Pašlaik Latvijā medicīnas un farmācijas doktorantūrā studē 205 doktoranti: Doktora grāds, protams, ir zināma domāšanas veida un brieduma apliecinājums, prestiža simbols un karjeras instruments, taču visupirms doktora grāds ir ieejas biļete zinātnē – atļauja sākt patstāvīgi nodarboties ar pētniecību. Cik daudz jāpiepūlas, lai dabūtu šo biļeti? Ar kādu mērķi tā tiek iegūta? Un ar kādas klases “ekspresi” Latvijas augstskolas piedāvā šo braucienu?
Viedokli pauž
- AIGARS PĒTERSONS, RSU Doktorantūras nodaļas dekāns, RSU profesors
- SANDRA LEJNIECE, RSU doktora studiju programmas "Medicīna" vadītāja, RSU profesore
- IMMANUELS TAIVĀNS, Dr. habil. med., LU medicīnas un farmācijas doktora studiju programmas direktors, LU profesors
- GUNTA STRAZDA, Dr. biol., LU medicīnas un farmācijas doktora studiju programmas zinātniskā sekretāre, LU docente
- JĀNIS VĒTRA, Dr. habil. med., Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs, RSU profesors
- MĀRTIŅŠ KAPICKIS, RSU doktorants, SIA "Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrs" plastikas un rokas ķirurgs, mikroķirurgs
- ĒRIKS ŠMAGRIS, Postdoctoral Reseach Fellow Teksasas Universitātes Makdermota pētniecības centrā Dalasā, Amerikas Savienotajās Valstīs
Vēsturiska atkāpe
Šad tad gadās dzirdēt salīdzinājumu par padomju laikā (toreiz – kandidāta grāds, pēc tam zinātņu doktora grāds) un mūsdienās iegūto zinātnisko grādu (doktora grādu). Prof. J. Vētra vieš skaidrību: tos salīdzināt esot bezjēdzīgi, jo tiem ir pilnīgi atšķirīgs saturs. “Zinātņu doktora grāds PSRS tika piešķirts tad, kad biji jau nobriedis zinātnieks un visu galveno, ko savā pētniecībā varēji pateikt, biji pateicis – bija publikācijas, monogrāfijas, zinātniskā skola utt., savukārt tagad doktora grāds ir ieejas biļete zinātnē.” Proti, aspirantūra un zinātņu doktora grāda iegūšana PSRS nebija studiju programma, bet gan pētniecība pati par sevi, šobrīd Latvija ir vienotajā ES izglītības telpā un doktorantūra ir trešais cikls studiju procesā.
Kāds ir Latvijas doktorants?
“Vienam doktora grāds ir darba prestiža jautājums, iespēja veidot labāku karjeru. Cits lūkojas Eiropas virzienā, kur daudzās klīnikās nozīmīgus amatus ieņem tikai ārsti ar PhD grādu. Ir kolēģi, kam ļoti patīk darbs laboratorijā – viņi ir atklājēji pēc savas būtības. Ir tādi, kas iestājas un domā, ka trijos gados viņiem iedos uzplecīšus, bet, kad saprot, ka pašam būs jāpiepūlas, reakcija ir dažāda – arī aiziet akadēmiskā atvaļinājumā un neatjaunojas,” stāsta prof. S. Lejniece, kas vismaz reizi gadā tiekas ar katru RSU medicīnas doktorantu, lai atbalstītu, pārrunātu un kontrolētu pētnieciskā darba gaitu. Jaunajiem stiprās puses ir valodas un datorzinības, bet pietrūkst analītiskās domāšanas, kas ir vecākajiem kolēģiem.
