselības inspekcijas kompetencē ir kontrolēt, vai konkrētajai aparatūrai veiktas drošības pārbaudes, vai ir protokoli un nepieciešamās uzlīmes." Viņš atzīst, ka esot saņēmis signālus no ārstiem, esot savi novērojumi un ieceres, bet tās nekomentēšot. Arī E. Harasimjuks ir lakonisks: "Medicīnisko ierīču ekspluatācija un lietošana ir nonākusi pilnā apmērā mūsu kompetencē kopš 1. oktobra, un mēs strādājam..."

S. Veide domā: no vienas puses, aparatūrai vajadzētu darboties perfekti, un tas ir katra ārsta un māsas godaprāts sekot līdzi, lai tā būtu darba kārtībā. Šķiet neloģiski, ka ārsts varētu nelikties ne zinis, ja kāds darba instruments nedarbojas. "Protams, tas ir jautājums, vai ikgadējā aparatūras pārbaude nav formalitāte. Vai šādā veidā mēs neuzturam šīs kompetentās iestādes?"

Kā vēl vienu ēnas zonu, kas Veselības inspekcijai ir grūtāk sasniedzama, K. Latsons min "viesdakteru izbraukumus" uz perifēriju, kuri krīzes apstākļos dodas meklēt pacientus. Kā uzraudzīt ārstus, kas nav reģistrējuši savu darbību, kas strādā bez "papīriem"? "Atveru reklāmas avīzīti: cik daudz ārstu reklamējas! Visticamāk, lielākajai daļai nav nedz reģistrētas prakšu filiāles, nedz arī nepieciešamās medicīniskās dokumentācijas. Atbrauc ar savu čemodāniņu, paņem naudiņu - un sveiki! Saprotu vietējo dakteru pārmetumus, kāpēc viņiem tik daudz prasību, bet viesdakteriem - nekādu!"

E. Harasimjuks piebilst, ka Veselības inspekcijas uzmanības lokā nonāk ne tikai viesdakteri, bet arī brīnumdari, kas sola atrisināt visas veselības problēmas, un cilvēki par 20 latiem ir gatavi noticēt.

Bumbiņa nevalstisko organizāciju lauciņā

"Saprotu ģimenes ārstu iebildes, ka dažas prasības ir tādas, kādas būtiskas slimnīcai ar 600 darbiniekiem. Taču tas, kādā apjomā šīs prasības jāpiemēro ģimenes ārsta praksei, ir pašu ārstu "domājamais gabals", asociācijas "domājamais gabals"," uzskata E. Harasimjuks. "Ir bijušas sarunas par to, ka prasību piemērošanai vajag vadlīnijas, jo visas iestādes nav vienādas ne pēc apjoma, ne profila. Prasības nav vajadzīgas pārbaudītājiem - pilnīgi noteikti. Tās vajadzīgas ārstam, lai novērstu riskus. Ja konkrētas prasības jādiferencē atbilstīgi ģimenes ārstu praksēm, tad tas jārisina diskusijā, kur piedalās darba darītāji un likumdevēji. Arī mēs esam gatavi sadarboties, bet savs darbs katram jādara pašam."

E. Harasimjuks norāda, ka Veselības inspekcijas uzdevums nav nākt klajā ar priekšlikumu paketi, kā mainīt prasības ģimenes ārstu praksēm. Tas ir asociāciju darbs, kurām jāaizstāv biedru intereses. "Piemēram, prasība par rentgena nepieciešamību, lai sertificētu zobārstniecības kabinetu, balstās Zobārstu asociācijas uzstādījumā. Esam runājuši ar viņiem par nepieciešamību diferencēt gadījumus, kad rentgens nav nepieciešams. Kāpēc ģimenes ārsti to nevarētu izdarīt, apsēžoties pie viena galda ar zobārstiem, - izdiskutējot, padarot prasības racionālas un vienlaikus izvairoties no riskiem?! Veselības inspekcija var uzraudzīt prasību ievērošanu, bet kārtību praksēs var ieviest tikai ārsti paši!"

