Viņa – farmaceite, kuru raksturo sirsnīga vienkāršība un pelnītas pašapziņas balstīta lepna stāja. Nav reta iespēja viņu sastapt Rīgā, jo 1999. un 2004. gada Gada Farmaceita balvas ieguvēja ILZE KRĪGALE šobrīd ir Latvijas Farmaceitu biedrības Lauku aptieku sekcijas vadītāja, tāpēc uz sēdēm Rīgā braukt – tā ir viņas ikdiena, taču Doctus izmantoja iespēju paraudzīties, kā klājas labi tālu no Rīgas – kārtīgos laukos Madonas rajona Barkavā, kur liela daļa Latvijas farmaceitu ir pabijuši, jo ar Ilzes gādību tur risinājās 2004. gada farmaceitu vasaras brīvdienas.
Savulaik biju dzirdējusi anekdotisku nostāstu - kāds vācu oficieris kara laikā aptiekā vaicājis mazo zirdziņu tēju , acīmredzot kā saistīdams kumelīšu tējas nosaukumu ar kumeliņiem, aizmirsis specifisko kumeļa vārdu latviski un izmantojis skaidrībai mazos zirdziņus, taču Ilzes Krīgales atmiņā palikušais gadījums no darba sākuma gadiem liecina, ka farmaceitam bez asa prāta neiztikt! Kā gan citādi - ja kāds vaicā pīrādziņu tinktūru , turklāt vēl augšzemnieku runas manierē. Labs brīdis pagājis, līdz jau nelielā satraukumā abas ar pircēju tikušas skaidrībā - tā ir kliņģerīšu tinktūra!, jo vietējie kliņģeri dēvē par saldo pīrāgu un tas savukārt kā saistījies pircējas prātā ar kliņģerītēm... Uzmini nu!
Tagad Barkavas aptiekā ir iespēja norēķināties arī ar maksājumu karti
Ar atvērtu prātu veltot laiku sarunām, Barkavas aptiekas farmaceite saprotas ar saviem klientiem jau daudzus gadus un sākumā gandrīz tā kā samulst, jā tiešām, nav jau tā, ka pieredzes trūktu. Arī sava asprātības dzirksts pavīd. Tā kā Doctus ciemojas Barkavas aptiekā sestdienā, sarunu ik pa brīdim pārtrauc kāds apmeklētājs. Tad var vērot - katrs tiek laipni sagaidīts. Viens ienāk ar palielu plastmasas maisiņu, paver to un šķelmīgi lūdz - saberiet man te zālītes! Un viņa jau sniedzas pie plaukta, jo zina, kas nepieciešams, protams, ko sabērt maisā, tur nav - vien kāda neliela iepakojuma kastīte. Kad pēc brīža ienāk vecāka kundze, Ilze palīgtelpā paņem vārītā ūdens krūzi - lai kundze zāles var turpat iedzert. Pajauns vīrietis nopērk zāles un tad arī nesteidzīgi pastāsta - kā mātei, sievai, bērniem klājas... Tā vienkārši, nesamāksloti un nesasteigti. Apskaužams attiecību modelis iemājo šajā aptiekā. Nav jau nekāda īpaša iekārtojuma vai spožuma. Kur lai rastos, ja aptieka atrodas padomju laikos celtā pagasta divstāvu ēkā, kur šobrīd mīt pansionāta iemītnieki. Kad, iztraususies no mašīnas, kādai garāmgājējai vaicāju, kur aptieka, viņas norādītajā virzienā pat nekādu zīmi tā uzreiz neieraugu, taču pagasta cilvēkiem jau tas nav svarīgi. Jo visi zina - pagara gaiteņa viņā galā, aiz durvīm, ko drošības labad sargā pavisam robusti dzelzs režģi, sagaida sirsnīgs profesionāli zinošs savs cilvēks un tur ir APTIEKA. Lai gan, kad es ienāku, tiek apkalpots kāds pircējs, farmaceite paceļ acis un sazvērnieciski, ar nelielu uztraukumu skatienā uzsmaida, jo tūdaļ saprot, ka esmu no Doctus - savus aptiekas apmeklētājus ar retiem izņēmumiem taču viņa tik labi atpazīst - gan tos, kuri vēlas aprunāties un izmanto visus farmaceita pakalpojumus, gan mazrunīgos, kuri iegriežas aptiekā vien skaudras nepieciešamības spiesti.
