Zem “lietussarga”. KITIJA BLUMFELDE, farmaceite
Novembrī aprit pieci gadi, kopš esat Latvijas Farmaceitu biedrības prezidentes amatā. Kādi jums tie bijuši?
Spraigi. Biedrību pārņēmu diezgan kritiskā brīdī, kad tajā bija nelielas iekšējas nesaskaņas. Mēs bijām vīlušies vadītājā, kas nomainīja biedrības ilggadējo prezidentu Aigaru Eniņu, kurš bija nolēmis, ka pēc piecpa-dsmit biedrības galvgalī pavadītiem gadiem (viņš to vadīja kopš dibināšanas) viņam pienākas pelnīta atpūta. Šo uzvirmojošo nesaskaņu dēļ diezgan ilgi turējos pretī aicinājumam vadīt biedrību. Zināju, ka tas nav viegls darbs, jo Latvijas Farmaceitu biedrības valdē biju kopš 1996. gada. Pieņemt lēmumu vadīt biedrību nebija vienkārši, bet piederu cilvēkiem, kam ik pa laikam vajag kādu izaicinājumu. Turklāt man bija redzējums, ko un kā biedrībai vajadzētu darīt. Pa šiem pieciem gadiem kaut ko ir izdevies padarīt un kaut ko nav. Izdevies birojā savākt ļoti labu komandu, kas spēj darboties arī nestandarta, stresa situācijās. Tādas mums gadās bieži, jo ierobežoto finanšu dēļ slodze darbiniekiem ir diezgan nopietna. Taču, kad darbā ir sastrēgums, neviens stundas neskaita. Cilvēki no manis projām nemūk, tad jau laikam ir izdevies viņus motivēt.
Pirmos divus gadus birojā strādāja tikai divi cilvēki, ar kuriem kopā vajadzēja paveikt milzīgu darbu. Bieži vien nakts vidū pamodos un domāju: “Ak Dievs, kur lai ņem naudu un cilvēkus?!” Kad trešajā manas darbības gadā saskaņā ar Farmaceitu biedrības statūtiem notika prezidenta pārvēlēšanas, biju pārdomās, vai esmu gatava to vadīt arī nākamo termiņu.
Pagaidām nav sanācis farmaceitiskajai aprūpei iedvest saturisko jēgu — to, ka aptieka ir ne tikai zāļu tirgotava, bet arī veselības aprūpes iestāde, kur sniedz farmaceitiskos pakalpojumus. Tas ir būtiskākais, uz ko biedrība cenšas virzīt gan valsts institūciju, gan mūsu kolēģu — ārstu — domas. Otra tēma — zāļu cenu veidošanas mehānisma pārskatīšana. Vēlamies sakārtot recepšu zāļu kompensēšanas sistēmu, lai tāpat kā daudzviet Eiropā būtu jāmaksā konstanta summa (caurmērā tie ir 8 eiro), nevis katram medikamentam būtu savs uzcenojums. Un tā summa, kas klientam būtu jāmaksā, pērkot kompensējamās recepšu zāles aptiekā, būtu nevis zāļu uzcenojums, bet maksa farmaceitam par konsultāciju, izsniedzot zāles pret recepti. Jo farmaceits, lai varētu sniegt šādu pakalpojumu, ir ieguldījis laiku un līdzekļus tālākizglītībā. Vairākās valstīs farmaceiti tiek mācīti, lai veidotu zāļu pārskatus un kopā ar pacientu izspriestu, kāda zāļu lietošanas shēma konkrētajā situācijā piemērotāka. Ja nepieciešams, arī sazinātos ar ģimenes ārstu un ieteiktu, ka šīs zāles varbūt labāk nomainīt pret citām, jo tās neiederas kopējā shēmā. Šo praksi — veidot dialogu ne vien ar pacientu, bet arī ar viņa ārstu — vajadzētu pārņemt. Tā būtu uz pacientu vērsta aprūpe. Savukārt farmaceits gūtu gandarījumu, jo tiktu novērtētas profesionālās zināšanas un iemaņas un viņa atalgojums nebūtu atkarīgs tikai no tā, cik daudz un ko viņš ir pārdevis.
