Prioritārie ģimenes ārsti uz papīra

Vai lozungu primārā aprūpe?

Pakalpojumu pieejamība, primārās veselības aprūpes (PVA) kvalitāte un profilaktiskais darbs, kura daļa ir pacientu izglītošana, - tie ir trīs galvenie primārās veselības aprūpes attīstības virzieni, ko min Veselības ministrijas aprūpes departamenta Primārās veselības aprūpes nodaļas vadītāja MARIKA PETROVIČA. Skan pareizi, bet kā izskatās praksē?

PVA attīstības plāns ir trešais veselības nozarē. Pirmais bija Mātes un bērna veselības uzlabošanas, otrais - Sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas rīcības plāns, atgādina Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents PAULS PRINCIS, piebilzdams, ka valdības izpratnē finansējumu piešķir tikai saskaņā ar jaunajām politikas iniciatīvām. "Ārstiem ir jāpierāda, ka viņi rūpējas par attīstību un labāku pakalpojumu kvalitāti. Bet, ja nav zināms finansējuma apjoms, ļoti grūti plānot lietas; tas ir apburtais loks. Kā var plānot, piemēram, ārstu prakšu pirkšanu, ja kredītu jaunam mediķim valsts negarantē? Tā sauktā "jaunā politikas iniciatīva" ir jau 2013. gadā ieviesto "jauno" 13 kvalitātes kritēriju (līdzšinējo sešu vietā) finansēšana ar papildu prasīto finansējumu tikai no 2015. gada."

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis ANDRIS BAUMANIS kā lielāko mīnusu valsts medicīnā uzskata ekonomiski pamatotas ilgtermiņa stratēģijas trūkumu. "Nevar būt situācija, ka ministrs iesēžas krēslā un tikai tad sāk domāt, ko rīt darīs. Tad tiek aicinātas darba grupas, radīts iespaids, ka par ārstiem domā un viņu viedokli ņem vērā, bet rezultātā parādās noteikumi, par kuriem darba grupās vispār nav runāts. Visbiežāk šāda situācija novērojama ekonomiski un finansiāli trauslos jautājumos. Ārsti var izteikt viedokli, informēt par problēmām, taču risinājums jāatrod, stratēģijas un plāni jāveido atbildīgajiem ierēdņiem. Tā vietā, lai atklāti pateiktu, ka esam nabadzīga valsts un ES prasības izpildīt nespējam, atbildību noveļam uz ģimenes ārstu pleciem!"

Līdzīgās domās ir arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes locekle, RSU Ģimenes medicīnas katedras docente SANDRA GINTERE. "Darba grupa strādāja ar lielu entuziasmu un cerībām, ministrijas ierēdņi centās apzināt ģimenes medicīnas galvenās problēmas, visi kopā meklējām veidu, kā tās novērst. Bet, redzot rezultātu, atkal jūtamies pievilti. Darba grupā pat netika pieminēts jautājums par pacientiem, kas ilgāk par trim gadiem nav apmeklējuši ģimenes ārstu. Tagad pēkšņi izrādās, ka par 50 procentiem tiks samazināts viņu aprūpei paredzētais finansējums. Visiem taču ļoti labi zināms, uz kā rēķina ārstējam hroniskos pacientus! Ģimenes ārsti ar konkrētiem piemēriem pierādīja, ka mūsu veiktās manipulācijas neatbilst pašizmaksai, ka ar šā brīža finansējumu - 341,49 eiro mēnesī - ģimenes ārsta praksi nav iespējams uzturēt. Ierēdņi gan apgalvo, ka finansējums ģimenes ārstu prakšu uzturēšanai palielināts, bet realitāte ir pavisam cita."

S. Gintere skumji secina, ka joprojām dzīvojam ar lozungiem, kam nav seguma. "Ļoti atbalstāms priekšlikums par otru māsiņu, šobrīd pat vairs iedomāties nevaru, kā iztiktu bez šīs otras māsiņas, tikai par viņas algu gan līdz šim bijis jādomā man pašai. Tieši tāpat esam spiesti atrast līdzekļus vēža sijājošajai atlasei."