Farmaceite - nejauši
Ilze pati nav no Barkavas, no Madonas rajona gan - dzimusi Liezerē. Mamma strādājusi aptiekā. Dzīvojuši aptiekas mājā, un aptiekas gaisotni varējusi izjust ikdienas. Vēlāk mācījusies Cesvaines vidusskolā, ar ko lepojas. Par profesijas izvēles ceļu viņa stāsta: „Tas, ka esmu farmācijā, ir liela nejaušība. Bērnība gan pavadīta aptiekā, faktiski rotaļājoties dzīvojos tur zem galda. Palīdzēju mammai dažādos darbiņos, arī uzkopt telpas. Taču mans sapnis bija - horeogrāfija. Tolaik, lai to mācītos, bija jāstājas konservatorijā. Neiestājos. Zvanīju mammai, un viņa saka: es taču teicu, ka tev ir jāiet uz farmaceitiem. Tas bija zināmā mērā mammas sapnis, viņa pati gan nebija farmaceite." Taču tālāko Ilze tomēr atzīst par nejaušību, jo izlasījusi sludinājumu par uzņemšanu pirmajā medicīnas skolā, kur farmaceitiem nebijis iestājeksāmenu. Vēlāk mammai mazliet samelojusi - togad Medicīnas institūtā farmaceitus neuzņemot... Kad beigusi medicīnas skolu, vajadzējis saprast, kurp doties. Tā kā jau vidusskolas laikā draudzējusies ar puisi no Barkavas, izvēle sadales vietai uz to pusi arī kritusi, un kopš astoņdesmit trešā gada Ilze Krīgale strādā Barkavas aptiekā.
Rīgas 1. medicīnas skolas studente
Agrāk Barkavā bijusi kārtīga aptieka ar speciāli izbūvētām telpām. „Aptiekas vadītāja bija Viktorija Ikauniece. Viņa bija pensijas vecumā, un arī veselība piekliboja, tā kā būtībā jau sāku ar domu - vajadzēs būt vadītājai. 1985. gadā jūnijā viņa aizgāja pensijā un es kļuvu par vadītāju." Tolaik Barkavas aptieka bijusi viena no labākajām rajonā un pat republikā. Telpu ziņā izcili laba. Kāds vēlāk privatizējis visu centra māju un aptieku no turienes izlicis. Pagasts atbalstījis un radis iespēju, kur izvietot aptieku. Taču nu atkal esot klāt jurģu laiks, jo pansionātam vajagot plašākas telpas arī pirmajā stāvā. Ilze Krīgale īpaši uzteic atbalstu no pagasta puses. Šīs telpas aptieka īrē no pagasta, taču īres naudu nemaksā. „Varētu arī nomaksāt to summu un nejusties nevienam parādā, bet tā kā attiecības ar pagasta vadību ir ļoti labas, uztveru to savā ziņā kā darba novērtējumu," tā aptiekas vadītāja. Savā stāstījumā Ilze visu laiku saka mēs , taču, zinot, ka šobrīd viņa aptiekā ir viena - pati sev priekšniece un padotā - vaicāju, kas tad ir mēs . Un Ilze gaiši smejas, jo nekad nejūtas viena - palīdzot ģimene, atbalstot pagasts un arī palīdze farmaceite vēl nav ilgs laiks kā prom.
