PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Zobārste ar foto karmu. ANNA JURKOVSKA

G. Gauja
Zobārste ar foto karmu. ANNA JURKOVSKA
Topošās zobārstes ANNAS JURKOVSKAS uzņemtās dokumentālās fotogrāfijas publicē vadošie pasaules mediji, citu valstu privātklīnikas aicina Annu iemūžināt mediķus un viņu darba procesu. Mākslas foto vārdā viņa gatava internetā samedīt pērnā gadsimta holeras paraugus. Arī Latvijas medicīnas iestādes pamazām atver Annai savas durvis, lai ļautu dokumentēt medicīnas vidi.

Anna JURKOVSKA Anna JURKOVSKA
Anna JURKOVSKA
Tikšanās ar Annu norunāta Nacionālās bibliotēkas ēkā, jo tur esot gana stūrīšu, kur klusi aprunāties. Kaut arī Anna te ir biežs viesis, administratore viņai liek uztaisīt jaunu lasītāja karti. Tas apmeklētājam jāizdara pašam — datorā jāievada informācija un sevi arī jānofotografē. Pašam nobildēt sevi? Vairākumam cilvēku tas ir izaicinājums, bet Anna apsēžas iepretī kamerai, piepūš vaigus kā Karlsons un... bilde gatava. Administratore uzmet apaļvaigu bildei īsu skatu un, nebilstot ne vārda, izdrukā jauno plastikāta lasītāja karti. Anna smaida. Es arī — šī epizode par Annu tik daudz jau pastāstījusi, kaut saruna pat vēl nav sākusies.

Chubby bubbles girl — vienu brīdi šī Annas uzņemtā fotogrāfija bija meklētākais attēls Google vēsturē Chubby bubbles girl — vienu brīdi šī Annas uzņemtā fotogrāfija bija meklētākais attēls Google vēsturē
Chubby bubbles girl — vienu brīdi šī Annas uzņemtā fotogrāfija bija meklētākais attēls Google vēsturē
Dokumentēt un ārstēt

Šobrīd Anna vēl studē zobārstniecību Rīgas Stradiņa universitātē, līdz studiju beigām atlikuši vien pāris mēneši. Anna ir atklāta, smaidīga, runīga un brīvi pārvietojas pati savā stāstā no notikumiem bagātās bērnības uz “lielās de-presijas periodu”, tad ielec savā japāņu valodas studiju laikā, tad gremdējas “reklāmas periodā” un atkal aizslīd stāstos par fotografēšanu slimnīcās, klīnikās, zobārstniecības praksēs, operas kuluāros, elitārās zirgu skriešanās sacensībās Anglijā, piedrazotās Indijas ielās un pēc plaša loka piezemējas ar stāstu par fotografēšanu Anatomikumā Rīgā un Dauna sindroma bērnu fotosesiju savā fotosalonā.

Anna ir foto dokumentāliste. Viņa dokumentē laiku medicīnas vidē un visur citur, kur ceļo vai tiek oficiāli ielaista, lai dzīvi kadros tvertu maksimāli reālu. Bez izskaistinājumiem — gan krāsainu, gan melnbaltu. Annai jau izveidojies milzīgs fotoarhīvs ar simtiem tūkstošu bilžu, kas tapušas kopš 2002. gada. Bildes no šīs krātuves joprojām ceļo pa pasauli, atkal un atkal tiek publicētas, parādās pasaules medijos, dažādos sociālos projektos, bet dažas ir tik populāras, ka par tām spriež visā pasaulē, kopē un atdarina.

“Esat redzējusi skrienošo meitenīti ar burbuļiem?” vaicā Anna, un mēs Google attēlu meklētājā ievadām vārdus chubby bubbles girl. Meklētājs parāda neskaitāmas bildes un kolāžās, kur cilvēki visā pasaulē “spēlējušies” ar šo tik populāro fotogrāfiju. Skrienošās meitenītes attēlu kolāžā izmantojusi Starptautiskā Olimpiskā komiteja, liekot Annas fotografētajai meitenītei skriet kopā ar pasaulslaveno skrējēju Useinu Boltu. Citos attēlos meitenīte skrien ar citplanētiešiem, bēg no satracinātiem vēršiem, redzama ASV prezidenta Baraka Obamas kabinetā. “Meitenītei tolaik bija trīs četri gadi, nobildēju viņu kristībās Siguldā. Bildi izliku kādā krievu forumā un uz gadu aizmirsu. Pēc gada atvēru — tur tūkstošiem komentāru, tā neskaitāmas reizes kopēta un izklīdusi pa visu pasauli. Vienu brīdi tas pat bija meklētākais attēls Google vēsturē, bet es par to neko nezināju!” smejas zobārste.

No divām lielajām dzīves kaislībām medicīna pie Annas atnākusi pirmā. No trīs četru gadu vecuma Anna bērnības vasaras pavadīja Baltkrievijas laukos, kur viņas tante strādāja par terapeiti, neirologu un ķirurgu. Meitene visas darbadienas garumā piedalījusies tantes darba lietās. “Man bija uzšūts tāds balts kostīmiņš un cepurīte, visu laiku atrados operāciju zālē. Man bija kādi pieci gadi... Tās nebija lielās operācijas, bet traumas — cilvēki pēc avārijām, kādam zirgs iespēris, kāds ko salauzis. Pēc dienas slimnīcā atgriezāmies lauku mājās ar vecu satiksmes autobusu, tur jau gaida ātrā palīdzība, jo kaut kur dziļi laukos sākušās dzemdības, un mēs atkal braucam. Visur piedalījos, pat padevu kaut ko. Tad sapratu — medicīna mani interesē.”