Likums, ko gaida gadiem

Nav noslēpums, ka ārsti jau gadiem gaida likumprojektu par ģimenes ārstu prakšu pārdošanu, jo tas ļautu kaut daļēji nodrošināt mierīgas vecumdienas. "Zinu daudzus kolēģus, kas ieķīlājuši māju, dzīvokli, paņēmuši milzīgu kredītu, lai tikai iekārtotu savu praksi. Viņi pelnījuši dabūt šos līdzekļus atpakaļ," atzīst A. Baumanis. Viņš atceras situāciju pirms gada, kad tikai pēc Ģimenes ārstu asociācijas prezidenta tikšanās ar premjeru pēdējā brīdī nobremzētas likuma izmaiņas, pēc kurām bija paredzēts lauzt līgumus ar ģimenes ārstiem, kas vecāki par 65 gadiem. Tas būtu skāris 178 ārstus, un nebūtu neviena, kas strādā viņu vietā. "Vidējais ģimenes ārsta vecums Latvijā ir 52,2 gadi. Tā būtu traģēdija, ja likumu par ārstu prakšu pārdošanu atkal "iesaldētu"."

P. Princis norāda: kaut ģimenes medicīnas rezidentu netrūkst, tomēr šobrīd ap 200 praktizējošu ģimenes ārstu ir vecāki par 65 gadiem, no viņiem vecāki par 70 gadiem - ap 100. Tāpēc būtiski sakārtot prakšu pārdošanas jautājumu un nostiprināt mediķu juridisko statusu, kā tas ir citviet Eiropā, kur attīstīta aroduzņēmējdarbība. Latvijā aizvien tiek uzskatīts, ka ārstiem jābūt pašnodarbinātajiem.

"Mums ir iestrādes," informē M. Petroviča. "Veselības ministrija sagatavojusi koncepcijas projektu "Par ārsta prakses juridisko statusu". Jau šobrīd ārsta prakse kā uzņēmums vai tā patstāvīgā daļa saskaņā ar Komerclikuma 20. pantu ir atsavināma citai personai. Turklāt atsavināšana var notikt, noslēdzot dažādus saistību līgumus, piemēram, pirkumu, dāvinājumu vai maiņu. Savukārt, ja ārsta prakse pieder komercsabiedrībai, tad tā var pāriet cita ārsta rokās arī reorganizācijas vai komercsabiedrības īpašnieku (kapitālsabiedrības dalībnieku, akcionāru un personālsabiedrības biedru) maiņas gadījumā. Tomēr pašlaik normatīvie akti neparedz papildu nosacījumus, kas būtiski, lai, mainoties īpašniekiem, tiktu nodrošināta pakalpojumu sniegšanas pēctecība un nepārtrauktība, kā arī stiprināts princips, ka ārsts specialitātē darbojas neatkarīgi un patstāvīgi."

Obligātā veselības apdrošināšana

No 2014. gada vidus plānots realizēt jaunu veselības aprūpes finansēšanas modeli, ieviešot valsts veselības obligāto apdrošināšanu un plānveida veselības aprūpes saņemšanu sasaistot ar "veselības nodokļa" nomaksu. Mērķis - godīgāka un pieejamāka veselības aprūpes sistēma. Veselības apdrošināšanas obligātās iemaksas tiks nodalītas no pašreizējās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes. Ģimenes ārsti novērtē centienus, taču norāda uz trūkumiem.

"Ģimenes ārsta pienākums nav skatīties, vai pacients ir nodokļu maksātājs vai nav. Atkal cietīs nabadzīgākais iedzīvotāju slānis - laucinieki, kas pārtiek no dārzā izaudzētā vai mežā ievāktā," spriež S. Gintere. "Varbūt ministrijas darbiniekiem šie 360 eiro šķiet smieklīga summa, ko var ietaupīt, pāris reižu neaizejot uz lielveikalu, bet lauku cilvēkiem tā ir liela nauda. Izvēloties šādu risinājumu, vienu lielu sabiedrības slāni apzināti atstāsim bez veselības aprūpes. Kas notiks ar studentiem? Protams, ir studenti, kas apvieno darbu un mācības, bet ir ļoti daudzas specialitātes, kur labi mācību rezultāti nav sasniedzami, studiju laikā strādājot."