“Ar daļu vecāko kolēģu ir cita problēma,” atklāts ir prof. I. Taivāns. “Cienījamais kolēģis ir labs speciālists, ar krietnu darba stāžu, bet jūt administrācijas spiedienu – nebūs doktora grāda, jaunais censonis nobīdīs malā. Visu dienu viņš ir aizņemts, vadot nodaļu, konsultējot ambulatoros slimniekus – kad lai strādā pie pētījuma? Un tad nāk tās švakās disertācijas. Tā nav tendence, bet ik pa laikam doktorantūrā iestājas solīdi cilvēki, kas ieņem vadošus amatus, bet nespēj pabeigt studijas.” Viņš atsaucas uz ORPHEUS (Organization for PhD Education in Biomedicine and Health Sciences in European System) konferencē Somijā pirms diviem gadiem nolasītu referātu, kurā analizēti motīvi, kāpēc cilvēki izvēlas studijas doktorantūrā. Ar plus zīmi atzīmēta vēlēšanās radīt inovācijas, bet ar mīnus zīmi – labāka alga un pozīcija darbā. I. Taivāns domā, ka ideāls doktorants ir jauns cilvēks, jo “viņam vēl nav piesaistes klīnikā un viņš ar visu sirdi strādā pie pētījuma”. Profesors novērojis sakarību: jauns doktorants – jauna pētījuma metode. Imūnhistoķīmijas metode, proteīnu noteikšana audu paraugos (Western Blot) vai gāzu hromatogrāfijas metode – katru no metodēm kāds jauns LU doktorants apguvis un ieviesis praksē.
LU cenšas arī doktorantus motivēt promocijas darbus vairāk izstrādāt fundamentālajās zinātnēs. Situācija uzlabojas, apmēram puse doktorantu strādā ar fundamentālās zinātnes metodēm. I. Taivāns: “Nevar noliegt, agrāk bija tendence veikt retrospektīvus pētījumus. Doktorants izvēlas un salīdzina dažādas ķirurģiskās metodes: savāc statistikas datus, izanalizē slimības vēstures, cik pacientu operēti un cik komplikāciju ar vienu, cik otru metodi, tā arī visa klīniskā disertācija!”
G. Strazda norāda: ārsts diemžēl nevar atļauties strādāt tikai zinātnē, tā var zaudēt ārsta kvalifikāciju, tāpēc ārstiem veicas grūtāk nekā farmaceitiem, kas ir “lielie teorētiķi un strādā laboratorijā ar dzīvniekiem, šūnu kultūrām, gēniem”.
“Ārsti, kas nodarbojas ar fundamentālo zinātni, parasti ir pilna laika pētnieki, nevis ķirurgi, terapeiti vai ginekologi,” papildina RSU doktorants M. Kapickis. “Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka ir kāds kolēģis, kas spēj apvienot klīniku ar fundamentālo zinātni, bet ne kā regulāru nodarbošanos. Mans pētījums veikts gan Singapūras, gan Luisvilles mikroķirurģijas laboratorijās, un tā ir fundamentālā zinātne, tāpēc runāju no personīgās pieredzes. Uz to var saspringt, bet, lai būtu labs ķirurgs ar noteiktu pacientu plūsmu operāciju zālē un ambulatori, jāizšķiras par praktisko zinātni.”
Viņš arī pārliecināts, ka, sākot nodarboties ar zinātni, pirmajā piegājienā nav jāatklāj kaut kas unikāls. Tāpēc Latvijas ārstiem – jaunajiem zinātniekiem promocijas darbi visbiežāk ir praksē lietoto metožu un tehnikas rezultātu apkopošana un analīze, kas pēc būtības ir praktiskā zinātne. Jaunam zinātniekam ir jāsaprot zinātniskās izpētes metodes. Jāmāk formulēt mērķus un uzdevumus, kā arī izdarīt pareizus secinājumus. Tas ir pamats, uz kura var tapt jau nopietnāki un inovatīvi pētījumi, bet – vēlāk. “Vispirms jāiemācās lidot ar cessnu (četrvietīga lidmašīna), tad var domāt par boingu (pasažieru laineris). Neuzskatu, ka iegūtajam PhD grādam jau pirmajā piegājienā aiz sevis jānes Pastēra vai Lomonosova ģenialitāte, bet tam ir jābūt ar pārliecību, ka ārsts spēs izlasīt rakstu citējamā literatūrā un saprast, vai metodes ir pareizas un vai ar tām varēs izdarīt secinājumus. Diemžēl pat citējamajā literatūrā gadās pētījumi, kas ir “nepareizi” pēc savas būtības. Arī mans pētījums sākās tieši tā. Es vienkārši neticēju, ka publicētais varētu būt patiesība, jo mana klīniskā pieredze norādīja uz pretējo. Tagad man ir divas publikācijas citējamos žurnālos par mana pētījuma tēmu.”
Kādas ir prasības doktorantūrā?
