Kādas izjūtas ir ar tikko iegūtu ārsta diplomu kabatā?

Ja daudz strādā, tad daudz var arī panākt!

Kaut arī Darja Isajeva nule kā absolvējusi LU Medicīnas fakultāti, sešos studiju gados jaunā ārste bijusi apbrīnojami mērķtiecīga, tāpēc viņas profesionālā bagāža ir pietiekami smaga: viņa ir vairāku studiju stipendiju laureāte, kopš 4. kursa iesaistījusies zinātniskajos projektos par neirodeģeneratīvajām slimībām, vairākkārt stažējusies ārpus Latvijas un ir astoņu starptautisku publikāciju autore zinātniski citējamos žurnālos. Konkurence D. Isajevu nebiedē – “ja daudz strādā, tad daudz var panākt”.

Kad skatos studiju laika fotogrāfijas, viena no tām prātā paliek visilgāk. Šajā fotogrāfijā esam visa grupa pēc ķirurģijas cikla 3. kursā, un tad nodomāju, ka kursa biedrus uztveru gandrīz kā radiniekus, jo kopā pavadīti seši gadi. Man ļoti patīk šī fotogrāfija, tā atgādina par pleca sajūtu.

Mācību laikā pirmais šoks man bija 3. kursā, kad no teorijas pārgājām uz praksi. Saskarties ar pacientiem, kam katram savs raksturs, kad nedrīkst baidīties un jāpalīdz, ir pavisam kas cits nekā teorija. Tā vairs nav atvērta grāmata, kur var izlasīt atbildes uz jautājumiem. Tad jāizprot cilvēks un zināšanas jāprot izmantot praksē. Kopš 1. kursa atceros profesora Markova teicienu: “Studentam nav jādomā, studentam ir jāstudē un jāstrādā!” Šo pamācību tagad, protams, izprotu citādi. Tajā mirklī tas deva stimulu mācīties, bet sagrāva ilūzijas. Pašlaik jau četrus gadus strādāju un varu apvienot darbu ar mācībām. LU studentiem mediķiem ir plašas iespējas atrast darbu, kaut vai prakses vietā strādāt par sanitāru.

Otrajā kursā sāku strādāt par laboranti pie prof. Markova, piedalījos zinātniskā projekta izstrādē par aknu patoloģiju. Vēlāk iesaistījos zinātniskajos projektos Bioķīmijas katedrā pie prof. N. Sjakstes par cukura diabētu, bet kopš 4. kursa aktīvi iesaistos zinātniskajos projektos par neirodeģeneratīvajām slimībām, Farmakoloģijas katedrā pie prof. V. Z. Klušas veicam pētījumus par aknu pataloģiju. Strādājot zinātnisko darbu, divas reizes stažējos ASV Kalifornijas Universitātes Neiropatoloģijas klīnikā, kur padziļināti apguvu jaunākās metodes par neirodeģeneratīvajām slimībām. LU studentiem, kas labi mācās un iesaistās zinātniskajā darbā, ir iespēja saņemt LU mecenātu stipendijas. Trešajā un ceturtajā kursā saņēmu Kristapa Morberga stipendiju. Divus gadus saņēmu Jāņa Priedkalna stipendiju. Pašlaik veicu pētījumus par šizofrēnijas patoģenēzi.

Būt par mediķi man nozīmē brīvību, jo varu darīt to, kas man patīk. Labs ārsts, manuprāt, ir ārsts, kuram pacients ir primārais, bet pārējais – sekundārs.

Gribu būt laba daktere – ar labām zināšanām, iejūtīga un mierīgu pieeju darbam

Elīna Jumtiņa, studējot RSU, darbojusies Studentu zinātniskajā biedrībā un ieguvusi vērtīgu pieredzi zinātniskajā darbā, taču pašlaik jaunā ārste ir pārliecināta – nākotnē priekšroku dos klīniskajai medicīnai. “Mani vairāk saista darbs ar pacientiem, ne tik ļoti zinātniskais darbs. Negribētu strādāt administratīvo darbu. Gribu ārstēt cilvēkus! Gribu būt laba daktere – ar labām zināšanām, ar sapratni, iejūtīga, bet ar mierīgu pieeju darbam, jo tikai bez stresa var izdarīt loģiskus secinājumus.”