"Jaunais obligātās veselības apdrošināšanas koncepcijas variants liecina, ka mediķis kļūst par maksātnespējīga pacienta ķīlnieku," domā P. Princis. "Daudzas iedzīvotāju grupas būs atbrīvotas no maksas, bet, lai saņemtu apliecinājumu par invaliditāti, jāveic virkne izmeklējumu, par kuriem tomēr jāmaksā. Likumā gan ir atruna - ja ārstam ir aizdomas, ka cilvēkam ir diabēts vai onkoloģiska saslimšana, var cerēt, ka par izmeklējumiem nebūs jāmaksā un tiks apstiprināta pirmreizējā apskatē noteiktā diagnoze. Bet kas notiks, ja ģimenes ārsts būs kļūdījies un pacientam tomēr būs jāmaksā? Manuprāt, jaunais likumprojekts būtiski pasliktinās sabiedrības veselības stāvokli, kas jau tagad ir slikts. 14 procenti mūsu valsts iedzīvotāju (Igaunijā un Lietuvā viens procents) nedodas pie mediķiem, jo nespēj samaksāt par vizīti un medikamentiem, turklāt cilvēkiem nav naudas, lai segtu ceļa izdevumus."

Kvalitātes kritēriji

M. Petroviča atzīst, ka var vēl piestrādāt, "meklējot objektīvākos rādītājus procesa efektivitātes izmērīšanai un ārstu motivēšanai. Šobrīd neredzu nevienu kritēriju, ko ģimenes ārsti nevarētu izpildīt, un nauda tiks maksāta par katru izpildīto kritēriju. Būtiskākais - ģimenes ārsti ir vienīgie ārsti, kuru finansējums atkarīgs no kvalitātes rādītāju izpildes."

S. Gintere uzskata: kvalitātes kritēriju esot par daudz. Lai tie motivētu ārstu strādāt labāk, trūkst materiāla nodrošinājuma. Turklāt ir jautājumi, kuru skaidrošanā ģimenes ārsts nespēj konkurēt ar internetu. "Lai cik gari un plaši ārsts vai māsiņa runātu par vakcināciju, pacients vienalga ieskatīsies internetā, kas visbiežāk nerunā par labu vakcinācijai... Ģimenes ārsts nespēj ietekmēt arī bezatbildīgu pacientu neatliekamās palīdzības izsaukumus. Šeit nerunāju par lauku pacientiem, kas lielā attāluma dēļ vienkārši paši netiek līdz ģimenes ārstam vai stacionāram." Arī A. Baumanis uzskata, ka muļķīgi vērtēt ārsta darba kvalitāti, par vienu no kritērijiem izvirzot pacientu godaprātu. "Ārsts var runāt, cik grib, bet, ja pacients vienkārši nevēlēsies, piemēram, piedalīties resnās zarnas vēža sijājošajā atlasē, viņš to nedarīs. Vai tas ir iemesls apgalvot, ka ārsts slikti strādā, un atņemt viņam kvalitātes naudu, kas šobrīd, kā zināms, ir 0,09 eiro par pacientu mēnesī?"

"Slidenās" darba nespējas lapas

Gadiem ilgi sasāpējis arī jautājums gan par to, kā novērst iespējamību, ka darba nespējas lapas "atvērtas" ar atpakaļejošu datumu vai nepamatoti pagarinātas, gan par to, kura pienākums būtu uzņemties atbildību par slimības lapu izrakstīšanu. A. Baumanis ir neizpratnē: kas ierēdņiem līdz šim traucējis izveidot vienotu reģistru, kur ārstiem atliktu tikai ievadīt darba nespējas lapas izrakstīšanas datumu, līdz ar to izslēdzot krāpšanos? Tieši tāpat var uzstādīt programmu, kas "izķer" ilgstošās slimības lapas, kuras nav saistītas ar onkoloģiju vai traumām, un Veselības inspekcijai atliktu tikai pārbaudīt šo slimības lapu izdošanas pamatotību. "Taču e-Veselības projekts, kura izstrādei piesaistīti milzīgi ES līdzekļi, izrādījies kārtējais brāķis, par kura apšaubāmo kvalitāti

vainīgos vajadzētu tiesāt. Latvijai par e-Veselībai izšķērdēto naudu pienāktos atdot ES ap 5 miljoniem eiro, bet zaudējumus piedzīt no amatpersonām, kas par to bija atbildīgas."