Ar mums rēķinās. Ir sarežģīti pateikt, vai to var vērtēt kā lielu ietekmi. Es teiktu — tā ir nozīmīga. Lai noturētos uz šaurās laipas, proti, robežlīnijas, kas nošķir komerciju no farmaceitiskās aprūpes, ir svarīgi iet manis pieminētajā pakalpojuma sniegšanas virzienā. Pieļauju, ka arī komersanti varētu būt apmierināti ar šo modeli, jo ir daudz jautājumu, par kuriem esam ar viņiem diezgan lielā vienprātībā. Piemēram, komersanti jūt, ka konkurēšana ar cenām ir īstermiņa pasākums, kas sevi jau izsmēlis. Tirgojot zāles, nav iespējams maksimālu peļņu gūt īsā laikā, jo zāļu aprite notiek daudz lēnāk nekā vairākumam citu preču, turklāt joma tiek ļoti regulēta. Lai ar šo uzņēmējdarbību nodarbotos ilgtermiņā, izdevīgāk no zāļu cenu konkurējošā modeļa pāriet uz pakalpojuma sniegšanu, kas pēc būtības ir farmaceitiskās aprūpes jēga. Farmaceitu biedrība tagad kļuvusi proaktīvāka nekā kādreiz, nākam ar ieteikumiem, veidojam dažādas aptaujas, darba grupas, uzklausām aptieku darbiniekus, palīdzam risināt sasāpējušus jautājumus. Farmaceitu biedrība varētu būt tāds kā lietussargs, kas koordinē jomas sabiedrisko organizāciju sadarbību dažādu jautājumu apspriešanā, problēmu risināšanā. Visas puses — farmācijas speciālisti, komersanti, pacienti un citas ar zāļu apriti saistītās organizācijas — savā starpā izkaujas zem šī lietussarga un nonāk pie vienota redzējuma, ar kuru iziet sabiedriskajā telpā, aizstāv un virza gan valsts institūcijās, gan sarunās ar citiem sadarbības partneriem.
Pēc šāda principa darbojas nevalstiskās organizācijas daudzās zemēs un galvenais — darbojas efektīvi. Un vēl — svarīgi darboties par kaut ko, nevis — pret.
Hmm, uzreiz grūti atbildēt... Gandarījums ir par tiem stratēģiski svarīgajiem jautājumiem, kas tagad fiksēti Veselības ministrijas normatīvajos aktos un kas nākotnē farmaceitiem dotu iespēju tuvoties pakalpojuma sniegšanas modelim. Jo ātrāk to ieviesīsim, jo lielāka varbūtība, ka noturēsim speciālistus savā jomā. Jaunie farmaceiti nav gatavi strādāt tādā darba vidē, kāda aptiekās ir patlaban.
Viens no mērķiem, ko nospraudu, sākot vadīt Farmaceitu biedrību, bija farmaceitu un farmaceitu asistentu tālākizglītības jautājuma sakārtošana. Būdama praktiķe, jau biju novērojusi, bet vēlāk, strādājot biedrībā, guvu apstiprinājumu tam, ka iemaņas un zināšanas līdz pat 2013. gadam no mūsu aptuveni 3000 speciālistiem regulāri pilnveido tikai trešdaļa — pārsvarā aptieku vadītāji (viņiem jau sertifikācijas procesā bija sakārtota uzraudzības sistēma). No pārējiem diviem tūkstošiem farmaceitu tikai 5—7 % darbinieku apmeklēja tālākizglītojošus pasākumus. Tas nav pieļaujams, jo farmācija strauji attīstās, ienāk jaunas zāles un citi produkti, ko piedāvā aptieka. Mainās ārstēšanas vadlīnijas, kurās farmaceitiem jāorientējas. Arī ārsti norādījuši, ka aptiekās strādājošie ne vienmēr izprot, piemēram, kāpēc ārsts izrakstījis tieši šādu zāļu kombināciju. Lielākā daļa kolēģu mūsu prasību apmeklēt tālākizglītības pasākumus un līdzīgi kā citi veselības aprūpes speciālisti vākt tālākizglītības punktus uztvēra saprotoši. Tas mani ļoti priecēja.
