PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Nevienu brīdi neesmu aizmirsis, no kurienes esmu nācis

D. Ričika
Nevienu brīdi neesmu  aizmirsis, no kurienes esmu nācis
Kāpēc ārsts izvēlas doties politikā un kas kopīgs ārsta un valstsvīra darbā, atbild Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, anesteziologs-reanimatologs GUNDARS DAUDZE

1. Joprojām turpināt strādāt kā ārsts Ventspils slimnīcas reanimācijas nodaļā?

GUNDARS DAUDZE GUNDARS DAUDZE
GUNDARS DAUDZE

Jā, brīvdienās dežurēju. Man tas patīk. Esmu ilgi mācījies un darījis visu, lai to, ko daru, mācētu labi. Amati politikā ir "nākoši" un "ejoši". Ārsta darbs ir droša aizmugure, ka vienā jaukā dienā nebūs jāstāv ar cepuri pie baznīcas.

2. Kā jūsos sadzīvo valstsvīrs un ārsts? Valstsvīra sirdij jāatrodas galvā - teicis Napoleons Bonaparts. Un ārsta?

Ārstam jābūt saprotošam, bet arī viņa sirdij jābūt galvā. Tas valstsvīram un ārstam ir kopīgs. Ja esi sirds cilvēks, visu ļoti emocionāli pārdzīvo, tad jāiet prom no medicīnas. Jo lielākas "ziepes", jo kritiskāks pacienta stāvoklis, jo vairāk sirdij jābūt galvā.

3. Kāpēc savulaik izvēlējāties iet politikā?

Neviens no ieņemamajiem amatiem nav bijis apzināts mērķis, bet dzīve jau ir likumsakarīgu nejaušību virkne. Kad kļuvu par Ventspils slimnīcas galveno ārstu, biju jaunākais galvenais ārsts valstī. Esmu patiesi lepns, ka nolaistu tipisku padomju laika stacionāru mums kopīgiem spēkiem izdevās pārvērst par modernu slimnīcu. Labākais, ko par sevi esmu dzirdējis: Daudzem ir trīs bērni - divas meitas un viena slimnīca! (Smejas). Vēl nebūdams Ventspils domes deputāts, sāku darboties domes veselības aizsardzības komisijā, jo sapratu - no pašvaldības attieksmes atkarīgs ļoti daudz kas! Tālāk viss notika secīgi - tiku ievēlēts Ventspils pilsētas domē un 2006. gadā startēju Saeimas vēlēšanās. Man šķita - tā ir iespēja dzīvot nevis pēc citu rakstītiem noteikumiem, bet piedalīties tādu noteikumu rakstīšanā, pēc kādiem gribētu dzīvot pats.

4. Kuri ir jūsu ietekmētie procesi, par ko esat lepns?

Tas, ka medikamentiem un medicīnas precēm joprojām ir samazinātais pievienotās vērtības nodoklis. Vēl tagad atceros, kā Saeimas Sarkanajā zālē toreizējam premjeram I. Godmanim uz mazas lapiņas uzzīmēju un pierādīju, kāpēc zālēm un medicīnas precēm nedrīkst piemērot regulāro likmi - nozare nav PVN maksātāja, līdz ar to viss, ko teorētiski iegūtu, valstij būtu jāfinansē papildus. Mans priekšlikums ir arī šā brīža legālā iespēja mediķiem strādāt vienā darbavietā mazliet vairāk - 1,25 slodzes. Saeimas priekšsēdētāja amatā izmantoju arī iespēju vairākus gadus pārliecināt valdību, ka veselības aprūpes nozarei papildu "jāpiegroza" aptuveni 25 miljoni latu, tikpat labi tie varēja tikt citiem mērķiem.

4. Ir par kaut ko arī neērti?

(Ilgi domā.) Kad esi amatos, kas nav tieši saistīti ar veselības aprūpi, milzīgajā darba apjomā medicīna ir maza daļiņa. Un tad vai nu aizmirsti to vispār, vai atceries, kas esi. Nevienu brīdi neesmu aizmirsis, no kurienes esmu nācis. Tas, kam esmu ķēries klāt, varbūt nav daudz, bet, ja ko esmu iesācis, savu esmu panācis. Saeimā kādu ideju esmu aizstāvējis arī tad, kad man tas nav bijis izdevīgi.

