Ģenēriskie medikamenti. Diskusijas turpinās
Viedokli izsaka:
Pirms pieciem gadiem un tagad
Šogad Veselības ministrija izstrādājusi grozījumus, lai uzlabotu A sarakstā iekļauto kompensējamo zāļu pieejamību — turpmāk vienas references grupas ietvaros references cenu var noteikt vairākām zālēm vai medicīniskajām ierīcēm. Pacientam un ārstam būs plašākas iespējas izvēlēties atbilstīgāko medikamentu references grupas ietvaros.
Nacionālā Veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktore Inese Kaupere, salīdzinot situāciju šodien un pirms pieciem gadiem, informē, ka references zāļu lietotāju skaits no A saraksta unikālo skaita pieaudzis par 8,27% (skat. 1. attēlu). 
Ja pacients lietojis lētākās līdzvērtīgas efektivitātes zāles, arī izdevumi par zāļu iegādi viņam mazinājušies (4. attēls). “Tā kā noticis būtisks lētāko līdzvērtīgas efektivitātes zāļu cenu samazinājums, tad pacientiem, kas lieto dārgākās zāles, līdzmaksājums, protams, ir pieaudzis. Tāpēc ārsti tiek aicināti izrakstīt lētākos līdzvērtīgas efektivitātes medikamentus arī tiem apmēram 37% pacientu, kas lieto dārgākas zāles, vai arī receptēs norādīt zāļu vispārīgos nosaukumus.” 
I. Kaupere atgādina: Pasaules Veselības organizācijas ieskatā kā viens no veselības aprūpes sistēmu neefektivitātes cēloņiem minēta nepietiekama patentbrīvo medikamentu lietošana [1]; PVO un Eiropas Komisija par labu risinājumu uzskata konkurences sekmēšanu šo medikamentu vidū. [2] “Lētāku līdzvērtīgas efektivitātes zāļu lietošana paver iespēju pacientam ietaupīt līdzekļus citu viņam svarīgu izdevumu segšanai. Līdz šim NVD nav vērtējis klīnisko pētījumu datus, kas pierādītu klīniski nozīmīgas atšķirības starp oriģinālo medikamentu un kompensējamo zāļu sarakstā iekļautu to pašu aktīvo vielu saturošu patentbrīvo medikamentu. Valsts noteikusi terapiju sākt ar lētākajām līdzvērtīgas efektivitātes zālēm, paredzot arī ārstam tiesības šīs zāles nomainīt uz citām, ja konstatētas konkrētā pacienta un zāļu bioloģiskās mijiedarbes problēmas. Izmisīga turēšanās pie “vecajām” un dārgajām zālēm neveicinās inovatīvu un efektīvāku zāļu ienākšanu tirgū un to pieejamības uzlabošanos Latvijas pacientiem,” norāda I. Kaupere. Viņu papildina Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, farmakoloģe un psihiatre Santa Purviņa: “Valsts šādi var ieekonomēt naudu sarežģītākiem un dārgākiem medikamentiem un tādējādi palīdzēt arī citām pacientu grupām (pacientiem, kam nepieciešamas monoklonālās antivielas, reimatoīdā artrīta slimniekiem u.c.). Ja nerīkosimies taupīgi, atstāsim aiz svītras ļaudis, kam gadiem ilga gaidīšana pēc palīdzības var izrādīties dzīvības cenā.”
Medicīna tomēr ir ārstēšanas māksla!
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs profesors Oskars Kalējs uzskata, ka ārstam tomēr jādod brīva izvēle izrakstīt vai vismaz ieteikt pacientam medikamentus, kurus viņš konkrēto problēmu novēršanā uzskata par labākajiem. “Protams, ņemot vērā to, cik naudas cilvēks var atļauties tērēt par zālēm. Akcentējot: tērēt saprāta robežās! Un par šo iespējamo cenu starpību pacients jāinformē! Lai nav tā, ka dakteris aprunājies ar pacientu, izrakstījis oriģinālmedikamentu, pacients tam piekrīt, aiziet uz aptieku, tur farmaceits parāda lētāko, cilvēks to nopērk, bet pēc tam... Viss izklausās ļoti skaisti, ja aptiekārs vadījies pēc sirdsapziņas. Bet, ja šis medikaments tomēr ir “nedaudz” atšķirīgs (klasisks piemērs: metaprolols — sukcināts vai tartrāts).
Tāpēc šo lietu reglamentēšana ar likumu mazliet atgādina sociālismu, ko neveiksmīgi mēģināja uzcelt un ko daudzi atkal grib restaurēt un ievazāt. Lai ko kurš arī gribētu, sociālistiskā kazarmu sistēma parādījusi savu dzīvotnespēju. Ir valstis, kur notiek masveida kampaņas par to, ka ārstiem obligāti jāizraksta lētākās zāles, taču tajā pašā laikā no apgrozības tiek izņemti dīvainās vietās tapuši medikamenti, kuri, kā likums, ir ļoti, ļoti lēti. Tātad — it kā veidojas neliela pretruna. Šis fakts rosina jautājumu par dažādiem ģenērisko medikamentu izgatavotājiem un viņu produktu atšķirīgo kvalitāti. Ir augstas klases ģenēriķi un tie, ko saucu par mistisko klasi. Tā kā esam Eiropas Savienībā, par laimi, Latvijā šie apšaubāmas kvalitātes un mistiskās vietās tapušie produkti nav plaši pārstāvēti. Mans subjektīvais viedoklis — ja riepas restaurētas ar michelin protektora zīmējumu un it kā to pašu gumiju, vienmēr atklāts paliks jautājums: vai tā patiesi bijusi michelin gumija? Ja pacients, uzticoties ārstam un viņa kompetencei, brīvprātīgi piekrīt maksāt vairāk, kāpēc vajadzētu viņam likt šķēršļus izvēlēties oriģinālmedikamentu?”
