Atvērtāki garīgās veselības aprūpei

Cik daudz psihiatrijas pacientu ir Latvijā?

Latvijā garīgās veselības problēmas sastopamas 4,4% iedzīvotāju, vīrieši biežāk slimo ar garīgo atpalicību, personības traucējumiem, bet sievietes - ar depresiju, neirotiskiem un ēšanas traucējumiem. Latvija joprojām ir 5. vietā pasaulē pēc pašnāvību skaita uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.* Aptaujātie eksperti gan ir vienisprātis, ka statistika ir nepilnīga. Dr. med. MĀRIS TAUBE, Sabiedrības veselības aģentūras direktora vietnieks zinātnes un pētniecības jautājumos: „Citās Eiropas valstīs no dažāda veida psihiskiem traucējumiem cieš apmēram 7-10% iedzīvotāju. Tas nenozīmē, ka mums šo pacientu ir mazāk, pusi neesam apzinājuši. Jāņem vērā, ka psihiatrijā pastāv trešdaļu likums - viena trešdaļa regulāri ārstēsies, otra - epizodiski nonāks pie ārsta un vēl viena trešdaļa pati cīnīsies. Neesam arī apzinājuši, cik lielu darba daļu paveic privātais sektors."

Dr. ELMĀRS TĒRAUDS, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents, norāda - dati varētu būt tuvi īstenībai divās diagnostiskās grupās, proti, garīgās atpalicības un šizofrēnijas, šizotipisko traucējumu grupā. „Par pārējām diagnožu grupām dati ir nevērtīgi, tie atspoguļo pacientu loku, kuri nokļūst valsts un pašvaldību psihiatrijas slimnīcās (tas ir smagāko, hronisko pacientu kontingents), kā arī psihiatru privātpraksēs, kas veic valsts pasūtījumu. Patiesākus datus, piemēram, par garastāvokļa, neirotiskiem traucējumiem, varētu atspoguļot VOAVA datu bāze, kurā tiek ievadīta ģimenes ārstu sniegtā informācija."

Bērnu psihiatrijā aprūpējamo pacientu skaits 2006. gadā ir pat nedaudz samazinājies - no 12 525 līdz 11 822. Nez vai pacientu kļūst mazāk, drīzāk daļa palīdzību meklē pie citu specialitāšu ārstiem. Vislielākās diagnožu grupas ir garīgā atpalicība, psihiskās attīstības traucējumi, organiski psihiski traucējumi un uzvedības emocionālie traucējumi, kas sākušies bērnībā un pusaudžu vecumā. „Uzskaite nav korekta bērniem ar depresiju, neirotiskiem, stresa izraisītiem traucējumiem, anoreksiju. Varbūt trešdaļa šo pacientu ārstējas pie psihiatra, pārējie - pie bērnu neirologiem, privāti praktizējušiem psihiatriem, ģimenes ārstiem, pediatriem, endokrinologiem," domā RAISA ANDRĒZIŅA, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Psihiatrijas katedras profesore.

Savukārt IEVA LEIMANE-VELDMEIJERE, Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem Zelda direktore, stāsta, ka reizumis, mēģinot savietot dažādu institūciju iegūtos datus, veidojas nesakritība. „Māmiņas, kurām ir bērni ar garīgiem traucējumiem, stāstīja: bērnam ar Dauna slimību tiek atklāta papildu diagnoze - celiakija. Pārskatot diagnozi, viņam tiek piešķirta tā pati invaliditātes grupa, bet kā pamatdiagnoze uzrādīta celiakija. Tādā veidā invaliditātes grupu reģistrā Dauna slimība vairs neparādās, radot ilūziju, ka šo gadījumu kļūst mazāk."