Bumbiņa atpakaļ ierēdņu lauciņā

Veselības inspekcijai oponē S. Veide - likumus izstrādā ierēdņi, viņiem pieder galavārds; asociācija nesēž, rokas klēpī salikusi. "Asociācija cenšas piedalīties likumu tapšanā, piemēram, ar priekšlikumiem, kad tapa MK Nr. 1046 - par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību - vai Nr. 265 par dokumentācijas lietvedību. Cenšamies ierēdņiem pārjautāt, vai vajadzīgs viens vai otrs papīrs, ko tas reāli dos ārstam, pacientam, valstij. Jā, daļu no veidlapām mēs izsvītrojam, bet pēc laika skatāmies - vietā nākušas jaunas." Viņa stāsta, ka jau kādu laiku diskutējot par īpašo recepšu uzglabāšanas prasībām - tās jāglabā slēgtā seifā telpā ar signalizāciju. Ja doktorātam ir vienota signalizācija, kāpēc šai telpai vajadzīga atsevišķa? Ir rakstītas iebildes Veselības ministrijai, bet konkrētais pants nav svītrots.

Viņasprāt, problēma ir arī tā, ka daļa normatīvo aktu rakstīti sen, kad Latvijas Ģimenes ārstu asociācija netika aicināta piedalīties to izstrādē, tikai pēdējos piecos sešos gados asociācija intensīvi uzprasoties uz iesaistīšanu šajā darbā. Tiesa gan, ne vienmēr priekšlikumi atrod dzirdīgas ausis. S. Veide: "Kad veidoju savu praksi, domāju - kā būs ērti, droši un labi maniem pacientiem. Tieši tāpat valstij vajadzētu domāt - kā pacientiem nodrošināt kvalitatīvu, drošu un efektīvu veselības aprūpi un attiecīgi veidot likumus. Domāt, kā palīdzēt ārstam darbā ar pacientiem, nevis to sarežģīt."

Kā uzlabojas pacienta veselība, ja izdodu pavēli, ka es sev pavēlēšu?

Dr. EDĪTE VĪTOLA, Vidrižu doktorāta ģimenes ārste

Man nav pretenziju ne pret vienu personu konkrēti, kas precīzi dara savu darbu (noskaņojums patiešām nav tiesājošs, sodus neliek), neapmierinātība ir ar nenormālajām prasībām, kas ģimenes ārstu praksēm nav diferencētas - uz ģimenes ārsta praksi attiecas gandrīz tikpat daudz, cik uz Gaiļezera slimnīcu.

Visvairāk rūpju man sagādā dažādu pavēļu un rīkojumu rakstīšana. Kā uzlabojas mana pacienta veselība, ja es izdodu pavēli, ka es sev pavēlēšu? Nesaku, ka nevajag šādas pavēles slimnīcā ar 600 darbiniekiem, bet vai šāda lietvedība (tā patiešām ir milzīga makulatūras mape!) ir lietderīga viena ārsta praksē? Vai nepietiek, ja es kā vadītāja atbildu par attiecīgā pasākuma nodrošināšanu? Dzīvē jau tā arī notiek - es saviem darbiniekiem neizsniedzu pavēles. Protams, plāna uzrakstīšana ir izdarāms darbs, taču enerģiju, ko patērējam šādu sacerējumu rakstīšanā, varbūt varētu izmantot racionālāk?! Kāpēc Veselības inspekcijai nevarētu būt gatavi plāni, ko mums iedot? Nē, man saka: izlasiet un iemācieties!