Profesors Kalējs, izrakstot pacientiem zāles, vienmēr izskaidro atšķirību starp oriģinālajiem un ģenēriskajiem medikamentiem. “Uzsveru — atšķirību, nevis tendenciozā “oriģināls — patapinājums” vai vēl skarbāk, bet objektīvā formā. Oriģināls ir oriģināls, patents ir beidzies, tiesības to ražot ir ieguvuši arī citi. Vai šie citi visi ir līdzīgi? Reizēm māc šaubas, taču nopietnās ģenērisko medikamentu izgatavotāju kompānijas Eiropas Savienībā savos kvalitātes standartos parasti ir tikpat piekasīgas (pozitīvā nozīmē) kā oriģinālu ražotāji. Ja pacients gatavs pirkt oriģinālo, izrakstu to. Attiecībā uz statīniem bijuši gadījumi, kad pacients no oriģinālmedikamenta pārgājis uz ģenērisko medikamentu un diemžēl parādījušās blaknes. Vai tam ir reāls pamatojums vai subjektīvs iespaids? Protams, nevar izslēgt, ka daļa sūdzību ir ļoti subjektīvas... Grūti teikt, bet šādas blaknes ievērojami var samazināt līdzestības faktoru, un tam ir ārkārtīgi svarīga nozīme. Manuprāt, medikamentiem ar šaurāku terapeitiskās darbības indeksu būtu jāpievērš lielāka uzmanība gan no ārstu, gan arī no dažādu kontrolējošo institūciju puses. Būtība: ārstēšanas process un ārsta—pacienta—farmakoloģiskā līdzekļa mijiedarbība ir ļoti niansēts mehānisms, tāpēc uzskatu, ka plašāk jāuzticas profesionāļiem, nevis akli jāseko dažādās regulās un limitējošos normatīvajos aktos paustajam. Jā, demokrātija nav visatļautība, taču neaizmirsīsim, ka ārstēšana tomēr ir māksla!”
Pacienti bieži gatavi piemaksāt
Veselības centra 4 ģimenes ārste Ilze Skuja atzīst, ka ļoti bieži receptē norāda zāļu ķīmisko nosaukumu. Tas atvieglo situāciju tad, ja pārdošanā parādās kādas vēl lētākas patentbrīvās zāles. Pacientiem gan reizēm grūti saprast, ka runa ir par medikamentu ar vienu un to pašu aktīvo vielu. “Lai arī mēdz teikt, ka ārstam nav jāskatās pacienta kabatā, manā skatījumā tas ir akmens speciālista lauciņā. Dakterim tomēr jāpajautā, cik cilvēks var atļauties tērēt par zālēm. Diemžēl speciālisti bieži vien to neprasa.”
Daktere nepiekrīt viedoklim, ka oriģinālie medikamenti vienmēr ir labāki, taču ik pa laikam sastop pacientus, kas apgalvo, ka no patentbrīvajiem medikamentiem ir vairāk blakņu vai arī tie nav tik efektīvi. “Oriģinālos medikamentus izrakstu pacientiem, kas tos lietojuši ilgstoši, kam efekts no tiem ir stabils un kas gatavi maksāt vairāk, lai zāles nebūtu jāmaina. Dažreiz esmu spiesta ņemt vērā, ka pacienti vēlas tikai un vienīgi oriģinālmedikamentus, jo viņi ir daudz lasījuši un to pieprasa, sacīdami, ka labāk maksās vairāk, lai saņemtu labākās zāles. Vēl oriģinālmedikamenti tiek izrakstīti tad, kad līdzvērtīgie medikamenti nedod efektu. Daži aizvietojošie medikamenti darbojas ļoti labi, bet ir arī tādi, ar kuriem nav sasniegta vēlamā efektivitāte. Līdz šim neesmu lasījusi nevienu pētījumu, kas pateiktu, kāpēc. Iespējams, nedarbojas placebo efekts, kuram arī ir ievērojama nozīme.”
Izšķirīgais vārds jāsaka ārstam!
“Domāju, ka ārstu attieksme pret ģenēriskajiem medikamentiem pēdējos gados nav īpaši mainījusies,” situāciju komentē Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācijas valdes priekšsēdētājs Egils Einārs Jurševics. Viņš sauc statistikas datus, kas tomēr runā nedaudz par labu patentbrīvajām zālēm. 2011. gadā 71% no pārdoto medikamentu iesaiņojumu skaita bija patentbrīvie, 29% — oriģinālie. 2013. un 2014. gadā pārdoto patentbrīvo zāļu skaits pieaudzis līdz 75%, bet pārdoto oriģinālmedikamentu daudzums sarucis līdz 25%. Zāļu valsts aģentūras statistikas dati liecina, ka Latvijas Zāļu reģistrā (pēc nosaukuma) ir 43% oriģinālo zāļu un 56% ģenērisko zāļu.
Ilustrācija: Inese Austruma. Foto: Jānis Brencis, no DOCTUS arhīva
Literatūra
- World Health Organization, Health system financing, The path to universal coverage, 2010 www.who.int/whr/2010/en/
- Directorate-General for Internal Policies, Policy Department A: Economic and Scientific Policy; Differences in costs of and access to pharmaceutical products in the EU, study, 2011 www.europarl.europa.eu/document/activities/cont/201201/20120130ATT36575/20120130ATT36575EN.pdf