Cilvēkresursi psihiatrijā

Analizējot situāciju ar cilvēkresursiem, šķiet, oficiālā statistika ved turpat - pie greizajiem spoguļiem. M. Taube: „Latvijā ir 1,12 psihiatru uz 10 000 iedzīvotāju. Tas ir minimālais skaits speciālistu, kāds valstij nepieciešams, lai nodrošinātu garīgās veselības aprūpi. Bēdīgāk ir ar nodrošinājumu bērnu psihiatrijā - uz 10 000 iedzīvotāju ir tikai 0,1 psihiatrs, turklāt psihiatra pakalpojumi ambulatori nav pietiekami pieejami. Pamazām resursi atjaunojas, ik gadu pieci, seši rezidenti pabeidz studijas, tiesa, daļa jauno ārstu izvēlas privāto jomu." (Attēls.)

„Pieaugušo praksē pēc SVA datiem strādā ap 250 psihiatru. Latvijas Psihiatru asociācijā ir ap 400 biedru, daļa kolēģu nav aktīvi, daļa strādā privāti. Cik pietrūkst? Apmēram ceturtās daļas," stāsta E. Tērauds. „Kad sāku strādāt Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra 15. nodaļā, bijām četri ārsti, tagad esam divi... Esmu dzirdējis, ka ir stacionāri, kur vasarā viens ārsts aprūpē divu nodaļu pacientus - nez vai šādā gadījumā var runāt par kvalitatīvu pacientu aprūpi! Turklāt vidējais personāls noveco vēl dramatiskāk nekā ārsti. Protams, māsas ir ļoti kompetentas, taču kas notiks pēc desmit gadiem?"

Arī prof. R. Andrēziņa domā, ka Latvijā cilvēkresursu nodrošinājums ir tāls no ideālā. „Ko jūs redzēsiet, ieejot nodaļā? Noskrējušos psihiatru un divas māsiņas, no kurām viena strādā jau kuro diennakti un otra drīz pametīs darbu. Latvijas stacionāros strādā 12 bērnu psihiatri. Viens psihiatrs uz 25 gultām. Kamēr Eiropas valstīs uz vienu psihiatru un (!) daudzfunkcionālu komandu (psihologu, ergoterapeitu, audzinātājām, auklēm u. c.) ir tikai desmit gultas. Latvijas ambulatorajā dienestā strādā 17 bērnu psihiatri jeb viens speciālists uz 24 700 bērnu. Savukārt Eiropā viens speciālists ar multidisciplināru komandu ir uz 20 000 bērnu."

Prom no stacionāriem uz sabiedrībā balstītu aprūpi

No padomju gadiem mantojumā saņemtā psihiatriskā aprūpe, kas galvenokārt balstās uz stacionāru aprūpi, ir tā, ko grasās revidēt Pamatnostādnes iedzīvotāju garīgas veselības uzlabošanai 2009.-2014. gadam. Izvēlētais virziens - sabiedrībā balstīta garīgās veselības aprūpe (no angļu valodas - community care vai community based services), kas paredz veidot 24 sabiedrībā balstītas garīgās veselības aprūpes dienestus, tai skaitā sešus garīgās veselības centrus.

R. Andrēziņa atceras - tikko deviņdesmitajos gados atvērās robežas, Latvijas speciālisti devās uz Rietumiem iepazīt psihiatrijas humāno sistēmu. Kanādas speciālisti dalījušies pieredzē, kā 60.-70. gados reformēta psihiatrijas nozare. „Balstoties uz statistikas analīzi, viņi ieteica būvēt psihiskās palīdzības centrus dažādos Latvijas rajonos un tajos paredzēt ergoterapijas, fizikālās un smilšu terapijas, ūdens dziedniecības un citas iespējas. Kanādas kolēģi apgalvoja, ka, atverot šādus centrus, pacienti paši pazudīs no stacionāriem, jo pakalpojums būs pieejams tuvu dzīvesvietai, pacients uz dienas centru varēs aizbraukt ar velosipēdu, uz vietas pusdienot, saņemt medikamentus. Šo ideju aizrautīgi klāstījām mūsu ierēdņiem. Viņi gan nesaprata, par ko mēs runājam..."