6. Vai, esot lielajā politikā, par kaut ko ir sagruvušas ilūzijas?

Nē, vienmēr esmu uz lietām skatījies pragmatiski. Tiesa, 2006. gadā, sākot strādāt par Labklājības ministrijas parlamentāro sekretāru, man bija "kultūršoks" - kad ieraudzīju, kāpēc valsts pārvaldē brīžiem viss notiek tik ļoti lēni. Tāpēc, ka cilvēki baidās uzņemties atbildību, izdomā argumentus, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Ventspilī biju radis strādāt citādi, pēc principa: mani neinteresē, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, ir jāizdomā, kā to var izdarīt!

7. Kāpēc, jūsuprāt, atjaunotās Latvijas 22 gados medicīnā esam tur, kur esam?

Tāpēc, ka pamatos esam saglabājuši padomju laika pieeju medicīnai. Esam apsolījuši visiem visu un gandrīz par velti. Taču varam samaksāt dažiem un nedaudz - nav īsti kritēriju, kuri ir tie daži un par ko maksājam. Slimnīca ir kā liels padomju laika kolhozs, kur pamatdarbība tiek uzturēta no blakusdarbības. Neatliekamās palīdzības pacients, kura izmaksas daudzkārt pārsniedz tās, ko par viņu samaksā, tiek subsidēts no plānveida palīdzības, ambulatorās palīdzības, diagnostikas, maksas pakalpojumiem, veļas mazgāšanas citiem uzņēmumiem, transporta īres. Problēma ir arī piešķirtās naudas izmantošana. Neesam tik bagāti, lai atļautos būt izšķērdīgi. Ja leģendārais māsterplāns būtu realizēts laikus, nevis tad, kad to piespieda krīze, tas būtu krietni nesāpīgāks - cilvēki nepaliktu uz ielas, vairākās vietās nepazustu pakalpojumu pieejamība.

8. Korupciju medicīnā KNAB nesen pasludinājis par vienu no prioritātēm. Cik, jūsuprāt, koruptīva ir medicīnas vide?

Tas ir populisms. Ja kāds prasa kukuli, tā, protams, ir sodāma rīcība. Ja tante pārdevusi pēdējo govi vai radi piedāvā naudu par mirstošu pacientu, jo domā, ka tādējādi nopirks veselību un dzīvību, pieņemt naudu ir neētiski un ciniski. Korupcija medicīnā nav vispārēja sistēmas problēma, tā ir atsevišķu specialitāšu un galvenokārt Rīgas problēma. Un vēl. Katram cilvēkam jāsaņem viņa vietai sociālajā hierarhijā atbilstīgs atalgojums. Vai kādam ienāktu prātā nest aploksni frizierim? Notāram? Nē! Tātad neatbilstība ārsta gadījumā ir tik acīm redzama, ka rada labvēlīgu vidi aploksnēm.

9. Kāpēc ārstam palikt Latvijā un turpināt būvēt valsti?

Man vairākkārt piedāvāts strādāt ārzemēs. Esmu atteicies. Nepārmetu tiem, kas aizbraukuši, jo katram sava motivācija. Ja ne es, tad kurš, ja ne tagad, tad kad - tāda ir mana nostāja. Mēs ļoti daudz prasām no valsts, no citiem, bet bieži vien esam nekritiski pret sevi - kā darām un vai vispār darām.

10. Kur sevi redzat nākotnē?

Valsts prezidents nebūšu, to esmu apsolījis sievai. (Smejas.) Visi amati man ir bijusi fantastika dzīves skola. Ja godīgi, tad vislabprātāk strādātu par ārstu - vienu darba slodzi - un dzīvotu savā Ventspils mājā kopā ar sievu un kaķi. Ar vienu noteikumu - ja par darbu samaksātu pietiekami, lai varu atļauties normāli dzīvot, nevis izdzīvot.

Foto: Ligita Ieviņa

 

Raksts žurnālā