P. Princis norāda: jaunajā darba nespējas lapu noformēšanas kārtībā noteikts, ka pēc 30 dienām pacients jāsūta pie speciālista, bet visi labi zinām, ka viņu pieejamība ir apgrūtināta - īpaši reģionos. Tādējādi netieši tiek lobēti maksas speciālistu pakalpojumi. Arī vairākus izmeklējumus nereti var veikt tikai pēc diviem trim mēnešiem, un pacients, kam jāpagarina lapa, spiests maksāt vai arī slims doties uz darbu.

"Ļoti bieži darba nespējas lapas ilgstoši spiesti prasīt cilvēki, kas pēc smagām traumām ārstējas pie ķirurga vai traumatologa. Kāpēc šis speciālists nevarētu dinamikā turpināt darba nespējas lapu?" vaicā S. Gintere "Ikdienā visbiežāk problēmas rodas situācijās, kad darbiniekiem nav piemērotu darba apstākļu. Patiesībā šo jautājumu risināšanā vajadzētu iesaistīties Valsts darba inspekcijai un arodslimību ārstiem, taču cilvēki baidās zaudēt darbu un lūdz palīdzību ģimenes ārstam. Un nereti tas beidzas ar to, ka ģimenes ārstam jāraksta paskaidrojums Veselības inspekcijā."

Profilaktiskais darbs

Viens no būtiskajiem jautājumiem jaunajā PVA attīstības plānā ir profilakse un pacientu izglītošana. "Jaunākie dati vēsta: gadā tikai 17 procenti pacientu, kas apmeklējuši ģimenes ārstu, izmeklēti profilaktiski," informē M. Petroviča. "Ņemot vērā visu pacientu skaitu, rādītāji ir vēl sliktāki. Ģimenes ārstam būtu profilaktiski jāizmeklē ikviens atnākušais pacients. Ja konkrētajā brīdī izmeklēšana nav iespējama, jālūdz, lai pacients atnāk citā reizē. Veselības ministrija izglītošanā var iesaistīties ar informatīviem materiāliem un kampaņām, bet ģimenes ārsts - tieši un individuāli, lai pacients apzinātos savu atbildību un potenciālos ieguvumus. Ārstiem nenāktu par ļaunu izvērtēt, vai viņu prakses nosacījumi (piemēram, pieņemšanas laiki) ērti pacientam. Un vairāk uzticēties komandai - māsai vai ārsta palīgam; pacientu izglītošanu var organizēt arī māsas, kopā aicinot pacientus ar vienādām interesēm, piemēram, sirds slimniekus, cukura diabēta pacientus, jaunās māmiņas, lai izglītotu par primārās profilakses jautājumiem, veselīgu dzīvesveidu, uzturu utt."

Šobrīd otro māsu izdevies piesaistīt tikai 36% ārstu, jo trūkst sertificētu māsu un darba telpu, pilsētās telpu īre ir dārgs prieks - norāda P. Princis. "Ģimenes ārstam un māsai vajadzīgas plašākas telpas, jo vairāk tad, ja mediķim palīdz divas māsas. Taču, runājot par lielāku finansējuma piešķiršanu ārstu prakšu uzturēšanai, sastapāmies ar prasību ieslīgt lielā birokrātijā, piemēram, neskaitāmu atskaišu rakstīšanā, tāpēc pagaidām šo jautājumu "noņēmām" no dienas kārtības, jo svarīgs ir kopējais finansējums ārsta praksei."

