Ārdi ārā vai turpini? Ekspertu pārdomas par e–veselību

Viedokli izsaka:

Igors STOMA, ģimenes ārsts no Liepājas

Juris ŠKUŠKOVNIKS, medicīnas sabiedrības ARS IT daļas vadītājs

Anete ROŽKALNA, BENU Aptieka mazumtirdzniecības direktore

Rinalds SLUCKIS, AS Digital Mind valdes priekšsēdētājs

Reinis ZITMANIS, Latvijas digitālais čempions, itero.eu valdes loceklis

Kad šā raksta tapšanas gaitā uzrunājām e–sistēmas projektā iesaistītos, no vairākiem saņēmām atteikumu, arī Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA) pauda viedokli, kuru pirms publikācijas atsauca, jo e–veselības jautājumā asociācijas locekļi neesot vienisprātis.

Ar e–veselības ieviešanu mums iet kā pa celmiem: nomainījušies izstrādātāji, pārcelti termiņi. Valsts kontroles atzinums 2015. gadā: iztērēti 14,5 miljoni eiro, bet iedzīvotājiem nav pieejams neviens no 31 plānotā pakalpojuma. Kad pērnā gada nogalē termiņš dega sarkanās liesmās un visi saprata, ka obligāti ieviest e–veselību nekādi neizdosies, jo mājasdarbi (ārsti un farmaceiti informēti, apmācīti un sistēmu praksē notestējuši) nav izdarīti, tika doti vēl deviņi mēneši. Ģimenes ārsti stāsta, ka pašlaik vislabāk strādā darbnespējas lapa, toties aptiekas apzinājušas problēmu — nav sasaistes starp e–veselību un aptieku tīklu datorizētajām kasu sistēmām un, lai atprečotu e–recepti, aptiekām jāstrādā divās sistēmās (pie diviem datoriem). Ja tās ir desmit receptes, darbs ir paveicams, bet, protams, prasa papildu laiku. NVD ziņoja, ka līdz janvārim e–veselības sistēmā izrakstītas 1900 e–receptes, šie cipari gan nesakrīt ar apkalpotajām receptēm. 2016. gada oktobrī kā pirmā no aptiekām ar e–recepti sāka strādāt BENU Aptieka. Anete Rožkalna, BENU Aptieka mazumtirdzniecības direktore stāsta, ka līdz janvārim apkalpots mazāk par 20 e–receptēm. Februārī, martā plānots izmēģināt savu sistēmu. A. Rožkalna: “Jau sākotnēji bija plānots izmantot savu pielāgoto sistēmu e–receptes apkalpošanai, galvenokārt tādēļ, lai atvieglotu farmaceitiem klientu apkalpošanu. Lietojot savu sistēmu, nav nepieciešama papildu pieslēgšanās, sava sistēma ir saslēgta ar kasi, tātad recepšu atprečošana notiek ātrāk un ērtāk. Sistēmas pielāgošana prasīja daudz resursu gan naudas izteiksmē, gan IT speciālistu noslodzē.”

Veselības ministres Andas Čakšas padomniece e–veselības jautājumos Ilze Āboliņa izteikusies, ka e–veselības sistēmas uzturēšanai 2017. gada budžetā piešķirti 170 tūkstoši eiro, tomēr pēc viņas aplēsēm nepieciešami 400—500 tūkstoši eiro.

Kā labais piemērs allaž piesaukti igauņi, taču IT jomas pārstāvji min: arī Igaunijā šis process nav bijis nemaz tik viegls un finanšu ziņā ne lētāks kā mums, jo daudzas e–veselības pozīcijas igauņi finansē no valsts pamatbudžeta, tāpēc pie e–veselības izdevumiem tās atsevišķi neuzskaita.

Pārdomām septiņi jautājumi, uz kuriem atbild gan e–veselības sistēmas lietotāji, gan IT jomas speciālisti, kas nav iesaistīti sistēmas izstrādē.

 

Kāpēc e–veselības projekts Latvijā, jūsuprāt, ir nebeidzamais fiasko stāsts jau 14—15 gadu garumā?