Visur līdzās ģimene
Ģimenei jau neesot citas iespējas kā vien atbalstīt! Viņi esot visā aptiekas procesā tā viscauri iekšā... It kā skaidrības labad Ilze saka - tā - man ir četri bērni: jaunākajai meitai desmit gadi, vecākajam dēlam 18. Un tad kļūst tik labi saprotams, ka šī sieviete ar savu lielisko ģimeni, apņēmību, zināšanām un vienkāršo sirsnību ir īstens šī pagasta dārgums. Taču viņa vienkārši turpina: „Trešo bērniņu gaidīju, kad risinājās privatizācija. 1991. gada 13. janvārī aptieka tika nodota privatizācijai. Dēls dzima 14. janvārī. Viņš bija līdzi visā privatizācijas procesa dokumentu kārtošanas laikā. Vīrs ar mašīnu un mazais dēliņš kulbiņā līdzi. Visās aģentūrās un uzņēmumu reģistros pabijām... Diezgan traki," un turpina, „ja es to nedarītu, aptieku varbūt paņemtu kāds cits, faktiski jau nebija izejas. Varbūt, ka konkurences nebūtu, taču slikti, ja nepaņemtu neviens, tad aptiekas te nebūtu." Taču svarīgāks bijis jautājums - ko tad es darīšu: „Biju jau iedzīvojusies, gribēju palikt. Tās privatizācijas lietas vienkārši labprātīgi spiestā kārtā bija jādara." Par toreizējo uzņēmību farmaceite ir ārkārtīgi priecīga: „Esmu optimiste un domāju, ka ikviens notikums vai pagrieziens dzīvē nāk par labu."
Horeogrāfija – jaunības sapnis un aizraušanās. I. Krīgale 3. rindā ceturtā no kreisās puses
Iespējas 30 kilometru rādiusā
Pagastā ir aptuveni 1 600 iedzīvotāju. Tuvākās aptiekas - Madonā, Varakļānos, Lubānā, Ļaudonā - visas aptuveni 25-30 kilometru attālumā. Barkavā esot labs ģimenes ārsts Reinis Rudzāts - jau ieguvis autoritāti, viņa prakses vieta ir blakus mājā. Ilze stāsta: „Mums ir ļoti labs kontakts. Arī ar citiem ģimenes ārstiem sadarbība veidojas veiksmīgi. Pagasta cilvēkiem nav tikai šis ģimenes ārsts vien. Ir ārsti Madonā, Varakļānos."
Aptiekas apgrozījums naudas izteiksmē augot, taču vadītāja domā, ka tas vairāk uz dārdzības rēķina - visi medikamenti kļūst dārgāki. Līdztekus apgrozījuma pieaugumam aug arī izdevumi. Kopš decembra Barkavas aptiekā var norēķināties arī ar maksājumu kartēm. Barkavā bankomāta nav. Bankā piedāvāta iespēja izmantot aparātu arī nelielu naudas summu izņemšanai. Kad izrādu izbrīnu, Ilze paskaidro: „Tā gan ir papildu slodze, bet nav jau kasē nekādas milzu summas, un ja ar to var dažos gadījumos palīdzēt pagasta iedzīvotājiem, tad kādēļ ne... Aptieka no tā var tikai iegūt." Liela daļa šobrīd naudu saņem ar pārskaitījumu kontā, un to izņemt jābrauc uz pilsētu. Tur tad netālu no bankomāta ir arī aptieka, kur pie viena var iegādāties medikamentus. Arī Barkavas aptiekā tas bijis jūtams, bet tagad būs iespēja norēķināties ar karti un varbūt vēl arī naudiņu izņemt! Jācer, ka tas pozitīvi ietekmēs aptiekas apgrozījumu. „Ir jau cilvēki, kuri tāpat brauks un pirks pilsētā, taču daļa noteikti nāks uz šo aptieku, jo viņiem ir nepieciešams farmaceitiskais padoms, viņi vēlas, lai visu kārtīgi izstāsta," Ilze vairākkārt uzsver, ka cilvēki esot tik ļoti dažādi.
Lai gan aptiekas pilsētā ir lielāks apgrozījums un līdz ar to lielāka iespēja manipulēt cenas, Barkavā tas stipri jūtams neesot. Cenas īpaši neatšķiroties. „Tās varbūt ir ķēdes aptiekas, kurās ir lielākas iespējas cenu dinamikai, bet pašu farmaceitu aptiekās tādu iespēju īsti nav," spriež farmaceite. Viņas aptiekai ir līgums ar lieltirgotavu Tamro , tas arī ir solis, lai rastu iespēju piedāvāt iedzīvotājiem kādas no zālēm ar atlaidēm. Citādi tas neesot iespējams. Vienīgi Tamro aptieku programmas ietvaros. Esot sadarbība ar Latvijas Avīzi , ar laikraksta klientu kartēm pircējiem piecu procentu atlaide bezrecepšu medikamentiem, ko cilvēki novērtējot un sakot - avīzē izlasīju, tagad braukšu pie jums.