 „Droši vien taisnība ir kaut kur pa vidu - sabalansētā aprūpē," teic M. Taube. „Gadu no gada esam mēģinājuši samazināt gultu skaitu, pārceļot slodzi uz ambulatorās aprūpes pleciem. Patlaban gultas dienas tiek saīsinātas uz iekšējo resursu rēķina. Pacientu ātrāk izraksta no stacionāra, un viņš atkal ātrāk atgriežas, jo nav alternatīvu."

Runājot par deinstitucionalizāciju, parādās spekulācijas - uzsver E. Tērauds: „SVA statistikas dati norāda, par cik tiek samazināts gultu skaits, taču neatspoguļo, kā palielinās ambulatoro slodžu skaits, ambulatorā dienesta finansējums. Jā, Rīgā ir Ziepniekkalna ambulatorās aprūpes centrs un Latvijas ambulatorās psihiatrijas lepnums - centrs Veldre. Modelis, kā komandā būtu jāstrādā psihiatram, psihologam, sociālajam darbiniekam, ergoterapeitam. Taču tie ir mūsu pašu kolēģi, kas vienu darbavietu ir nomainījuši ar citu. Nepieciešami vairāki šādi centri un dažādi papildu dienesti, kas atslogotu psihiatrus. Ir pacienti, kuri slimnīcā ilgstoši gaida rindā uz sociālajiem aprūpes centriem, un viņu jautājumu risināšana ir ierasta psihiatru ikdiena. Tā ir ilūzija, ka visus varēsim ievietot sociālās aprūpes centros, jādomā arī par nodaļām, kurās atradīsies ilgstoši slimojošie."

Vai sabiedrībā balstīta garīgās veselības aprūpe nozīmē arī psihiatrisko pacientu aprūpes integrāciju somatiskajās slimnīcās? Domas dalās. Gan vispārēja tipa slimnīcu vadītāji, gan daļa psihiatru šo ideju neatbalsta. M. Taube stāsta, ka Pasaules Veselības organizācija rekomendē šādas nodaļas somatisko slimnīcu ietvaros. „Plusi - labākas izmeklēšanas iespējas, tehnoloģiju ekonomija. Jautājums: kā nepazaudēt psihiatrijas pacientu specifiskās vajadzības? Liepājas Piejūras slimnīca būs piemērs, kā to paveikt."

Rokurokā ar sabiedrībā balstītas garīgās veselības aprūpes vīziju iet nodarbinātības problēma slimnīcā, kas pašlaik atstāta slimnīcu brīvai iniciatīvai. E. Tērauds: „Pacienti ziemā labprāt notīrītu sniegu..., taču izrādās, ka nav desmit lāpstu, nav instruktora, tāpēc to darīt nevar. Nezinu, vai kādreiz sasniegsim tādu labklājības līmeni kā Zviedrijā, kur ergoterapijas nodaļai atvēlēts vesels stāvs. Slimnīcai ir grūtības piesaistīt psihologus, kuri palīdzētu diagnostikā, kur nu vēl domāt par grupu terapiju. Vienmēr ir maģiskā atruna - tas nav paredzēts budžetā."

„Nav jau svarīgi, lai psihiatrijas pacienti kaut ko ražotu," viņu papildina M. Taube, „būtiska ir aktivitāte. Tas ir liels sasniegums, ja pacients ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem iemācās komunicēt, iegādāties produktus, gatavot ēst. Tas palielina iespēju ilgāk dzīvot mājās, neapjūkot, nepazaudējot līdzekļus un tādējādi neveicinot ātrāku atgriešanos slimnīcā sociālu indikāciju dēļ."