"Pie manis reģistrējušies 1960 pacienti, dienā pieņemu sešas septiņas stundas. Lielākoties tie ir akūtie pacienti, tikai daļa - profilaktiskie. Ja šādā situācijā man ar vai bez otrās māsiņas palīdzības jāuzņemas vēl lielāka slodze, tad vai nu būšu spiests no zināma skaita pacientu atteikties, vai arī kaut kas jāmaina pašā sistēmā," spriež A. Baumanis. "Zināms, ka ārstam bez viņa tiešajiem darba pienākumiem, kas saistīti ar pacienta izmeklēšanu un ārstēšanu, jāaizpilda un jānosūta ambulatorie taloni. Šajā ziņā neko nemainīs fakts, ka māsiņa aicinās pacientus uz profilaktisko apskati un viņi būs gatavi nācēji. Tāpat īsti nesaprotu - kāpēc atbildība par profilaktisko darbu tiek prasīta no ģimenes ārsta, jo saskaņā ar pašreizējiem normatīvajiem aktiem profilaktiskās apskates, uz kurām sūta darba devēji, veic arodārsts, bet ģimenes ārsts paliek malā stāvētājs, un cilvēki brīnās, kāpēc šīs apskates jādublē.

Vēl paradoksālā kārtā šobrīd tiek gaidīts, lai ģimenes ārsti par savu naudu nopirktu resnās zarnas vēža skrīninga testus, bez maksas izdalītu pacientiem un lūgtu atnest atpakaļ. Jau uzreiz skaidrs, ka to nekad neizdarīs visi pacienti, bet ģimenes ārstam par to samaksās tikai tad, kad tiks iesniegti pārbaudes rezultāti. Un to mēs saucam par valsts organizētu sijājošo atlasi un atkal brīnāmies, kāpēc rezultāti tādi, kādi tie ir..."

Sadarbība ar farmaceitiem

"PVA plānā esam paredzējuši noteikt, kad, kas, kādos apstākļos un ar kādām iekārtām var veikt skrīningtestus, lai pārliecinātos, ka pacients saņem kvalitatīvu pakalpojumu un testu rezultāti ir informatīvi," stāsta M. Petroviča. "Tāpat plānojam pilotprojektu par klīnisko farmaceitu konsultācijām

pacientiem un ģimenes ārstiem par zāļu racionālu lietošanu, kā arī informēsim iedzīvotājus par farmaceita ieguldījumu procesā: konsultācijas par zāļu racionālu lietošanu, pamudinājums, lai pacients apmeklē ģimenes ārstu, utt."

"Esmu kategoriski pret to, ka farmaceiti sāks pildīt ģimenes ārstu funkcijas," viedokli pauž S. Gintere. "Šos iebildumus uzrakstījām arī stratēģiskajā plānā. Vai farmaceiti pēc diagnostikas testu veikšanas izrakstīs arī medikamentus un ārstēs? Sadarbību ar farmaceitiem redzu mazliet citādu: kursi, kur pārrunājam medikamentu saderības jautājumus, katrai praksei var būt ciešāka sadarbība ar vienu aptieku. Farmaceits un ārsts sazvanās, konsultējas, vai konkrētajam pacientam vienu medikamentu drīkst aizvietot ar citu, u. tml. Bet tā ir ārsta un farmaceita sadarbība, kurā netiek iejaukts pacients."

A. Baumanis atbalsta ģimenes ārstu sadarbību ar klīniskajiem farmaceitiem. "Neviens ārsts nav Dievs, tāpēc būtu tikai apsveicami, ja farmaceits, pie kura atnācis pacients ar piecām receptēm, pateiktu - divas no izrakstītajām zālēm nav savienojamas. Taču kā skrīningus, tā vakcināciju tomēr vajadzētu organizēt kopā ar ģimenes ārstu institūciju. Ar noteikumu, ka tos finansē valsts."

