Viena kāja te, otra – tur

Lietderība darbā ar studentiem

Nefrologs EGILS VĒVERBRANTS, Ročesteras universitātes asociētais profesors, LU Medicīnas fakultātes asociētais profesors, LU goda doktors

Jau vairākus semestrus strādāju ar studentiem Latvijas Universitātē. Vadu nefroloģijas kursu, kurā ietilpst ievadlekcijas par nieru funkcijām un slimībām, 3.kursa studentiem un nefroloģijas apmācības 5.kursa studentiem. Katrai grupai ir veltītas divas nedēļas - pavisam trīsdesmit stundas. Šogad bija trīs grupas - divas ārzemju studentu un viena latviešu. Bija daudz jāstrādā, mainot veidu, kā pasniegt nefroloģiju divās nedēļās, jo nieru slimību apmācībām ASV tiek veltītas sešas nedēļas.

Stradiņa slimnīcā esmu veicis nieru biopsiju, piedalos klīnisko gadījumu pārskata sapulcēs, vēroju, kā veic dialīzi. Līmenis šobrīd ir tāds, ka būtībā man nav ko papildināt. Tagad savu lietderību vairāk saskatu, strādājot ar studentiem. Ja kādreiz nākotnē pārcelšos dzīvot uz Latviju, arī tad varēšu būt drošs, ka mani ārstēs pareizi. Studentiem ir gaišas galvas. Šogad sagadījās, ka manas ierašanās laikā bija gripas periods, tādēļ vairāki studenti nebija uz visām lekcijām un nodarbībām. Taču kopumā šajā ziņā situācija ir labāka. Pirms pāris gadiem studenti nodarbības apmeklēja sliktāk. Kad vaicāju - kādēļ, viņi atbildēja, ka strādā.

Studenti no citām valstīm labprāt pārrunā daudzus jautājumus, viņiem patīk, ka runāju angliski. Ir studenti no Maurīcijas, Šrilankas, Trinidadas, Izraēlas. Daži ir apprecējušies ar latvietēm. Manuprāt, viņiem neklājas viegli apgūt praktisko mācību programmu saskarsmē ar pacientu. Dzīvojot kopmītnēs - izolētā vidē -, nav pietiekamu iespēju iemācīties latviešu vai krievu valodu, lai varētu pārliecinoši sazināties. Tādēļ viņiem ir grūti saprasties ar slimniekiem - dažkārt veidojas pat nepārvarama valodas barjera. Arī no pacientu puses ir vērojama zināma neuzticēšanās.

Manā pamatdarbā ir iespējams izbrīvēt laiku darba braucieniem uz Latviju, taču pēc atgriešanās nākas strādāt divtik. Strādāju Ročesteras universitātes klīnikā jau kopš 1970.gada, vadu praktiskās apmācības studentiem. Rotācijas kārtībā strādājam ar jauniem slimības gadījumiem, iesaistot darbā studentus un apmācot viņus konkrētā situācijā. Šis darbs ir smags. Strādājam augu diennakti, vairākas reizes tiekam izsaukti uz nodaļu. Tajā ir aptuveni četri simti dialīzes slimnieku, un viņu aprūpei nepieciešami lieli resursi. Noteiktajā dienā esam atbildīgi par visiem šiem slimniekiem. Ja nav īpašu komplikāciju, darbs ir ļoti rutīns, taču, ja ir kāda infekcija vai krītas asinsspiediens, tad jāiet un jāraugās, kā līdzēt. Pārējais ir ambulatorais darbs. Slimniekiem, kurus gadu gaitā esam aprūpējuši, regulāri jāierodas uz konsultācijām. Manos pienākumos ietilpst arī apmācība. Sešu kolēģu vidū esmu viens no vecākajiem, tādēļ cenšos vairāk goda dot jaunajiem.

Parasti braucieniem uz Latviju izmantoju atvaļinājuma laiku. Esmu bijis oktobrī, novembrī, pēdējos pāris gadus - februārī un martā. Tagad Ročesterā strādāju tikai pusslodzi un ceru, ka turpmāk varēšu brīvāk izvēlēties braucienu grafiku, lai gan jāņem vērā, ka vasarā studentiem nav aktīvais mācību laiks. Ģimene manai vēlmei strādāt ar studentiem Latvijā nestājas ceļā un pat ļoti to atbalsta. Kopš man šeit ir iekārtots dzīvoklis, es Rīgas centrā jūtos kā mājās. Bija iecere uz pusgadu pārvākties te dzīvot, taču ģimenes apstākļu dēļ šobrīd to nevaru.