Skepse par finansējumu paliek

Lai attīstītu sabiedrībā balstītu garīgās veselības aprūpi, neiztikt bez finansiālā seguma. „Trīsdesmit pieci miljoni latu, kas paredzēti Pamatnostādņu īstenošanai, nav akmenī cirsti. Dokuments ir labs, lai iegūtu šo finansējumu," teic M. Taube. Vairāki aptaujātie psihiatri gan ir skeptiski par finansiālo segumu, norādot uz materiāltehnisko nozares nodrošinājumu daudzu gadu garumā. Latvijas Bērnu psihiatru asociācijas prezidente dr. IJA CIMDIŅA: „Materiāltehniskā bāze psihiatrijā, maigi sakot, ir atbaidoša. Man ir bijuši pacienti, kuriem ir nepieciešama stacionēšana, bet, ieraugot nodaļas izskatu, viņi saka - nepaliksim!"

Apgalvojums, ka pārmaiņas šajā jomā nenotiek, nebūtu patiess. Daugavpils Psihoneiroloģiskajā slimnīcā uzcelts jauns trīsstāvu korpuss ar rehabilitācijas iespējām, palātas paredzētas diviem, trim pacientiem. Ainažos ielikts pamatakmens jaunas, modernas bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcas būvniecībai. M. Taube: „Ir pieejami valsts finanšu galvojumi, slimnīcas tiek siltinātas, renovētas atsevišķas nodaļas. Varbūt vajadzētu lielāku konsekvenci - kas tiek remontēts un kas nē, jo var izrādīties - būvniecības darbi rit pilnā sparā, bet nākotnē konkrētajā slimnīcā paredzēts samazināt gultu skaitu."

Šim viedoklim piekrīt I. Leimane-Veldmeijere, kura domā, ka līdz šim politikas dokumentu veidošanā pārlieku liela ietekme bijusi lielo slimnīcu direktoriem. „Katrs no viņiem ceļ savu mazo karalisti, baidoties par savu krēslu. Žēl, ka neapzinās -ikviens speciālists ir vērtība un pārmaiņās nedrīkstam nevienu no viņiem pazaudēt! Neesmu pret remontdarbiem, bet, manuprāt par valsts galvotu milzu kredītu var runāt tikai tad, kad ir skaidrs, kā nozare tiks reformēta. Ir bažas, ka ierēdņi, kuri nesaprot sabiedrībā balstītās garīgās veselības aprūpes ideju, teiks - klau, jums jau ir iedoti miljoni, ko tad jūs vēl gribat?! Slimnīcu biznesa plāni, kuriem publiski nevar piekļūt, paredz papildu gultas vietas. Kad jautājām: kā tiks palielināts gultu skaits, atbilde ir - jums par to nav jāuztraucas, jo veselības aprūpei gultu skaits nepalielināsies, tās būs sociālās gultas..."

Uz atšķirībām, izmantojot kredītresursus, norāda E. Tērauds: „Arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centram ir iedalīti lieli līdzekļi renovācijai, taču redzams, ka tie ir iesaldēti, jo celtnieki slimnīcas teritorijā nerosās! Pa laikam administrācija ziņo par piedāvājumiem pārnest slimnīcu uz Zaķumuižu, Mežciemu vai vēl kur citur... Tā nav pietiekami godīga politiķu un birokrātu pozīcija, jo ir izskanējusi informācija, ka esošā teritorija kādam ir saistoša."

Kas ir laba ambulatorā aprūpe

Labas ambulatorās aprūpes atslēgas vārds ir komandas darbs - tas izskan visās sarunās ar uzrunātajiem ekspertiem. E. Tērauds teic, ka stāsts par komandas darbu ir gauži sens. „Prasība pēc komandas, kurā būtu ne tikai psihiatrs un māsa, bet arī sociālais darbinieks, psihoterapeits un ergoterapeits, ir bijusi ietverta daudzos dokumentos, taču praksē tai ir nulles vērtība. Kāpēc? Lai realizētu šādu ideju, vajadzīgi enerģiski, nekaunīgi un labā nozīmē traki cilvēki, kas neapstājas pie aizvērtām durvīm." 