Vai noteikumi par sterilizāciju - līdz šim instrumentu sterilizēšanā izmantojām divas pamatmetodes: fizikālo un ķīmisko. Kad pie manis savulaik atnāca inspektors, izrādās, vecā sterilizācijas metode vairs neder, jāpievieno vēl bioloģiskā metode. Jāiegādājas četras mēģenes, un tās jāliek termostatā, kas maksā 500 latu. Katram instrumentam jābūt iepakotam atsevišķi - tātad jāpērk speciāls iepakojamais materiāls un termonazis, kas atkal maksā 450 latu. Vai kāds ir padomājis, kā tas sadārdzina veselības aprūpes pakalpojumu?! Un ko tādu ar šo bioloģisko metodi likvidēsim? Nozīme tam ir lielās slimnīcās, kur ir hospitālā infekcija, MRSA, bet vai lauku doktorātā? Lai atrisinātu situāciju, noslēdzu līgumu par sterilizāciju ar Limbažu slimnīcu. Kad pērnā gada rudenī inspektore atbrauca pie manis atkārtoti, izrādās - prasības atkal mainītas. Un, ja es būtu bijusi tik neprātīga un nopirkusi termostatu...

Esmu neizpratnē arī par noteikumiem lauku zobārstniecības kabinetiem. Lai to sertificētu un iegūtu tiesības par valsts naudu labot bērniem zobus, jāiegādājas zobu rentgens. Taču bērniem kanālus pilda ļoti reti, rentgena kontrole praktiski nav nepieciešama. Kad tiks atcelti šie drastiskie noteikumi lauku doktorātiem, kur zobārsts ir vienreiz nedēļā un rentgena aparāts praktiski netiek izmantots? Birokrātiskā mašinērija ir tik liela! Bet kādi man var būt argumenti, ja saka: mums ir jāpasargā pacienti!

Manuprāt, nepārdomāta ir arī skrupulozā aparatūras metroloģiskā un drošības pārbaude. Cik bieži ir konstatēts, ka no aparātiem kāds ir nedrošs? Tas vairāk izskatās pēc atsevišķo iestāžu biznesa. Kad zini, ka pie tevis nāks kontrolieris, "auļo", dabū šīs uzlīmes dažādos veidos... Neesmu grāmatvede, neesmu skaitījusi, taču kolēģi ir sarēķinājuši - lai sertificētu praksi, vajag aptuveni 500 latu.

Neesmu nekad sodīta par nepamatotu darba nespējas lapu izrakstīšanu, taču citiem kolēģiem tā ir problēma. Pārkāpumus visbiežāk konstatē, izrakstot garās darba nespējas lapas. Ko darīt ārstam, ja cilvēks ir bez darba un viņam sāp mugura? Protams, cilvēki šobrīd to ļoti izmanto. Bet ārsts nav žandarms! Izgudrojiet sistēmu, lai cilvēkam nav izdevīgi ņemt slimības lapu!

Kopskaitā rakstām vairāk nekā desmit žurnālus. Es jau gadiem ignorēju mājas vizīšu žurnālu, nekad neesmu rakstījusi pacientu uzskaites žurnālu - tagad tie ir atcelti. Joprojām daudz ko rakstām tikai tāpēc, ka tā noteikts prasībās. Jebkurā gadījumā cilvēki, žurnālus rakstot, tiek nodarbināti, bet galvenais - ir ko kontrolēt.

Dokumentācijas un uzskaites jomu labi sakārtotu e-veselība. Cik caurskatāms tad viss būtu! Kaut arī nemīlu datoru, saprotu, cik ļoti tas atvieglotu mūsu dzīvi. Mums ir jābeidz tērēt nauda e-veselībai, kur nekas nenotiek. Interesanti, cik miljoni latu šajā jomā jau ir iztērēti? Katru gadu e-veselības naudu "aprok" kādos projektos, jo tā taču ir budžeta nauda, kas jāiztērē, bet kāds ir rezultāts? Apaļa nulle. Būtu vērts Sudrabas kundzi ielaist e-veselības lauciņā - ai, kā viņa te varētu "izpausties"!

Kā apzināt likumus un, vadoties no tiem, vēl arī strādāt?

