Vijolīte. Neatliekamās medicīniskās palīdzības ārste Vija Grigale
"Nu mēģinām," Vija Grigale sarunu sāk lietišķi, it kā intervija mūsu žurnālam būtu vēl viens operatīvs gadījums, kas nu steidzami jāatrisina, turklāt vislabākajā veidā.
Kā jūs nokļuvāt medicīnā? Šķiet, tas nevarēja būt vienkārši gadījums.
No savu vecvecāku un vecāku stāstītā zinu, ka vienā brīdī es esot sākusi visus spricēt - ar sērkociņu un ar kociņu! Laikam jau kaut kur to biju redzējusi. Bet vispār es nekur citur sevi nevarēju iedomāties. Man tiešām nebija dilemmas - ko dzīvē darīt. 
Skolā mācījos labi, biju ļoti kārtīga. Ja kaut kas burtnīcā bija ne tā ierakstīts, varēju nonākt līdz histērijai. Visam bija jābūt perfekti. Tagad man tas šķiet dīvaini, nemaz tik perfekta nejūtos. Vidusskolu beidzu interesantā gadā, kad valstī izmēģināja saīsināto vidusskolas kursu - desmit klases. Tajā gadā bija daudz beidzēju, jo kopā beidza 10. un 11. klases skolēni. Tas bija liels izlaidums, daudzi vēlējās studēt, tāpēc tajā gadā Rīgas Medicīnas institūtā neizturēju konkursu.
Tomēr nepārdzīvoju un sāku mācīties J. Asara 4. medicīnas skolā - "zilo vijolīšu klosterī", tā mūs sauca zilo kleitu un balto priekšautu dēļ. Pēc tās biju domājusi doties atpakaļ uz laukiem. Taču sadalē man pateica, ka jāturpina mācīties, un nosūtīja uz Stradiņiem. Strādāju onkoloģiskajā nodaļā, kur man iedeva iesauku. Tur bija dakteris Zirnis. Kad visi operāciju zālē iepazināmies un nosaucām vārdus, viņš teica: "Nē, mums jūs būsit Vijolīte!" Un tā mani sauc vēl joprojām... Tagad retāk, jo nu jau esmu liela un svarīga Vijole kļuvusi! Pēc trim nostrādātiem gadiem mēģināju stāties institūtā otrreiz un iestājos.
Tā bija jūsu vēlme - strādāt tieši neatliekamajā palīdzībā?
Ārprāts, nē! Institūta gados man jau bija izveidojusies ģimenīte - divi bērni un vīram Rīgā darbs. Tāpēc sadalē es skaitījos nemobila - ģimenes stāvokļa dēļ. Un 1978. gadā sadalē priekšā bija dr. S. Štrihs, viņš piedāvāja Rīgas Ātro palīdzību. Es biju izmisumā... Es tā negribēju to ātro palīdzību! Tolaik institūtā vispār nebija prakses ātrajos, tāda tika ieviesta vēlāk. Biju šausmās, ka man jāiet uz ātrajiem, turklāt pilnīgi bez jebkādas pieredzes! Kā šodien atceros, Štrihs sēdēja un ar tādu īpatnēju, raksturīgu žestu glaudīja sev sānos matus un teica: "Jūs neuztraucieties, visu iemācīsim." 
Kā jums šķiet, kāpēc viņš noskatīja tieši jūs?
Vēl šobaltdien nezinu... Laikam jau liktenis. Vēlāk bija dažādi darba piedāvājumi, bet vienmēr kaut kā viss iegrozījās par labu ātrajiem. Un iznācis tā, ka man kā ārstei šī arī ir vienīgā īstā darba vieta. Ja neskaita, ka iepriekš tā bija Rīgas Ātrā palīdzība, bet tagad esmu vienotajā dienestā.
Kā iedzīvojāties negribētajā ātrajā palīdzībā?