Vairāku gadu garumā Jelgavas slimnīcā Ģintermuiža darbojās mobilā psihiatriskās palīdzības brigāde, kas sākumā tika izveidota ar Sorosa fonda-Latvija un Kanādas valdības atbalstu, vēlāk finansiālo iniciatīvu pārņemot slimokasei. Tā kā šogad valsts finansējums mobilai psihiatriskās aprūpes brigādei vairs netika piešķirts,  pašlaik slimnīcas ambulatorais dienests savu resursu ietvaros saglabājis vien dažus brigādes darbības elementus, piemēram, patronāžu mājās. „Praksē šāda mobilā brigāde (psihiatrs, māsa, sociālais darbinieks, psihologs, ergoterapeits), kas var izbraukt pie pacienta uz mājām, sevi pierādīja tieši nedēļas nogalēs. Tādējādi tika samazināts rehospitalizāciju skaits."

Resursu centra Zelda direktore stāsta arī par pasaules praksi psihiatrijas pacientu aprūpē iesaistīt tā dēvētos gadījuma menedžerus (case manager). Kad pacients ir pametis stacionāru, viņi ir tie, kas koordinē pacienta aprūpi, vajadzības gadījumā piesaistot ergoterapeitu, psihologu utt.

Tā kā psihiatrijas pacienti ir arī vieni no mazāk līdzestīgajiem, ļoti būtiski ir nezaudēt stacionārās un ambulatorās aprūpes saikni. „Jārēķinās, ka mūsu pacienti arī visdārgākos medikamentus var nelietot. Ir valstis, kur sociālie darbinieki, māsas dodas pie pacienta uz mājām, lai iedotu medikamentus pacientam. Tam ir racionāls pamats - pacients saņem zāles, neizmet tās un nenokļūst atkal stacionārā," spriež E. Tērauds.

Speciālisti teic - jākliedē arī mīts, ka laba ambulatorā aprūpe ir lēta. I. Cimdiņa: „Nevar ar mākslas terapiju nodarboties ambulancē kaktiņā, netālu no tualetes. Vajadzīgas telpas un speciālisti. Gan mūzikas un smilšu terapija, gan klīnisko psihologu darbs maksā! Protams, var meklēt ekonomiskākas alternatīvas. Piemēram, mums ir vakuums kognitīvajā biheiviorālajā terapijā, kas pasaulē sevi ir apliecinājusi kā efektīvu un ekonomisku metodi."

„Ilgtermiņā jāraugās ne tikai uz cenām, bet arī uz cilvēku dzīves kvalitāti," domā I. Leimane-Veldmeijere. „Ja izveidosim modernu sabiedrībā balstītu garīgās veselības aprūpi, augs psihiatrijas pakalpojumu lietotāju dzīves kvalitāte. To divu gadu garumā mēs pieredzējām Equal projekta ietvaros, iesaistot pacientus nodarbinātības programmās. Šie cilvēki nav tikai personas ar psihiskiem traucējumiem, viņi ir arī resurss, kas var kļūt par nodokļu maksātājiem."

Ģimenes ārstu loma

Laba ambulatorā aprūpe ietver arī sadarbību ar ģimenes ārstiem. Pamatnostādnes paredz izstrādāt metodiku ģimenes ār-stiem slimību atpazīšanai. „PVO eksperti rekomendē ģimenes ārstiem daļu no psihiatrijas pacientu aprūpes, piemēram, medikamentu izrakstīšanu hroniskiem pacientiem, uzņemties uz saviem pleciem. Domāju, ģimenes ārsti patlaban īsti to nevēlas, nav pietiekami sagatavoti un nevar atļauties laika ziņā," teic M. Taube.

