Kolēģu labās rokas

Par kolēģu labajām rokām ir kāds jautrs stāstiņš. Pirms vairākiem gadiem tradicionālajā dakteru basketbola mačā kādam mikroķirurgam salauzts deguns! Dakteris bažīgi jautā - kā izskatās? Visi ķiķina un spurc - vai jau vakar deguns bijis šķībs? Ieskatās spogulī - kā tad, līks! Sazvana jau draugu - sejas-žokļa ķirurgu Rīgā -, bet pretinieku komandas pārstāvis teic, ka esot lors, varot degunu sakārtot uz vietas - kamēr lūzums vēl svaigs! Dakteris kļūst tramīgs: pag, es braukšu uz Rīgu, tur mani atsāpinās... Bet kolēģiem operācijas plāns jau gatavs: viens iežmiedz galvu dzelžainā tvērienā, kamēr ieinteresēto skatītāju komentāru pavadībā lors iespiež kaulu līdz zīmīgajam krakšķim. Vēlāk atbraucis pazīstams plastikas ķirurgs un vietējā slimnīcā uzlicis ģipša longeti. Ballītes karstumā dakteris to pazaudējis, taču degunam neesot ne vainas!  Bet, ja pavisam nopietni: ko sagaidām no kolēģa, kad nokļūstam pretējā frontē - pacienta lomā?

Ar vārdu var nosist un var arī dziedēt

„Mēdz teikt, ka pie daktera jāiet nevis pēc receptes, bet pēc padoma. Arī ārstam," pārliecināts Klīniskās universitātes slimnīcas Gaiļezers Gastroenteroloģijas nodaļas gastroenterologs VALDIS KANTĀNS.

Ko gaidu no ārsta, nonācis pacienta lomā? Lai es ticētu viņa profesionālajām spējām un justu nevis formālu, bet patiesu ieinteresētību manā liktenī. Lai būtu laiks un vēlēšanās mani pacietīgi uzklausīt, jo tad esmu drošs, ka viņš nekļūdīgi noskaidros, kas man kaiš. Pagaidām neviens nav apstrīdējis, ka 70-80 procentos gadījumu diagnoze atklājas, tieši ievācot anamnēzi. Turklāt jājautā tik ilgi, kamēr uz visiem kāpēc gūta atbilde. Tagad daudzi ārsti vairāk uzticas aparātiem, nevis fizikālai izmeklēšanai un anamnēzei. Es tiem nepiederu. Manā praksē bija gadījums, kad pēc palīdzības vērsās kolēģis, kurš pats sev bija noteicis diagnozi. Jau kāpjot pāri kabineta slieksnim, viņš sauca: man ir gastrīts! Kad jautāju: kāpēc tu tā domā, viņš atbildēja, ka esot bijis uz kobru. Turpināju izvaicāt - vai it kā konstatētais gastrīts izskaidro sūdzības. Neizskaidro, mirkli padomājis, kolēģis teica. Ievācu sīku anamnēzi, un atklājās, ka viņam nemaz gastrīta nav.

Nedod Dievs, bet katram mediķim derētu nedaudz pagulēt slimnīcā, lai saprastu, ko no ārstējošā personāla gaida pacients. Esmu diezgan bieži ārstējies stacionārā, tātad uz savas ādas izbaudījis šo fenomenu, kā atplaukst pacienti, kad palātā ienāk smaidīga māsiņa, padod dzīvespriecīgu labrīt! un apvaicājas, cik kuram ciešs bijis miegs. Nieks, bet ar milzīgu spēku. Ne velti ir teiciens, ka ar vārdu var nosist un var arī dziedēt. Tas ir personāla inteliģences un audzināšanas jautājums. Vai pret saviem pienākumiem izturies formāli vai ieinteresēti. Vai, dodoties vizītēs, ārsts tikai noiet gar slimnieka gultas galu, jo nav laika, vai ar katru nedaudz parunā.