Pamazām visu iemācījos. Jaunie parasti brauca kopā ar kādu pieredzējušu kolēģi un mācījās. Bet jau tolaik ātrajos bija cilvēku trūkums. Pirmajā dežūrā devos kopā ar savu skolotāju, bet atnāku uz otro un man saka: būs jāstrādā vienai, jo skolotāja slima! Pirmajā brīdī jutos ne dzīva, ne mirusi! Bet, protams, ne prātā neienāca, ka varētu protestēt vai atteikties. Un devos ceļā pilnīgi viena, man nebija pat palīga - tikai es un šoferis. Paļāvos uz savu medmāsas pieredzi, jo spricēt taču es mācēju!
Kā beidzās dežūra, atceraties tos pacientus?
Pirmo pacientu neatceros, bet pēc tam bija viens, ar kuru tiešām nezināju, ko darīt... Pēc tam tā lieta aizgāja, jo tālāk jau bija izziņas process, sarunas ar kolēģiem, konsultēšanās. Vēlāk bija arī kursi, bet speciāli tā arī nekur neesmu mācījusies. Tā pamazām, pamazām mani ievēroja lielajā cilvēku masā. Laikam nebiju sliktākā, jo diezgan drīz nokļuvu brigādēs, kas RĀP skaitījās elitārākas, kur nemaz tā viegli nevarēja iekļūt. Tādā bri gā dē bija īpašs mikroklimats. Mani uzaicināja kardioloģiskā brigāde, kur bija spēcīgi feldšeri un dakteri. Jutos pagodināta. Man vienmēr blakus ir bijuši lieliski skolotāji un labi cilvēki - daudz mācījos no dr. Irēnas Larionovas.
Un tad nāca jauns pavērsiens. Faktiski notika nelaimīgs gadījums - nomira viena dakterīte un nebija neviena, kas viņu apbedītu. Vairs neatceros - kāpēc, bet man bija jāuzņemas bēru organizēšana. Un tas bija lūzuma punkts, jo cilvēki pamanīja, ka spēju kaut ko noorganizēt. Drīz tiku apmācīta par vecāko dežūrārstu, tad - ārstu reanimatologu, un es ilgi apvienoju abus amatus. Astoņdesmito-deviņdesmito gadu mijā Operatīvās daļas vadītāja gāja pensijā, vajadzēja kādu, kas atbildētu par Dispečeru dienestu. Tad jau bija sašķobījusies mana veselība un es ar sāpošu sirdi piekritu šim amatam. Vairs nebija spēka skriet ar reanimācijas somām uz n-to stāvu. Un kopš tā laika esmu te... Ja cilvēki redz, ka vari, tad darbu kļūst arvien vairāk un vairāk, un tā es te iekrāvos... Šķiet, no 1992. gada sēžu aiz galda.
Tātad tas, kāda Neatliekamā palīdzība šobrīd izskatās mūsu valstī, lielākoties ir jūsu nopelns? 
Nē, tā gluži es negribētu teikt, bet... tā kā es zināju brigādes darbu līdz pamatiem un pārzināju arī dispečerdienesta darbu, tad ļoti labi izpratu šo sistēmu. Gadiem biju mācījusies, kā ar cilvēkiem komunicēt, kā risināt dažādas konfliktsituācijas, krājusi pieredzi. Un šī pieredze ļāva saprast, ko varētu uzlabot. Daudz, protams, atkarīgs no iestādes vadības. Semjons Štrihs gadiem bija iestādes galvenais ārsts (šobrīd dienesta direktora pienākumu izpildītājs) un vietniece dr. Ieviņa Alka. Mēs trijatā...
Stūrmaņu trio?
Kad nācu uz dienestu, mēs spriedām, kā tas var būt, ka trīs cilvēki var tik daudzus gadus strādāt kopā un visiem ir viens mērķis! Man paveicās, ka ienācu strādāt pie tādiem stabiliem cilvēkiem, jo dakteris Štrihs ātrajā palīdzībā strādā jau no 1972. gada un viņam ir milzu pieredze. Arī dr. I. Alka kā vietniece medicīnas jautājumos bija īstajā vietā; tā man atlika vien turēt viņiem līdzi ar organizatorisko pusi. Skaidrs, ka strīdējāmies, visādi ir gājis, bet svarīgs ir rezultāts. Un rezultāts ir.