E. Tērauds stāsta, ka viņam ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar ģimenes ār-stiem. „Apbrīnoju ģimenes ārstus par viņu izturību. Neirologi un ģimenes ārsti ir tie, kas aprūpē lielu daļu neirotisko un afektīvo traucējumu pacientu. Vai šos traucējumus atpazīst? Nesen veicu aptauju un secināju, ka ģimenes ārstu vidū ir ļoti nevienmērīga izpratne par psihiskiem traucējumiem visās diagnostiskajās kategorijās. Ir ārsti, kas neatpazīst un neārstē psihiskus traucējumus, un ir kolēģi, kas ar šiem pacientiem labprāt strādā. Manis aptaujātie ģimenes ārsti atzīst divas problēmas: laika trūkumu un stigmatizāciju."

Mazā psihiatrija, uzmanība pirmreizējiem pacientiem

 „Valsts programma psihiatrijā ļoti maz nodarbojas ar mazo psihiatriju jeb pacientiem, kuri cieš no neirotiskajiem, garastāvokļa, personības traucējumiem," domā E. Tērauds. „Stacionārā šai grupai sniedzam tikai neatliekamo palīdzību, ar nelieliem izņēmumiem - Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā ir depresiju neirožu nodaļa, uz kuru regulāri ir gara rinda. Vēl būtu svarīgi veidot pirmreizēju psihožu nodaļas (dažos stacionāros ir šāda prakse, bet tā nav pietiekami labi attīstīta), kur ievietot pirmreizējus, labāk saglabātus pacientus. Pretējā gadījumā pacients ar pirmreizēju psihozi nokļūst turpat, kur jau četrdesmito reizi hospitalizēts pacients."

I. Cimdiņa aktualizē vēl kādu problēmu - psihiatrijas medikamenti nav iekļauti apdrošinātāju programmās. „Protams, psihiatrijā valsts diezgan labi kompensē zāles dažādu nopietnu slimību gadījumos. Piemēram, depresijas medikamentus valsts kompensē tikai tad, kad epizodes atkārtojas. Slikti ir tas, ka ļaujam pacientam līdz tam nonākt. Pirmās epizodes neviens neuzņemas kompensēt! Ir dzirdēts viedoklis no apdrošinātājiem, ka darba devēji to neprasot, jo it kā neesot darbinieku, kuriem būtu nepieciešama psihiatra palīdzība. Taču psihiatra joma ir ne tikai depresijas, bet arī adaptācijas, miega, neirotiski traucējumi."

Stigmatizēti ne tikai pacienti, bet arī speciālisti

„Sabiedrībā joprojām ir bailes no psihiatriem. Turklāt stigmatizēti ir ne vien psihiatrijas pacienti, bet arī speciālisti," domā I. Leimane-Veldmeijere. „Veicot psihiatrijas iestāžu monitoringu par cilvēktiesību jautājumiem, viena no sūdzībām bija par cīņām, kas jāizcīna, kad pacientam ar psihiskiem traucējumiem radušies somatiski traucējumi un viņš jāpārved uz vispārēja tipa slimnīcu. Šādos gadījumos allaž tiek pieprasīts dot pacientam līdzi posteni, kam gan nav ne finansiāla, ne juridiska pamatojuma."

I. Cimdiņa stāsta par savu pieredzi - aizspriedumi ir ne tikai pret stacionāra pacientiem, kuriem ir smagi traucējumi. „Pacientam ir gļēvi noritoša šizofrēnija; viņš ir sociāli adaptēts, jo dzer zāles, darbā ir izpildīgs, akurāts, labi pelnošs. Klīnikai raksturīga iezīme - hipohondrija; pacients regulāri apmeklē dažādus speciālistus, veic izmeklējumus. Konkrētajā brīdī viņam ir pārliecība, ka ir problēmas ar aknām, tāpēc konsultējas pie hepatologa, kurš viņam izbrīnīts jautā - jūs ejat pie psihiatra, lietojat arī neiroleptiskus līdzekļus?! Vēl jau tikai Maskava atlikusi! Aizejiet pie kāda cita daktera, pie psihiatriem neejiet... Saprotu, ka pacients varētu arī pārspīlēt, bet man zināmais nav tik radošs. Ja jau kolēģim ir tāda pārliecība, tad jāceļ telefona klausule un jāzvana - izrunāsimies! Priecē, ka šāda attieksme mazinās, ka arvien pieaug speciālistu un ģimenes ārstu izpratne par psihiatra darbu."