Kādu laiku, kamēr bijusi palīdze, Ilze Krīgale strādājusi arī Madonas aptiekā, jo būtībā jau diviem cilvēkiem viņas aptiekā neesot, ko darīt. „Ļoti laba pieredze - pastrādāt pilsētā. Cilvēki laikam nebija raduši pie tādas garākas sarunas ar farmaceitu. Man tas tā automātiski iestrādājies - ja cilvēks atnācis ar vairākām receptēm, tad par katru pavaicā, izstāsti. Pilsētas aptiekā tam dažkārt nepietiek laika. Barkavieši jau to pieņem kā pašu par sevi saprotamu. Būtībā tā tam arī jābūt. Savukārt no Rīgas atbraukušajiem arī Madonā šķiet, ka ar viņiem vairāk aprunājas un velta vairāk uzmanības, taču ir arī tādi, kuri nemaz nevēlas, lai viņus izjautā."
Nesen radusies doma vākt nederīgos medikamentus no iedzīvotājiem, būšot jāslēdz līgums ar firmu, kas tos savāks tālāk. Starp citu, pagastā šķiro atkritumus. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju izpratne un attieksme jau pamazām ir veidojusies, tādēļ medikamentu nodošana aptiekā būtu vēl viens solis. Piesaista ar attieksmi: „Negribas jau nevienu ne piespiest, ne kā pievilināt, tā ir brīva cilvēka izvēle. Biju iekļāvusies arī CINDI projektā, esmu beigusi ar hipertensiju saistītos, kā arī cukura diabēta slimnieku aprūpes kursus, man ir sertifikāts, varu konsultēt, veikt arī mērījumus, jo ir prasmes un aparatūra. Taču tepat līdzās ir ārsta prakse un cilvēki lielākoties dodas pie ārsta." Farmaceite atzīmē, ka pēdējā laikā esot daudz cilvēku ar cukura diabētu vai noslieci uz to, tad varot konsultēt. Iesakot iet pie ārsta un pārbaudīt cukura līmeni, un daudziem patiešām arī atklājot tā paaugstināšanos. „Būtu vajadzīgas profilaktiskās apskates reizi gadā, jo cilvēks vienmēr nevar problēmu sajust. Piemēram, asinsspiedienu, ja tas ceļas pakāpeniski, viņš ar to labi sadzīvo un nemaz nejūt. Ja aiziet pa desmit gadiem reizi pie ārsta, vērojamas jau sarežģītas problēmas. Ja atklātu ātrāk, varētu ar ēšanu un profilaktiskiem līdzekļiem koriģēt." Farmaceite atzīst, ka vairāk vajadzētu domāt par savu veselību. Tagad aptiekā esot vairāk pacientu ar hroniskām kaitēm - asinsspiedienu, cukura diabētu. Tas ir arī valsts kompensējamo medikamentu politikas rezultāts, to ietekmējušas mūsdienu diagnostiskās iespējas. Agrāk uz aptieku vairāk nākuši slimnieki ar akūtām kaitēm.
Veterinārie medikamenti arī ir aptiekā. To tirgošanu Ilze uzskata par labu iespēju lauku aptiekai - gribi izmanto, ja nevēlies - nē. Tikai nedaudz jāpapildina zināšanas, bet viņai jau tās bijušas kopš 1997. gada, kad beigusi kursus Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, pirms diviem gadiem vēl eksāmenu nokārtojusi: „Tas tā kā pats par sevi saprotams lauku aptiekā. Lielākā pilsētā, ja blakus ir arī citas specializētās aptiekas, tad ir citādi."
Darāmā gana
Kopš deviņdesmito gadu sākuma aptiekā strādājusi arī farmaceite asistente. Nu Ilze palikusi viena un vēl nemaz tā īsti uz savas ādas nav paspējusi izbaudīt - kā tas ir. Līdz šim bija vieglāk sadalīt darbus un izbrīvēt dienas semināriem, pieredzes braucieniem, daudz ko varēja paveikt. Arī četrus gadus studēt Rīgas Stradiņa universitātē - piektdienās, sestdienās doties uz Rīgu. Jā, augstskola tomēr bijusi vajadzīga, taču jaunības mazos melus Ilze nenožēlo, jo tagad mācījusies ar gluži citu izpratni un attieksmi. Studijas devušas ļoti daudz - arī pašapziņai.
