Ģimenes ārsta maks šķērsgriezumā. Skaitļi, fakti un trīs atklāti pieredzes stāsti

Veselības ministrijas sniegtajā informācijā var  izpētīt, kādiem mērķiem un cik lielus maksājumus valsts sniegusi, par ko paredzētas piemaksas, dažām minot konkrētu summu, citām to lielumu neprecizējot.

Vidējais maksājums vienai praksei mēnesī (bez kvalitātes maksājuma) ir 3900 eiro. Mulsinošāks ir formulējums — vienam ģimenes ārstam veiktie maksājumi gadā. Gan tāpēc, ka summa rēķināta gadam un līdz ar to, saprotams, izskatās cienījamāka, gan arī tāpēc, ka par šā maksājuma saņēmēju norādīta nevis ārsta prakse, bet gan ģimenes ārsts. Vismaz tā minēts Veselības ministrijas informācijas materiālā, lai gan šie līdzekļi nebūt nav ārsta darba samaksa, kā var saprast vai pārprast. Šī summa ir prakses, nevis ārsta ienākums; no tās ik mēnesi tiek maksāta alga vēl citiem — vienam, diviem vai trim darbiniekiem, segti prakses darbības un uzturēšanas izdevumi.

Tā kā šī informatīvā uzziņa nesniedz nekādu priekšstatu par to, kādi ir ģimenes ārstu prakšu izdevumi, var domāt, ka dakteri par nepietiekamo finansējumu sūdzas nepamatoti, aiz inerces. Varbūt vēlas raust dzīvu naudu? Vai neprot labi saimniekot privātpraksē, kas vienlaikus ir arī uzņēmums un kam tāpat kā jebkurā citā uzņēmējdarbības jomā jāspēj gūt vismaz tik lielus ienākumus, lai tā pastāvēšana būtu ekonomiski pamatota?

Kā liecina informācija par 2013. gadu, ko šā raksta tapšanas laikā sniedza Nacionālais veselības dienests, pērn ģimenes ārstu prakšu ieņēmumi nedaudz pieauguši. 1368 prakses no budžeta par valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanu saņēmušas 61 440 684 eiro, bet vēl par 4 352 372 eiro to "makus" papildinājušas pacientu iemaksas un ieņēmumi par maksas pakalpojumiem. Gada finansējuma un prakšu ieņēmumu kopsummu izdalot ar prakšu skaitu un šo summu ar 12, var aprēķināt vidējo mēneša maksājumu ģimenes ārsta praksei. 2013. gadā tas bijis 4007,86 eiro.

Tiktāl viss saprotams. Taču Nacionālā veselības dienesta informācijā par prakšu caurmēra izdevumiem 2013. gadā uzsvērts, ka tā attiecināma tikai uz ģimenes ārstiem, kas ir pašnodarbinātie. Tādu Latvijā pērn bijis 1244.

124 ģimenes ārsti ir darba ņēmēji, kuru prakses darbojas kādā no veselības centriem vai poliklīnikām. Tā kā šīs ārstniecības iestādes NVD sniedz informāciju par saviem izdevumiem kopumā, atsevišķi neizdalot tajās strādājošo ģimenes ārstu tēriņus, pilnīgu un īsti precīzu priekšstatu par visu ģimenes ārstu prakšu vidējiem ieņēmumiem un izdevumiem tā diemžēl neļauj gūt. Apkopotu informāciju par ģimenes ārstu prakšu izdevumiem skat. 2. tabulā. Doctus sazinājās ar trim ģimenes ārstiem, lai palūkotu realitātes otru pusi viņu skatījumā.

Bankrots nedraud, bet otru māsu nevaru atļauties

Ģimenes ārsta ANDRA BAUMAŅA praksē reģistrējušies 1967 pacienti. Prakse atrodas Rīgas centrā, aizņem divas telpas — ārsta kabinetu un medmāsas un vienlaikus reģistratores darba telpu — ēkā, kur strādā vēl citi mediķi.