Un kā ar pacientu tiesībām?

Sabiedrībā balstītas garīgās veselības aprūpes konceptā noteikti neiztikt arī bez diskusijām par likumdošanu, kas ietver psihiatrijas pacientu cilvēktiesības. E. Tērauds: „Sabiedrībā, manuprāt, ir sagrozīts priekšstats par pacientu skaitu, kas stacionārā tiek ievietoti pret savu gribu. Rīgas slimnīcā mēnesī tādi ir viens līdz četri pacienti. Pēc Ārstniecības likuma 68. panta grozījumiem par šādiem pacientiem lemj tiesa, un šis mehānisms ļoti atvieglo ārsta darbu. Taču jāsaprot, ka daļa pacientu nepiekrīt ievietošanai stacionārā, jo ir aptumšotas apziņas vai tādā demences plānprātības stāvoklī, ka neprot rakstīt. Mēs šādus cilvēkus nevaram ar policijas mašīnu, pieslēgtus pie sistēmas, transportēt uz tiesu."

„Tā kā likuma grozījumi tapa lielā steigā, praksē diezgan ātri tika konstatētas problēmas," papildina I. Leimane-Veldmeijere. „Piekrītu, ka reizēm ir tāds pacienta stāvoklis, kad ārsts nerekomendē viņu vest uz tiesu. Taču tiesnesis arī nevar pieņemt lēmumu, neredzot pacientu, tad likums ir tikai formalitāte. Tieši tāpēc mana Ņujorkā novērota pieredzes rekomendācija bija slimnīcā izveidot nelielu tiesas zāli, kurā tiesnesis varētu veikt izbraukuma sēdes. Tuvākā nākotnē domājam veikt monitoringu - cik efektīvi likuma grozījumi darbojas realitātē."

I. Leimane-Veldmeijere norāda, ka ir virkne dokumentu, kurus neviens, izņemot to sagatavotājus, nelasa. Piemēram, PVO Garīgās veselības deklarācija un rīcības plāns vai EP Spīdzināšanas novēršanas komitejas izstrādātās vadlīnijas, kurās ir aspekti par pacientu fizisko, ķīmisko izolāciju. Vai ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. „Pērn Latvija par šī pakta izpildi saņēma atzinumu. Mums tika pārmests, ka cilvēki ar invaliditāti tiek nepietiekami iesaistīti nodarbinātības programmās - rekomendēts uzņēmumiem domāt par kvotām, lai pieņemtu darbā arī cilvēkus ar invaliditāti. Šis ziņojums izteica bažas par lielo pašnāvību skaitu, rekomendējot veikt pētījumu par iemesliem un uz tā bāzes strādāt profilaktiski. Aizrādīja, ka vēl aizvien milzu līdzekļi tiek investēti institucionālajā aprūpē." I. Leimane-Veldmeijere norāda arī uz revolucionāro ANO invaliditātes konvenciju, kuru Latvija jūlijā ir parakstījusi.  „Tās 19. pants runā par neatkarīgu dzīvi. Ja cilvēks izvēlēsies dzīvot sabiedrībā, tad valstij tas būs jānodrošina, kas varētu būt grūti izdarāms. Savukārt 12. pants runā par rīcībspēju. Latvijā ir ļoti arhaisks Civillikums, kas nedod iespēju cilvēkam noteikt daļēju rīcībspēju un faktiski neļauj rīcībspēju atjaunot, jo atjaunot var tikai tad, ja cilvēks ir izveseļojies. Esam to atjaunojuši vienam klientam, pārstāvot viņu tiesā, šobrīd cīnāmies par vēl diviem."

