Sodīšanas kultūra versus uzticēšanās kultūra

Taisnīguma kultūra — vilks aitas ādā?

Taisnīguma kultūra ir kā vilks aitas ādā, jo bieži vien vērsta uz atmaksu — tā konferencē sacīja prof. Sidney Dekker, Drošības zinātnes inovāciju laboratorijas direktors Grifitas universitātē Brisbenā (Austrālija). Šādā kultūrā kļūdas tiek slēptas, paslaucītas zem paklājiņa. Darbs, kas notiek realitātē, un mūsu iedomas, kā tam jānotiek, ir divas atšķirīgas pasaules. Iedomātais darbs — valda kārtība, paredzamība, visu var saplānot. Reālais darbs — haoss, neordināras situācijas, pārsteigumi, izmaiņas. Darbu nosaka vajadzības, nevis tas, kas ierakstīts vadlīnijās.

Prof. Dekker minēja piemēru par diviem Virdžīnijas ugunsdzēsējiem, kas ir arī NMP sniedzēji: viņi tika atstādināti no darba, jo 18 mēnešus vecu meitenīti slimnīcā nogādāja ar ugunsdzēsēju auto. Vai vecākiem svarīgi, ar kādu automašīnu viņu bērns aizvests uz slimnīcu? Vai šie noteikumi ir taisnīgi? Vai tie, kas piemēro šos noteikumus, saprot to haosu un mainību, kas notiek realitātē?

Kādā pētījumā analizēts, cik politikas dokumentu ikdienā jāievēro medicīnas māsām. Izrādās — 600! Cik noteikumus māsas pārzina? Divus trīs. Tas nozīmē, ka 597 politikas dokumenti ir maznozīmīgi. Prof. Dekker: “Varam atlaist darbiniekus, kas nezina 600 politikas dokumentus, bet tas neko nemaina. Nevajadzētu tik ļoti skatīties pagātnē, bet gan nākotnē, atmaksas taisnīguma kultūras vietā jāveido atjaunojoša taisnīguma kultūra. Atmaksas taisnīgums nozīmē nodarījumu kompensēt ar vēl lielāku nodarījumu. Atjaunojošais taisnīgums nozīmē nodarījumu kompensēt ar dziedināšanu.”

Sodīšanas kultūra Latvijā

“Latvijā gan sabiedrībā, gan tiesību normu piemērotāju vidū iesakņojusies sodīšanas kultūra, proti, ārstam jāsaņem pienācīgs sods arī par netīši vai neapzināti pieļautu kļūdu, jo cena ir cilvēka veselība vai dzīvība. Ja ārstu sodīs, citreiz viņš centīsies labāk un nepieļaus kļūdu. Citi ārsti, redzot stingru sodīšanu par kļūdām aiz neuzmanības, strādās labāk, uzmanīgāk. Šādi uzskati ir maldīgi,” pārliecināta Ilze Vilka, advokāte un Latvijas Ārstu biedrības juridiskā konsultante.

Viņa minēja salīdzinājumu no tiesneša un ķirurga darba. Tiesnesis pārbauda dokumentus, uzklausa liecības, paskaidrojumus, sagatavo lēmumus, spriedumus. Ja tiesnesis kļūdās, viņš nav mantiski atbildīgs. Tiesnesis atbild par apzinātu (!) nelikumīgu sprieduma vai lēmuma taisīšanu. Ķirurgs iepazīstas ar pacienta sūdzībām, dokumentiem, izmeklējumiem. Veic operāciju un palīdz pacientam atveseļošanās procesā. Ja ķirurgs kļūdās, tad nav pasargāts no civiltiesiskā prasījuma. Atbild par profesionālo pienākumu nepildīšanu vai nolaidīgu to pildīšanu, ja nodarījums vainīgā neuzmanības (!) dēļ cietušajam izraisījis smagu vai vidēji smagu miesas bojājumu. “Pašlaik Krimināllikuma 138. panta redakcija ir netaisnīga pret ārstiem,” uzskata Ilze Vilka.

Vēl viņa norādīja, ka ekspertīzēs bieži vērojamas “atpakaļskata kļūdas”. Brīdī, kad ir patologanatoma slēdziens, visiem kļūst skaidrs, kas noticis. Atrisināts uzdevums vienmēr ir vienkāršs.

Eksperti ne vienmēr “pārceļas laikā” uz brīdi, kad ārsta rīcībā bija konkrēti izmeklējumi, tāpēc ekspertīzes mēdz būt kļūdainas.

Cilvēku kļūdas rodas vienā gadījumā no 1000 līdz 5000, stresa situācijās kļūdu skaits pieaug,— ķirurgs prof. Viesturs Boka (Latvijas Ārstu biedrība) norādīja statistikas datus un citēja slovēņu onkologu Matjaz Zvitter: “Ārsts arvien biežāk ir viens, bieži vien sarūgtināts, realizē sevi pretrunās starp pierādījumos balstītu medicīnu, nereālām politikas prasībām un pārmērīgām pacientu cerībām, no vienas puses, un iespējamiem reāliem darāmiem darbiem, no otras puses.” Un uzsvēra, ka jāvirzās uz atbildības kultūru — ārsti ir atbildīgi par kļūdām, bet ne vienmēr viņiem jābūt vainīgiem par kļūdām un rezultātu.