Ilze stāsta: „Būtībā šobrīd esmu vairāk piesieta, taču laukos cilvēki diezgan agri ceļas un visu paveic rīta pusē. Strādāju aptiekā līdz trijiem, un tad vēl visu var paspēt izdarīt. Darāmā jau gribot negribot ir gana. Jābrauc uz Farmaceitu biedrības sēdēm, uz banku. Divas stundas līdz Rīgai ir jārēķina. Pat divarpus. Ja vēl bērni jāaizved uz nodarbībām..." Atvaļinājumu tagad ņemt gan nevarot, vasarā būšot mazāk darba.
Ciematā varot strādāt bērnudārzā, pamatskolā, arodvidusskolā. Daļa braucot strādāt uz Madonu un Rīgu. Farmaceite stāsta: „Ir tie, kuri nāk regulāri katru mēnesi, tieši pensionāri tagad atļaujas kaut ko vairāk veselības uzlabošanai, arī no uztura bagātinātājiem - zivju eļļu, vitamīnus. Ir tādi, kuri pabijuši Rīgā pie ārsta un tad nāk visu noskaidrot, kas ir ar atlaidi, kas kompensē to, kas šo. Ir pacienti no kaimiņu pagastiem, kuri reģistrējušies pie mūsu ģimenes ārsta un tad reizi mēnesī brauc pēc konkrētiem medikamentiem. Tas nozīmē, ka man uz to laiku jānodrošina, lai tie medikamenti būtu. Var ierasties arī kāds pacients, kurš nolēmis doties prom uz ilgāku laiku un viņam tā obligāti lietojamo medikamentu norma ir vajadzīga lielāka. Tad atklājoties, cik svarīga ir laba sadarbība ar lieltirgotavām. Laiks, kad pati ar lielām somām uz Rīgu pēc zālēm braukusi, sen pagājis. Ilze atzīst: „Ir, kas atved zālītes katru dienu - klāt jau astoņos no rīta. Varu sadarboties ar visām lieltirgotavām. Neatkarīgai aptiekai nav nekādu ierobežojošu noteikumu."
Pirms diploma saņemšanas RSU Farmācijas fakultātē kopā ar mammu, tēti un bērniem
Dators Barkavas aptiekā ir jau no 1999. gada. Visas VOAVAS receptes tiek ievadītas datorā, naudas pārskaitījumi internetbankā notiek caur datoru, klientu reģistra gan neesot, bet ļoti vajadzētu - cilvēks jau neatceras, ko viņš ir lietojis - kaut kas var būt nesavietojams un te nu lieti noderētu mazā statistika. Parādnieku saraksta aptiekā neesot. Ilze atzīst: „Nekad neesmu bijusi pesimiste, vienmēr tikai optimiste. Taču pašlaik, man šķiet, laukos vērojamas pozitīvas tendences. Gadās jau, ka kāds atnāk un viņam naudiņa varētu būt vēl tikai pēc nedēļas, bet reti. Daudzi ir apdrošinājušies, apdrošināšanas sabiedrības sedz 50-70% no maksājuma, un cilvēks var atļauties iegādāties medikamentus. Aptiekai ir līgumi ar piecām apdrošināšanas sabiedrībām." Arī pašārstējoties arvien mazāk. Daļa gan esot tādu, kurus centusies pārliecināt, bet tagad vairs to nedarot - velti šķiests laiks. „Dažus ietekmē reklāmas. Saku, lai pieraksta redzēto, jo nezinu, kas vajadzīgs, ja cilvēks saka - man to, ko vakar pa Rēzekni reklamēja! Vienmēr ir iemesls aprunāties, vai tiešām tas medikaments vai uztura bagātinātājs ir vajadzīgs. Ir tādi, kuri aptiekā visu noprasa, tad aiziet pie ārsta, arī kārtīgi noprasa, un tikai tad prātīgi izdomā - pirkt vai nē," stāsta farmaceite un piemetina, „kāds neapmierinātais jau būs vienmēr, taču būtībā neapmierināti ir tie, kuriem kaut ko bez receptes neiedod. Saka - Madonā gan iedeva, vai apgalvo, ka Rīgā visu laiku kādu recepšu medikamentu pircis bez receptes - ko man darīt? Tāpat nedodu." Pircējs ķer uz muļķi - braukā apkārt un mēģina kaut kā to medikamentu nopirkt." Ar vietējiem tādi gadījumi esot ļoti reti.