Mani vecāki ir ārsti. Mājās sarunas pārsvarā ievirzījās medicīnas gultnē, un tas izklausījās interesanti. Vidusskolā labi mācījos un domāju, ka, studējot medicīnu, man nevajadzētu būt problēmām ar priekšmetu apguvi. Tomēr ne viss gāja tik gludi. Jau pirmajās anatomijas nodarbībās sapratu – viegli nebūs. Docente Žagare mums nolika priekšā Siņelņikova atlantu par kauliem un metāla šālītes ar dažādiem kauliem. Viss latīņu valodā. Nākamajā nodarbībā pasniedzēja atprasīja uzdoto. Pirmajās nedēļās sākās negulētās naktis ar atlantiem un mācību literatūru. Taču ar anatomikumu saistās vismīļākās atmiņas, jo tas lika saprast, kur esmu atnākusi. Anatomikumā iemācījos arī cieņu pret cilvēka ķermeni, kas ārstam ir svarīgi.

Ar studentu zinātnisko biedrību, kurā darbojos no trešā kursa, pērn organizējām starptautisku konferenci, uz to uzaicinājām Baltijas jūras reģiona medicīnas nozares studentus. Šī man bija laba pieredze zinātniskajā darbā. Lai iegūtu klīnisko pieredzi, vasarā voluntēju Jelgavas slimnīcā. Pirms diviem gadiem trīs nedēļas biju arī apmaiņas programmā vasaras skolā Rostokā, kur kopā ar ASV studentiem no Tenesijas un Brauna universitātēm voluntējām Rostokas universitātes medicīnas fakultātei piesaistītajās slimnīcās, kā arī apguvām teorētiskos priekšmetus pie profesoriem no Rostokas un Brauna universitātēm. Ieguvu vērtīgu ieskatu, kā studiju process tiek organizēts citās valstīs. Darbojos arī studentu korporācijā “Varavīksne” un saņemu Armīna Rūša piemiņas stipendiju par aktīvu darbību un labām sekmēm. Lai labāk iepazītu medicīnu un pārbaudītu savas spējas, pirmajos studiju gados strādāju slimnīcā par sanitāri. Vēlāk ienākumus veidoja medicīnisko tekstu tulkošana un stipendijas.

Mana vērtība ir arī mani kolēģi, un nebaidos teikt – tagad arī mani draugi. Zinu, ka uzturēšu kontaktus ar viņiem, kad vairs nemācīšos vienā grupā un kāds varbūt pat nebūs vairs Latvijā.

Savā e-pastā esmu saņēmusi daudz piedāvājumu no citām valstīm, īpaši no Vācijas, kas aicina strādāt un turpināt mācības. Mūsu augstskolā bijuši arī ārzemju firmu pārstāvji, kas aicina veidot karjeru viņu valstī. Atliek vien nokārtot valodas eksāmenu – un pēc veiksmīgas intervijas varu saņemt darbu. Mani gan šie piedāvājumi pagaidām neinteresē, turpināšu rezidentūru tepat Latvijā. Domāju, ka daļa kursabiedru izdevību strādāt ārzemēs izmantos, īpaši tie, kam nepietiks valsts finansēto budžeta vietu rezidentūrā. Cik zinu, tad šogad valsts finansētajā rezidentūrā vietu ir mazāk nekā absolventu no abām universitātēm. Kas tad atliek?... 

Misija būt ārstam

“Seši studiju gadi paskrējuši kā viens acumirklis! Ir piedzīvotas gan negulētas naktis pirms eksāmeniem, gan neaprakstāma laimes izjūta, kad nokārtots pēdējais sesijas eksāmens,” teic LU medicīnas fakultātes absolvents Artis Knapšis, kurš kopā ar asinsvadu ķirurgu profesoru Daini Krieviņu un citiem kolēģiem veiksmīgi izstrādājis pētījumu par dzīves kvalitātes un endotēlija funkcijas novērtējumu pacientiem ar nerekonstruējamu perifēro asinsvadu slimību. Ar tā rezultātiem viņš uzstājies gan Latvijas Universitātes, gan Rīgas Stradiņa universitātes zinātniskajās konferencēs. Jau nākamajā dienā pēc izlaiduma viņš savus pētījuma rezultātus devās prezentēt medicīnas kongresā Slovākijā.