Domājot par ārstiem Latvijā - redzu, kas var notikt, ja samaksa par veikumu nav pietiekama, - ārsti ne tikai aiziet no praktiskās me­dicīnas un kļūst par farmācijas firmu pārstāvjiem, bet arī aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Valstij tas ir liels zaudējums, jo ārstu zināšanas Latvijā ir ļoti labas un Rīgas slimnīcas, kurās esmu pabijis, ir augstā līmenī.

P.Stradiņa slimnīcā ir ļoti labas nodaļas: Endokrinoloģijas, Gastroenteroloģijas, Nefroloģijas un citas. Ročesteras klīnikā atbilstoši slimības smaguma pakāpei nodaļā ir gan plaušu, gan nieru slimnieki. Tas ir saistoši rezidentiem - praktisko zināšanu apguve līdz ar to ir vispārīgāka un vispusīgāka. Parasti jau slimnieku problēmas neskar tikai vienu orgānu sistēmu, tādēļ, manuprāt, šāds slimnieku sadalījums ir vēlams. Amerikā šobrīd dara visu iespējamo pacienta labā pat tad, ja tam nav vajadzīgās atdeves. Tiek lēsts, ka puse no apdrošināšanas naudas tiek iztērēta pēdējās slimnieka dzīves dienās, ko dažkārt varbūt nosaka arī nepamatotas radinieku prasības. Taču, ja tas netiek veikts, tad iespējami tiesu darbi. Manuprāt, tas ir ļoti sāpīgi, ja tiek tiesāts mediķis. Mūsu darbā šobrīd lielākās problēmas rada uzbrukusī birokrātija - milzu pūles jāiegulda papīru sakārtošanā.

Esmu laimīgs un joprojām apmierināts ar savu izvēli - medicīnu, jo varu būt gan zinātnieks, gan pedagogs, un vēl - tā brīnišķīgā sajūta, ka esi kādam ko labu izdarījis. Amerikā ārsts ir pietiekami labi atalgots, tāpēc varu lidot uz Rīgu un darīt to, kas man rada gandarījumu.

Ar sapni par laboratoriju

JĀNIS ALFRĒDS SĪPOLS, Sietlas Vašingtona universitātes pētniecības profesors, LU Medicīnas fakultātes asociētais profesors

Ja nebūtu vērojami straujie globalizācijas procesi, manis Latvijā droši vien nemaz nebūtu. Pirmo reizi ar gluži citiem nolūkiem (kā mūziķis) biju te 1990.gadā. Brauciena laikā tā īsti sāku izprast mīlestību, ar kādu mani vecāki runāja par Latviju, un novērtēju tās krāšņumu.

1993.gadā uzrakstīju vēstuli Medicīnas akadēmijas vadībai un jautāju, kā varu iesaistīties pedagoģiskajā darbā. Biju beidzis rezidentūru un vajadzēja izšķirties - turēties cieši pie Vašingtona universitātes Sietlā vai iet tādā brīvsolī, gadu vai divus mēģinot vairākus mēnešus strādāt Latvijā. Vašingtona universitātes vadība bija pretimnākoša, un es lēnām dibināju kontaktus šeit. Faktiski zinātne un pētniecība ir manas pirmās mīlestības. Iesaistīties tādos pētniecības procesos, kā vēlētos, es Latvijā tomēr nevarēju, jo ar zinātnes atbalstu gan toreiz, gan tagad ir problēmas. Esmu izglītojies kā ārsts neiroendokrinologs. Es gan ļoti mīlu pacientus un strādāju viņu labā, taču kāds varētu teikt, ka laboratorijas žurciņas un zinātniskās iestrādnes mīlu vairāk. Izglītību ieguvu Vašingtona universitātē, no kuras pēdējos piecpadsmit gados nākuši seši Nobela prēmijas laureāti medicīnā. Tur bija pētnieku grupa, kas vēroja, kā insulīns mijiedarbojas ar svara un ēšanas regulācijas sistēmu, un iestrādnes, tādēļ varēju uzsākt pētījumus, kas mani saista.