Vājās vietas

Ģimenes medicīna Latvijā pastāv divdesmit gadus. Pietiekams laiks, lai izvērtētu stiprās un vājās puses. Pie pēdējām M. Petroviča vispirms min nepietiekamo profilaktisko darbu. "Ģimenes ārsti ir ļoti dažādi, joprojām bieži jārēķinās ar sekām, ko izraisīja ģimenes medicīnas veidošanās un ģimenes ārsta sertifikātu piešķiršanas process. Tāpēc nākotnē lielāka uzmanība jāpievērš zinātniskajai un akadēmiskajai sadaļai ģimenes medicīnā. Šeit ļoti nozīmīga daļa ir arī universitātēm. Latvijā tikai vienam ģimenes ārstam ir doktora grāds. Ģimenes medicīnā paaudzes nomainās lēni, trūkst veselīgas konkurences. Vēl svarīga attīstāma joma - ģimenes ārstu sadarbība ar speciālistiem."

A. Baumanis piekrīt, ka līdz šim gājis visādi. Tikai 2010. gadā tika atvērta Ģimenes medicīnas katedra. "Darbā ar rezidentiem redzu, ka ar teoriju viss kārtībā, bet ar praktisko varēšanu ir tā, kā ir. Studenti paši atzinuši, ka vecākie kolēģi viņus vienkārši nav laiduši klāt... Joprojām ne viens vien vecāka gadagājuma ārsts uzskata - kāpēc audzināt konkurentus? Taču ļoti bieži ārsti vienkārši ir tik aizņemti (turklāt arī materiālais gandarījums no jauno kolēģu izglītošanas tik niecīgs), ka nav ieinteresēti strādāt ar pilnu atdevi. Un, ja vēl redzi, ka apmācāmais nemaz tik ļoti nevēlas mācīties..."

Citās domās ir S. Gintere: "Mums ir ļoti labi sagatavoti jaunie ārsti. Tikai, nokļuvuši reālajā dzīvē ar trūcīgo finansējumu, kur profilaktisko darbu neapmaksā, komandas darbu nodrošināt nevar, jo reizēm visa jaunā ārsta prakse ir viens kabinets, turklāt saskaras ar milzīgo administratīvo slogu, drīz vien no augstajiem ideāliem un skaistajiem sapņiem viņi ir spiesti atteikties."

Uztur vienīgi pozitīvā motivācija

"Lai arī ģimenes medicīna ir jauna un sākumā trūka vīzijas, kas to virza un realizē sistēmiski un pēctecīgi, ir padarīts daudz," uzskata M. Petroviča. "Ģimenes ārsti ir unikāli, jo nodarbojas ne tikai ar ārstēšanu, veic dažādas medicīniskās manipulācijas, bet arī spēj sniegt atbalstu un izglītot pacientus. Apbrīnas vērts ir organizatoriskais darbs ģimenes ārstu praksēs." A. Baumanis visaugstāk vērtē ārstu spēju, apsteidzot tehnoloģijas, noteikt precīzu diagnozi un ārstēt pirms izmeklējumu rezultātu saņemšanas. "Zināms, ka uz izmeklējumiem ļoti bieži rindās jāgaida mēnešiem. Piedalīšanās dažādās darba grupās, Ģimenes medicīnas katedras nodibināšana, Ģimenes ārstu asociācijas darbs - tas viss tikai kārtējo reizi apliecina, ka ārstu motivācija strādāt ir ļoti liela. Ja vēl izdotos sakārtot likumus un finansiālo pusi, tad noteikti netrūktu arī jauno ārstu."

"Ģimenes ārsts patiesībā ir daļa no pacienta ģimenes," atzīst S. Gintere. "Divdesmit gados esam pierādījuši, ka ģimenes medicīna ir vajadzīga. Taču ikdienā... Mūs uztur vienīgi pozitīvā motivācija un pacienta vēlāk teiktais: "Paldies, dakter, man neko nevajag, es atkal jūtos labi!" Šādā brīdī no jauna var ievilkt elpu un cīnīties, veidot stratēģijas plānus, kas beigu beigās vienalga atklātībā parādīsies pavisam citādi, nekā bijām plānojuši."

Vērts zināt

KONCEPCIJAS PROJEKTS "PAR ĀRSTA PRAKSES JURIDISKO STATUSU" PAREDZ TRĪS VARIANTUS

1. variants. Noteikt vienotu saimnieciskās darbības formu, kādā ģimenes ārsti sniedz valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus: fiziska persona - saimnieciskās darbības veicējs (pašnodarbinātais), nosakot prasības arī prakses nosaukumam.