I. Stoma: “Manuprāt, problēma ir tā, ka pasūtītājs nav spējis precīzi definēt, ko tieši vēlas sagaidīt no e–veselības sistēmas. Un, ja tas nav izdarīts, tad programmētājs nespēj to izpildīt. Kāpēc varu par to pārliecinoši diskutēt? Kad zvanu uz tā saukto NVD palīdzības tālruni (datorsistēmu atbalstam) un viņi atkal izdzird manu balsi, jūtas nekomfortabli, jo jāzvana vai ik pārdienas un jāprecizē tehniskas nianses, kas nav ņemtas vērā. Esmu atradis jau trīs četrus labojumus, tie nodoti programmas izstrādātājiem, kas tos ieviesīs, koriģēs, papildinās. No savas pieredzes skatoties, man rodas aizdomas, ka pie uzdevuma pasūtīšanas nav piedalījies praktizējošs ārsts un programmētāji vienkārši nav spējīgi paredzēt visas iespējamās situācijas. Tik banāli jautājumi dažbrīd jārisina! Piemēram, problēmas datorsistēmai rada darbnespējas lapas arodslimniekiem.”

J. Škuškovniks: “Iespējams, problēmās vainīgs nepieredzējis pasūtītājs. Pirms pieciem sešiem gadiem piedāvāju palīdzību, lai pārstāvētu e–veselības pasūtītāju. Bija iepriekšēja pieredze daudzu projektu veidošanā Latvijā un ārpus tās, kā arī nepieciešamā pieredze medicīnas jomā. Ministrija problēmas nesaskatīja un neizmantoja iespējamās priekšrocības. Varbūt to neļāva darīt likumi.”

R. Zitmanis: “Mazākos mērogos e–veselības projekts noteikti būtu izdevies. Gan no valsts puses, gan presē dzirdētie vārdi “sakārtosim sistēmu” ir labs sākums. Taču e–veselībā daudz prātīgāk būtu bijis risināt atsevišķas problēmas un īstenot atsevišķus projektus, kas iekļaujas kopējā e–veselības ietvarā, nevis desmit gadus gatavot platformu jeb infrastruktūru, lai e–veselības projekts vispār spētu funkcionēt. Problēmu risinājumam esam piegājuši pārāk monumentāli, turklāt bez pieredzes un IT kompetencēm uzdevumu definēšanā.”

R. Sluckis: “Izvērtējot gan publisko, gan privāti uzklausīto informāciju, manuprāt, ir divi būtiski iemesli šādai neveiksmei. Pirmkārt, idejiski pilnvērtīga e–veselības sistēma ieviestu daudz lielāku pārskatāmību, uzskaiti un caurspīdību medicīnas pakalpojumu sniegšanā un finanšu resursu izmantošanā. Tā mainītu gadiem izveidoto, pastāvošo sistēmu. Šādai idejai ir vokāla, ar labiem sakariem bagāta opozīcija, ar kuru nestrādāja projekta pasūtītājs — Veselības ministrija (un padotības iestādes). Katrs projekts būs veiksmīgs tikai tad, ja apzinās visas ieinteresētās puses (“akciju turētājus”), būs izprastas to intereses un vajadzības, būs vienošanās par visu šo interešu vienlaicīgu apmierināšanu lielākā vai mazākā apjomā. Tam ir nepieciešama enerģija, iniciatīva, drosme un izturība, jo šāds pārrunu process nav nedz viegls, nedz patīkams. Jāmaina likumi, saistītie noteikumi, procesi un procedūras. Spējas un vēlmes trūkums runāt ar visām ieinteresētajām pusēm, manuprāt, ir primārais problēmu iemesls.

Otrkārt, risinājuma komponentus izstrādāja vairāki pakalpojuma sniedzēji, nekoordinējot un nesaskaņojot sagaidāmos nodevumus, reizēm strādājot pat ar dažādām tehnoloģijām. Daudzās sistēmas kļūdas liecina par paviršu vai neprofesionālu darba izpildi, kas apvienojumā ar viena atbildīgā trūkumu ir radījis to, ka produkta palaišana vairākkārt atlikta.”