Protams, mūsu neatliekamā palīdzība joprojām ir citāda nekā citviet Eiropas Savienībā. Pie mums uz izsaukumiem brigādēs brauc ārstniecības personas - ārsti un ārstu palīgi, reizēm arī reanimatologi. Ārzemēs izsaukumos dodas paramediķi, un te darbojas cits princips - protokolu medicīna, viņi rīkojas pēc instrukcijām un vienmēr ved pacientu uz slimnīcu. Mūsu cilvēki ir mediķi un atbilstīgi pacientu stāvoklim paši pieņem lēmumus. Īpaši svarīgi tas ir tagad, kad slimnīcas tālu un ir jāizvērtē: vest vai nevest uz slimnīcu.
Mēs visi skatāmies uz ārvalstīm un priecājamies, ka tur brigādes piebrauc, bet ārzemnieki, kas brauc šurp, priecājas par to, kas ir pie mums, un uzsver: diemžēl viņi nevarot dabūt to, kas ir pie mums! Jā, mums varbūt nav skaistu mašīnu, bet mums pie pacienta brauc ārstniecības persona! Viņš var pacientu arī atstāt mājās, kas šobrīd vispār ir lielākā balva Latvijas iedzīvotājiem!
Kā vērtējat šābrīža reformas un situāciju neatliekamajā palīdzībā?
Man ir grūti vērtēt, jo esmu tajā visā līdz ausīm. Mani te uzaicināja tad, kad lēmums izveidot kopīgu dienestu jau bija pieņemts un Rīgas Neatliekamā palīdzība kā pirmā tika iekļauta dienestā. Protams, šobrīd vēl ir daudz nepadarītā. Piemēram, darbinieku algu vienādošanas jautājums līdz galam nav atrisināts. Mašīnas nav tādas, kā gribētos. Procesā ir projekts par vienoto tehnoloģiju ieviešanu, lai izsaukumus mēs varētu nodot uz brigādēm pa tiešo un lai būtu ļoti labi sakari. 
Intensitāte, kādā bija jāpieņem lēmumi un jāstrādā, bija milzīga. Rīgas Neatliekamā palīdzība vienotajā dienestā iestājās 16. aprīlī, šobrīd 84% valsts jau ir tajā - iedomājieties, kādā tempā tas notika! Visur kolēģi ir lūgti izteikt savas domas un priekšlikumu, neapvainoties, reaģēt, teikt, lai mēs no savas puses varētu rast risinājumu. Šajā procesā man arvien ir situācijas, kad meklēju kādu risinājumu un saprotu, ka... nezinu, kā ir labāk. Tad es nekautrējos un zvanu gan pārējiem no trio, gan kolēģiem reģionos un prasu, kā būtu labāk.
Kā šīs reformas ietekmē pacienta intereses?
Ir labāk. Protams, situāciju nosaka slimnīcu optimizācija. Mums, operatīvajiem, ideālākais ir tuvākais stacionārs. Bet, ja ir konkrēts pacients, kuram neder tuvākais stacionārs (in sulta gadījums), mēs viņu vedam tur, kur nepieciešams. Protams, attālumi tagad ir lieli. Tāpēc mēs pēdējā laikā esam ieviesuši pacientu pārņemšanu. Piemēram, Roja - tur ir viena brigāde lielā teritorijā. Esmu ieinteresēta turēt šo brigādi maksimāli uz vietas, neļaut tai vienai brigādei uz ilgu laiku pazust no teritorijas. Tāpēc notiek tā, ka viena brigāde kādā punktā nodod pacientu otrai brigādei.
Kā paciņu?
Jā, kā paciņu. Protams, par to var diskutēt, īpaši ziemas apstākļos, ir tas labi vai nav. Domāju, pacientam tas situāciju radikāli nemainīs, bet brigāde varēs atgriezties Rojā un atkal būt kaujas gatavībā. Prese, protams, mūs kritizē par šādu pacientu pārkraušanu, bet dzīve piespiež.
Kādi tagad ir neatliekamās palīdzības pacienti?