Vēl 9.–10. klasē domāju, ka studēšu banku zinības, labi padevās matemātika un citi eksaktie priekšmeti, kaut gan skolā padziļināti apguvu arī mākslas un humanitāros priekšmetus. Kādu dienu sev vaicāju: vai gribu visu dienu sēdēt birojā pie datora un darboties ar skaitļiem? Sapratu – tas noteikti nav man, gribu strādāt ar cilvēkiem un palīdzēt viņiem. Manā ģimenē nav ārstu. Studēt medicīnu – tas man bija liels izaicinājums. Vienmēr paticis pārbaudīt savus spēkus un spējas. Arī mani vecāki šos sešus gadus vienmēr bijuši ar mani un atbalstījuši, un par to no sirds paldies viņiem. Diemžēl šķiet, ka šobrīd ne visi vecāki, Saeimā un ministrijās sēdošie saprot izglītības nozīmi personības attīstībā.

Otrā kursa pavasara semestrī sāku strādāt Rīgas 1. slimnīcas reanimācijas nodaļā, jo gribēju redzēt reālo dzīvi slimnīcā, arī nopelnītā kabatas nauda lieti noderēja. Nav viegli apvienot ārstniecības studijas ar praktisku darbu slimnīcā, bet man tas izdevās. Patiesi priecājos un esmu pateicīgs cilvēkiem, kas novērtē centību un vēlmi mācīties. Pagājušās vasaras sākumā saņēmu Ilmāra Lazovska mērķstipendiju, tāpēc varēju papildināt zināšanas kardioloģijā un kardioķirurģijā starptautiskā medicīnas vasaras skolā Mančestrā. Paldies arī Vītola fondam, kura stipendiju saņemu šobrīd. Pašlaik strādāju Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļā. Nedaudz darbojos arī zinātnē, ļoti patīk šis lauciņš. Regulāri papildinu zināšanas Rīgā notiekošajās gan vietējās, gan starptautiskajās konferencēs kardioloģijā, internajā medicīnā un ķirurģijā.

Lai jaunais ārsts veiksmīgi attīstītu karjeru, domāju, ka būtiska ir paša personība, zināšanas un prasme sevi apliecināt. Svarīgi ir studiju laikā iegūtie kontakti, kas vienmēr var noderēt. Jaunam ārstam jābūt mērķtiecīgam, neatlaidīgam. Galvenais ir nepadoties, ievilkt elpu un doties uz priekšu!

Profesionālo nākotni vēlos saistīt ar asinsvadu vai sirds ķirurģiju. Vienmēr patikušas smalkas un piņķerīgas lietas. Gribētu apvienot praktisko darbu slimnīcā ar darbu zinātnē un būt arī kā mācību spēks kādā no universitātēm. Manuprāt, katram ārstam vajadzētu darboties gan zinātnē, gan izglītībā, gan praktizēt, jo dažādība palīdz neizdegt un arvien sevi pilnveidot. Kādam būt par ārstu varbūt nozīmē profesiju, biznesu vai ko citu.

Man būt ārstam nozīmē misiju. Labam ārstam tāpat kā labam draugam jāmāk klausīties un saklausīt pacientu. Pacienti ir ļoti dažādi, tāpēc jāmāk ar katru atrast kontaktu. Ne vienmēr pacieni grib dzirdēt to, ko ārsts saka, nereti ārsta teikto pārprot. Ļoti svarīgi ir izrunāties un pārliecināties, vai viss saprasts līdz pēdējam sīkumam. 

Ja es būtu veselības ministrs, mans pirmais darbs būtu paaugstināt algas medicīniskajam personālam, kā arī piešķirt vairāk stipendiju centīgākajiem studentiem. Otrais: atļautu pēdējo kursu studentiem veikt medicīnas māsas pienākumus, jo viņu zināšanas tam ir piemērotas un atbilstīgas, studentiem būtu vairāk iespēju iepazīties ar reālo mediķa dzīvi. Trešais: vairāk naudas atvēlētu zinātnei. Latvijā ir daudzi spējīgi, gudri un talantīgi ārsti.

Foto: E. Eveliete un Toms Grinbergs, LU Preses centrs

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2012. gada jūlija numurā.