Šeit liela nozīme rūdījumam, ko ieguvu, strādājot Grindeks sabiedrisko attiecību nodaļā. Lai komunikācija būtu rezultatīva, svarīgi ir vairāki principi, ko cenšos ievērot. Galvenais — cienīt sarunu un sadarbības partneri. To pašu vēlos sagaidīt arī no citiem. Vēl cenšos būt pietiekami atklāta. Man ir visai nepatīkami, kad jūtu, ka ar mani kāds mēģina manipulēt vai spēlē dubultu spēli. Tas gan mūsu sabiedrībā ir visai izplatīti. Cenšos izvairīties no sadarbības ar tiem, kas zaudējuši uzticību un kas mani personīgi vai biedrību kādā brīdī ir nodevuši. Ļoti labi atceros ārstu satraukumu, kad sākām runāt par veselības paškontroles (asinsspiediena, ķermeņa masas indeksa, holesterīna un glikozes līmeņa) mērījumiem aptiekās. Vajadzēja ieguldīt diezgan daudz darba, lai kolēģus pārliecinātu, ka farmaceitu mērķis, uzņemoties šo pakalpojumu, nav nodarboties ar slimību diagnosticēšanu. Arī naudu ģimenes ārstiem nebija nodoma atņemt. Mums izdevās ar ārstiem vienoties, un nu jau šis fakts materializējies vairākos normatīvajos aktos. Ārstu satraukums man bija saprotams, jo dažam labam farmaceitam trūka zināšanu, lai veiktu šos mērījumus un prastu izskaidrot iegūtos rezultātus. Tagad bažām nav iemesla, jo farmaceitiem ir sakārtota tālākizglītības sistēma.
Jau vairākus gadus cenšamies izglītot arī sabiedrību par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar zāļu pareizu un drošu lietošanu, slimību profilaksi un citiem farmaceitiskās aprūpes pakalpojumiem.
Protams! Ja nākotnē gribam pāriet uz pakalpojumiem orientētu aptieku, skaidrs, ka aktualizējas jautājums par to kvalitāti un kvalitātes indikatoriem. Tāpēc pirms pāris gadiem sākām darbu pie kvalitātes sistēmas izveides aptiekās.
Jāsakārto arī homeopātisko zāļu izplatīšana aptiekās. Daudzas aptiekas to dara, bet ne visi farmaceiti orientējas tajās, ir robi zināšanās. Esam izveidojuši savu mācību centru (to jau sen vajadzēja izdarīt!) — Farmācijas akadēmiju, kas veido kursu programmas. Dodam iespēju speciālistiem uzkrāt dziļākas zināšanas, lai nonāktu pie tā, ka jebkurš farmaceits spēj veidot pacienta zāļu pārskatu. Patlaban tā ir problēma, arī kolēģi atzīst, ka nejūtas pietiekami stipri. Tāpēc no šā aspekta raugāmies uz klīniskajiem farmaceitiem, kuri varētu darboties ne tikai stacionārā, bet nākotnē noteikti arī ambulatorajā praksē primārās aprūpes ietvaros.