Vai Latvijas valsts pārvaldē, privātajā sektorā ir kādi labie piemēri, no kā e–veselība varētu ņemt paraugu?

R. Sluckis: “Manuprāt, CSDD ir veiksmīgs piemērs publisko pakalpojumu sniegšanai ērtā un modernā veidā. Ir padomāts primāri par klientu — auto vadītāju, īpašnieku, tirgotāju utt. — vajadzībām un ērtībām, reizē apmierinot valsts kā CSDD īpašnieka vajadzību pēc reģistrācijas, uzskaites un kontroles. Var argumentēt, ka CSDD pakalpojums ir mazāk apjomīgs un sarežģīts, nekā to sagaidām no veselības pakalpojumu sistēmas, tomēr domāšanas veids, kā organizēt procesus, primāri domājot par klienta vajadzībām, ir tas, ko e–veselības sistēmas veidotāji varētu mācīties.”

R. Zitmanis: “Privātajā sektorā divi lieliski, strādājoši piemēri: e–klase.lv izglītības vidē un mobilly. Gan e–klase, gan mobilly jau izauguši no sākotnējiem uzstādījumiem un sniedz visaptverošu pakalpojumu klāstu katrs sava nozarē, veiksmīgi aiztaupot valstij miljonus, ko tai nav vajadzējis iztērēt savu, iespējams, ne tik veiksmīgu sistēmu izveidei. Turklāt abi risinājumi ir tapuši par nesalīdzināmi mazāku naudu, precīzi risina problēmas un spēj uzturēt paši sevi.”

J. Škuškovniks: “Piemēri ir vairāki: airBaltic biļešu rezervācija, Horizon — grāmatvedība, Banku serviss.”

I. Stoma: “Noteikti var mācīties no programmām, ar kurām jau pašlaik ikdienā strādā praktizējošie ārsti (Ārstu birojs, Profdoc, Medius). Varam diskutēt — viena strādā mazliet labāk, otra mazliet sliktāk, bet ārsti ar tām darbojas jau gadiem un programmētāji tajās spēj ļoti operatīvi ieviest izmaiņas.”

Vai veselības aprūpe un IT tehnoloģijas ir kaut kas īpašs, sarežģītāks nekā, piemēram, banku sektors, apdrošināšana? Un lietotāji — mediķi konservatīvāki, grūtāk pārliecināmi?

I. Stoma: “Gribētu ticēt, ka medicīnas darbinieki pieder sabiedrības intelektuālākajam slānim. Ja ārsts spēj tikt galā ar vissarežģītāko dabas veidoto mehānismu, ko sauc par cilvēku, tad jādomā, ka ar datorprogrammām tomēr nevajadzētu būt problēmām. Jā, medicīnā strādā arī kolēģi cienījamos gados, kuriem šķietami varētu būt problēmas ar jauno tehnoloģiju apgūšanu, taču labi zinām, ka mūsu vidū šie cienījama vecuma kungi un dāmas strādā ar datortomogrāfiem, sonogrāfiem, scintigrāfiem utt. un tiek ar to galā. Lieliski tiek! Jautājums nav saistīts ar to, ka mēs būtu veci, dumji vai konservatīvi. Bet ar to, ka sistēma šobrīd nav komfortabla. Zināma problēma ir tā, ka veselības aprūpi nevar ielikt formālos rāmjos, bet tas attiecas uz ārstniecības procesu, nevis IT darbībām.”