“Elitārajās zirgu  skriešanās sacensībās  Vindzorā. Anglijas  karalieni pie stūres  man izdevās nofotografēt  pilnīgi nejauši.” “Elitārajās zirgu  skriešanās sacensībās  Vindzorā. Anglijas  karalieni pie stūres  man izdevās nofotografēt  pilnīgi nejauši.”
“Elitārajās zirgu skriešanās sacensībās Vindzorā. Anglijas karalieni pie stūres man izdevās nofotografēt pilnīgi nejauši.”

Holera, acu āboli un fotokarma

Pamazām Annas foto arhīvs krājas arvien pamatīgāks. Šobrīd viņa lielākoties iesaistīta fotoprojektos ārpus Latvijas. Piemēram, Lielbritānijā viņai pat ir savs aģents, kas piedāvā viņas pakalpojumus klīnikām un ārstniecības iestādēm, kas labprāt aicina Annu iemūžināt darba vidi. Interesi izrādījušas vairākas medicīnas iestādes Amerikā. Arī Latvijā Annai izdevies fotografēt vairākās iestādēs vēl bez Stomatoloģijas institūta, kaut kopumā šeit pret viņas darbu izturoties ar aizdomām — kāpēc viņai to vajag, vai tas viss nonākšot internetā, tiek uzdots daudz jautājumu, un Anna arī daudz skaidro — ko, kāpēc un kā vēlas iemūžināt. Tā viņai izdodas iekļūt, piemēram, Latvijas Nacionālās operas aizkulisēs, ostas teritorijā, dažādās sporta sacensībās. Te viņa fotografē karaliskās zirgu skriešanas sacīkstes Vindzorā un Anglijas karalieni, te Nobela miera prēmijas pasniegšanu vai... kukaiņus savā dārzā. Netrūkst arī dažādu sociālu projektu, piemēram, savā fotostudijā Anna fotografēja bērnus ar Dauna sindromu un no fotogrāfijām tapa izstāde. Ārkārtīgi “māksliniecisku galu” ņēma audu preparātu fotografēšanas projekts Anatomikumā, tā vadītāja profesore Māra Pilmane piedāvāja nofotografēt preparātus mācību mērķiem. “Profesore tur saskatīja mākslu, viņai projekts patika, un es kādu gadu strādāju un lielā palielinājumā bildēju preparātus — mazās audu struktūras. Pēc tam eBay nopirku mikroskopu un nereālu kvantumu ar preparātiem. Es pat holeru caur eBay Vācijā nopirku! Visi tie preparāti bija no 19. gadsimta beigām, holera bija jaunāka. Tam, kā agrāk krāsoja preparātus, nav nekā kopīga ar to, kā krāso tagad. Tie vienkārši ir mākslas darbi zem mikroskopa! Sāku tos fotografēt un pēc tam uztaisīju kompilāciju — preparātu attēlus saliku kopā ar citām savām bildēm. Piemēram, žurkas audi kopā ar puķi, sirds preparāts un akmeņi, suņa galva ar kaut kādu zāli, cilvēka deguna dobums un augi, nabassaites šķērsgriezums un zāle, žurciņa ar lapiņām, acs ābols un mušmire. Saliku bildes kalendārā un uzdāvināju profesorei Pilmanei!”

Dīvaini, bet pavisam īsi pēc prof. Pilmanes pieminēšanas bibliotēkas telpā ienāk grupa mediķu, starp kuriem arī Anatomikuma vadītāja. Anna sasveicinās ar profesori un smaidot saka: “Tas nebija inscenēts!”

“Fotogrāfiju es nekad un nekur neesmu mācījusies, neesmu gājusi akadēmisku ceļu. Tiesa, daudz lasu un skatos labus fotoalbumus. Varbūt šis ir tas retais gadījums, kad pati zinu labāk. Ļoti liels pluss manai foto karmai bija darbs reklāmas aģentūrā un ceļojumos uzņemtās street fotogrāfijas. Tas ir rādītājs, cik tuvu vari pieiet cilvēkam, viņu nofotografēt un neredzēt savu atspīdumu tajā fotogrāfijā. Es te nerunāju par tādu atspīdumu kā spogulī. Mans uzskats: ja fotogrāfijā var redzēt, ka cilvēks redz — viņu fotografē, tā ir jāmet ārā. Tā nav fotogrāfija. Pozēšana ir pats ļaunākais, kas var būt dokumentālajā fotogrāfijā. Es runāju ar cilvēkiem, iespējams, ka pat ne par tēmu — galvenais, lai viņš justos brīvi. Viņš var pat skatīties man acīs, bet, ja viņš redz, ka viņu fotografē, tas viņam ir sejā rakstīts! Un diemžēl tas ir rakstīts deviņdesmit procentos fotogrāfiju, kas nonāk mediju telpā. Mans galvenais kritērijs — es sevi šajā fotogrāfijā neredzu! Man ir spēcīga komanda — foto redaktors, kas profesionāli izvēlas foto, un pēcapstrādes speciālists. Tas ir iemesls, kāpēc bildes var būt gatavas pat diennakts laikā.”

 

Foto: Laila Schmitt (Annas Jurkovskas portrets) un Anna Jurkovska

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada aprīļa numurā