Eiropas Savienībā doktorantūras stratēģiju un standartus nosaka divas lielas starptautiskas organizācijas – ORPHEUS un EUA CDE (European University Association Council for Doctoral Education), un tie ir saistoši visām ES augstskolām, tostarp RSU un LU, kas ir šo organizāciju biedres. “Pat ja kāda no universitātēm vēlētos pazemināt latiņu, tas nebūtu iespējams,” norāda prof. A. Pētersons.
Uzņemšana
LU un RSU medicīnas doktorantūras studiju programmām ir daudz kopīga. Studiju ilgums – trīs gadi (var izmantot divus akadēmiskos gadus), no potenciālā doktoranta tiek prasītas iestrādes. A. Pētersons: “Iestrādes vajadzīgas, jo doktorantūras studiju posms ir ļoti īss. RSU doktorantūras pretendents gatavo pārskatu par jau paveikto: tēmu, ko sācis pētīt, uzstāšanos kongresos, tēzēm, zinātniskiem rakstiem, norāda, kas ir viņa darba vadītājs/vadītāji, ar kādiem resursiem strādā, kādas metodes izmanto, vai ir Ētikas komitejas atļauja utt. Tad seko daudzpakāpju atklāts uzņemšanas process. Vispirms atbilstīgi nosacījumiem pretendents iesūta anotāciju, ko anonīmi vērtē divi eksperti. Ja pretendents iztur pirmo pārbaudījumu, seko 5–6 minūšu uzstāšanās ekspertu komisijas priekšā. Katrs profesors reflektanta uzstāšanos novērtē 10 punktu sistēmā. Šie abi pārbaudījumi summējas.”
LU prasības par iestrādēm nav obligātas, taču bez tām nevar iegūt budžeta vietu. I. Taivāns: “Mums ir stingri kritēriji, pēc kuriem ranžējam studentus. Tēmai jābūt rakstveidā izklāstītai uz 3–5 lappusēm līdz ar darba mērķi un uzdevumiem, darba novitātes pamatojumu, darba metodēm un iestrādēm, sagaidāmajiem rezultātiem. Pretendents uzstājas un aizstāv savu projektu. LU piedāvā arī vairākas doktorantūras skolas ar biomedicīnas virzienu – tajās aicināti maģistrantūras studenti, kas vēlas studēt doktorantūrā. Šo skolu var apmeklēt arī doktoranti un saņemt papildu punktus.”
Studiju process un disertācijas aizstāvēšana
Arī doktorantūras studiju process RSU un LU ir salīdzināms. Teorētiskais kurss ir 20% no doktorantūras studijām, 80% – oriģināls zinātnisks pētījums. Doktoranta zināšanas un prasmes RSU pārbauda pēc studiju priekšmetu specifikas – ar kontroldarba, referāta, ieskaites vai eksāmena palīdzību, LU doktoranti izglītojošo kursu beigās kārto eksāmenu. Atšķirības ir kredītpunktu piešķiršanā un vispārizglītojošo kursu daļā. RSU vispārizglītojošā studiju daļa ir plašāka, ir definētas obligātās izglītības sastāvdaļas, proti, matemātiskā statistika, zinātniskās darbības metodoloģija, medicīnas ētika u.c. LU vispārizglītojošā daļa vairāk vērsta uz pētniecības iemaņu apgūšanu. Piemēram, LU piedāvā kursu par jaunākajām zinātniskajām tehnoloģijām. I. Taivāns: “Kursu lasa Latvijas vadošie zinātnieki dažādās jomās – molekulārajā bioloģijā, ģenētikā u.c., lai klīnicisti iegūtu priekšstatu par fundamentālajās zinātnēs notiekošo, jo inovācija jau sākas no fundamentāliem pētījumiem. Vēl viena LU priekšrocība – iespēja veikt interesantus pētījumus, saskaroties dažādām nozarēm. Sadarbojoties dažādu jomu institūtiem, pētījumi nereti beidzas ar inovāciju, ar patentu.”
Abas augstskolas no doktoranta prasa ne tikai rakstiskas atskaites par paveikto oriģinālajā zinātniskajā darbā, bet vismaz reizi gadā aicina uz individuālām pārrunām. Galvenais atbildīgais tomēr ir darba vadītājs – uzsver G. Strazda. “Ir vadītāji, kam aizstāvas daudzi doktoranti, un ir tādi, kam doktoranti nav tik sekmīgi. Augstskola darba vadītāju nepiedāvā, tas doktorantam jāizvēlas pašam.” Pēdējā laikā RSU palielinās doktorantu skaits, kam viens no darba vadītājiem ir LU Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Un otrādi – LU doktorantiem viens no darba vadītājiem strādā RSU. Šāda universitāšu sadarbība tiek vērtēta kā pozitīva.