R. Zitmanis: “Piekritīšu, kamedicīna ir viena no nozarēm, kur izmanto ārkārtīgi dārgus augsto tehnoloģiju risinājumus, kas aprīkotas ar visu klasisko IT infrastruktūru — displejiem, informācijas analīzi, lēmumu asistēšanu, koplietošanu, arhivēšanu. Mēs noteikti nevaram apgalvot, ka medicīnas personāls šodien būtu mazkompetents IT jautājumos. Iespējams, jautājuma būtība slēpjas sadarbībā. Ministrijā nestrādā ārsti, medicīnas iestāžu darbiniekiem ir sveši valsts projekti, nav zināmi mērķi. IT uzņēmumi vēlas saņemt precīzus darba uzdevumus, kas tieši jāprogrammē. Un visa starpā — vai ar pacientiem un medicīnas pakalpojumu saņēmējiem kāds ir runājis, kas tiem ir nepieciešams no e–veselības projekta?”

J. Škuškovniks: “Jā, veselības aprūpe ir sarežģītāka, daudzveidīga, bet tas nav faktors, kas būtiski ietekmētu risinājumu cenas un ieviešanas termiņus. Ja veiktu pētījumu, domāju, ka lietotāju — mediķu — pieredze Latvijā būtu nedaudz virs vidējā, bet iekšēji tie būtu sadalīti divās daļās. Tādi, kas ikdienā lieto unikālas programmas, kādu nav citās sfērās, un tādi, kam nav bijis pietiekami laika apgūt labas prasmes, jo nav laika sēdētsociālajos tīklos vai spēlēt spēles.”

A. Rožkalna: “Šobrīd NVD sistēma nav pietiekami attīstīta, un vēl daudzi un dažādi uzlabojumi nepieciešami, lai, izmēģinot e–veselības sistēmu, gan ārsti, gan farmaceiti būtu pārliecināti, ka ikdienas vajadzības ir apzinātas un ņemtas vērā sistēmas izveidē. Ja nav pārliecības, ka sistēma pilnvērtīgi darbojas, tad arī nav vēlmes to lietot. Īpašs apgrūtinājums ir sistēmas lēnā darbība, kas mūsdienās ir nepieņemams faktors. Ja e–receptes tiks izrakstītas, tad farmaceiti tās apkalpos, ja nebūs citu iespēju, piemēram, papīra receptes. Pretējā gadījumā cietīs klients, un tas farmaceitiskā aprūpē nav pieļaujams.”

R. Sluckis: “Protams, katrā no sektoriem ir sava specifika gan klientu apkalpošanā, gan datu apstrādē un uzglabāšanā, gan arī tehnoloģiju izmantošanas ieradumos, taču IT veselības sektorā nav nekas unikāls vai jauns. Gluži pretēji — veselības pakalpojumu sektors visā pasaulē jau ilgi ir inovāciju inkubators daudzu progresīvu tehnoloģiju radīšanai, jo šeit katras veiksmīgi izveidotas sistēmas rezultāts ir glābtas dzīvības un uzlabota dzīves kvalitāte. Tātad ieguvumu vērtība ir milzīga. Tāpēc tehnoloģiju ražotāji ir ļoti ieinteresēti investēt šajā jomā un mediķi, redzot ieguvumus, parasti ir atvērti šādām inovācijām.

Atkārtošos — pārdomājot un salāgojot visu ieinteresēto pušu mērķus un ikdienas darba procesus, iespējams radīt risinājumu, ko izmantos ārsti un farmaceiti, novērtēs klienti un ietaupīs valsts. Nepastāv kaut kāds specifisks “Latvijas mediķu gēns”, kas nosaka nespēju vai bailes strādāt ar mūsdienīgām tehnoloģijām.”

 

Prognoze, scenārijs, kas, jūsuprāt, notiks tālāk ar e–veselību?

R. Zitmanis: “Latviešiem ir teiciens — ārdi ārā un adi no jauna. Domāju, ka varam “norakstīt” 10 vai 14 gadus. Ir ļoti kompetenti jāizvērtē, kas no visa paveiktā ir derīgs un izmantojams tālāk un kas nav. Jāatstāj tikai derīgā infrastruktūra — drošības un datu uzglabāšanas un pārneses daļa. Nākamais — ir jādefinē tikai tās funkcijas, kas tiešām e–veselības projektā ir jāpatur valstij. Viss pārējais — dažādas pacientu reģistrācijas, pieteikumu sistēmas, e–recepšu sistēmas, medicīnas datu bankas — jāatdod privātajam sektoram. Savukārt valstij paliek ietvars, uzraudzība un standarti.”