Dr. MIRDZA STARE, ģimenes ārste no Līvāniem

Pēdējo reizi Veselības inspekcijas pārstāves manā praksē bija pērnā gada maijā - tā bija kārtējā plānveida kontrole, iepriekšējā bija pirms aptuveni pieciem gadiem. No ārkārtas pārbaudēm līdz šim esam bijuši pasargāti. Inspekcijas pārstāves tiešām savu darbu veica, nevienu nepazemojot un neatstājot mieles, tomēr - viss tika pārbaudīts skrupulozi, aktā tika uzrādīti trīs punkti, kas bija jālabo, proti, jāpārraksta papīri. Cik šie "pārkāpumi" ietekmē manu darbu un pacienta veselību, tas nu ir ļoti diskutējams jautājums, jo, piemēram, viena no "kļūdām" bija gripas apkarošanas plāna pārrakstīšana citā formātā... Emocionāli, protams, šādas inspekcijas "sit pa smadzenēm", jo nezini, kāds inspektors apmeklēs praksi un par cik lielu nelieti pataisīs dakteri.

Kādi likumdošanas akti ģimenes ārstam būtu jāzina - par to informācija ir pretrunīga, bet iespaidīga jebkurā variantā. Kad pagājušajā gadā gatavojos gaidāmajai kontrolei, pagāja vairākas dienas, studējot MK noteikumus un citus normatīvos aktus - saskaitīju apmēram divdesmit. Kad kontroles dienā šo informāciju pārrunāju ar inspektorēm, tad man ļoti draudzīgi tika pateikts: vai, mīļo dakterīt, ārstu prakses darbu regulē un kontrolē 19 pamatlikumi un 70 (tā nav kļūda!) Ministru kabineta noteikumi! Vai viens normāls dakteris (vai vispār jebkurš normāls cilvēks) ir spējīgs tos likumus apzināt un, vadoties pēc tiem, vēl arīdzan darboties?! Strādāt atbilstīgi tādai likumdošanai, kāda patlaban ir mūsu valstī, vienkārši nav iespējams, jo šeit likumi, to grozījumi un papildinājumi tiek "cepti" tūkstošreiz ātrāk par vecāsmātes pankūkām.

Īstenībā praksē būtu jāvadās pēc Ārstniecības likuma - un punkts. Ja kāds vēlēsies būt negodīgs, tad viņš tāds arī būs - vienalga, vai darbu reglamentēs viens vai miljons likumi. Esmu pārliecināta, ka šie konstatētie pārkāpumi rodas galvenokārt laika trūkuma un bezjēdzīgi daudzo likumu nezināšanas dēļ. Ja vēlamies strādāt pēc šiem likumiem, pacientam diemžēl jāpaliek ārpus durvīm...

Droši vien nepateicu neko jaunu; to būtu pateicis jebkurš no maniem jaukajiem, stiprajiem kolēģiem. Žēl, ka šīs domas paliek profesionālajos izdevumos un nenonāk līdz augstākstāvošām personām, kas varbūt patiešām vēlētos saprātīgus likumus radīt, ja tas vispār mūsu valstī iespējams.

Prasības, lai pacientam būtu labāk vai lai kāds ko vairāk pārdotu un nopelnītu?

Dr. ILONA RADZIŅA, Vecpiebalgas doktorāta ģimenes ārste

Ja agrāk inspektori apmeklēja mūs biežāk, tagad pēc valsts aģentūru apvienošanas prakses darbu inspicē viens kontrolētājs no Veselības inspekcijas. Un tas ir saprātīgi! Varbūt man ir laimējies, bet kontrolētājs, kas brauca pie manis, bija ļoti cilvēcīgs un saprotošs.

Praksē esmu novērojusi vairākas lietas, kas dublējas. Piemēram, MK noteikumos ārstniecības iestādei par darba drošību ir noteikts, kas jāievēro, tad kāpēc vēl jātaisa "lietas" otrā griezumā - darba inspekcijai? Tāpat mēs Veselības norēķinu centra sistēmā vadām ambulatorā pacienta talona informāciju, kur ir visi dati par pacienta diagnozēm, manipulācijām, tad kāpēc gada beigās no mums jāprasa vēl kādas ziņas? Mūsu ievadīto informāciju taču iespējams apkopot!