Doktoranti tiek mudināti izmantot arī ERASMUS procesu un daļu darba izstrādāt citas valsts universitātes laboratorijā, klīnikā. Abas augstskolas prasa doktorantam obligāti realizēt arī pedagoģisko darbu un noslēgumā kārtot 2 promocijas eksāmenus – specialitātē un svešvalodā.
A. Pētersons: “Apgalvot, ka PhD, kas grādu ieguvis Berlīnē vai Upsalā, ir galvastiesu pārāks par mūsu doktorantu, nevar. Disertācija ir aizstāvēta, ja promocijas darba rezultāti ir publicēti starptautiski citējamos izdevumos. Un mūsu doktorants bez PubMed publikācijas nemaz nevar aizstāvēt darbu! Turklāt vismaz vienam recenzentam jābūt no ārzemēm.”
I. Taivāns atzīst, ka latiņa Latvijā vājās zinātnes infrastruktūras dēļ ir nedaudz zemāka – ja Eiropā doktorantam tiek prasītas vismaz trīs publikācijas starptautiski citējamos žurnālos, tad latviešu doktorantam – viena, bet divas var būt vietējos recenzējamos žurnālos (“LZA Vēstis”). “ORPHEUS ieteikums – promocijas darba aizstāvēšanai jānotiek angliski. Arī LU prasa, lai viens darba recenzents ir no ārzemēm, tāpēc man lāgā nepatīk, ja aizstāvēšanās notiek latviešu valodā – recenzentam kāds kaut ko patulko, bet aktīvi piedalīties šajā procesā viņš nevar.”
“Ja kāds domā, ka Latvijā mēs dzīvojam kaut kādā mucā, tā nav tiesa,” – tā A. Pētersons, kuru sarūgtina kritika par studiju kvalitāti, īpaši, ja tā izskan no latviešiem, kas aizbraukuši no Latvijas. “Mūsu medicīnas doktorantūras studiju programma starptautiskajā akreditācijā ir saņēmusi augstāko novērtējumu. Doktorantūras studiju programmas tiek pārraudzītas gan no iekšpuses, gan ārpuses – doktora studiju programmas, arī promocijas darbu kopsavilkumi ir tulkoti un pieejami RSU mājaslapā, tās var caurlūkot gan citas ES augstskolas, gan starptautiskās organizācijas EUA CDE un ORPHEUS.”
Par “zinātnes valūtu” – publikācijām
Publikāciju vērtību mūsdienās nosaka žurnāla citējamības indekss, kurā raksts tiek publicēts. Šādas publikācijas uzskata par zinātnes “valūtu”. Cik vērtīga ir Latvijas doktorantu radītā “valūta”?
Uzrunātie Latvijas medicīnas doktora studiju vadītāji teic: ja ņem vērā, cik resursu tiek ieguldīts vienas Web on Science publikācijas radīšanā, tad mūsu zinātnieki ir ļoti efektīvi. J. Vētra: “Tam, kur publicējas, nav principiālas nozīmes. Svarīgi nonākt datubāzē, un pilnīgi vienalga, vai publikācija ir Kauņas Medicina (par tā izdevēju pērn kļuva arī Latvijas Ārstu biedrība, un tagad tas tiek izdots arī Latvijā) vai Acta Medica Scandinavica. Tiesa, Latvijas doktorantiem problēmas publicēties ir lielākas nekā kaimiņvalstu doktorantiem. Tam gan ir pamatojums. Lietuviešiem ir vairāk starptautiski citējamo žurnālu un – savējiem vienmēr ir priekšroka. Savukārt Igaunijā zinātnes finansējums ir vidēji trīs reizes lielāks, līdz ar to viņiem ir daudz lielākas iespējas veidot divpusējos, trīspusējos projektus. Pagājušā gada nogalē Tartu universitātes Medicīnas fakultātē izšķirstīju pēdējos gados aizstāvētās disertācijas. Pārsvarā visas bija kopsadarbība: Tartu universitāte un Karolinska institūts, Tamperes universitātes slimnīca u.c. Un kopsadarbība var notikt tikai tad, ja arī tev ir kaut kas, ko vari dot pretī. Vienīgais, ko mēs varam – aizsūtīt doktorantu uz citas valsts iestādi, lai viņš tur strādā un rada publikācijas.”