I. Stoma: “Ir lieli zēni un lielas spēles — nedomāju, ka varam visu izārdīt, mest pie malas, ir saistības ar Eiropas finansējumu. Domāju, ka ideālu e–veselību nav iespējams radīt ar pirmo rāvienu, nav tādas X kompānijas, kas atnāks un teiks: lūdzu, te ir ideālais produkts! Jāsāk strādāt, pamazām jāpieslīpējas. Igaunijā jau arī e–veselība tika ieviesta pamazām — ārsti redzēja, ka sistēma funkcionē, un arvien vairāk tai pievienojās. Protams, ja sākam tik bēdīgā izejas stāvoklī, ir nedaudz bail, kas būs uz priekšu, bet vienalga jāmēģina. Ja šodien ar mobilo tālruni nomaksājam autostāvvietu, elektroniski veicam bankas pārskaitījumus, kāpēc nevarētu izrakstīt e–recepti?! Protams, jautājums par datu drošumu būs aktuāls vienmēr, bet tas ir risināms.”

J. Škuškovniks: “Jāsāk kaut vai ierobežotā apjomā. Sākotnēji būs problēmas, kas jānovērš. Jaunā sistēma jāievieš, neatceļot veco, un ārsti jāstimulē lietot jauno. Ja man būtu jāpieņem lēmums, es arī šodien kardināli pārveidotu pašreizējo projektu un izmantotu gatavas idejas no citām valstīm, bet tas ir tikai viens no daudzajiem scenārijiem, kas, visticamāk, neīstenosies.”

R. Sluckis: “Domāju, ka Veselības ministrijai vairs nav atkāpšanās iespēju — izstrādātais risinājums ir jāsāk izmantot, veicot iespaidīgu komunikācijas, izskaidrošanas un tehnisko problēmu novēršanas darbu. Pēc kāda laika sabiedrība par šīm e–veselības problēmām būs aizmirsusi, sistēma strādās, taču šis process un risinājums būs kļuvis neadekvāti dārgs. Vēlos piedāvāt diametrāli atšķirīgu pieeju publisko e–pakalpojumu realizēšanai. Uzņēmējs, kas orientējas uz klienta apkalpošanu un peļņas gūšanu, vienmēr būs prasmīgāks sistēmas un pakalpojuma izstrādātājs nekā valsts. Valstij nebūtu jānodarbojas ar sistēmu plānošanu, iegādi un iz-strādi, toties būtu jāpasaka aptuveni šādi: dārgie uzņēmēji, Veselības ministrija ir gatava iegādāties e–receptes pakalpojumu nākamajiem pieciem gadiem visu Latvijas iedzīvotāju vajadzībām, mēs definējam precīzus pakalpojuma saņemšanas parametrus, datu drošības nosacījumus un nosakām konkrētu cenu par katru e–recepti, ko maksāsim privātajam pakalpojuma sniedzējam. Pakalpojuma sniedzējs (vai vairāki) apzinās savus ieguldījumus kvalitatīva risinājuma izstrādē un novērtēs, vai spēj šādu pakalpojumu sniegt par piedāvāto samaksu. Beidzoties piecu gadu termiņam, valsts līdzfinansē vairs tikai daļu no pakalpojuma izmaksām vai izmaksas pilnībā pārņem ārsti un iedzīvotāji — pakalpojuma saņēmēji, jo risinājuma izmantošana tiem rada vērtību, par kuru tie ir gatavi maksāt. Šādi tiek radīti klienta vajadzībām piemēroti risinājumi, ko izmanto brīvprātīgi un plaši. Tirgus pieprasījums ir vislabākais regulētājs un projekta veiksmes indikators.”

Foto: Inese Austruma un no R. Slucka, R. Zitmaņa, J. Škuškovnika albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada februāra numurā