Arvien vairāk cilvēku savas problēmas risina ar alkohola palīdzību. Un tas ir skumji. Agrāk nebija cilvēku, kam nav dzīvesvietas un ēdamā. Kāds izsauc palīdzību, ārsti atbrauc, bet cilvēks atsakās no palīdzības vai līdzbraukšanas. Es gribētu, lai cilvēki saprot, ka neatliekamās palīdzības mediķi ir tādi paši cilvēki, ārstiem tāpat ir kredīti, audzināmi bērni, slimi vecāki un dažādas problēmas mājās. Tikai ārstiem vēl dots uzdevums palīdzēt arī citiem cilvēkiem... Ārsts saprot pacientus, kas sūdzas par lieliem kredītiem, bezdarbu un ar to saistītajām veselības problēmām.
Kas nepieciešams, lai šādi spētu paturēt visu spēles laukumu acīs?
Nezinu. Esmu pieradusi: ja man kaut kas ir uzdots, tas jāizdara tik labi, cik vien spēju. Ko tas man maksā, to, protams, zinu tikai es. Mana dzīvesgudrā vecmāmiņa man mācīja: bērniņ, dari tā, lai nevienam par tevi nebūtu kauns. Un tā es cenšos. Protams, gadījies, ka ne viss bijis atkarīgs no manis... Vispār man ir tikai jāzina patiesība un tad es cilvēku aizstāvēšu klupdama krizdama. Pati sevi es neprotu aizstāvēt, otru gan.
Ko tas jums ir maksājis?
Veselību. Biju vēl jauna, man bija divas smagas pneimonijas viena pēc otras. Tā pēdējā bija saistībā ar cilvēka atdzīvināšanu. Cilvēks tika atdzīvināts, pēc tam emociju iespaidā izgājām ārā pilnīgi slapji, nosvīduši, bet bija auksts un ļoti ass vējš. Taču tajā milzu sajūsmā, ka cilvēks atkal elpo, es nepadomāju par sevi. Tas beidzās ar ļoti smagu pneimoniju un... dzīve mani iegrieza citās sliedēs.
Esat kādreiz piedzīvojusi ko līdzīgu brīnumam, kad šķiet - vairs nav iespējams cilvēku glābt, tomēr beigās tas izdodas?
Pēc atdzīvināšanas situācijām esmu domājusi: vieni un tie paši mediķi, tie paši medikamenti, pacienti ar vienu un to pašu diagnozi, viss tiek darīts pēc labākās sirdsapziņas, un ir reizes, kad viss aiziet kā pa diedziņu, bet ir situācijas, kad to pašu dari, taču... tas diedziņš neaiziet. Pateikt, no kā tas ir atkarīgs, nevaru.
Jūsuprāt, kā rokās ir cilvēka dzīvība?
Acīmredzot eksistē robeža, līdz kurai cilvēkam ir ļauts būt un pēc kuras vairs ne. Tas ir kāds Augstāks spēks. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk par to visu domāju.
Dažreiz prātoju par visiem likteņa pavērsieniem savā dzīvē, un tad man šķiet, ka ir kāds Augstāks spēks, kurš lēmis: "Mīļo Vijolīt, tev būs tā!" Agrāk domāju, ka tikai cilvēks sevi veido. Neapšaubāmi cilvēkam ir sevi jāveido, bet tikai no viņa paša laikam viss nav atkarīgs. 
Tad, kad notiek lielas katastrofas vai avārijas, piemēram, vilciena avārija vai 13. janvāra grautiņi, jūs varat nosēdēt uz vietas vai tomēr dodaties uz notikuma vietu?
Es biju tas cilvēks, kas visu koordinēja savā darba vietā. Toreiz, kad notika dzelzceļa avārija Rīgā, es biju darbā. Mēģinājām uzzinātu - kas un kā, cik cietušo. Tad nosūtījām vajadzīgo brigāžu skaitu. Bet 13. janvārī es te visu nakti nodzīvoju! Jo nevarēja zināt, kurā brīdī vēl kas var notikt. Neviens, protams, man nav uzdevis tādos brīžos te naktīm sēdēt, bet es citādi nevaru. Es pat nezinu, no kā man tā sakāpinātā atbildība. Bet tās dēļ es visu cenšos darīt, cik labi varu.
Kad izjūtat gandarījumu par padarīto?
Tad, ja par padarīto neviens nesaka neko sliktu. Ir pierasts, ka par neatliekamās palīdzības darbu reti kāds pasaka paldies.