M. Kapickis uzskata, ka RSU pieņemtie standarti par citējamību ir pieņemami. Tie ir līdzīgi kā, piemēram, Somijā, Tamperes universitātes slimnīcā, kur liela daļa jauno klīnicistu–zinātnieku “iemēģina roku” vietējos universitātes kopotajos rakstos, par kuriem lielākajai daļai pasaules zinātnes sabiedrības pat nav ne jausmas. “Tie, kas ir gatavi iet tālāk par tikai spēju analizēt informāciju zinātnes kategorijās, ar laiku nonāk arī žurnālos, ko uzskatām par “zinātnes valūtu”. Pasaulē un īpaši ASV ir virkne pētniecības ies tāžu, kur darbojas vesela mašinērija, kas perfekti realizē klīnicistu idejas. Tie, kas realizē, pat nav ārsti un arī ne zinātnieki. Viņi gadu desmitiem perfektā angļu valodā raksta rakstus ar izstrādātām metodēm uz dārgām statistikas programmatūrām konkrētu ideju autoru vārdā. Lai nebūtu tukša runāšana, varu piebilst, ka pats tādā institūtā esmu strādājis. Vai tas ir labi un tā ir tā īstā zinātne?...”
Kā tiek organizētas doktorantūras studijas pasaulē?
Doktorantūra Eiropas Savienībā
Doktora studiju programmas Eiropas Savienības valstu universitātēs atšķiras, tomēr pakāpeniski tās tiek harmonizētas. 2004. gadā tika izveidota organizācija ORPHEUS ar mērķi izstrādāt vienotus standartus doktorantūras studijām.
Latvijā gandrīz vienīgajā no Eiropas valstīm doktora grāds tiek piešķirts noteiktā zinātnes nozarē, kamēr Eiropas Savienībā piešķir PhD – filozofijas doktora grādu neatkarīgi no specialitātes, kādā tas iegūts.
I. Taivāns stāsta, ka mūsu apmācības sistēma ir ļoti līdzīga, piemēram, Kārļa Universitātei Hradecā Čehijā, Comenius Universitātei Slovākijā vai Krakovas Universitātei Polijā. Visas raksturo samērā labi organizēta vispārējās apmācības programmas daļa, bet vājāka ir zinātniskā pētījuma kvalitāte. Attīstītās valstis vairāk orientējas uz augsta līmeņa zinātniskiem pētījumiem. Piemēram, Hamburgas Universitāte nekādus vispārizglītojošos kursus doktorantiem nepiedāvā, visas studijas vērstas tikai uz zinātniski pētnieciskā darba izstrādi. Karolinska institūtā Zviedrijā, kur ik gadu aizstāv vairāk nekā 370 disertāciju, doktoranti klīniskajās disciplīnās vismaz 12 mēnešus no 30 pavada zinātniskajās laboratorijās. Klīniku vadītājiem jādod rakstiska piekrišana, ka šajā laikā doktoranti nepiedalīsies klīnikas darbā. Zinātniskā orientācija parādās jau izglītībā līdz diplomam. Jau trešajā apmācības gadā paredzēts vairāku nedēļu cikls zinātniskajā pētniecībā. Ja students vēlas, pēc trešā kursa viņš var pieteikt zinātnisko gadu.
Savukārt RSU doktorantūras vadītāji zina stāstīt, ka tepat kaimiņos, Tartu Universitātē, doktora studiju ilgums ir 4 gadi, pētniecības daļa ir 75%, vispārizglītojošā daļa 25%. Tartu Universitātes doktorants piedalās dažādos semināros un lekcijās – arī par pētniecības metodēm (piemēram, pamata pētniecības metodes patoloģiskajā fizioloģijā, citoloģija un histoloģija, biostatistika), par noteiktām medicīnas apakšnozarēm, par zinātniskas publikācijas rakstīšanu u.c. Doktorantam ir individuāls plāns studijām, kas jāapstiprina vadītājam. Studijas tiek piedāvātas gan igauņu, gan angļu valodā.