Nenāku gan, vecāki ir vienkārši darbarūķi. Kad man bija četri pieci gadi, no Īslīces Bauskas pusē pārcēlāmies uz Rīgu. Mamma ir strādājusi arī par trolejbusa vadītāju. Atceros, man traki patika braukt mammai līdzi, kad viņa pēc maiņas vadīja tukšu trolejbusu uz depo, jo tad arī es varēju kādu taisnāku ceļa gabalu pabraukt. No tā laikam cēlusies mana patika vadīt auto! Tētis vienmēr bijis saistīts ar kultūras jomu, skaisti dziedāja un spēlēja vairākus mūzikas instrumentus. Ģimenē esmu vienīgais bērns. Kad biju trīspadsmit gadus veca, zaudēju tēti, palikām divas vien ar mammu. Farmācijai pievērsos tāpēc, ka vienmēr esmu gribējusi palīdzēt cilvēkiem. Atceros, ka visu bērnību runāju par ārsta profesiju. Kad jau mācījos Rīgas 3. vidusskolā, man patika un padevās eksaktie priekšmeti. Skolā bija iedibināta ļoti stingra kārtība, tāpēc tā bija pat iesaukta par 3. centrālcietumu. Jā, striktas prasības skolēniem būt disciplīnētiem, bet tieši tāpēc esmu disciplinēts cilvēks. Man patīk kārtība — un to prasu arī no citiem.
Manā gadījumā — nekāda, bet domāju, ka pārmantotajiem gēniem sava nozīme ir. Tēta mākslinieka gēni un mammas racionālais skatījums, pašdisciplīna. Man vienmēr patikusi deja, bērnībā vecākiem teicu, ka gribu mācīties baletskolā. Viņi nepiekrita, sacīdami, ka nebūs laika mani izvadāt. Kad biju pietiekami patstāvīga, lai pati pieņemtu lēmumus, 5. klasē pieteicos deju kolektīvā. Samērā agri sāku dejot pieaugušo deju kolektīvā — Tautas deju ansamblī Gatve, kur nodejoju līdz skolas izlaidumam, vēlāk augstskolā — TDA Ačkups. Tiesa, vidusskolas pēdējā mācību gadā nodejojos tā, ka atestātā parādījās pāris trijnieki. Gadā, kad beidzu skolu, bija Dziesmu un deju svētki, tāpēc teju vienā laikā sakrita mēģinājumi un eksāmeni. Trakākais bija tas, ka trijnieku dabūju vienā no saviem mīļākajiem priekšmetiem — ķīmijā. Sapratu, ka ar tādu atzīmi neizturēšu lielo konkursu, kāds tolaik bija Rīgas Medicīnas institūtā (tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē). Piebiedrojos bērnības draudzenei un dokumentus iesniedzu Rīgas 1. medicīnas skolā (tagad — koledža), lai mācītos farmaceitu nodaļā un kļūtu par farmaceita asistenti.
Šo skolu beidzu ar sarkanodiplomu, tāpēc man nevajadzēja atstrādāt padomju laikā obligātos trīs gadus, varēju stāties Rīgas Medicīnas institūtā. Par lielu izbrīnu pasniedzējiem iestājos nevis Ārstniecības fakultātē, par ko visu laiku biju runājusi, bet farmaceitos. Mācību gados praksē aptiekā biju sapratusi, ka tā ir brīnišķīga profesija.
Nebiju gan. Mamma tāpēc pat bažījās: “Kad tu, meitiņ, gāji Medicīnas skolā, es tiešām redzēju, ka mācies, bet tagad tas notiek tik reti.” Teikt, ka nemācījos, gluži nevaru, bet priekšzīmīga teicamniece noteikti nebiju. Esmu gan bastojusi, gan visādus kumēdiņus taisījusi, taču mani glābusi vieglā galva un spēja loģiski domāt. Plus vēl liela daļa zināšanu jau bija ielikta Medicīnas skolā. Mums augstskolā bija ļoti draudzīga grupa, tāpēc turpinām uzturēt kontaktus — satiekamies reizi gadā. Visas grupas biedrenes ir vadošos amatos. Līderes bijām studiju gados un esam joprojām.