Vai, ejot pie ārsta kā pacients, viņu testēju? Vajadzētu atturēties, taču ir gadījies, ka izmeklēšanas laikā sekoju mēraparātu rādījumiem, ko pamana kolēģi. Tā pat nav neuzticēšanās, tas notiek gluži reflektori. Ja apmeklēju cita profila speciālistus, viņu darbībā neiejaucos - ja dotu padomu acu ārstam, būtu diletants un zaudētu reputāciju.

Nemaz nevaicājiet, kāda mediķiem ir veselība! Ir tik liela pārslodze darbā, ka nav laika par sevi parūpēties. Nodarbojas ar pašārstēšanos, ko pacientiem neiesakām. Kad kaut kas iesāpas, iemet tik mutē tabletīti. Sāpes pāriet, bet vēlāk pamazām atklājas lielas lietas. Palūkojieties, cik daudziem ārstiem ir profesionālās slimības. Piemēram, ķirurgiem mugurkaula patoloģijas, jo nemainīgā pozā jāstāv desmit stundas pie operāciju galda, ir liels stress, kura ietekmē rodas sirds un asinsvadu slimības. Daudzi laboranti darba specifikas dēļ cieš no as­tmas un alerģiskas saslimšanas, savukārt māsiņas pēdējā laikā ir tik lielas pīpētājas, ka pārspēj ārstus. No tā cieš asinsvadi, kuņģis, plaušas.

Vai ārsti ir peramie pacienti? Nu, nav viņi kolēģiem saldā maize. Taču, lai cik noguris būtu ārsts, viņš vienmēr steigsies kolēģim palīgā. Savulaik civilās aizsardzības mācībās norādīja, ko masu nelaimes gadījumā glābt pirmo - smagi ievainotu civilpersonu vai viegli ievainotu mediķi. Ieteikums bija - viegli ievainotu mediķi un varbūt to smagi ievainoto pazaudēt, jo, lūk, ja šis viegli ievainotais mediķis tiks izglābts ātrāk, viņš spēs izārstēt desmit tādus smagi ievainotos. Ar to nevēlos teikt, ka jābūt paviršam pret pārējiem, bet mediķim tiks lielāka uzmanība, tas nu ir fakts.

Skats no malas - visprecīzākais

"Kad saķerta kāda liga, ārsts dodas pie kolēģiem, kurus vai nu ļoti labi pazīst vai arī nemaz nepazīst. Jo daudziem ir vēlme pasaules acīs izskatīties nevainojamiem," domā Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas katedras asociētais profesors farmakologs ANTONS SKUTELIS.

Paldies Dievam, pārāk bieži man nav nācies būt pacientam, taču esmu novērojis, ka ir trīs faktori, kas ietekmē šo procesu - ārsts pie ārsta. Pirmkārt, daudz ko nosaka, kāds ir sirdzēja raksturs. Ja tāds, kā savulaik bijis slavenajam romiešu ārstam Galēnam, kurš esot uzskatījis, ka trīssimt gadu pirms viņa nav bijis neviena vērā ņemama ār­sta, tad skaidrs, ka šāds pacients būs pārbaudījums ikvienam speciālistam. Un - ak, vai! - ja tāds pats galēns gadīsies pretī!

Otrs faktors - kādā medicīnas jomā viņš ir speciālists un kāda viņam slimība. Ja satiksies kardiologs ar kardiologu, lielu loma spēlēs arī tas, kuru skolu katrs pārstāv. Tam vēl pāri slāņojas ār­sta attieksme pret savu slimību - viņš to novērtē kā nopietnu vai ne. Statistikas dati gan liecina par otro variantu, jo mediķi diemžēl nepieder ilgdzīvotājiem.