Lielākā summa, ko no valsts saņem ārsta prakse, pamatlīdzekļi, kas nodrošina tās darbību, ir kapitācijas nauda — 1,14 eiro mēnesī par katru reģistrēto pacientu. Tāpēc viņu skaits ir būtisks. Taču Latvijā ir interesanti — ja ārsts grib strādāt maksimāli kvalitatīvi, tā, lai pacienti nebūtu spiesti pārāk ilgi gaidīt uz pieņemšanu un lai spētu veltīt viņiem pietiekami laika un uzmanības, un tāpēc praksē reģistrē 1500 pacientus, prakses sabalansētai uzturēšanai ar to īsti nepietiek.

Lai prakses pastāvēšana būtu ekonomiski pamatota, vajadzīgi vismaz 1800 pacienti, bet par praksi kā pelnošu uzņēmējdarbību runāt var tad, ja viņu skaits ir 2000—2500. Taču tad ārsta darbs bieži vien vairs nav tik kvalitatīvs, jo pacientu ir daudz. Precīzāk — par daudz.

Valsts nodrošinātais fiksētais maksājums prakses uzturēšanai (347 eiro mēnesī) nesedz reālās izmaksas. Pat tikai telpu īrei un maksai par komunālajiem maksājumiem ar to nepietiek — Rīgā tam nepieciešama pusotru līdz divas reizes lielāka summa.

Plus vēl citas izmaksas: par tālruni, datortehniku, legālu programmatūru, IT pakalpojumiem un citām pozīcijām.

Atbilstīgi pacientu skaitam mana prakse ir to vidū, kam valsts algotu otru māsu. Taču īrēt lielāku platību, lai praksē būtu telpa vēl vienam darbiniekam, nevaru atļauties — galvaspilsētas centrā tas ir ekskluzīvi dārgi.

Ēkā, kur atrodas mana prakse, ir gan lifts, gan tualetes cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tāpēc ietaupījušies vismaz izdevumi to ierīkošanai. Bet aptuveni 70 procenti ārstu prakšu šīs Ministru kabineta noteikumu obligātās prasības par prakses pieejamības nodrošināšanu pacientiem ar invaliditāti nespēj izpildīt. To ierīkošanai nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi. Turklāt vairākums ģimenes ārstu telpas īrē no valsts vai pašvaldības, bet normatīvajos aktos noteikts, ka investīcijas prakses iekārtošanai un pielāgošanai jāuzņemas nevis praksei kā uzņēmumam, tas ir, juridiskai personai, bet gan ārstniecības iestādes vadītājam — privātpersonai. Tas nozīmē, ka ārstam no savas kabatas jāiegulda svešā īpašumā. Bet Rīgā īres līgumi bieži vien tiek slēgti tikai uz pāris gadiem, nav garantiju, ka, izīrētāja nodomiem vai telpu īpašniekam mainoties, praksi neizliks no telpām. Tas draud gan ar kontrolējošo iestāžu sankcijām par pakalpojumu nenodrošināšanu, gan ar prakses ierīkošanā ieguldīto līdzekļu zaudējumu. Savukārt, ja ārsts prakses vajadzībām spētu iegādāties, piemēram, dzīvokli, nepieciešama visu mājas iedzīvotāju piekrišana doktorāta ierīkošanai tajā. Un jārēķinās, ka juridiskas personas īpašuma izmaksas ir daudz lielākas.

 

Ekspresanalīžu testi glikozes līmeņa noteikšanai asinīs vai slēpto asiņu pārbaudei fēcēs resnās zarnas vēža agrīnai atklāšanai ir medicīniski svarīgi, bet to izmaksas un valsts samaksa ir gandrīz 50:50; ārsta darbs tur praktiski nav ierēķināts. Pēc ekonomikas principiem ārstam, kam praksē vienlaikus jābūt arī uzņēmējam, tas ir samērā bezjēdzīgs darbs. Kopš pērnā gada valsts paredz ģimenes ārstam piemaksu par agrīni, pirmajā vai otrajā stadijā diagnosticētu audzēju. Man bijuši tādi gadījumi, kad pēc laboratoriskas analīzes, kurā bijis pozitīvs rezultāts, esmu pacientu laikus nosūtījis pie onkologa, bet 71 eiro piemaksu neesmu saņēmis. Iespējams, tāpēc, ka galīgo diagnozi taču nosaka onkologs.