No augstskolas pasniedzējiem galvenā ietekme uz mani bija Vijai Eniņai, kas tolaik bija Farmācijas fakultātes dekāne. Viņa ar mums ņēmāsgluži kā mamma, rūpējās par katru studentu, lai arī tie, kam mācībās iet grūti, kārpītos uz priekšu un augstskolu pabeigtu. Tas lika noticēt saviem spēkiem, nepadoties grūtību priekšā. Ar Viju Eniņu kontaktus uzturam arī šodien.
Ļoti erudīta un stingra prasībās bija farmācijas ķīmijas pasniedzēja Aina Silvija Štokmane. Ārkārtīgi garas nodarbības mums bija farmakognozijā — kādas četras akadēmiskās stundas. Bet pasniedzēja Ozola tās vadīja tik brīnišķīgi, ka spējām saglabāt možu garu. Viņa, piemēram, atļāva fonā klausīties klusinātu mūziku, tāpēc uz šīm nodarbībām ņēmām līdzi pārnēsājamo magnetofonu.
Kad studēju pēdējā kursā, biju jau sākusi strādāt aptiekā Miera un Kazarmu ielas krustojumā, kur gāju praksē, mācoties Medicīnas skolā. Cerēju, ka pēc augstskolas varēšu tur atgriezties jau kā diplomēta farmaceite, bet Galvenā aptieku pārvalde, kas tolaik nodarbojās ar kadru politiku un augstskolas beidzēju sadalipa aptiekām, mani nosūtīja citur. Rīgā farmaceitu vienmēr trūcis, tāpēc nebija jāsatraucas, ka mūs nosūtīs uz tāliem laukiem. Mani norīkoja uz 11. aptieku Grīziņkalnā (tagad Lienes aptieka). Tūlīt pēc augstskolas beigšanas apprecējos, vīrs strādāja Rīgas Medicīnas institūtā par pasniedzēju. Varbūt kadru sadalē tas nospēlēja kādu lomu. Pēc pāris nostrādātiem mēnešiem man piedāvāja aptiekas vadītājas vietnieces vietu. Manā pārziņā nonāca zāļu gatavošanas nodaļa ar diezgan daudziem darbiniekiem.
Vadītājas posteni pieņēmāt nešauboties?
Jā! Man patīk izaicinājumi, tāpēc nešķita dīvaini, ka es, divdesmitčetrgadīgs zaļš gurķis, vadīšu kundzes cienījamos gados. Turklāt iedrošināja tas, ka bijusī šīs nodaļas vadītāja, kas solīja savu atbalstu, turpināja strādāt pie mums, tikai farmaceites statusā. Neslēpšu, ka šo izaicinājumu pieņēmu arī tāpēc, ka svarīgs bija naudas jautājums.
Droši vien tas, ka var palīdzēt cilvēkiem un katra diena aptiekā ir citāda. Vienu laiku piestrādāju arī Sarkanā Krusta 4. slimnīcas aptiekā, bet ātri sapratu, ka šis nav darbs man. Man nepieciešama kontaktēšanās ar cilvēkiem, kā tas ir aptiekā, kur mainās apmeklētāji.
No kā atkarīgs tas, vai cilvēks aptiekā ienāks vienreiz un pēc tam tur vairs kāju nespers vai arī kļūs par regulāru apmeklētāju?
Es pat teiktu, ka izvēlas nevis savu aptieku, bet farmaceitu. Jo viņš nav tikai zāļu izsniedzējs. Ir jāuzklausa ne tikai cilvēku veselības, bet bieži arī psiholoģiskās problēmas, jādod ne tikai profesionāli, bet arī tīri cilvēciski padomi. Būtu labi, ja to novērtētu arī aptieku īpašnieki...
Vai šobrīd Latvijā pietiek farmaceitu?