2. variants. Ģimenes ārsti var brīvi izvēlēties juridisko formu no šobrīd normatīvajos aktos akceptētajām: komercsabiedrība, individuālais komersants, pašnodarbinātā persona. Līgumu par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu slēdz tikai ar tiem ģimenes ārstiem, kas darbojas kā pašnodarbinātie, vai ar ģimenes ārstiem - komersantiem, bet ar nosacījumu, ka 100% kapitālsabiedrības kapitāla daļu (akciju) pieder ģimenes ārstam un vienam ģimenes ārstam pieder tikai viena ģimenes ārsta prakse.

3. variants. Izveidot jaunu juridiskās darbības formu "ārsta prakse" un paredzēt, ka ārsta praksi varēs veidot jebkuras specialitātes ārsts, savukārt ģimenes ārstiem tā būs obligāta, slēdzot līgumu par valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Ārsta prakses īpašnieks var būt tikai attiecīgais ārsts. Prasība tiktu piemērota jaunajiem ģimenes ārstiem. Ģimenes ārstu prakses, kas šobrīd darbojas komersanta statusā, uz līgumu slēgšanu par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu varēs pretendēt tikai tad, ja 100% kapitālsabiedrības kapitāla daļu (akciju) pieder ģimenes ārstam. Ārsta prakses pārdošanas vai īpašnieku maiņas gadījumā jaunā prakse jāreģistrē kā jaunā juridiskās darbības forma - ārsta prakse.

Būtiski

Pauls Princis, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents

• Primārās veselības aprūpes attīstības plāna ieviešanu kavē divu svarīgu dokumentu neesība: aizvien nav apstiprināts veselības aprūpes sistēmas attīstības plāns un cilvēkresursu attīstības plāns.
• Eiropas struktūrfondu apgūšanā pagaidām nav "iezīmēti" līdzekļi ģimenes ārstu, farmaceitu un zobārstu darbības uzlabošanai.
• Ģimenes ārsti vēlas, lai tiktu pārskatīti pakalpojumu tarifi, atjaunota "kapitācijas nauda", kas krīzes gados tika samazināta, kvalitātes kritērijiem atrasts motivējošs finansējums, tomēr šo jautājumu risināšana atlikta uz vēlāku laiku.

Sandra Gintere, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes locekle, RSU Ģimenes medicīnas katedras docente

• Valsts obligātā veselības apdrošināšana ir nepārdomāta - ārstam nav jāpilda VID darbinieka uzdevumi!
• Ģimenes ārstu kvalitātes kritērijiem jādarbojas kā papildatlīdzības, nevis soda sistēmai. To ir par daudz, tie nemotivē strādāt kvalitatīvāk.
• Profilaktiskajam darbam trūkst finansiālā seguma. Maksā gan otras māsiņas atalgošana, gan plašākas telpas, kas vajadzīgas lielākai komandai. Ģimenes ārstam nav iespējas sekot līdzi pacientu sijājošās atlases izmeklējumiem, ja tie veikti privātpraksēs.

Andris Baumanis, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis

• Stratēģijas bez finansiāla seguma neko nerisina! Piemērs: MK noteikumi Nr. 60 - obligātās prasības ārstniecības iestādēm; tās nespēs ievērot 70 procenti ģimenes ārstu prakšu. Turklāt - kura privātpersona būs ar mieru ieguldīt valsts vai pašvaldības īpašumā milzīgus līdzekļus, lai ierīkotu liftus, nobrauktuves un invalīdu tualetes?
• Veselības aprūpes sasaiste ar nodokļu maksāšanu ir nepieciešama, bet ne tādā likuma veidolā, kādu pašlaik prezentē Veselības ministrija. Tā radīs vēl lielāku netaisnību - liegs veselības aprūpes pakalpojumus cilvēkiem ar niecīgiem ienākumiem.
• Kāpēc atbildība par profilaktisko darbu tiek prasīta no ģimenes ārsta? Saskaņā ar pašreizējiem normatīvajiem aktiem profilaktiskās apskates, uz kurām sūta darba devēji, veic arodārsts.