Gribu strādāt, kā pieklājas 21. gadsimtā

Uz pieņemšanu pie dakteres EDĪTES VĪTOLAS ik dienu no viņas ģimenes ārstes praksē Vidrižu doktorātā reģistrētajiem 1840 pacientiem atnāk 20—25 cilvēki.

Praksē darbojamies kā maza poliklīnika: apstrādājam brūces, pārsienam, injicējam, skalojam ausis, vakcinējam gan bērnus, gan pieaugušos — darām visu, kas pacientiem nepieciešams un ko spējam. Protams, varētu pacientus sūtīt pie speciālistiem, bet laukos būtu slikta prakse, ja mēs tā rīkotos. Tuvākā poliklīnika Limbažos ir 25 kilometrus no Vidrižiem, pacientiem būtu neizdevīgi un daļa nemaz nevarētu to atļauties.

Mums nav nekāīpaša, tikai nepieciešamais, lai strādātu mūsdienīgi, bet prakses uzturēšanas izdevumi ir lieli — 770 eiro mēnesī. Par elektrību maksājam 86 eiro, par sakaru un interneta pieslēgumu 69 eiro, par datorprogrammu uzturēšanu divām darbavietām 65 eiro, par malku apkurei (nerēķinot kurināšanu — to darām paši) 60 eiro. Samērā daudz jāizdod par medicīnas precēm: medikamentiem, šļircēm, sistēmām, pārsiešanas materiāliem, dezinfekcijas un higiēnas līdzekļiem, palagu ruļļiem kušetēm, roku dvielīšiem (kopā 120 eiro). Lai prakse būtu tīrāka, nomājam maināmos paklājus, par to ik mēnesi izdodot 30 eiro.

Jūtama izdevumu daļa, ap 100 eiro mēnesī, ir par kancelejas precēm — veidlapām, papīru, toneri printerim u.c. Izdevumi degvielai ir 120 eiro, OCTA un Kasko apdrošināšana izmaksā 43 eiro, transporta nodoklis — 24 eiro. Vēl jāmaksā par atkritumu izvešanu un medicīnisko atkritumu apsaimniekošanu, par telpu apsardzi, jāiegulda līdzekļi ārsta un ārsta palīgu tālākizglītībā, iestādes atbilstības nodrošināšanā.

Ko no šīm izmaksām varētu atmest? Neko būtisku; mazliet ieekonomēt varētu uz higiēnas precēm, atteikties no paklājiem un cīnīties ar netīrību, īpaši dubļu laikā, tomēr atļaujamies strādāt civilizētāk, mūsdienīgāk, tā, kā 21. gadsimtā ir tikai normāli. Turklāt jūtamu efektu šādi centieni ietaupīt neradītu.

Nereti ir priekšstats, ka laukos viss ir lētāk. Jā, pilsētā, īpaši Rīgā, telpu īre ir dārgāka, taču tur ārsti lielākoties nomā vienu vai divas telpas veselības centrā, kur visu infrastruktūru nodrošina izīrētājs un izmaksas uz daudziem īrniekiem varētu būt mazākas. Lauku ārstam darba ir vairāk un izdevumi nav mazāki. Ja grib uzturēt kvalitatīvu praksi, tajā ir jāiegulda, gan lai pacientam būtu patīkami un ērti, gan arī lai ārsta un personāla darba vieta un apstākļi atbilstu mūsdienu prasībām.

Būtiska daļa no manas prakses finansējuma, 3884 eiro mēnesī, tiek izdota algai un nodokļiem ārstam, ārsta palīgam, medmāsai, reģistratorei, grāmatvedei un par ceturtdaļslodzi arī Bīriņu feldšerpunkta vadītājai.