Joprojām abās augstskolās — Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātē — konkurss ir gana liels. Katru gadu šīs augstskolas beidz 50—60 jauno farmaceitu, plus darba tirgū ienāk ap 30 farmaceita asistentu, kas beiguši Medicīnas koledžu. Līdz 2013. gadam, kad farmaceiti bija ļoti pieprasīti zāļu ražotāju pārstāvniecībās un citviet, aptieka nebija iecienītākā jauno speciālistu darbavieta. Patlaban, kad zāļu ražotāju pārstāvniecību pieprasījums stipri mazinājies, jaunie pamatā nonāk aptiekās. Uz ārvalstīm strādāt farmaceiti pārāk nebrauc, lai gan pēdējos gados viņu skaits pieaudzis. Ja savulaik gadā prom devās pieci seši farmaceiti, tad šobrīd mēnesī vismaz viens kārto izbraukšanas dokumentus. Tādas plūsmas kā ārstiem un māsām nav, bet nelielā farmaceitu skaita dēļ 10—12 speciālisti gadā ir daudz. Mēs esam tikai 1600 farmaceitu un 1400 farmaceita asistentu.
Daļa dodas prom no aptiekas pēc pirmajiem trim gadiem, jo nejūtas novērtēti ne finansiāli, ne profesionāli. Komersants no viņiem negaida kvalitatīvus pakalpojumus, bet iespējami labākus pārdošanas rezultātus, kas nav savienojams ar farmaceitiskās aprūpes saturu. Aptiekā nav nodalīta atbildība starp farmaceitu un farmaceita asistentu — visi dara visu, bet normatīvo aktu ietvaros par visu atbild farmaceits. Ne visi darba devēji diferencē arī atalgojumu abiem speciālistiem.
Tā kā aptieku ir daudz, farmaceitu it kā trūkst, lai gan patiesībā — aptieku ir par daudz (īpaši Rīgā), turklāt aptiekas darbinieku vidējais vecums tuvojas sešdesmit gadiem.
Farmaceits šodien var būt neatkarīgs?
Domāju, ka pašreizējos rāmjos tas nav iespējams. Ar uzņēmējdarbību nodarbojas tikai ap 200 jomas speciālistu, pārējie farmaceiti ir darba ņēmēji lielākos vai mazākos aptieku uzņēmumos. Diemžēl daudzi aptieku īpašnieki neizprot farmaceitiskās aprūpes un aptiekas darbības būtību, viņiem galvenais ir peļņa, nevis aptiekas apmeklētājs. Latvijas Farmaceitu biedrība, kā jau iepriekš minēju, strādā pie tā, lai aptiekas kļūtu par pakalpojuma sniedzējām vismaz zāļu aspektā. Tad netiks ierobežots laiks, ko farmaceits drīkst veltīt klientam, netiks veidots kaut kāds obligātais zāļu sortiments, kas jāpiedāvā vispirms, kā arī mazināsies visādu pārdošanas veicināšanas triku apjoms. Daudzus jaunos farmaceitus tracina, ka viņiem kases aparātā jāievada neskaitāmo lojalitātes karšu parametri, jāskaita punkti un atlaides. Tagad mārketinga aktivitātes nereti ir svarīgākas par visu. Kolēģi bieži vien nolaiž rokas un rīkojas, kā vēlas komersants. Tas, kā farmaceits rīkosies, atkarīgs no viņa rakstura noturības, pašapziņas un mugurkaula.
Kāpēc izlēmāt doties prom no aptiekas darba? Esat strādājusi gan zāļu ražošanas uzņēmumā Grindeks, gan zāļu lieltirgotavā Tamro.