Neatliekamās palīdzības darbiniekiem neviens nekarina medaļas pie krūts?
Gadās. Cilvēks var saņemt valsts apbalvojumu. Gada balvu medicīnā pirmo reizi saņēma Daugavpils kolēģi par veiksmīgi veiktu reanimāciju. Un tas ir fantastiski, jo cilvēki, kas strādā neatliekamajā palīdzībā, ir to pelnījuši.
Es lepojos ar ātrās palīdzības mediķiem un viņus vienmēr aizstāvu. Tagad aukstumā, kad pats drebi, tev vēl jāmēģina līdzēt cilvēkam. Visi mediķi būtu apzeltāmi! Vai slidenie ceļi - es zinu, ko tas nozīmē! Ir jābrauc ātri, īpaši, ja ir izsaukuma motīvs - mirst! Uz ceļa - spogulis, ir jādomā - skriet pie cilvēka vai domāt ar galvu. Protams, aizkļūšanas laiks pagarinās. Kolēģi tikko teica, ka braukuši ar 60 kilometriem stundā, bet ko lai dara? Ātrās palīdzības mašīnas diemžēl bieži nokļūst satiksmes negadījumos.
Kāda ir ģimenes attieksme pret jūsu rosīšanos?
Ģimene, protams, cieš. Man ir ļoti maz laika sev un ģimenei. Es nodarbojos ar operatīvā darba jautājumiem visu mūžu, un tos nevar atlikt. Un, kad atnāku mājās, tad vairs negribu neko. Neko! Man ir divi lieli bērni - dēls un meitiņa peciņa. Esmu ieprecējusies muzikālā ģimenē, kaut vīrs bija dzelzceļnieks. Tagad viņš ir pensijā un saimnieko mūsu mantotajās lauku mājās Jēkabpils rajona Salas novadā. Es arī biju dziedātāja un ar vīru iepazinos korī. Un mans dēliņš Raitis ir mūziķis un diriģents, šobrīd viņš studē dziedāšanu un seno mūziku Bāzelē, Šveicē. Meitai Ilzei padodas valodas - viņa tulko no vācu, angļu, krievu, franču valodas.
Jums nav vainas izjūtas pret bērniem?
Ir. To es jaunībā nesapratu un tagad katrai mammītei gribētu teikt: bērni prasa savu un - savs viņiem ir jāsaņem! Neatkarīgi no tā, kā iegrozījies vecāku dzīves ceļš. Es nebiju plānojusi karjeru, bet tajā laikā tā bija cīņa par izdzīvošanu, lai skolotu bērnus, lai palīdzētu vecākiem. Man bija iespējas, un es strādāju, bet, protams, saviem bērniem es... nebiju laba mamma. (Intervijā iestājas garāka pauze, jo šis jautājums ir pārāk sāpīgs - aut.). Mani bērni man ir teikuši: mamma, tevis nekad nebija mājās! Un viņiem taisnība... Diemžēl tolaik es nesapratu, ka viņiem manis trūkst. Un tas man sāp.
Bet jums vēl ir iespēja revanšēties, ja tiksit pie mazbērniem!
Tieši tā, un es uz to ceru! Visu mūžu taču nevar strādāt, un, kad tas brīdis pienāks, es to darīšu!
Tagad izdodas visai ģimenei sanākt kopā?
Viss ir pakārtots tam, kad no Šveices atbrauc dēls. Bet noteikti visi kopā esam Ziemassvētkos. Tad mēs nekur neejam viesos un neaicinām nevienu pie sevis, izbaudām kopā būšanu četratā. Pēdējie Ziemassvētki laikam bija laimīgākie manā mūžā. Ģimenes svētkos - vārda un dzimšanas dienās - cenšamies būt kopā. Agrāk vairāk notika ciemošanās, tagad visi kopā aizejam uz kino, uz kādu labu izrādi, un tie ir mūsu svētki.
Kā atslēdzaties no darba lietām un tiekat vaļā no psiholoģiskā sasprindzinājuma?