Lai strādātu par ģimenes ārstu, jāpiepelnās

REINIS SILIŅŠ savā ģimenes ārsta praksē Skultes pagastā nostrādājis pirmo gadu. Viņš ir viens no retajiem jaunajiem dakteriem, kas rezidentūrā izvēlējies apgūt ģimenes medicīnu, rīdzinieks būdams, devies uz laukiem un doktorātu izveidojis pats — ieguldot gan savus, gan tuvinieku aizdotus līdzekļus. Taču, lai varētu atļauties būt ģimenes ārsts, papildus strādā neatliekamajā palīdzībā.

Praksi izveidoju tukšā vietā pavisam burtiskā nozīmē — nebija ne telpu, ne pacientu. Limbažu novada dome piekrita, ka Skultē varētu veidot vēl vienu ārsta praksi, un izīrēja 75 m² doktorāta iekārtošanai ēkā, kur atrodas arī pagasta pārvalde, kultūras centrs, pasts un bibliotēka. Lai sāktu strādāt, bija jāveic apjomīgs remonts. Aptuveni divas trešdaļas grīdas klājuma un logi ir vienīgais, kas šajā platībā palicis nenomainīts. Tagad doktorātā ir pietiekami plaša uzgaidāmā telpa, ārsta kabinets, ārsta palīga darba telpa, procedūru telpa ar divām kušetēm un istaba, kur glabājam medicīniskos palīgmateriālus un varam pārģērbties darbam. Protams, varēju doktorātu iekārtot pieticīgāk, iztikt ar piecu kvadrātmetru kabinetiņu. Taču prakse augs un paplašināsies, tāpēc esmu to veidojis tādu, kur patīkami un ērti gan pacientiem, gan man un ārsta palīdzei. Lētuma dēļ samierināties ar sliktākiem apstākļiem negribētu.

Pašvaldība sedza aptuveni 40 procentus remonta izmaksu, bet pārējais, 15 tūkstoši eiro, bija jāiegulda pašam. Biju nedaudz iekrājis, pārdevu automobili, aizņēmos no tēva, vectēva, sievastēva. Citādi iekārtot praksi, iegādāties mēbeles, aprīkojumu un medicīniskās ierīces nebūtu bijis iespējams.

Bija cerība uz valsts atbalstu, jo Ministru kabineta noteikumi jaunveidotām praksēm, ja sešos mēnešos piereģistrēti 600 pacienti, paredzēja iekārtošanas izdevumus atmaksāt. Taču tik daudz pacientu pusgada laikā nepazīstamā vietā reģistrēt nav tik vienkārši, man neizdevās izpildīt šo prasību — mums šajā periodā bija ap 400 cilvēku. Bet tas nebija izšķirīgais — nosacījumi mainījās, ar 2013. gada janvāri valsts šādu atbalstu jaunu prakšu iekārtošanai vairs nesniedz.

Pašlaik uzņēmumam nav tādas peļņas, lai kaut ko no ieguldītā varētu atmaksāt, un tuvinieki jau procentus neskaita, taču aizdevums būs jāatdod.

Pacientu skaits praksē pakāpeniski aug — pašlaik 675. Šogad reģistrēti 95 jauni pacienti; vidēji mēnesī klāt nāk kādi 30.

Kā kapitācijas naudu no valsts saņemu 860—880 eiro mēnesī. Ja nebūtu piemaksas par prakses un personāla darbību laukos, doktorāts būtu jāver ciet. Lai gan 429 eiro mēnesī nav liela summa, mums tā ir būtiska — bez tās nekādi nevarētu iztikt.

Ar finansējumu, ko mana prakse saņem no valsts, ir par maz, lai uzņēmums pastāvētu. Tāpēc paralēli strādāju arī ātrajā palīdzībā — jau devīto gadu. Pēc studijām un rezidentūras biju cerējis pilnībā nodarboties tikai ar ģimenes medicīnu, bet pašlaik to nevaru atļauties. Katru sestdienu visu diennakti dežurēju neatliekamajā palīdzībā Limbažos. Ir daudz izdevumu neatkarīgi no pacientu skaita. Lai sabalansētu uzņēmuma finanses, ik pa laikam daļa savas algas jāiegulda atpakaļ, lai samaksātu kādu neatliekamu rēķinu.

Foto: Jānis Brencis, Aija Sedliņa/"Auseklis" un no Doctus arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada jūnija numurā.