Aptiekā biju nostrādājusi piecpadsmit gadus, no nulles izveidojusi divas jaunas aptiekas, vadījusi kolektīvu, šķita — ko jaunu vēl te varētu iegūt, turklāt aptiekas vadītāja amats ir augstākais aptiekā sasniedzamais.Tādā pārdomu brīdī mani uzrunāja Iveta Skrīvele, kas Grindekā vadīja bezrecepšu zāļu mārketinga nodaļu. Viņa man piedāvāja darbu šajā nodaļā, jo tika meklēts farmaceits, kas varētu strādāt ar vitamīniem, ar jau izveidoto zīmolu Grindevit. Atbildēju, ka man nav izpratnes par mārketingu. Un ne jau tikai man, bet daudziem 1999. gadā šī joma bija sveša. Taču man bija redzējums no aptiekas skatpunkta. Grindekam šķita interesantas manas idejas, bet man šķita interesanti pieņemt jaunu izaicinājumu.
Astoņi darba gadi Grindekā bija ārkārtīgi saistoši un arī izglītojoši. Šis uzņēmums ļoti daudz iegulda darbinieku zināšanās, ik gadu notika vairāki mācību kursi. Tur apguvu gan mārketingu, gan projekta vadību. Lai pilnvērtīgi veiktu pienākumus, iestājos Latvijas Universitātes Ekonomikas nodaļā, kur ieguvu bakalaura grādu.
Strādājot Grindekā, biju jau sadarbojusies ar zāļu lieltirgotāju Tamro, bet ar uzņēmuma valdes locekli Ditu Martinsoni mūsu ceļi krustojās arī Farmaceitu biedrībā, kur bijām valdē. Kad viņa mani uzaicināja strādāt Tamro, piekritu, jo tobrīd jutu, ka slodze Grindekā pārsniedz saprāta robežu un var kaitēt manai veselībai: jutos izsmelta un pārgurusi, atrauta no kolēģiem farmaceitiem. Vēlējos ko nedaudz vieglāku. Vieglāk nebija, bet citādi gan. Un galvenais — atjaunoju saskarsmi ar aptiekāriem. Braucot pie kolēģiem, varēju apzināt viņu problēmas un saprast, kā viņiem palīdzēt. Domāju, ka milzīgs psiholoģisks trieciens farmaceitiem bija 2010. gadā Saeimā pieņemtās izmaiņas Farmācijas likumā — pants par īpašuma tiesībām. Pēc tam individuālās aptiekas ļoti strauji tika pārdotas.
Cik laika paliek ģimenei?
Gan es, gan vīrs esam aizņemti cilvēki, turklāt darbaholiķi. Vīrs joprojām strādā Rīgas Stradiņa universitātē, nu jau profesora statusā, kur daudz laika prasa darbs ar studentiem, lekciju un praktisko darbu sagatavošana, zinātniskais darbs. Paralēli augstskolai Leons ir arī eksperts Latvijas līmenī pirmās palīdzības jautājumos, šoferīšu noguruma problēmās, sadarbojas ar CSDD. Nedēļas nogalēs kaut kur kopīgi izbraucam — dodamies ārpus pilsētas, lai būtu tuvāk dabai. Pie dabas atgūstu līdzsvaru. Ceļojam arī uz ārvalstīm gan kopā, gan katrs atsevišķi, jo esam atšķirīga temperamenta cilvēki. Vīram patīk mierīgas lietas, bet es dodu priekšroku dažādām fiziskām aktivitātēm — kāpju kalnos, peldu, dejoju.
Neesmu pārtraukusi dejot — reizi nedēļā ļaujos šim priekam. Tā kā mūsu vecumā ar puišiem ir mazliet problemātiskāk, pievērsos līnijdejām. Dejoju kopā ar meitenēm no kādreizējā tautas deju kolektīva. Vēl atlicinu laiku angļu valodas apguvei, esmu sākusi iet arī itāliešu valodas kursos, satiekos ar mīļiem, tuviem cilvēkiem, klausos mūziku. Tā kā ikdiena ir ļoti piesātināta, brīvajos brīžos bieži vien gribas izbaudīt mieru un klusumu, kas dod iespēju salikt visu pa plauktiņiem un arī uzlādē.
Foto: Inese Austruma un no Kitijas Blumfeldes albuma