Savulaik laikam biju viens no pirmajiem, kas, ceļojot uz Latviju, veda līdzi klēpja datoru. Varēju Latvijā pieslēgties internetam un rakstīt elektroniskas vēstules. Kamēr mani kolēģi Sietlā veica pētījumus, es saņēmu rezultātus, apkopoju, analizēju, rakstīju secinājumus un sūtīju publikācijai uz ASV. Pamazām iekārtoju dzīvi Latvijā un varu joprojām dzīvot šeit, neskatoties uz to, ka liela daļa mana zinātniskā darba rit Sietlā. Viegli nav - ģimene ir šeit. Gada laikā aptuveni deviņus mēnešus pavadu Latvijā un trīs - Sietlā. Par šo iespēju liels paldies Vašingtona universitātes vadībai. Regulāri braucu uz konferencēm, parakstīt dokumentus, iepazīties ar jauninājumiem laboratorijās, strādāt ar izmēģinājumu dzīvniekiem. Pētniecības profesora pozīcija nav uz ilgu laiku, jo atkarīga no granta - naudas, ko piešķir ASV valdība.

Latvijas Universitātē sāku strādāt 1999.gadā, neilgi pēc Medicīnas fakultātes atjaunošanas. Pēc gada tiku ievēlēts par asociēto profesoru. Sāku mācīt uzvedības medicīnu, kas ir interesants termins (angļu val. - behavioral medicine). Tagad ir populārs jēdziens biheiviorisms, taču to lieliski iespējams izteikt, neizmantojot svešvārdu, tādēļ mans kurss ir Uzvedības medicīna, kas iekļauj sevī izpratni, ka cilvēka ārstēšanā būtisks ir ne tikai bioloģiskais vai tehnoloģiskais aspekts, bet arī psiholoģiskie momenti. Tiek izmantotas endokrinoloģijas, neiroloģijas, arī kardioloģijas un citu nozaru zināšanas. Vēl viens mācību kurss ir Atkarības klīniskie aspekti. Pētījumos novērots, ka smēķējot, lietojot alkoholu un narkotikas, darbojas vieni un tie paši smadzeņu kodoli, tas nozīmē, ka ir bioloģisks pamats atkarībai no vielām. Vienmēr uzsveru, ka tas, ka uzvedību nosaka kāda bioloģiskā saite, neatbrīvo no atbildības. Aktuāls kurss studentiem ir arī Medicīna un sabiedrība ētikas krustcelēs, kurā runājam par klonēšanu, gēnu terapiju, eitanāziju, surogātgrūtniecību. Tie ir jautājumi, kuros medicīna un zinātne apsteidz likumdošanas prasības un sabiedrības izpratni.

Medicīnas studenti Latvijā zināšanās neatpaliek no studentiem citur pasaulē. Viņi gan ir gados jaunāki, jo, piemēram, ASV, medicīnas studijas pārsvarā sāk 22 gadu vecumā, kad jau iegūts bakalaura grāds kādā jomā. Tādēļ studenti ir nobriedušāki un ar labāku emocionālo sagatavotību, taču nereti ir pārāk piesaistīti tehnoloģijām un paļaujas uz aparatūras rādītājiem. Latvijā gan studenti, gan arī pieredzējušie ārsti vairāk izmanto savu pieredzi un spēj būt patstāvīgi spriedumos.

Topošajiem ārstiem medicīnā vajadzētu saskatīt likumsakarības. Studenti nereti tiek izskoloti, bet būtībā viņiem piemīt tā dēvētais tuneļa redzējums - viņi nesaskata visus būtiskos aspektus, kas var iespaidot pacientu.

Man ir sapnis atvērt neiroendokrinoloģijas laboratoriju Latvijā - LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta sastāvā Pārdaugavā (O.Vācieša 4), taču es kā granta saņēmējs no ASV nodokļu maksātājiem ne centu nevaru piesaistīt šādam projektam. Ķepurojos ar Latvijas Zinātņu padomes līdzekļiem, tiek solīta Eiropas Savienības fondu nauda. Nenožēloju, ka esmu dzīvi saistījis ar Latviju, faktiski jau es arī pirms došanās šurp biju ar to saistīts, cilvēki man līdzās zināja, ka esmu latvietis un sarunājos ar vecākiem savā dzimtajā valodā.

Foto: Matīss Ābele