Darbadienu vakaros mani interesē tikai tas, kā laimīgi tikt līdz gultai! Bet vispār mani glābj mani lauki. Kad nomira mani vecāki, mēs vēl kādu gadu nevarējām izlemt - pārdot, nepārdot. Mans tētis un mamma ļoti negribēja, lai mēs laukus pārdodam. Mums tur tāds šķūnis, un man atmiņā skats - vienmēr, kad devāmies no turienes projām, pa ceļam atskatījos, pie šķūņa stāvēja tētis un māja ar roku. Tētis jau sen bija miris, mēs turpinājām tur braukt, prombraucot es vienmēr atskatījos un... stāv tētis un māj ar roku. Tā arī nepārdevām savus laukus. Un šobrīd tie mani līdzsvaro, jo tur ir zeme, dārziņš, puķes. Tur man strādā rokas, galva ir tukša. Es priecājos, cik zilas ir debesis un skaistas manas puķes. Pēc tam esmu fiziski nogurusi, bet garīgi uzņēmusi spēkus. Vēl tur ir tāda bērzu birztaliņa ar skaistiem bērziem, pie kuriem piespiesties...
Jums nevajag eksotiskas un tālas zemes?
Nē. Ja mani tā fiksi paņemtu un noliktu kādā tālā zemē, es paskatītos, kas tur labs, bet esmu no tiem, kam ne īpaši patīk pārvietoties. Protams, šur tur esmu bijusi - pie dēliņa Šveicē, daudz iznācis doties uz ārzemēm darba dēļ - komandējumos un pieredzes apmaiņā, bet pats ceļošanas process mani nomoka. Man vajag mājās.
Nav bijis tā, ka aizejat uz izrādi brīvā dienā un kādam jāsniedz neatliekamā palīdzība?
Vispār ir gadījies, tiesa, pasen un ne teātrī. Toreiz gāju cauri Vērmanes dārzam un pēkšņi dzirdēju šausmīgus kliedzienus. Teicu dēliņam, lai stāv, es drīz nākšu. Blakus Vērmanītim no ēkas jumta bija nogāzies sniegs, un ledus tieši uz galvas grūtniecei, kas bija gājusi pa ielu kopā ar vīru. Gabals bija trāpījis galvai tieši vidū, sieviete bija pagalam. Vairs neatceros, ko es tur darīju, bet kaut ko centos darīt, kamēr atbrauca ātrie, bet glābt tur vairs neko nevarēja... Taču nepieiet un nemēģināt es arī nevarēju. Kāds bija mani pazinis, un nākamajā dienā man bija vadībai jāatskaitās, kā es tur uz tā stūra biju gadījusies. Otrs gadījums bija tāds - reiz mašīnā braucām pa šoseju un garām aizdrāzās kāds pārgalvis, kura dēļ pretimnākošais autobuss bija spiests iebraukt grāvī. Toreiz arī lēcu no savas mašīnas un skrēju turp, jo bija cietušie. Pārējie mašīnā teica: trakā, tev taču nekā nav! Bet es nevarēju to nedarīt. Strādājot ātrajos, galva un rokas darbojas sinhroni, nav variantu.
Vai redzat pēcteci savā vietā?
Par to ir jāsāk domāt, jo ātrajos esmu no 1978. gada, un kaut kad jau būs jābeidz tā lieta, kā nekā mazbērnus arī gribēsies auklēt. Līdz šim nav bijis laika tam pieķerties, jo dienesta apvienošanas process paņem visu, bet man ir kāda doma! Tiesa, te vajag atrast tādu cilvēku (rāda izstieptas platas rokas - aut.), kurš sevi nežēlo. Žēl tikai, ka jaunie ārsti cenšas neizvēlēties ātro palīdzību, uzskatot, ka ārzemēs tā ir varbūt labāk organizēta. Un kurš gan zina, kāda šī palīdzība būs pēc desmit gadiem. Neatliekamā palīdzība ir tikai daļiņa no visas palīdzības, ko saņem pacients. Un, ja šī daļiņa nav labi noorganizēta, tad ir problēmas pacientam un slimnīcām. Darbs neatliekamajā palīdzībā ir liela dzīves skola jebkuram mediķim, tāpēc no tā nevajag vairīties. Gluži otrādi.
Foto: Andris Gauja un no personīgā arhīva