Savu veselības stāvokli nespējam objektīvi novērtēt. No malas skats ir visprecīzākais. Man arī tā ir gadījies. Gatavojoties braucienam uz Ēģipti, apjautājos kolēģim, kurš jau pabijis šai zemē, ko tur vērts redzēt. Viņš uzskaita šo un to un piebilst: "Bet Sinaja kalnā gan tu nekāp un piramīdās arī iekšā neej!" Labi - uzkāpt kalnā manos gados varētu būt apgrūtinoši, bet kāpēc es nedrīkstētu apskatīt piramīdas no iekšpuses? Nepaklausīju kolēģa ieteikumam un, aizbraucis uz Ēģipti, spraucos tik iekšā piramīdā. Kā tiku līdz vienai no sienām, sāka trūkt elpas.

Ko gaidām no ārsta? Vēl viens gadījums iz dzīves. Kāds no kolēģiem, kuram nekas nopietns nekaitēja (augšējo elpošanas ceļu iekaisums), prasīja man padomu, kādas zāles lai aptiekā pērk. Es savukārt gribēju noskaidrot, pēc kādas shēmas lai viņu ārstē. „Man vienalga!" strikti noteica kolēģis. „Vairāk par shēmām mani interesē tas, lai es iespējami ātrāk būtu vesels." Viņš pilnībā paļāvās uz mani. Kādu attieksmi es sagaidu no ārsta, būdams pacients? Daudz būtiskāka par mediķa prasmi sarunāties man šķiet ārsta pieredze un zināšanas. Patīk, ja speciālists piedāvā vairākus risinājumus, kā slimību ārstēt un kurus medikamentus lietot, jo mēs zinām, ka zālēm mēdz būt blaknes.

Taču ne tikai pieredzējuši kolēģi ir lietpratēji. Varu minēt vēl vienu gadījumu no savas dzīves. Kāds jaunais speciālists, patiesībā - vēl students, būdams praksē, man ielika plombu, kura turas trīsdesmit gadu. Visu bija paveicis godprātīgi un pareizi.

Jo vecāki kļūstam, jo nopietnāk izturamies pret savu veselību. Kad studiju gados devos praksē uz Vāciju, man, Medicīnas institūta studentam, nebija līdzi nevienas tabletes. Taču, pirms pusgada braucot uz Ēģipti, līdzņemšanai biju sapakojis prāvu aptieku. Pašam neko nenācās izmantot, bet citiem tūristu grupā gan lieti noderēja.

Neērtā paciente

„Kad nokļūstu pacienta ādā, tad arī gribu justies kā paciente, nevis ārste," saka Klīniskās universitātes slimnīcas Gaiļ­ezers Toksikoloģijas centra vadītāja, anestezioloģe reanimatoloģe VIJA CERA.

Izvēloties savu ārstējošo ārstu, man būtisks ir emocionālais kontakts. Profesionalitāte ir svarīga, tomēr kādu robu zināšanās var labot, konsultējoties ar kolēģiem, bet cilvēcisko kontaktu diemžēl nevar aizstāt nekas.

Ārstiem ir nelāga maniere uzskatīt, ka mediķi paši visu saprot. Es, piemēram, ikdienā nelietoju tabletētos preparātus, man nav pieredzes hronisku slimnieku ārstēšanā, jo saskaros ar akūtiem pacientiem. Nevar teikt: „Nu, jūs jau daktere, pati saprotat..." Arī ārsts grib justies atbrīvots no domāšanas par savu veselību, tāpēc jau viņš nāk pie cita ārsta - speciālista. Ārstējot mediķi, nedrīkst arī ieņemt varas pozīciju, kategoriski paziņot, ka darīsim tā un ne citādi. Mediķiem īpaši rūpīgi jāizstāsta ārstēšanas nianses. Mediķi ātri spēj atšķirt nevajadzīgas, paviršas darbības, viltus laipnību un uzmanību.

Vēl viens stereotips, kas man šķiet pilnīgi aplams - ja slimo ārsts, tad noteikti kaut kas noies greizi, būs komplikācijas, būs slikti! Nav tā! Mēs slimojam tieši tāpat kā citi, un ar mums nenotiek nekas pārdabiskāks vai savādāks!