Vislēnāk mainās attieksme

 „Divdesmit pieci procenti cilvēku dzīves laikā sastopas ar garīga rakstura veselības problēmām. Garīgā veselība nav tikai psihiatrija, tā skatās plašāk: uz higiēnas jautājumiem, psiholoģisko klimatu darba vietās, sabiedrības destigmatizācijas pasākumiem, sabiedrības garīgās veselības profilaksi. Joprojām vecāki raksta neapmierinātības pilnas vēstules, ka invalīdu centrs atrodas skolas tuvumā. Ko lai sakām par garīgi slimiem cilvēkiem, kurus neesam raduši redzēt starp mums, nosacīti veselajiem? Tas ir milzu darba lauks," secina M. Taube.

 „Patlaban vērojama narkoloģijas un psihiatrijas dienestu tuvināšanās, administratīvi šie centri ir apvienoti zem viena nosaukuma, ir izveidojusies laba sadarbība starp asociācijām. Tas ir pareizais virziens," teic E. Tērauds. „Tā kā valsts šai nozarei ir piešķīrusi nozīmīgas investīcijas, gribētos, lai birokrātiski un savtīgi šķēršļi nenogremdē labo iniciatīvu. Skumji klausīties amatpersonā, kura, uzstājoties konferencē, paziņo: iebilstu, ka trakie staigā pa pludmali, tā izsakoties par psihiski slimiem cilvēkiem un argumentējot, kāpēc psihoneiroloģiskā slimnīca jāpārvieto citur."

 „Ne visu risina telpu remonts," bilst I. Leimane-Veldmeijere, „ļoti daudz kas atkarīgs no ierēdņu un personāla attieksmes. Un tā diemžēl tik strauji nemainās."

Ģimenes ārsta viedoklis: visvairāk pietrūkst laika

OLGA TOMOŠEVSKA, ģimenes ārste no Aizkraukles

Ja uzskaitītu pacientus, sākot no depresijas līdz neirotiskiem traucējumiem bērniem, garastāvokļa traucējumiem alkoholisma gadījumā, veģetatīvās sistēmas disfunkciju, aiz kuras paslēpušās psihosomatiskas slimības, tad mēnesī manā praksē tie varētu būt ap simts pacientu. Jā, es uzņemos šo pacientu diagnostiku un ārstēšanu. Bet kā gan savādāk? Ārstēju vieglākas depresijas formas, neirotiskus traucējumus. Ja jūtu, ka vajadzīgs kolēģa atbalsts, konsultējos vai sūtu pacientu pie speciālista. Aizkr aukles rajonā ir divi neirologi un viena vai pusotra darba slodze psihiatram. Taču nereti ir problēma - pacientam pašam ieslēdzas bremze: kā es iešu pie psihiatra, neesmu taču traks! Šādās situācijās es daudz sarunājos ar pacientu. Stāstu par to, kādas svarīgas sistēmas ir katrā no mums, ka viena no tām ir nervu sistēma. Cik svarīgi ir lietot medikamentus, lai būtu vesels - psihiatrs var izrakstīt valsts kompensētās zāles. Ja nevaru pierunāt doties pie speciālista, iesaku aizbraukt uz kaimiņu rajonu.

Vieglākos klasiskos gadījumos ģimenes ārsta kompetence ir pietiekama. Vislielākā problēma ir laika trūkums. Manā aprūpē - ir vairāk nekā divi tūkstoši pacientu; jau tā ir sarežģīti iekļauties piecpadsmit minūšu vizītītes rāmjos, bet šie pacienti prasa papildu laiku. Turklāt jārēķinās, ka viņi nereti ir arī tie, kuri neievēro pieraksta kārtību un var atnākt pēc palīdzības jebkurā laikā.

* Pamatnostādņu projekts Iedzīvotāju garīgas veselības uzlabošana 2009.-2014. gadam

Foto: Inese Austruma