Kad atgādinu atzinumu, ka farmaceits, tāpat kā ārsts un skolotājs, ir viens no cilvēkiem, kuru laukos zina un ciena visi - Ilze bez kavēšanās apstiprina: „Jā, es tā arī jūtos. Pagājušā sasaukumā biju pagasta padomes deputāte. Esmu desmit gadus vadījusi deju kolektīvu Barkavā, arī skolas deju kolektīvu. Tā kā mani pazīst visi, un ne tikai kā farmaceiti." Ko te piebilst - ir labi, ka cilvēki atrod savu īsto vietu dzīvē - gan profesionāli, gan ģeogrāfiski. Kaut tādu būtu vairāk!
Zināt, kur paliek pazudušais santīms
I. Krīgale neprot pašapmierinātībā apstāties. Viņa saka: „Labprāt kādu mēnesi pastrādātu Rīgā Kamēlijas aptiekā pie gatavojamām zālēm - lai neaizmirstas zināmais, lai var iemācīties ko jaunu. Tāda pieredzes apmaiņa diemžēl nepastāv. Farmaceitu biedrība gan organizē labus seminārus. Pateicoties biedrībai jūtamies kā vienas cunftes pārstāvji. Ir tā aizmugures sajūta." Pieredzes apmaiņas braucieni esot viena no jaukākajām iespējām, ko Ilze arī vienmēr cenšoties izmantot. Jautāta, kas vēl tā īpaši iepriecina, Ilze stāsta: „Pēc dabas neesmu pesimiste, vienmēr tikai optimiste, tādēļ pateikt tiešus prieka avotus grūtāk. Man patīk audzēt rozes un lilijas, agrāk pēc katalogiem pasūtīju un pēc šķirnēm liku, bet tas jau vairāk vasarā. Vēl kolekcionēju alus kausus. Vīrs top tīri greizsirdīgs, jo draugi atbrauc no ārzemēm un dāvina man - alus kausu, viņam neko." Taču Ilzes teiktais nebūtu pilnīgi atspoguļots, ja nepieminētu, ka par katru no saviem bērniem taču varētu stāstīt un stāstīt...
Ilze gadu mācījusies arī grāmatvedības kursos. Tagad ir grāmatvede pati savā un arī Varakļānu aptiekā. Sagatavojusi aptiekas dokumentāciju pārejai uz SIA, un ir par to lepna: „Grāmatvedība man viegli nāk un īpaši patīk. Aizrauj process - kā atrast to vienu santīmu, kur tas ir pazudis. Jau skolā patika matemātika. Ir lauku aptiekas, kas slēdz līgumus ar grāmatvežu firmām un tad uz tām arī paļaujas, taču man patīk pašai." Strādā ar savu programmu datorā un palīdz arī citiem. Domā par datorizētu medikamentu tirdzniecību ar svītru kodiem, jo medikamentus no lieltirgotavas pasūtot caur internetu, tad tas saistītos kopā un būtu liels atvieglojums. Grāmatvedības zināšanas noderot ik uz soļa. Barkavas aptiekai bijusi arī filiāle Stalīdzānos. Tur izmantots Pasaules Bankas kredīts. „Aizņēmos lielāku summu, bet, zinot visas iespējas kredīta ņemšanai aptieku projektam, varēju to atļauties. Iespējas ir jāizmanto, tagad paņēmu automašīnu uzņēmumam uz līzinga." Kolēģi Ilzei zvanot un vaicājot padomu par dažādiem jautājumiem, piemēram, par iespējām izmantot komandējuma naudas, un viņa ar savām zināšanām patiesi var palīdzēt.
Foto : no personīgā arhīva