Doktorantūras studijas Amerikas Savienotajās Valstīs (PhD, Postdoctoral Research Fellow)
Amerikas Savienotajās Valstīs ir no Eiropas atšķirīga mācību sistēma. Doktorantūra (ekvivalents PhD) ASV ir nākamais solis pēc bakalaura, retāk maģistra grāda ieguves – stāsta Ēriks Šmagris, kas pašlaik ir Postdoctoral Research Fellow Teksasas Universitātes Makdermota pētniecības centrā Dalasā. Bioloģijas zinātnēs programma ilgst vidēji piecus gadus, sākas ar teorētisko apmācību – semināri, lekcijas (ar eksāmenu beigās) nepilnu gadu, tad seko rotācija dažādās laboratorijās ne ilgāk par gadu. Students pats izvēlas, ko gribētu studēt, kādas metodes iemācīties. Pēc tam sākas reālais pētnieciskais darbs vienā laboratorijā. Šo gadu laikā iemācās pamatmetodes (tās nosaka bioloģijas virziens), strādāt ar literatūru, rakstīt publikācijas. Pa šo laiku jāuzraksta vismaz viena publikācija, kas parādās PubMed datubāzē. Studiju beigās aizstāv tēzes komisijas priekšā. Ja ar publikāciju un aizstāvēšanu neveicas, programmu var pagarināt – dažos centros tā var ieilgt līdz pat 10 gadiem. Students visu šo laiku saņem algu (minimālu, lai pietiktu izdzīvošanai), strādājot laboratorijā 40 un vairāk stundas nedēļā. Tā PhD students tiek izmantots kā lēts darbaspēks, kas lēnām apgūst metodes, bet arī veic daudzus vairāk vai mazāk noderīgus eksperimentus. Bieži darbs notiek laboratorijā ar zinīgākiem pētniekiem, kas iespēju robežās apmāca jauno censoni, kā saka, “hands on”.
Pēc doktorantūras jaunais doktors ir izvēles priekšā: turpināt pētniecību postdoktorantūrā (kā Postdoctoral Research Fellow, tautā sauktu par “postdoku”), doties uz industriju (biotehnoloģiju uzņēmumi, zāļu firmas utt.) vai turpināt studijas citā sfērā.
Postdoktorantūra ir nākamais solis pēc doktorantūras, kas ilgst ne vairāk par pieciem gadiem, pētnieks laboratorijā pavada daudz vairāk nekā 40 stundas nedēļā. Ir gan semināri, gan lekcijas, bet galvenie ir pētniecības projekti. Postdoktorantūras laikā turpina apgūt metodes, galvenais – strādāt pie projekta un publicēt vismaz vienu publikāciju iespējami augstāka ranga pētniecības žurnālā un kā pirmajam autoram. Tas nosaka pētnieka tālāko likteni, pēc tā vērtē, cik viņš ir produktīvs un apdāvināts.
Tiem, kas vēlas studēt medicīnu un interesējas par zinātni, tiek piedāvāta prestiža programma – medicīnas studiju un doktorantūras apvienojums – MD/PhD programma: 4 gadi medicīnas studiju (pēc koledžas) un 4 gadi pētnieciskā darba. Lai programmu padarītu pievilcīgāku, valsts visus šos gadus studentam maksā minimālo algu, toties “tīras” medicīnas studijas ir par maksu. Studijas sākas ar diviem gadiem medicīnā, tālāk students izvēlas, kādā kārtībā pa gadiem studēt medicīnu un veikt pētniecību. Papildu iespēja ir tiem, kas jau ieguvuši mediķa izglītību – var sākt PhD programmu, bet biežāk šī programma tiek apieta, vietā piedāvājot divus gadus pētniecības studiju, pēc kurām sākas postdoktorantūra, kas reāli ir nozīmīgākā pētniecības stadija. PhD nav obligāta, lai pētošais ārsts iekļūtu postdoktorantūrā.
Pēc postdoktorantūras pētnieks nonāk nākamajās krustcelēs: var veidot savu laboratoriju (jāraksta grants, lai iegūtu finansējumu), doties industrijā vai kļūt par mācībspēku. Daudzi pētnieki izvēlas darbu industrijā, jo atalgojums ir krietni lielāks, tiesa, darba vieta nav tik stabila kā institūtos.
Ārsti ar PhD grādu universitāšu klīnikās kotējas visaugstāk, protams, ar norunu, ka pētniecības aktivitātes turpinās – ir vairāki varianti, kā slodze tiek sadalīta, uzsvaru liekot vai nu uz ārstniecību, vai pētniecību.
Ilustrācijas autore: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet žurnāla "Doctus" 2012. gada jūnija numurā