Dažreiz mediķiem ir noderīgi pasēdēt rindā līdzās ar citiem pacientiem. Tas ir kā šovs, jo ikdienā šo aizkulišu dzīvi neredzam. Tur, kopējā rindā, dzirdams, kā mūs, ārstus, vērtē. Pati varenākā parasti ir reģistratūras darbiniece, kura visus saliek pa vietām; ja ir ilga sēdēšana, tad pacienti sāk pārrunāt savas diagnozes un apspriež ārstus - vai viņi ir precīzi, kārtīgi, iejūtīgi. Un bieži pacientiem ir taisnība.

Kad pašai bija nopietnas veselības problēmas, ļoti svarīgs izrādījās tieši manu kolēģu morālais atbalsts. Ārstējoties Stradiņos, saskāros ar tādu iejūtību, ka būtu darījusi visu, ko viņi liek. Varēju izvēlēties ārstu, kas mani apskata un konsultē. Hipokrata zvērests saka, ka tuviniekus, vecākus un skolotājus ir jāārstē bez maksas. Atzīšos, man tiešām nekad un neviens kolēģis nav prasījis samaksu par konsultācijām.

Tomēr kā paciente es laikam esmu diezgan neērta. Es uzdodu jautājumus par ārstēšanas procesu, bet man nepatīk, kad saka, ka man pašai jāizlemj, kā labāk darīt. Ja eju pie ārsta kā labākā speciālista savā nozarē, tad kāpēc izvēlēties liek man? Un, ja vēl liek parak­stīt papīru, kurā teikts, ka ārstēšanas sekas var būt arī letālas? Bet es nevēlos nomirt, tāpēc kategoriski pieprasu izvēlēties tādu ārstēšanas metodi, kas man to garantē. Man kā vecās paaudzes ārstam vispār nav saprotamas un pieņemamas šīs no Rietumiem nākošās regulas, kas ar slimnieka parakstu atbrīvo ārstus no atbildības.

Uzskatu, ka mediķim tas ir liels pagodinājums, kad pie tevis kā pie speciālista nāk ārstēties tieši ārsts.

Kurpnieks bez kurpēm

INĀRA ATTEKA, ārste radioloģe, kurai ir privātprakse Saldū un kura strādā arī Kuldīgas slimnīcā, atzīst, ka nav priekšzīmīga paciente: gan pārāk vilcinās, līdz meklē speciālistu, gan ievieš savas korekcijas viņa noteiktajā ārstēšanas shēmā.

Reiz ausī parādījās ļoti nepatīkams troksnis. Nostaigāju divas nedēļas, sāku jau just, ka jūku prātā - vakaros nevaru aizmigt. Aizeju pie otorinolaringologa, viņš paskatās ausī un saka: „Zini, tev tur sakaļķojas dzirdes aparāts." Nodomāju - tā kā negribas ticēt manā vecumā. Aizeju pie cita ārsta, ne speciālista šai jomā. Tas pasmejas, izrak­sta asinsriti veicinošus preparātus, liek aiziet uz fizioprocedūrām, un pēc divām nedēļām troksnis ausī pazūd. Iespējams ne-mediķis pirmā speciālista sacīto pieņemtu kā neizbēgamu patiesību un tālāk neārstētos. Toreiz man bija liela vilšanās. Uzskatu - ja pacients iet pie ārsta, tad ir ļoti jātic viņam.

Pacientus ārstus var atpazīt pēc tā, kā viņi runā - profesionālos terminos, uzdod ļoti profesionālus jautājumus. Cenšos pret visiem pacientiem izturēties vienādi, neatkarīgi, vai tavā priekšā guļ prezidents, vai tantiņa no laukiem. Arī, kad izmeklēju pazīstamu kolēģi, mēģinu izveidot sienu - nedrīkstu pret viņu izturēties savādāk, jo tad varu kaut ko nepamanīt. Varbūt, izmeklējot kolēģi, ir nedaudz vairāk iekšēja satraukuma, jo zinu, ka viņš manu darbu vērtē profesionāli, ir prasīgāks. Bet diagnostikas dēļ man ar kolēģiem nav bijis nesaskaņu.