Reizēm mani mulsina, kāpēc tik daudzās vietās jāfiksē profilaktiskās potes: kartītē, potēšanas lapā, bērna medicīniskajā kartē skolai un vēl personīgajā potēšanas kartē. Īsti neizprotu, kāpēc bērna attīstības kartei ir jābūt skolā. Ja bērns pie manis regulāri nāk uz kontroli, tad kāda ir šīs kartes nozīme skolā? Bērna dati par slimībām patiesībā ir konfidenciāli... To, kas nepieciešams skolotājam zināšanai, mēs rak­stām papildu izziņās, proti, par veselības stāvokli, cik ir atļauts nodarboties ar sportu. Dažkārt veidlapu formas ir tādas, ka nevar saprast, ko domājuši to veidotāji: kā lai mazajās ailītēs ieraksta informāciju?

Ik pa laikam vērojam "interesantas" prasības, kad jādomā: vai tiešām tās ir izstrādātas, lai pacientam būtu labāk, vai arī tā ir sava veida kampaņa, lai kāds ko vairāk pārdotu un nopelnītu? Brīžam šķiet, ka pareizā atbilde ir otrā. Tāda ir "epopeja" ar zobārstniecības kabinetiem lauku doktorātos, kuru sertificēšanai vajag rentgenu. Vai rentgens ir vajadzīgs, ja tas tiek darbināts vienreiz, divreiz mēnesī, - tas patiešām ir liels jautājums. Katrā ziņā ieguldījumi, lai to iegādātos, uzturētu, ir neadekvāti. Zobārsta kabinets laukos sevi neatpelna, mēs to dotējam no ārsta prakses.

Aparatūras pārbaude (svari, ledusskapji, termometri, tonometri, kardiogrāfs, sterilizators, zobārstniecības aparatūra u. c.) reizi gadā man šķiet naudas spēle. Ir, protams, aparatūra, kas jāpārbauda, bet vai tiešām viss? Vai auguma mērītājs saraujas vai izplešas - kāpēc tam vajag uzlīmi katru gadu? Turklāt daļa aparatūras (piemēram, svari, tonometri) netiek pārbaudīti uz vietas, tie mums pašiem jāved uz kontroli - cik laika un naudas tas no ārsta prasa?

Nekad neesmu izpratusi arī prasību par akūtajām stundām un telefonstundām ģimenes ārsta praksē. Vai šīs prasības sacerētāji ir iedomājušies, ka akūts gadījums ir no pulksten astoņiem līdz deviņiem, nevis tad, kad tas notiek? Ja pacients ieradīsies pulksten vienos, vai man viņam teikt: "Jūsu stunda ir beigusies!"? Nē, taču! Tāpat telefonstundas - ja līgumā ir šāda prasība, mēs rakstām, bet patiesībā mans tālrunis netiek izslēgts ne dienu, ne nakti. Var jau prasīt, iegrožot, bet ir lietas, ko nevar ielikt rāmjos. Tad nu mēs par šīm prasībām pasmaidām, pieejam formāli: ja prasa, ierakstām attiecīgajās ailītēs, bet, protams, dzīvē pieņemam akūtos pacientus tad, kad viņi pie mums ierodas.

Zāļu aprites noteikumus man ir vienkāršāk ievērot, jo blakus ir aptieka, vienīgi neesmu apmierināta ar jauno vakcīnu piegādes sistēmu. Vienu brīdi tās uz manu praksi tika piegādātas mēneša beigās - laikam tāpēc, ka Vecpiebalga ir alfabēta beigās... Tad bija jāiemācās tās pasūtīt tā, lai kādam pacientam nepietrūktu. Ja laikā tās neizpotēju, krītas kvalitātes rādītājs, bet nevienu jau neinteresē, ka tās nav atvestas laikā vai vakcinācija atlikta, jo bērniņš slims - dators to nefiksē.

Ar visām šīm prasībām, papīru rakstīšanu es noteikti netiktu galā viena pati. Esmu ļoti pateicīga saviem lieliskajiem palīgiem, kas rūpīgi seko līdzi ierakstiem žurnālos un godprātīgi pilda savu darbu.

Foto: no Doctus arhīva un dr. I. Radziņas personīgā arhīva