Ja kolēģis man piezvanītu naktī un lūgtu profesionālu palīdzību, es to uztvertu kā lielu uzticēšanos, nedusmotos, bet celtos un brauktu. Man pašai ir grūti kolēģus traucēt pat sestdienas un svētdienas gaišajā laikā. Reiz bija problēmas rīkles sastrutojuma dēļ, protams, biju novilkusi laiku, kamēr stipri paaugstinājās temperatūra. Tad sestdienā ar lieliem sirdsapziņas pārmetumiem uzdrošinājos traucēt kolēģi. Viņa mani norāja, ka esmu tik ilgi cietusies, taču konsultēja un viss bija vislabākajā kārtībā.

Pilnīga taisnība, ka ārstam ar rūpēm par savu veselību ir tāpat, kā kurpniekam ar kurpēm... Visu, ko stāstu pacientiem, lielākoties pati neievēroju. Pēdējos gados gan sāku mazliet laboties. Katru dienu vingroju, meditēju, no rīta tam veltot četrdesmit minūtes. Tomēr savos gados pārāk daudz arī atdodu darbam. Pie ār­sta eju, kad vairs nevaru citādāk. Tāds grēks man piemīt. Kad beidzot esmu aizgājusi, viņš man saka to pašu, ko parasti saka pacientam - kur biji agrāk? Pēdējos gados cenšos vairāk izpildīt kolēģu rekomendācijas, taču korekcijas sevis ārstēšanā ieviešu gan.

Ļoti respektēju kolēģu zināšanas, esmu arī gājusi pie samērā asiem ārstiem un, pārkāpjot emocijām, uzklausījusi viņus, nevienu vārdu nerunājot pretī, lai gan iekšā viss vārījies. Taču man ir ļoti svarīgi, lai varu ar ārstu arī cilvēcīgi aprunāties. Kad esmu paciente, jūtos stipri neaizsargāta, tādēļ man vajag šo emocionālo atbalstu.

Viens gluži nesens gadījums. Man bija jāoperē celis. Rīgas slimnīcā biju sarunājusi ļoti labu traumatologu, kam pilnībā uzticējos, bet pirms tam bija konsultācija ar anesteziologu. Dakteris no paša rīta jau bija ļoti uzvilkts. To daļēji pārņēmu arī es, jo kā pacienti mani šī operācija uztrauca. Nevarējām vienoties par anestēzijas veidu. Pašai šķita, ka ļoti civilizēti pajautāju - kāda būs anestēzija. Viņš atbildēja, ka spinālā. Sacīju, ka vēlos vispārējo narkozi. Un tad sekoja: „Ja jums nepatīk mūsu slimnīcas kārtība, varat izvēlēties citu!" Atbildēju, ka man ļoti patīk šī slimnīca un ārsti, kas te strādā, bet negribu spinālo narkozi. Kādu brīdi strīdējāmies, dakteris zināja, ka esmu ārste. Tad viņš pateica visu, ko par mani domā, un es arī pateicu, ko domāju par viņu, un to, ka mediķiem tomēr ir jābūt tiesībām izvēlēties narkozi. Viss beidzās labi, jo izrādījās, ka dienas stacionārā operācijas veic tikai vispārējā narkozē un man tika nozīmēta cita anestezioloģe. Ar prātu saprotu, ka nekas slikts nevarētu notikt arī ar minēto anesteziologu, bet tai brīdī tu esi bezspēcīgs, jo faktiski atdod sevi otra cilvēka rokās. Kamēr strīdējos, biju ārste, bet, kad gāju uz operāciju zāli, manī raisījās visdabiskākās cilvēciskās emocijas.

Foto: Inese Austruma, Ingus Ķēpulis, Saldus Zeme